Piektdien, 1. jūnijā, notiks Baznīcu nakts, un tajā varēs iepazīt vairāk nekā 170 dievnamus visā Latvijā. Baznīcu nakts ideja līdz Latvijai atceļoja no Austrijas, kur pirms nedaudz vairāk nekā 10 gadiem notika pirmais šāds kristīgās baznīcas konfesiju un draudžu kopīgi rīkots ekumenisks notikums. Jau piekto gadu šajā pasākumā piedalīsies arī Āgenskalna baptistu draudze, un Neatkarīgā uz sarunu aicināja tās mācītāju Edgaru Maži.
Vakars sāksies pulksten 17.50 ar baznīcu zvanu skaņām, ko turpinās ekskursijas, lekcijas, radošās darbnīcas bērniem, kopīga Tēvreizes lūgšana un, atzīmējot Latvijas valsts simtgadi, kopīga valsts himnas dziedāšana. Visvairāk dalībnieku arī šogad būs Vidzemē - 55 baznīcas, Kurzemē - 37 baznīcas, Zemgalē un Sēlijā - 27 baznīcas, Latgalē - 17 baznīcas. Rīgā un Rīgas apkārtnē atvērtas būs 34 baznīcas.
- Latvijā Baznīcu nakts sākās pirms pieciem gadiem, bet toreiz durvis vēra ap 40 dažādu konfesiju baznīcas Rīgā, šogad - 170 visā Latvijā, lai gan šo gadu laikā šajā akcijā piedalījušās vairāk nekā 200 draudzes. Kā jūs skaidrojat - kāpēc ne visas draudzes iesaistās šajā akcijā, kāpēc citas vairs tai nepievienojas?
- Ir konfesijas, kuras varbūt negrib, lai Baznīcu naktī pie tām ietu. Maz pareizticīgo baznīcas atvērtas, arī protestantu konfesijā ir draudzes, kuras saka - neredzam īstu labumu no šī pasākuma, nav jau tā, ka svētdien būtu pilna baznīca ar tiem, kas piektdienas vakarā bija Baznīcu nakts pasākumā.
- Tomēr pērn Latvijā šo pasākumu apmeklēja aptuveni 30 000 cilvēku.
- Baznīcu nakts mazliet dublējas ar Muzeju nakti, jo ir baznīcas, kas piedalās abos pasākumos, piemēram, Magdalēnas katoļu draudze. Tomēr Baznīcu naktī specifiskais ir tas, ka tajā var redzēt, ko tad draudze tajā mājā dara. Kad iet garām ēkai, bieži vien pat nav īsti skaidrs, ka tā ir baznīca, jo ir baznīcas, kas uzreiz acīs neiekrīt. Arī mūsu baznīca tāda ir. Tornis, kuru līdz rudenim mēs gribam atjaunot, vismaz vizuāli parādīs, ka te ir baznīca. Ir daudz mākslinieku, kuri labprātīgi grib spēlēt un dziedāt Baznīcu naktī. Tas nav komercpasākums, un mākslinieki piedalās aiz brīvas gribas un laba prāta.
Tā tradīcija lēnām ieiet apritē. Mūsu draudzei šī ir piektā reize, un mazliet veidojas nevis nogurums, bet ideju trūkums, ir jautājums - vai mums ir ar kaut ko jāpārsteidz? Varbūt skaistums ir tajā, ka te būs kafija, tēja un plātsmaizes, un draudze, un, ja kāds gribēs parunāties, tas būs iespējams, jo mūziku var dzirdēt ļoti daudz citos pasākumos.
Pieredze rāda, ka katru gadu atnāk cilvēki, kuri iepriekš baidījušies ienākt baznīcā. Daudzi mūs ir redzējuši svētdienās televīzijā, kad tiek raidīti dievkalpojumi, un tad viņi grib redzēt ar savām acīm.
- Ienāk un nāk atkal?
- Statistikas nav, lai teiktu, ka Baznīcu nakts iespaidā kāds nonācis pie ticības. Saprotu tos kolēģus, kas saka - Baznīcu nakts nav evaņģelizācija tādā kontekstā, ka tiek sludināta vēsts, un rezultātā cilvēki nonāk pie ticības. Baznīcu nakts manā uztverē ir iepazīšanās pasākums, kurā cilvēki var kaut nedaudz iepazīt dažādas kristīgās tradīcijas. Mēs esam tik bagāti ar dažādu konfesiju dievnamiem, arī to vēsture ir interesanta, pat pāvests Francisks ir norādījis, ka Latvija ir piemērs visai pasaulei ar to, ka varam tik mierīgi un draudzīgi sadzīvot kopā, ka mums nav jācīnās un jākaro citam ar citu. Un tādā ziņā Baznīcu nakts ir cilvēku redzesviedokļa paplašināšana. Var iepazīt to tradīciju, kurā pats neesi audzis, vai arī vispār iepazīt kristīgas tradīcijas, ja cilvēkam augot tādas pieredzes vispār nav bijis.
- Ko mūsdienu cilvēks, ja viņš nav ticīgs, meklē baznīcā, kurai ikdienā iet garām? Tā ir tikai elementāra ziņkārība?
- Mēs esam garīgas būtnes - vai nu mums tas patīk, vai ne.
- Vai to atzīstam vai neatzīstam.
- Tieši tā - mēs varam to pat noliegt, tomēr cilvēki visos laikos, arī šodien, ir bijuši meklētāji. Kristietība ir viens no ceļiem, kā cilvēks var tuvoties Dievam. Uzsveru - viens no ceļiem. Jo cilvēki ir atraduši dažādus citus ceļus, jautājums - cik ilgi tas ceļš sniedz gandarījumu? Kristietība ir grūta tajā ziņā, ka tā nav individuālistiska, kristietība ir kopības reliģija.
- Tas ir grūtāk, nevis vieglāk?
- Grūtāk, jo cilvēks nes atbildību arī tās kopienas priekšā, kurā ir, tas nav - gribu nāku, negribu - nenāku. Grūtāk arī tāpēc, ka cilvēks ir iesaistīts kalpošanā kopā ar citiem. Daudzi saka - man pietiek aiziet uz baznīcu, es tur tā klusi ar Dievu parunāju, paklausos mācītāja teikto, un man nemaz citus cilvēkus nevajag. Es saku - veselīga garīga izaugsme vienmēr ir saistīta ar citiem cilvēkiem. Ja gribi viens pats sevi garīgi kopt, dzīvot garīgu dzīvi, to var meklēt budismā, budisms neprasa ne kopienu, ne iesaistīšanos kalpošanā, var darboties individuāli. Manuprāt, kristietība ir skaista ar to, ka tajā cilvēka attīstība notiek visas dzīves garumā. Kāds gudrais ir teicis - baznīca nav atpūtas nams svētajiem, bet grēcinieku slimnīca. Vienlaikus šis teiciens pasaka galveno - to, ka kristietība ir dziedinoša, to, ka cilvēki, kuri meklē Dievu kristietībā, patiesībā meklē dziedināšanu savai dvēselei, arī savai miesai. Meklē iespēju noticēt.
- Tomēr mūsdienu pasaulē ticīgo skaits samazinās, tas ir fakts. Iespējams, tāpēc, ka šis ir sakāpināta individuālisma laiks - paļaujamies uz sevi, visapkārt tiek sludināts, ka pats esi atbildīgs par visu, pašam ir jācīnās par visu, nu - kāda tur noticēšana tam, ko nevar redzēt un rokās paņemt, izmērīt un nosvērt.
- Nenoliegsim, ka daļa cilvēku nonāk pie ticības Kristum pēc tam, kad ir ļoti pievīlušies - cilvēkos, darbā, karjerā... Manuprāt, tam nevajadzētu būt galvenajam ceļam pie Dieva. Man šķiet, ka pie Dieva vajag nākt tad, kad redzi - Dievs tevi ir svētījis, tev viss dzīvē ir - ir ģimene, ir mīļi cilvēki, ir darbs, un tas nav tikai tavs roku darbs, ka visā ir kaut kas klāt... Tāds bija mans ceļšš - man nebija nekādas traģēdijas, bet drīzāk iekšēja izjūta, ka esmu tik daudz saņēmis no Dieva, tad kāpēc gan nevarētu viņam kalpot?
No vienas puses - mēs esam individuālisti, no otras puses - mēs tādi nemaz neesam. Tūlīt būs dziesmu svētki, un Mežaparka lielajā estrādē taču katram nebūs sava kabīnīte, tur būs tā fantastiskā kopā būšana, pēc koncerta - kopīga dziedāšana tramvajā... Jā, ir brīži, kad esam individuālisti, bet kas tad ir visas labdarības akcijas? Solidaritāte un kopība, nevis - es viens pats.
Ko cilvēks atrod baznīcā? Mūsdienās cilvēkam, tāpat kā agrāk, ir vajadzīga baznīca kā vieta, kur mazliet norimties, kur kaut uz divām stundām, kamēr ir dievkalpojums, nolikt ikdienas kreņķus un rūpes, un tas, izrādās, sakārto visu dzīvi, jo vairs nav tik daudz jākreņķējas. Izrādās, ka ir lietas, kuras par daudz esi uzņēmies, izrādās, ka ir lietas, kuras var uzņemties tāpēc, ka ir pienācis īstais laiks. Tajā pašā laikā dievkalpojums ir kristīgas dzīves aisberga redzamā daļa. Ja svētdienas dievkalpojums ir viss, kas kristietim ir, tad es teiktu - viņš ir kā rotaļlieta - uzvelkamais putniņš, proti, viņu dievkalpojumā uzvelk tā, lai varētu izturēt līdz nākamajam dievkalpojumam. Iespējams, ka cilvēki, kas ir vīlušies kristietībā, ir cerējuši, ka kristietība, draudze un mācītājs viņu vietā izdarīs to, kas viņiem tomēr pašiem ir jādara. Viens no stereotipiem - kristieši paši neko nedara, tikai paļaujas uz Dievu. Domāju, ka foršais teiciens - lūdzies un strādā, kas nāk no klosteru dzīves, patiesībā parāda būtību - cilvēkam ir garīgā dimensija, bet viņam pašam ir kaut kas jādara praktiski, un tā ir garīgā pilnveidošanās, kas sevī ietver pavisam vienkāršas lietas - Bībeles lasīšanu, lūgšanu, pārdomas, laiku vienatnē... Kad no tā esi uzlādēts, tad svētdiena ir svinēšana kopā ar citiem - uz dievkalpojumu atnāc pateikties, ka Dievs šonedēļ ir palīdzējis, tad nav jāatvelkas uz baznīcu, kur kādam vajag tevi salāpīt.
- Kā uz vietu, kur var dabūt enerģijas dzērienu.
- Tieši tā - enerģijas dzērienu, kura efektam ir tendence mazināties. Kristīgā prakse indivīdam ir tā enerģētika, kas dod spēku jaunai dienai, kad vari iziet dzīvē, vienalga, kas tevi priekšā sagaida.
- Jūsu draudze aug vai iet mazumā?
- Skaitliski mēs augam. Mūsu draudzei šis ir ļoti interesants laiks, pēdējie seši gadi ir tādi, ka uz baznīcu nāk arvien vairāk cilvēku, daļēji tas ir tāpēc, ka ļoti laba kristietības iepazīstināšanas programma ir Alfa kurss - apmēram trīs mēnešus cilvēki reizi nedēļā nāk uz lekciju, pēc tās ir diskusijas mazās grupās, un tajās var uzdot jebkurus jautājumus. Šis kurss ir ekumenisks, manā uztverē tas ir vienkāršs veids, kā cilvēkiem pastāstīt, ka Dievs nav bubulis. Daudziem, nākot uz baznīcu, ir pārspīlēta baiļu sajūta - Dievs mani noteikti sodīs vai jau ir sodījis, jo man ir tik slikti, un man kaut kas ir jādara, lai izpelnītos viņa nesodīšanu, tāpēc man jāiet ar bailēm un drebēšanu. Domāju, ka pirmais vārds ir nevis «bīsties Dieva», bet «mīli Dievu». Kristietības būtība ir mīlestībā no Dieva uz cilvēkiem, arī cilvēku starpā. Tāpēc mani priecē, ka uz mūsu draudzi nāk dažādas paaudzes, tajā ir no zīdaiņa līdz sirmgalvim. Vienlaikus esmu dilemmas priekšā, jo baznīca kļūst arvien pilnāka, un man ļoti negribas, lai svētdienā būtu divi dievkalpojumi, jo tad mūsu draudze automātiski tiks sadalīta divās daļās, kas, visticamāk, satiksies krietni reti. Iespējams, mums ir vajadzīga satelītdraudze kaut kur ārpusē, teiksim, kādā mikrorajonā.
- Draudzē taču liela nozīme ir mācītāja personībai.
- Tas ir stāsts par pēctecību. Vēlētos, lai tad, kad es beigšu kalpot šajā draudzē, lai te būtu cilvēki, kas varētu turpināt jau iesākto.
- Tas jau no jums atkarīgs.
- Tas ir atkarīgs no manis. Pašiem mācītājiem jāaudzina pēcteči. Tomēr cilvēkiem nav jābūt piesaistītiem personībai, bet draudzei. Es esmu jau 25 gadus šajā draudzē, es diezgan bieži saku - es ļoti vēlētos, lai jūsu ticība būtu atkarīga nevis no tā, vai es esmu jūsu priekšā, bet no tā, ka jūs paši sev esat aptvēruši, kas jums ir ticība. Mācītāju sauc par garīgo tēvu, un man liekas normāli, ka garīgos tēvus nemaina.
Man šķiet, ka šodien ir jāpārvērtē tas, ko nozīmē būt mācītājam. Cilvēkam, kam nav nekādas kristīgas saknes, var teikt - okey, tagad tu tici Dievam, tev jānāk svētdienās uz baznīcu, bet viņš teiks - pagaidi, es saprotu, jums gribas, lai es ietu uz baznīcu, bet vai svētdienas dievkalpojums ir labākā forma, lai savāktu cilvēkus kopā? Varbūt svētdienas dievkalpojums ar tradicionālu liturģiju nebūt nav uzrunājošākā forma mūsdienu cilvēkam?
- Ir varianti?
- Pasaulē ir dažādi eksperimenti. Ir draudzes, kuras pulcējas kafejnīcās, arī ar telpu nesaistītā vidē, jo galvenais uzsvars ir kopība un sadraudzība.
- Cik svarīgs ir domubiedru faktors?
- Draudze ir unikāls veidojums. Neviena sekulāra struktūra nevar pastāvēt ar tādu daudzveidību - draudzē ir cilvēki, kuri ir turīgi, kuri ir finansiāli trūcīgi, kuriem ir augstākā izglītība, kuri beiguši pamatskolu, ir ģimenes ar daudziem bērniem, ir ģimenes bez bērniem. Draudzē mēs mēģinām slīpēt savu individuālismu, egoismu un apjaust, ka bagātinām cits citu.
- Slīpēt egoismu?
- Protams. Sākumposmā izjūta ir - es gribu, lai šeit viss notiek tā, kā es esmu to iztēlojies, mācītājam jārunā tā, ir jāspēlē tāda mūzika, bet tad vienā brīdī saproti, ka baznīcā viss negriežas ap konkrēto cilvēku, pat ne ap mācītāju.
- Baznīca ir sabiedrības sastāvdaļa, un nav noslēpums, ka pēdējā laikā ne tikai Latvijā, bet arī plašākos mērogos sabiedrība ir tāda satraukta, pat ar dzīvnieciskām intuitīvām bailēm par nākotni.
- Jaunajā derībā Kristus pirms aiziešanas runā par pēdējiem laikiem, un protams, mēs nekad nevaram pateikt, kad tie pēdējie laiki būs, katra paaudze pēc Kristus ir gaidījusi... Dzīvojam «pēdējos laikos» jau kopš Kristus augšāmcelšanās. Kristus diezgan skaidri iezīmē - jo tālāk mēs dzīvosim, jo grūtāk būs. Kristus neiezīmē paradīzi virs zemes, viņš saka - netaisnība ies vairumā, mīlestība daudzos izdzisīs, un kaut kādā ziņā mēs to redzam arī cilvēku attiecībās. Bieži vien nespējam dzīvot kopā, dažreiz jūtamies tik nedroši, ka uzbūvējam milzīgus žogus sev apkārt. Baznīcai nav ko baidīties, mūsu uzdevums ir Kristus mīlestības vēsti citiem stāstīt, mēs nenesam atbildību par tiem, kuri izvēlas neticēt, jo tā ir cilvēka brīvā griba, un būtu nebaptiski cilvēkus spiest ticēt. Manī personiski nav baiļu izjūtas, tāpēc, ka tas laiks, kurā es varu dzīvot, ir skaists laiks, esmu šeit, Latvijā. Ja gribētu, es varētu meklēt kalpošanu arī citur, es varu arī angliski sludināt, bet apziņa, ka Dievs mani ir aicinājis šeit un ka es esmu īstā vietā, tā man dod arī drošības izjūtu. Visādi laiki var nākt, domāju, neviens neesam pasargāti ne no individuālām traģēdijām, ne no sabiedriskām kataklizmām, bet baidoties mēs arī neko daudz uz priekšu netiksim. Bailes paralizē. Bībelē ir pants - patiesa mīlestība aizdzen bailes, tas, kas baiļojas, nav sasniedzis pilnīgu mīlestību. Dzīvojot bailēs, neatliek laika domāt par sevi, visu laiku domā par sliktajiem, kas ir tur, ārpusē.
- Ar kādiem vārdiem gribētos cilvēku ieaicināt dievnamā Baznīcu naktī?
- Nebaidieties ienākt! Es ļoti gribētu cerēt, ka tad, kad ienāksiet baznīcā, jūs sagaidīs cilvēki ar siltām un jūtīgām sirdīm un mīlošām acīm. Kad cilvēks pirmo reizi ienāk baznīcā, viņš jau nezina, kad jāceļas, kad jākrīt ceļos, vai ir jādzied vai nav jādzied, tāpēc teikšu - baznīcai jābūt viesmīlīgai. Ja cilvēkam nav bijusi saistība ar kristietību, viņam ir liela brīvība iet dažādās baznīcās - katru svētdienu, un paskatīties, kur tad Dievs tevi visvairāk uzrunā. Draudze ir tā vieta, kur cilvēka garīgās vajadzības tiek piepildītas, kur varu gan ņemt, gan dot, gan būt citiem par svētību, gan saņemt kalpošanu no citiem. Izvēlēties savu draudzi ir daudz labāk nekā būt kristīgam tūristam. Ir cilvēki, kas saka - tajā konfesijā man patīk tas, tajā - tas, tajā - tas. Es saku - tas ir zviedru galds, tāda knibināšanās katru svētdienu, bet ir jāizvēlas savējā, tas ir paliekoši, uz visu dzīvi.
- Izvēle ir atbildība.
Jā, izvēlēties ir grūti, bet domāju, ka Dievs nāk arī palīgā - sirds sāk mazliet vibrēt, kad saproti, ka esi atnācis īstā vietā. Protams, kā jau teicu iepriekš - draudze ir grēcinieku slimnīca, bet slimnīcā neviens īsti vesels nav, visi ir tādi, kuri dziedinās vai ļaujas dziedināties. Slimnīcā nekad neejam citā nodaļā lielīties, ka mums ir mazāk slimību nekā citiem, un mums nekad nevajadzētu lielīties, ka esam garīgāki par citiem.
