Maija sākumā Rīgas pilī notika svinīgā ceremonija, kurā tika pasniegti mūsu valsts augstākie apbalvojumi: Triju Zvaigžņu ordenis, Viestura ordenis un Atzinības krusts. Teātra pētniece Ieva Struka tajā saņēma Atzinības krustu «par nozīmīgo ieguldījumu Latvijas kultūrā, latviešu literārā mantojuma izpētē un popularizēšanā». Viņas jaunākais veikums ir Gunāra Priedes Kopotu rakstu sastādīšana, tomēr Ievas labo darbu saraksts ir nenoliedzami plašāks: te ir gan grāmatas par izcilām Latvijas teātra personībām, gan pašas darbs teātrī, gan darbība kritikā un kultūras žurnālistikā, gan aktivitātes Radošo savienību padomē. Starp citu, 1. jūnijā Radošo savienību padome ar pasākumu Lielajā ģildē atzīmēs 30. gadadienu kopš vēsturiskā plēnuma 1988. gada vasarā, kad radošie pirmoreiz publiski vārdos ietērpa to, ko klusībā domāja daudzi: Latvija tika okupēta, tai jātop brīvai. Ieva Struka šajā pasākumā debatēs par Radošo savienību lomu mūsdienu sabiedrībā.
- Esmu kļuvis bēdīgi slavens, intervijā KonTekstam pasakot, ka ar literatūrzinātni nav vērts nodarboties, jo to nevienam nevajag, bet situācija nudien ir tāda, ka mūsdienās monogrāfijas vai kopotus rakstus veido pētnieki no pamatdarba brīvajā laikā vai arī pensionāri, kam daudz brīvā laika. Pētnieciskās struktūras ar to tikpat kā nenodarbojas, un nekādas tālejošas stratēģijas tur nav, bet tu esi pabeigusi lielu darbu, veidojot Priedes rakstus.
- Es varētu tev oponēt par to, ka pētījumi nevienam nav vajadzīgi. Esmu pārliecinājusies, ka tu nekad nezini, kurā brīdī trāpi un ko uzrunā. Tas neattiecas tikai uz Priedes rakstiem. Arī rakstot grāmatas par teātri, liekas, tam vajadzētu rezonēt teātra cilvēku vidē, bet ne vienmēr tu šo rezonansi saņem. Un tad pēkšņi tu nonāc neparastās situācijās, kad uzzini, ka normāli latviešu cilvēki joprojām turpina lasīt grāmatas, kaut ne vienmēr viņi var atļauties tās nopirkt. Tu saņem atbalsi savam darbam brīdī, kad vismazāk to esi gaidījis. Ja runājam tieši par kopotiem rakstiem, tas ir slidens temats. Ja Gunārs Priede nebūtu mūža garumā rakstījis arī dienasgrāmatu, visticamāk, kopoti raksti tikai ar lugām netiktu sastādīti. Tā bija mana laimīgā loze, tāpēc arī tagad varu tev oponēt.
Tanīs situācijās, kad dienasgrāmatu vai vēstuļu nav vai atrodamas minimāli, vienalga ir jāmeklē kāds aspekts, kas ļauj viena autora radošo mantojumu sajūgt kopā ar citām literārām parādībām vai ar vēsturiskiem notikumiem. Ja tu proti atrasto ielikt kontekstā, tas ir radoši interesanti kā rakstu sastādītājam, tā lasītājam. Pat ja viņu nav daudz. Bet tad jāsaka tā - vai darbs tāpēc var palikt nedarīts? Nevar! Teikt, ka tā ir misijas apziņa, būs skaļi. Bet es domāju, ka ir svarīgi veidot saikni starp pagātni un tagadni.
Jo ilgāk dzīvo, jo labāk saproti, ka ar tevi nekas nesākas un nekas nebeidzas, bet mākslīgi pārrāvumi nav labi. Padomju laikā augušiem milzu pārrāvums bija daļēji noklusētais pirmās Latvijas posms, tagad aug paaudze, kurai ir ļoti vāja nojausma, kas ir padomju periods. Par to ir vērts runāt, bet pietrūkst darbu. Līdzās tiem literārajiem darbiem, kuri tapuši padomju laikā, kur ir šīs nodevas ideoloģijai, būtu jātop literāriem darbiem par padomju laiku. Jo vairāk tajos būtu arī pētnieciskais aspekts, jo labāk. Ja atgriežamies pie tava Sarkanā dzīvsudraba, man tas šķiet ārkārtīgi svarīgs darbs, kaut vai tā iemesla dēļ, ka, atskatoties uz šo laiku, notikumu daudzums, pārmaiņu lielums bija tik neaptverams, ka rodas sajūta - deviņdesmitie aizzib gar acīm. Šajā romānā tiek dota iespēja pie šā laika posma pakavēties.
- Mans secinājums pēc grāmatas - mēs neesam gatavi par daudzām lietām runāt. Redzu, ka ir tēmas, ko labāk vienkārši nepieminēt.
- Bet ir jāvar!
- Tas, ko saki, stabili iederas situācijā, kas mani kaitina. Es to saucu - sistēma izbrauc uz cilvēkiem, kas saprot, ka ir jādara. Bet pati sistēma, labākajā gadījumā, nedara neko vai skalda matus.
- Skaidrs, ka, runājot par kopotiem rakstiem, Latvijā trūkst mecenātisma sistēmas, kas varētu to atbalstīt. Imanta Ziedoņa rakstiem palīdzēja iznākt Rubesu dzimtas atbalsts. Ja Kultūrkapitāla fonds Priedes rakstus nebūtu atbalstījis, izdošana vēl būtu iestiepusies laikā. Bet vienalga es šos rakstus līdz manuskriptam būtu novedusi. Principā! Ja tagad nevajag, varbūt pēc piecdesmit gadiem vajadzēs.
- Ar tevi jau viss ir kārtībā, bet vajag cīnīties par sistēmu, kas šos manuskriptus noved līdz grāmatai, līdz lasītājam. Tirāža nav svarīgākā. Mūsdienās tas sen nav rādītājs. Galvenais, lai ir gatavs drukas fails, vienmēr var piedrukāt klāt. Bet sistēmas galīgi nav. Kultūrkapitāla fonda konkursi tomēr ir konkursi, tā ir konkurence. Kāds izvelk lozi, kāds neizvelk.
- Te mēs varētu skart ārkārtīgi sāpīgo bibliotēku iepirkumu tēmu. Es pirms vairākiem gadiem, kad biju Kultūrkapitāla padomē kā radošo savienību pārstāve, šādā diskusijā piedalījos. Bija sāpīgi dzirdēt, ka arī rakstnieki uzskata - ir jābūt absolūtai brīvībai bibliotēku iepirkumos. Ja tās grib iepirkt tikai Privāto Dzīvi, lai iepērk tikai Privāto Dzīvi. Manuprāt, kultūrpolitika nozīmē to, lai bibliotēku iepirkuma rezultātā visi būtiskākie izdevumi, arī kultūrvēsturiskie, kas Latvijā iznāk tik grezni, ka arī es kā privātpersona tos nevaru atļauties nopirkt, nonāk vismaz novadu bibliotēkās. Tam vajadzētu būt obligāti. Jā, mazo pagastu bibliotēkās tie varētu nebūt, jo bibliotēku tīkls jau ir veidots tā, lai grāmatu var pasūtīt.
- Par to runā gadiem. Nekas nemainās. Turklāt, ko liegties, man uzreiz jābilst pretī tas, ko dzirdu bibliotēkās - zini, Arno, neviens tās grāmatas nelasa, mēs, pat ja tās nopirktu, vienalga dabūtu šos vērtīgos izdevumus norakstīt.
- Domāju, ka viena no bibliotēkas pamatfunkcijām ir veidot krājumu, jo tu taču nezini, kurā gadā, piemēram, Ramatā piektklasnieks Jānis būs tas nākamais ģēnijs, kam šo grāmatu vajadzēs, lai par tādu kļūtu. Bibliotēkā ir jābūt pamatbāzei arī no mūsdienās izdotām grāmatām, mūsu piesauktais Jānis nekļūs par spožu personību, ja barosies tikai no bibliotēkās pieejamo padomju gadu krājumiem. Tas vienkārši ir antihumāni. Es svēti ticu - katrā skolā, katrā pagastā ir šīs gaišās galvas, kurām ir jābūt pieejamām labām grāmatām.
- Zelta skapi katrā bibliotēkā. Bet kā līdz tam skapim tikt?
- Obligātais iepirkums! Tāpēc ir šī Kultūrkapitāla un Valsts mežu lielā programma, kas ik pa brīdim aktualizējas. Latvijas simtgadē iznāk fantastiskas grāmatas. Tām jābūt bibliotēkās.
- Bibliotekāri nesen teica, ka iepirkumu programma esot apstājusies. Man jau šķiet, ka izšķirošais vārds te būtu jāsaka pašiem bibliotekāriem. Dzidra Šmite nesen radio teica - ko var gaidīt no lauku bibliotēkas, kas ir atvērta darba dienās no 9 līdz 17, bet bibliotekāre brīnās, vai tad viņa vispār drīkst runāt ar pašvaldības vadītāju. Bet mūsu saruna no rakstu veidošanas nemanāmi novirzījusies uz bibliotēkām.
- Jā, bet tas ir ārkārtīgi svarīgs jautājums. Kam tad tos rakstus veido? Ja gara acīm redzu bibliotēku, kuras grāmatas pamatā iepirktas kaut kad astoņdesmitajos gados, bet neatkarības laiku pārstāv viens Ikstenas vai Ābeles romāns, tad ko tur lasīt? Kaut ko skolas vajadzībām no Blaumaņa? Skaidrs, ka visu nevar nopirkt, bet nu kaut vai proporcionāli - 50% naudas summas, kas bibliotēkai ir, būtu jāveltī latviešu autoru darbiem, arī populārzinātniskiem, 30% ārzemju literatūrai, 20% uzziņu literatūrai.
- Tā mēs aizrunāsimies līdz skandināvu modelim, par ko Latvijā savulaik runāja - ideālā variantā daļu no tirāžas, teiksim, 1000 eksemplāru, uzreiz iepērk Latvijas bibliotēkas, līdz ar to izdevējam ir daudz vienkāršāk izdzīvot. Parunāja, bet ar to beidzās viss. Tāpēc, atgriežoties pie pētniecības - man situācija sevišķi cerīga neliekas.
- Jā, bet es domāju, ka tikai tāpēc, ka viss ir apgrūtināts, nedrīkst teikt, ka to nevajag. Tajā brīdī, kad sāk izvirst teorētiskā doma, tas sāk atsaukties uz praksi. Jo spēcīgāka ir bāze, jo mazāk ir tādu gadījumu, kad redzi pilnīgi no zila gaisa grābtus spriedumus par elementārām lietām, kas arī grauj ticību teorētiskajai bāzei. Tas ir savstarpēji saistīti. Tu nevari neko uzzināt par pagātni, ja nav rakstu, analīzes, fiksēto notikumu. Viena lieta ir, ko tu pats domā par kādu mākslas parādību, bet otra lieta - ka, pateicoties kritiskajai vai teorētiskai domai, redzi konkrētās izrādes vai grāmatas recepciju, uztveri attiecīgajā laikā, sava laika kontekstā.
- Teici, ka tur, kur nav faktu, tev pašai ir jāuzbūvē laikmeta aina. Kas tev bija radošākais, veidojot Priedes rakstus?
- Kopotos rakstos nekādas teorijas nav jābūvē. Radošais darbs ir faktu atlase - ko es atlasu no tā, kas ir bijis, kas ietekmējis ne tikai Priedes daiļradi, bet mākslas un sabiedriski politiskos procesus Latvijā, kam būtu jāpaliek nākamajām paaudzēm un kas man šķiet mazāk vērtīgs. Bet tad, kad, apgūstot daudz un dažādus arhīvu materiālus, es rakstu grāmatu, tā ir mana interpretācija un brīvība. Jo detalizētāk iedziļinies kādā laika posmā, jo vairāk personību, kas tajā ir strādājušas, aptver, jo vairāk pārredzi lauku, vari izdarīt vispārinājumus un jo brīvāk tajā vari justies. Tur ir tāda metafizikas klātbūtne - sajūta, ka zini tik daudz, ka esi to piedzīvojis, kaut patiesībā neesi. Tas, ko esmu sapratusi - lai identificētu robežpunktus, ir nepieciešamas zināšanas, bet tad, kad esi nepieciešamo identificējis, pētnieka uzdevums ir par to uzzināt maksimāli daudz viedokļu. Kad ir kādi četri pieci skatpunkti, vari izvilkt vidējo un veidot savējo. Tas tuvina objektivitātei, bet, protams, tā nav objektivitāte.
- Kā tev šķiet, kas, runājot par padomju laikmetu, mainīsies mūsu pietiekami stereotipiskajā domāšanā, kur ir labie un sliktie grupējumi?
- Vai tu domā čekas maisu jautājumu? Es domāju, ka tas tiks atklāts.
- Esmu skeptisks. Mēs diezin vai uzzināsim visu patiesību.
- Visu nekad neviens nav uzzinājis. Ne par vienu režīmu. Varbūt tos maisus atvērs pēc simt gadiem, bet gribētos to piedzīvot ātrāk. Ir vēl viena būtiska lieta - «savest mājās pie Daugavas krastiem». Ja mēs ieraudzītu visu, kas notika padomju literatūras teritorijā, un estētiskā aspektā sastatītu ar to, kas notika latviešu literatūrā ārpus Latvijas, tad domāju, ka mainītos mūsu literatūras kopaina. Līdzās mūsu līderiem nostātos vēl citi līderi, kas estētiskā ziņā dažkārt var būt arī pārāki, jo nav to ideoloģisko nodevu, kādas bija te. Viņi bija brīvi radīt: Saliņš, Tauns, Bičole, Kronbergs. Droši vien varētu piesaukt ne vienu vien.
- Kopš Radošo savienību vēsturiskā plēnuma ir pagājuši 30 gadi. Tu piedalīsies Radošo savienību padomes rīkotajā pasākumā 1. jūnijā un arī pati vadīji Radošo savienību padomi ekonomiskās pēckrīzes laikā, kas bija pietiekami grūts radošajiem cilvēkiem. Kas bija tās pamatvērtības, par ko cīnījāties?
- Man toreiz likās svarīgi iesaistīties kultūrpolitikā, jo bija lietas, kas bija sasāpējušas man pašai. Viena no tām - kultūras periodika. Kaut arī tagad KM atbalsts kultūras atspoguļojumam nedēļas izdevumos degradējies līdz ļoti niecīgam atbalstam un atbalsta piešķiršana tiek novilkta līdz pēdējam brīdim, kas šogad konkrēti skāra arī abonēšanas kampaņu, manuprāt, tas ir jautājums, pie kura vajadzētu strādāt arī tagad. Man ļoti pietrūkst šāda visaptveroša kultūras medija, bet tieši tikpat dramatiski ir tas, ka daudziem cilvēkiem nekādas kultūras un to atspoguļojoša medija nepietrūkst nemaz. Tas ir kā vāveres ritenis. Nevar prasīt, lai cilvēki orientējas kultūras norisēs, ja nav vienas vietas, kur šo informāciju viegli dabūt. Kaut arī es cenšos sekot līdzi kultūras notikumiem, ik pa brīdim es uzzinu par kaut ko tādu, kas, izrādās, jau noticis. Es domāju, ka viena šāda nedēļraksta vieta joprojām ir brīva. Tas varētu būt arī uz kāda esoša izdevuma bāzes, ja kļūtu jaudīgāks.
- Jo vairāk tāpēc, ka Latvija ir vienīgā, kur tāda izdevuma nav: Lietuvā, Igaunijā, pat Baltkrievijā tāds joprojām tiek izdots un neviens nešaubās, ka to vajag.
- Jā, toreiz šo mediju lietu izdevās dabūt līdz pirmajam konkursam. Otra lieta, kas tolaik bija pilnīgi apstājusies, - mūža stipendiju programma Kultūrkapitāla fondā. Man likās, ir kaut kas jādara, jo mākslinieki jau nav vainīgi - tās ir viņu vienīgās vecumdienas. Ļoti daudzi izcili kultūras darbinieki ir spiesti dzīvot ļoti pieticīgos apstākļos. Arī to toreiz izdevās izkustināt no nulles punkta. Es uzskatu, ka radošās savienības, kopā ņemtas, ir liels spēks. Ja spēj aktīvi aktualizēt kādu jautājumu, tad ir vērts iet un darīt. Žēl, apsīcis ir tas, ka partija, kura vada Kultūras ministriju, un tā ir Nacionālā apvienība, vairs nerīko ikmēneša sanāksmes ar Kultūras alianses pārstāvjiem. Tās bija ļoti vērtīgas, jo ministrija un politiķi ieguva nepastarpinātu informāciju par sasāpējušām problēmām kultūrā. Turklāt politiķi saprata, ka aiz radošajām savienībām ir tūkstošiem biedru, kuriem ir savas balsstiesības un ietekme sabiedrībā.
Trešā nozīmīgā lieta bija Radošo personu un organizāciju likums, pie kura darbs sākās gadsimtu mijā. Es esmu par to, ka labāk ir pieņemt nepilnīgu likumu un pēc tam to uzlabot, nevis pakļauties demagoģijai - likums nav ideāls, tāpēc to tagad nepieņemsim, noslīpēsim un nopucēsim un tad pēc gadiem pieciem vai desmit. Tā paietu vēl trīsdesmit gadu. Labāk, ka šis likums pēc 20 gadu cīņas ir, nekā - ja tā nav. Pilnveidot, atvērt var vienmēr. Likuma pieņemšanas finiša taisnē es vairs tik aktīvi nelīdzdarbojos, tomēr esmu priecīga, ka likums beidzot pieņemts.
