Rihards Mačanovskis. Jo augstāk kāp, jo plašāki horizonti paveras

RIHARDS MAČANOVSKIS: «Ikviens cilvēks, kuram savs darbs patīk, tajā grib sasniegt maksimālo. Manā profesijā virsotni nav iespējams sasniegt pat visas dzīves gaitā. Jo pēc katras mazās uzvaras paveras atkal nākamie horizonti. Reiz lasīju par krievu basu Jevgeņiju Ņesterenko, un viņš daudz ko izdarījis un nodziedājis, un viņam jautāja, vai viņš ir sasniedzis virsotni, un viņš atbildēja, ka šī profesija ir kā kalns, kurā, jo augstāk kāp, jo plašāki horizonti paveras – jaunas lomas, jauni komponisti, jauni diriģenti... Un visu paspēt nav iespējams.» © Dmitrijs SUĻŽICS, F64 Photo Agency

«Šis ir gaišs, jauks un pozitīvs stāsts. Kā šampanietis. Skaista mūzika un mūžīgais stāsts par mīlestību,» saka operas solists Rihards Mačanovskis, kurš atveido titullomu Gaetāno Doniceti operā Dons Paskvāle. Tās pirmizrāde šodien Nacionālajā operā.

Sezonas pēdējam iestudējumam Latvijas Nacionālā opera izvēlējusies Gaetāno Doniceti operu Dons Paskvāle. Jauniestudējumu veido muzikālais vadītājs Mārtiņš Ozoliņš un radošā komanda no Itālijas - režisors un scenogrāfs Džordžo Barberio Korseti, kostīmu mākslinieks un scenogrāfs Frančesko Espozito un videomākslinieki Igors Renceti, Lorenco Bruno un Alesandra Solimene. Komiskās operas žanra meistardarbs Dons Paskvāle ir stāsts par to, kā padzīvojušo vecpuisi donu Paskvāli izjoko viņa ārsts Malatesta un ārsta «māsa» - jauna, skaista atraitne, kuru finālā apprec mīlas jūtu pārņemtais brāļadēls Ernesto. Operas Dons Paskvāle pirmizrāde notika Parīzē 1843. gadā. Latvijas Nacionālajā operā iepriekšējais šīs operas iestudējums diriģenta Edgara Tona vadībā tika īstenots 1950. gadā. Opera Dons Paskvāle tiek uzskatīta par vienu no 19. gadsimta komiskās operas spožākajām virsotnēm, kas balstīta bel canto tradīcijās ar krāšņām koloratūrām, izsmalcinātiem ansambļiem un prasa vokāli meistarīgu un saliedētu solistu sastāvu. Dons Paskvāle ir viena no pēdējām Doniceti operām, vienkāršs, tiešs, komisks un rūgtuma pilns šedevrs. Režisora Džordžo Barberio Korseti interpretācijā 19. gadsimta populārā opera iegūst jaunu veidolu, vizuālajā tēlā izmantojot itāļu kino zelta laikmeta - 20. gadsimta 50. gadu - estētiku. Īpaši būtiska nozīme jauniestudējumā būs videomākslai, kas veidota aplikācijas animācijas tehnikā, iedvesmojoties no sirreālisma un dadaisma kolāžām.

Loma - maratons

Operas Dons Paskvāle titullomas atveidotājs Rihards Mačanovskis atzīst, ka darbs pie šīs lomas viņam ir īsts pārbaudījums, jo pirmo reizi uz skatuves nākas atveidot tēlu, kas ir gadus 20 vecāks par viņu. Protams, ka jaunībā, studiju gados, dziedātas dažādas lomas, var pat teikt - viss, kas vien bijis piemērots balsij, bet tā jau bijusi vien pieredzes uzkrāšana. «Fantastiski, kā strādā kostīms, grims, parūka, nevaru pat aprakstīt tās sajūtas, kad spogulī sevi ieraudzīju ar sirmiem matiem, sirmām ūsām un alus vēderiņu... Kad zem kostīma apsēju alus vēderiņu, ko kostīmu mākslinieces izveidojušas samērā vieglu, man mainījās stāja un gaita, kustības kļuva lēnākas, pat sēdos pavisam citādāk - ar taisnu muguru, jo vēders šķiet svarīgs... Tad jau redzēs, kā man šī loma izdosies,» saka Rihards Mačanovskis. Solists neslēpj, ka šī nav bijusi viņa sapņu loma, par ko domājis, uz ko cerējis visu mūžu, tomēr tas ir izaicinājums, kas jāizdara. «Šajā lomā svarīgs ne tikai balss diapazons, šajā lomā ir daudz teksta, šī ir apjomīga loma un arī fiziski grūta. Paskvāle ir vecs cilvēks, kurš visu laiku kaut ko burkšķ, bet visa stāsta laikā tikpat kā nenoiet no skatuves, viņam visu laiku ir, ko dziedāt un darīt. Šī loma noteikti ir maratons,» atzīst solists un piebilst, ka diez vai solists tādā pašā vecumā, kāds operā paredzēts šim tēlam, fiziski varētu izturēt šīs lomas slodzi.

Rihards Mačanovskis paredz, ka šim iestudējumam varētu būt ilgs skatuves mūžs, un ne jau tikai tāpēc, ka stāsts ir vienkāršs un viegli uztverams, ne arī tāpēc, ka mūsdienu cilvēkam, kuru nogurdinājis dzīves temps un nemitīgās problēmas, reizēm gribas «atnākt uz operu, atslābt, pabaudīt ko tādu, kuru skatoties, nevajag ilgi un dikti domāt par to, ko gribēja teikt komponists, režisors un mākslinieki», bet arī tāpēc, ka «šis ir gaišs, jauks un pozitīvs stāsts, iespējams, arī smieklīgs, bet tas jau atkarīgs no katra humora izjūtas. Jebkurā gadījumā tas nebūs drūms pasākums. Lai gan arī pēc šīs izrādes skatītājiem varētu būt daudz, ko pārdomāt, bet šī opera tiek pasniegta daudz vieglāk, kā šampanietis. Šī ir skaista mūzika un mūžīgais stāsts par mīlestību».

Kā piemēru savam minējumam par izrādes potenciāli ilgo skatuves mūžu solists min šajā sezonā atjaunoto operu Turandota, kas regulāri tiek spēlēta pilnībā izpārdotās zālēs. «Turandota ir mūžīgā klasika - gan mūzika, gan iestudējums. Cilvēkiem patīk šī izrāde - viss ir zināms, viss ir saprotams, tajā ir skaista mūzika un izpildītāji, arī režija netraucē muzikālajam sniegums, nevienam solistam nevajag darīt neko pārdabisku... Visiem ļauta iespēja maksimāli izpausties. Krāšņa izrāde. Filmu ar specefektiem var mājās skatīties...»

Pamazām kļūst par vāgneristu

Pēc pirmizrādes Rihardam Mačanovskim atpūtas nebūs, jo pavisam drīz sāksies Rīgas Operas festivāls, kurā skatītājiem tiks piedāvātas arī sen nespēlētas izrādes Valentīna, Dauka, Iemūrētie, un tas nozīmē, ka tām būs īpaši iepriekš jāsagatavojas. Lai gan pēc Rīgas Operas festivāla formāli sāksies atvaļinājums, Rihardam Mačanovskim nebūs laika vaļoties, jo jau rudenī paredzēta pirmizrāde Riharda Vāgnera operai Klīstošais holandietis, kurā viņam paredzēta titulloma. Lai gan tā, protams, ir ļoti sarežģīta loma, no tās solistam bail neesot. «Tā ir loma, ko es gribu dziedāt. Es ļoti gribēju dziedāt Volframu Tanheizerā, es jutu, ka šī loma man piestāvēs, un ļoti gribu arī dziedāt Klīstošajā holandietī. Protams, neko nevaru pareģot, bet tik, cik esmu skatījies Klīstošā holandieša iestudējumus ierakstos, gājis cauri nošu materiālam, tad gribu domāt, ka, lai arī tā ir sarežģīta loma, tomēr gan piemērota manai balsij, gan arī es pats esmu tādā dzīves periodā, ka varētu... Es laikam esmu izaudzis līdz šai lomai, lai to paceltu un izpildītu labā līmenī. Varbūt savā mākslinieciskajā izaugsmē esmu aizsniedzies līdz Vāgneram,» stāsta solists. Par vāgneristu viņš tomēr sevi nesauc un atzīst, ka vēl tikai pirms gadiem desmit Vāgnera mūzika viņam absolūti neimponēja. «Man ir paveicies, jo man iespējas vienkārši atnāk. Iespējams, citam iespējas neatnāk vispār, citam - tās atnāk par agru, kad cilvēks vēl nav gatavs tās īstenot, bet man patiešām atnāk īstajā laikā. Un Klīstošais holandietis būs jau septītais iestudējums pēc kārtas mūsu trupā, kurā man ir loma, tāpēc pēdējās sezonās dzīvoju režīmā - viens iestudējums finišē, otrs - sākas. Protams, ka tā ir slodze smadzenēm un balsij, arī fiziska slodze, lai visu paspētu, tomēr tas ir jauki.»

Plāni šai vasarai viņam ir skaidri - ir jāgatavo jaunā loma iestudējumam Klīstošais holandietis, un tāpēc bieži būs jābrauc uz darbu, kur to var darīt daudz komfortablāk nekā dzīvoklī.

Par lielo slodzi savs viedoklis, protams, ir Riharda Mačanovska ilggadējai vokālajai pedagoģei Margaritai Gruzdevai. «Viņa ir priecīga, ka operu Klīstošais holandietis iestudēs mūsu operā. Viņa saka - tev tagad 40 gadu, tev šī loma tieši tagad ir ļoti piemērota,» saka solists. Vokālo pedagoģi Margaritu Gruzdevu, ar kuru sāka strādāt pirms vairāk nekā desmit gadiem, viņš joprojām regulāri apciemo. «Ļoti paveicas tiem solistiem, kas savu pedagogu atrod ar pirmo vai otro piegājienu. Jo ļoti ātri - apmēram dažos gados - ar balsi var izdarīt milzum daudz laba, bet tāpat iespējams šos gadus pazaudēt. Tikpat labi var pazaudēt ne tikai gadus, bet arī balsi, un ir tādi, kas visu dzīvi nevar atrast savu pedagogu, maina viņus, apmeklē meistarklases. Jo ikvienam solistam visu laiku ir vajadzīga kontrole no malas - tā auss, kurai tu tici, kuru tu respektē; kāds, kurš tevi kā instrumentu noskaņo, norāda uz kļūdām.»

Nu, ir jau 40 gadu

Uz dzimto Daugavpili, kur joprojām dzīvo viņa abi vecāki, pēdējā laikā iznāk reti aizbraukt, jo ir arī daudz piedāvājumu uzstāties arī koncertos ārpus operas. Savukārt pie māsām ciemos braukšana ir vēl sarežģītāka, jo viena dzīvo Londonā, bet otra no Londonas nesen pārcēlusies Marvelju Spānijas dienvidos. «Man šeit ir burvīgs darbs un attiecības. Pasaule ir atvērta arī man, bet vismaz pagaidām man ir plāni Latvijā. Man ir burvīga līgava Zane Volberga, kas strādā par koncertmeistari operā, mēs nesen nopirkām nelielu mājiņu netālu no Ķekavas, tur jātaisa remonts, jāpārbūvē, vijam sev ligzdiņu Latvijā. Mājas sajūta man ir šeit, lai vai kur es arī brauktu. Manos plānos nav radikāli mainīt savu dzīvi,» atzīst Rihards Mačanovskis.

Plāni šai vasarai viņam ir skaidri - ir jāgatavo jaunā loma iestudējumam Klīstošais holandietis, un tāpēc bieži būs jābrauc uz darbu, kur to var darīt daudz komfortablāk nekā dzīvoklī. Pārējais laiks tiks veltīts jaunās dzīvesvietas remontam. «Man padodas un arī ļoti patīk praktiski darbi, savā laikā es daudz ko esmu darījis, arī strādājis celtniecībā, remontējis dzīvokļus, pats sev izremontējis dzīvokli - no A līdz Z ar visām flīzēm, krāniem, ūdeņiem, tapešu līmēšanu, griestu labošanu, lamināta un linoleja likšanu... Kad vien ir brīvs brīdis, esmu centies aizbraukt uz mājām Ķekavā, lai tur kaut ko padarītu. Tas ir relaksējoši - fiziski esi noguris, bet galva ir atpūtusies, jo pēc fiziska darba smadzenes tiešām attīrās. Protams, praktiskajos darbos prātu arī vajag, bet tā noteikti ir mehāniskāka, galvas smadzenes atslogojoša nodarbe. Pērnā vasara bija slikta laika apstākļu ziņā, visu laiku lija lietus, bija ļoti mitrs, un darbus, ko gribējās izdarīt pagājušajā vasarā, diemžēl neizdevās veikt. Ir lielas cerības, ka šī vasara būs saulaināka un sausāka, un šis atvaļinājums paredzēts lomas gatavošanai un mājas remontam. Plāns ir, tad redzēs, kā viss izdosies,» nosaka Rihards Mačanovskis.

Šā mēneša sākumā māksliniekam apritēja 40 gadu, bet laika svinēšanai nebija, jo «uzreiz pēc dzimšanas dienas bija jābrauc uz Gibraltāru, Karels Marks Šišons ielūdza uz koncertu, tāpēc domas bija aizņemtas pavisam ne ar dzimšanas dienu. Nu, ir man jau 40 gadu. Nu, labi. Ko tad man darīt? Kā ir, tā ir. Jādzīvo tālāk.»

***

Rihards Mačanovskis

• Basbaritons, Latvijas Nacionālās operas solists (kopš 2003. gada)

• Dzimis 1978. gada 5. maijā Daugavpilī

• Absolvējis Daugavpils 1. vidusskolu, Daugavpils Mūzikas koledžu (klavieru klase, vokālā klase), J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju (prof. Gurija Antipova klasi)

• Pusgadu mācījies Daugavpils 38. arodvidusskolā par mūrnieku, metinātāju un montieri

• Solista repertuārā ir dons Bazilio operā Seviljas bārddzinis, Kolēns Bohēmā, Eskamiljo Karmenā, Fazolts Reinas zeltā, Leporello Donā Žuanā, titulloma Jevgeņijā Oņeginā un Donā Paskvālē, Volframs fon Ešenbahs Tanheizerā, Valentīns un Vāgners Faustā, Prezidents (Valdnieks) Iemūrētajos, Ādams Jakubovskis Turaidas Rozē, Niks Izvirtības hronikā, Mandarīns Turandotā, Orlovskis Sikspārnī, Valdis Valentīnā u.c.

• Sadarbojas ar vokālo pedagoģi Margaritu Gruzdevu

• Saņēmis Latvijas gāzes balvu 2012 nominācijā Labākais operas solists; Paula Saksa atzinības balvu (2013)

• Nominēts Lielajai Mūzikas balvai 2013 par Pētera Čaikovska romanču izcilu atskaņojumu kopā ar pianistu Mārtiņu Zilbertu



Svarīgākais