Šodien, 19. aprīlī, Vidzemes koncertzālē Cēsis pirmizrāde Latvijas Radio kora vadītāja Sigvarda Kļavas lolotā mūzikas projekta Latvijas gredzens trešajam stāstam – Vidzemei veltītajai muzikālajai izstādei Kalns uz augšu ies.
Koncertcikls Latvijas gredzens iecerēts kā dāvana Latvijai valsts simtgadē, tas aizsākās jau pērnā gada pavasarī un līdz šim ir piedzīvojis Latgalei un Kurzemei veltītos «gredzenus» jeb koncertus - koncertizrādi Rakstiem un skaņai un lielkoncertu Pūt, vējiņi. Vērienīgais mūzikas projekts ir Latvijas Radio kora mākslinieciskā vadītāja, diriģenta Sigvarda Kļavas lolota ideja - četros konceptuāli atšķirīgos gredzenos, muzikālos kopumos izcelt un parādīt katra Latvijas novada īpatnības, bagātības un enerģiju caur nācijai dārgāko - vietējo cilvēku skatupunktu.
Vidzemes gredzena muzikālās izstādes Kalns uz augšu ies skatuves mākslinieciskajā tēlā sabalsosies Latvijas Radio koris un četri mūziķi - dziedātājs un leijerkastes spēlmanis Daumants Kalniņš, ģitāras virtuozs Kaspars Zemītis, akordeonists Artūrs Noviks un pianists Rihards Plešanovs. Muzikālās izstādes koncepcijas autore ir izstāžu kuratore Guna Kalnača, savukārt vizuālo koncepciju izstrādājusi un realizējusi Dd studio - Jānis Mitrēvics, Zane Priede, Ilze Zigerte un Helēna Ozola.
Koncertuzvedumu cikla trešais posms Vidzemes gredzena muzikālā izstāde Kalns uz augšu ies veidota kā vizuāls ceļojums laika telpā, ko veido dažādi vēsturiski nozīmīgi pieturpunkti. Muzikālās izstādes autori Vidzemi atspoguļo kā gara spēka vietu, kā Latvijas kultūras sakņu vietu, valsts karoga un valsts himnas šūpuli, dziesmu svētku pirmsākumu vietu, dzejnieku, rakstnieku, komponistu, mākslinieku, skolotāju ideālās Latvijas sapņojumu un iedvesmas zemi. Vidzeme atspoguļota kā latviešu pašapziņas un patriotisma mošanās vieta, kā vēsturiski un valstiski zīmīgu notikumu epicentrs un brīvības cīņu un varonības simbols. Projekta idejas autors, diriģents Sigvards Kļava iecerējis koncertizstādi «uzbūvēt kā muzikālu izstādi - bildi, kura skan, bildi, kura muzikāli elpo, un caur šo bildi izstāstīt savu stāstu par Vidzemi». Vidzemes gredzena muzikālā izstāde Kalns uz augšu ies tiks izrādīta arī Rēzeknē (21. aprīlī), Liepājā (25. aprīlī) un Jelgavā (26. aprīlī).
Vidzemnieks ir savrupnieks
Katra «gredzena» veidošanai diriģents Sigvards Kļava pieaicina cilvēkus, kas saistīti ar konkrētu novadu, un Vidzemes gredzena koncepcijas veidošana tika uzticēta Gunai Kalnačai - no Pļaviņām nākušai un ilgus gadus Valmierā strādājušajai kultūras projektu menedžerei. «Uzaicinājums pievienoties Latvijas gredzena projektam, protams, man bija pārsteigums, bet - bija jāstrādā sazobē ar šīs idejas pamatnostāju un pārējiem komandas biedriem,» atzīst Guna Kalnača. Vēsture, pieredze, personiskās sajūtas, ilgas sarunas ar cilvēkiem - tos Guna Kalnača atzīst par galvenajiem avotiem, kur smēlusies idejas «muzikālajai bildei». Lai arī viņai tikuši muzikālās izstādes Kalns uz augšu ies koncepcijas autores lauri, Guna Kalnača atzīst, ka visa radošā komanda savas idejas vispirms «bērusi kā traukā» un pēc tam ar idejām tika strādāts, tās sijātas un atlasītas. «Manuprāt, katram cilvēkam ir cita Vidzeme. Protams, ir atslēgas vārdi un galvenie punkti, kas saistās ar Vidzemi kultūrvēsturiskā, valstiskā un atsevišķas kultūras jomas kontekstā,» uzskata Guna Kalnača un piebilst, ka šajā stāstā blakus vēsturiskajam aspektam ļoti būtiska arī ir apjausma - kas mēs esam šodien, uz kurieni gribam iet? «Skatoties vēsturē un ļoti blīvajā kultūras slānī, mēs varam atrast ļoti daudz atbilžu. Un tas man bija lielākais prieks un pārsteigums, ka viss tur ir, viss ir bijis, tikai nedaudz vairāk pašiem jāpainteresējas un jāizjūt,» saka Guna Kalnača.
«Vidzeme ir ļoti smalka, inteliģenta, pieklusināta un gudra vide. Vidzemnieks ir savrupnieks, viensētnieks, viņam patīk pakāpties tuvākajā pakalnā, paskatīties apkārt, patīk aizbraukt tālu pasaulē mācīties un atgriezties atpakaļ, un sasmeltās zināšanas iespēju robežās realizēt savā vietā. Vidzemnieks ir tolerants, ļoti smalks, arī ironisks. Man ļoti interesants.»
Potenciālajiem skatītājiem no muzikālās izstādes Kalns uz augšu ies Guna Kalnača iesaka negaidīt iekārtotu izstādi, jo vestibilā nebūs gleznu, un negaidīt hronoloģiski pareizu, vēsturiski izstāstītu Vidzemes vēstures hroniku. «Šis ir emocionāls stāsts, arī subjektīvs stāsts. Neviens nevar par Vidzemi visu izstāstīt stundas laikā. Cik cilvēkiem vaicāsim, tik arī būs viedokļu. Mēs esam atļāvušies būt pietiekami emocionāli un subjektīvi. Un tāda jau arī ir šodienas kultūras būtība - mūs interesē cilvēks, mūs interesē personība.» Un pēc šīs muzikālās izstādes vislabākā pēcgarša būtu - «prieks dzīvot šodienā un dzīvot pa īstam».
Darboties pašam
«Vidzemi izjūtu kā savu vietu, tur esmu dzimusi, ilgus gadus dzīvojusi un strādājusi. Stereotipi, kas nāk līdzi katram Latvijas novadam, ir ļoti spēcīgi. Teiksim, man, no liela attāluma skatoties, Zemgale joprojām asociējas ar Edvarda Virzas tik ļoti poētisko darbu Straumēni, Kurzemi es redzu kā plašās jūras apskalotu ļoti skarbu cilvēku vietu,» atzīst Guna Kalnača. Kultūras darbu organizatore ir pārliecināta, ka arī mūsdienās, tieši tāpat kā daudzos vēsturiskos notikumos, daudz kas ir atkarīgs no konkrēta cilvēka. «Ir jādzīvo, labi jādara savs darbs, un tad jau viss notiek, jo arī šodienas kultūras slānis Vidzemē veidojas ļoti daudzveidīgs. Ar piederības sajūtu konkrētai vietai cilvēks var izdarīt brīnumainas lietas. Un jāskatās uz tiem cilvēkiem, kuriem ir gan piederības sajūta, gan arī nesavtīga vēlme darboties un dalīties ar citiem. Jāskatās uz tiem cilvēkiem, kuriem tas piemīt, un arī jāsatiekas ar tādiem. Un, piemēram, jābrauc ar laivu ezerā tur, kur kāds ir noorganizējis festivālu, un jāpriecājas par to, un jāiet viņam palīgā... To saku par festivālu Ezera skaņas, kas radies no divu cilvēku prieka par skaistu ezeru. Tik vienkārši. Un tādu piemēru ir daudz. Ja mazo rožu lauciņu būs daudz, tad atliks maz vietas, kur nezālēm augt. Protams, ka sabiedrība ir segmentēta, un cilvēkam, dzīvojot savā lauciņā, šķiet, ka tieši tas lauciņš interesē visus, bet tā taču nav. Vajag darīt to, kas pašam raisa prieku, kas pašam ir interesanti, jāpaskatās pāri sētai un jāparunājas ar kaimiņu, jo kaut kur taču intereses saskaras.»
Guna Kalnača uzskata, ka šobrīd, esot valsts simtgades noskaņās, tomēr galvenais ir nepazaudēt un paturēt daudzas iniciatīvas. «Pirmais ir pašu cilvēku vēlēšanās kaut ko darīt. Visu laiku jau bijis tā, ka kaut ko gatavu noliekam priekšā, un tad cilvēks nāk, apsēžas, skatās, pasaka, ka nepatika... Ja paši sakopjam, sarīkojam, uzaicinām kaimiņus, tad veidojas pavisam citas attiecības, arī attieksme. Ir taču viegli darīt, ja vien dara, ja vien nepārtraukti nestresojam, ja neniknojamies, ja neapsaukājamies... Nu tā. Lielās līnijās - būtu labi, ja arī pēc valsts simtgades svinībām, kas ilgst vairākus gadus, mūsos paliktu vēlme pašam sākt darīt, turpinātos arī pašiniciatīva. Var taču iedot maisu ar naudu, un cilvēks vienalga neko neizdarīs, bet var nedot ne centa cilvēkam ar personisku iniciatīvu, kurš redz gan skaistu ezeru, gan grib sarīkot ko īpašu citiem. Ideālais modelis - privātā publiskā partnerība. Es tik ilgus gadus esmu lasījusi lekcijas studentiem par kultūras menedžmentu, kultūrpolitiku, projektu vadību... Mani vienmēr pārsteiguši studenti, kas nāk no reģioniem - viņi ir patrioti, gribētu tur atgriezties, bet tad, kad viņiem jāiet praksē, atskan: «Tikai, lūdzu, nesūtiet uz kultūras namu!» Kur tad lai sūta? Tas ir paradokss - kultūras namu sistēma eksistē no pēckara laikiem, bet tā cilvēku iniciatīvas, brīvas gribas radīta, bet iepriekšējās, totalitārās sistēmas varas radīta. Pirms tam bija biedrības, brīva pulcēšanās - cilvēki sanāca kopā, maksāja biedru naudas, darīja to, ko vēlējās, un piesaistīja citus. Pēc 2. pasaules kara bija jākontrolē tas, ko runājam, dziedam, dejojam, un nekur citur jau to nevarēja darīt kā tikai kultūras namā. Un šī sistēma joprojām ir tā, kas «noņem» iniciatīvu. Jo mēs joprojām ejam uz kultūras namu, gaidām, ka mūs apģērbs, apaus, galvā uzliks vainagu vai cepuri, uzsies vainadziņu... Bet tad, kad ejam mācīties angļu valodu, tad gan maksājam paši. Ja viss gatavs tiek nolikts mums priekšā, ja mums nav nekādas piepūles, ja mūs aizved un atved, tad par kādu pašiniciatīvu mēs varam runāt? Tas degradē cilvēku. Kas tad ir pašdarbība? Darbība pašam sev. Dziedu, dejoju, tamborēju un visā piedalos ar kaut kādiem resursiem. Starp citu, jauniešos šī domāšana ir atgrūdoša.»
Pļaviņas-Valmiera-Rīga
Netālu no Pļaviņām dzimušo Gunu Kalnaču studijas atveda uz Rīgu, bet tālāk uz Valmieru, kur viņa nodzīvoja vairāk nekā 20 gadus, bija Valmieras galerijas Laipa direktore, arī Valmieras Mākslas vidusskolas direktora vietniece projektu darbā. «Kad man bija sajūta, ka nepieciešamas jaunas idejas un domubiedri, tad parādījās iespēja studēt Latvijas Kultūras akadēmijas kultūras menedžmenta maģistrantūrā. Tie bija ļoti intensīvi divi ar pusi gadi, studijas atkal iedeva jaunu spirāles apli manā dzīvē, tā kļuva interesantāka un savādāka. Tā jau mums visu laiku ir jāriņķo spirālē, pašiem jāgrib nākamo soli spert, nākamo apli iet.»
Guna Kalnača atzīst, ka viņai «ir vilkme» atgriezties Pļaviņās. Kad pirms kāda laika mainījusi darbu, bijusi gatava strādāt tajā pusē. «Kad es tur esmu vasarās, es redzu, ka tur ļoti daudz ko var darīt citādāk un labāk. Fiziski darot, tur var izdarīt daudz ko no tā, kas netiek darīts gadu gadiem. Lokālpatriotisma uzplūdā savu CV un motivācijas vēstuli aizsūtīju teju visām pašvaldībām gar Daugavu - no Ogres līdz Līvāniem, turklāt amplitūda, kurā es varu darboties, ir plaša, jo dzīves laikā ir sakrātas prasmes. No daudzajām pašvaldībām saņēmu tikai vienu atbildi, tieši no Pļaviņām, un tiku informēta, ka tajā brīdī varu pretendēt uz pansionāta direktora vakanci. Tad es sapratu, ka pagaidām tas uz mani neattiecas, ka vēl varu padarīt ko citu. Tomēr - daudz kas mainās, un tikai uz labu,» nosaka Guna Kalnača.
Valsts svētkos, 18. novembrī, visticamāk, viņa kopā ar ģimeni būs savās lauku mājās Pļaviņās. «Svinēšu klusi un personiski, noteikti nebūšu Daugavas krastmalā Rīgā, cilvēku pūļos. Manuprāt, valsts svētki lielā mērā ir pārdomu laiks, nevis salūta laiks. Tas, kas notika pagājušajā gadā, notiek pašlaik, ir daudz būtiskāk. Visos svētkos gatavošanās, vainagu pīšana un pīrāgu raudzēšana un cepšana, mājas tīrīšana ir daudz svarīgāka. Svētki ir tikai viens mirklis. Tagad ir visforšāk - kad darām, kad gatavojamies. Tad varēsim pārdomāt ieguvumus.» Uz jautājumu, ko viņa sevī «atpazīst» no tipiska vidzemnieka, Guna Kalnača saka: «Introvertumu. Globālu pasaules kalnu pārbīdīšanas vēlmes manī nav. Vidzemnieki vispār ir vairāk sapņotāji un romantiķi, un tādi savrupnieki.»
***
Guna KALNAČA
• Projekta Latvijas gredzens Vidzemes daļas Kalns uz augšu ies koncepcijas autore
• Dzimusi 1957. gada 21. jūnijā
• Absolvējusi Latvijas Kultūras akadēmiju (kultūras menedžmenta maģistrantūru, 1999), J. Vītola Latvijas Valsts konservatoriju (Kultūras un mākslas zinātņu fakultāti, kultūras darba organizators, 1980), Pļaviņu vidusskolu (1975)
• Šobrīd ir Jūrmalas pilsētas muzeja ekspozīciju un izstāžu kuratore (kopš 2016) un Latgales vēstniecības GORS mākslas izstāžu kuratore (kopš 2015. gada)
• Bijusi pasniedzēja Ekonomikas un kultūras augstskolā (2009-2015), Latvijas Kultūras koledžā (2006-2012), Valmieras Mākslas vidusskolas direktora vietniece projektu darbā (2001- 2006), Valmieras galerijas Laipa direktore (1993-2006)
• Kopš 2004. gada lasa lekcijas un sniedz meistarklases tālākizglītības programmās Latvijas Nacionālajā kultūras centrā, izglītības centrā EGO, Latvijas pašvaldībās un nevalstiskajā sektorā par kultūras menedžmenta, projektu vadības, sabiedrisko attiecību, izstāžu menedžmenta tēmām