Dita Lūriņa. Tikai ceļa sākumā
 
©Nacionālā teātra publicitātes foto

«Kad to ciparu ieraugu, tas, protams, mani mulsina, bet es ar to nestaigāju kā ar smagu nastu. Jo tā arī nav nasta. Tas ir dzīves nogrieznis, kas jau noiets, un es ar to esmu bagāta un lepna,» saka Nacionālā teātra aktrise Dita Lūriņa. 16. aprīlī viņai būs 40. dzimšanas diena, un tai par godu divus vakarus – šodien un arī tieši aktrises jubilejas reizē – tiks izspēlēts koncertstāsts Tango bez asinīm.

Koncertstāsts Tango bez asinīm uz Nacionālā teātra lielās skatuves saved kopā mūzikas pasauli, kaislību uz deju, teātra azartu, sapni par lidošanu un meklētāju instinktu. Tā pamatā ir brīva skatuves fantāzija par likteni, karu, dzīvību un nāvi, balstoties dažādu autoru stāstos par Spāniju un pilsoņu karu - iedvesmojoties no Ernesta Hemingveja, Artūra Kestlera, Alesandro Bariko un Antonio Mačado, kā arī Lorkas atrastās duendes. Skan gan spāņu tautas mūzika, gan mūsdienīgi ritmi, ko paspilgtinās arī dažādu valodu krustojumu krāsainība, kustību valoda un popmūzika.

Nacionālā teātra publicitātes foto

Koncertstāstā piedalās: aktrise Dita Lūriņa, dziedātājs Daumants Kalniņš,

Latvijā populārakais tango ansamblis Undertango, kurš aktīvi koncertē kopš 2003. gada un kura sastavā darbojas Evita Dūra-Andersone (akordeons), Gidons Grīnbergs (vijole), Viktors Veļičko (kontrabass) un Mārtiņš Zilberts (klavieres), kurš gan lielās noslodzes dēļ koncertstāstā nevar piedalīties, tāpēc Tango bez asinīm pianists ir Romāns Vendiņš, aktieri Raimonds Celms un Ance Kukule, perkusionists un bundzinieks Kaspars Kurdeko, dejotāji Agnese Vanaga un Andris Kačanovskis, riggeri Indulis Šverns un Uģis Čakars. Deju un kustību režisore ir Agnese Vanaga, mūzikas režisore Zane Dombrovska, scenogrāfs Aigars Ozoliņš, kostīmu māksliniece Liene Rolšteina, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš, video mākslinieks Toms Zeļģis, konsultante Aina Matīsa.

Vislielākā dāvana

«Mans teātris manā dzimšanas dienā man pasniedz vislielāko dāvanu - brīvību. Brīvību izvēlēties, ar ko kopā doties šajā brīvības piedzīvojumā. Brīvību izvēlēties stāstu, tēmu, skanējumu, sajūtas un paņēmienus. Un uzdāvinājis laiku. Laiku manā vismīļākajā spēles laukumā pasaulē - uz Nacionālā teātra lielās skatuves,» priecīgi saka Dita Lūriņa, uzsverot, ka svinēt svētkus ir skaisti. Turklāt darīt to savās mājās - savā teātrī - vienkārši izcili.

«Ideja sākotnēji bija maziņa un nevainīga, un tā nāca no teātra puses - ka vajadzētu turpināt jau veiksmīgo radošo draudzību gan ar Daumantu Kalniņu, kurš ir viens no Latvijas labākajiem un daudzpusīgākajiem dziedātājiem, gan ar fantastiskajiem mūziķiem no ansambļa Undertango. Arī es uzskatu, ka veiksmīgas sadarbības ir jāturpina un, protams, jāveido arī jaunas, tādēļ šajā reizē mums pievienosies jauns saspēles partneris - perkusionists un bundzinieks Kaspars Kurdeko. Sākotnēji mazā ideja pamazām apauga ar citām radošām iecerēm, līdz sāka velties kā sniega bumba, kas pārauga lavīnā, un nu mums ar to ir jātiek galā,» aizrautīgi stāsta Dita Lūriņa. Viņa uzsver, ka koncertstāsta tēma šoreiz tiešām atnāca pati, un, mēģinājumu procesā, ieklausoties tekstos, ko paši runā, aktrise joprojām lasa un šifrē, kas tad ir tas, kas ir atnācis. «Un, lai arī sākotnēji daudz kas tika darīts intuitīvi, bez racionāla apsvēruma, man pašai ir daudz priecīgu pārsteigumu un atklājumu arī pašai par sevi,» atzīst skatītāju mīlētā aktrise, piebilstot, ka tas ir ļoti aizraujošs process un visam, kā tas ir nācis un veidojies, ir klāt liela daļa maģijas. Turklāt beigās sanāk, ka tas ir izveidojies kā ļoti personīgs stāsts.

Iedvesma no pirmavota

Stāsts par ko? «Patiesībā, man negribas to nosaukt vārdā, teikt priekšā, jo man negribas atņemt skatītājam pirmatklājēja prieku. Bet, ja runājam par profesiju, tā ir liela sapņošana un liels dullums, kur viens no pamatelementiem ir vertikālās dejas gaisā, un tās mums palīdz īstenot riggeri - latviešu valodā nav šai profesijai nosaukuma - Indulis un Uģis. Es spilgti atceros pirmās reizes, kad šī koncertstāsta sakarā tikāmies ar Induli - viņš mani vada lidojumā arī izrādē Sieviete. Viņš teica: «Redzēs, kāda būs scenogrāfija, un tad jau domāsim, rēķināsim, ko varam darīt.» Bet, kad kādā trešajā reizē scenogrāfs Aigars Ozoliņš viņam teica: «Scenogrāfijas nebūs, scenogrāfija esi tu - ja tev uz skatuves kaut kas traucē, tā vienkārši tur nebūs...», es ievilku elpu un redzēju arī, ka Indulis apmet iekšēju kūleni - viņš beidzot ir līdzvērtīgs partneris, un nevis viņš kādam pakļaujas, bet tieši viņš diktē noteikumus. Un mēs ar tiem rēķināmies,» mirkli pirms šovakar gaidāmās pirmizrādes stāsta Dita Lūriņa. Viņa ir priecīga un laimīga, ka vertikālās dejas pasaulē viņu ieved horeogrāfe Agnese Vanaga, kura, daudzus gadus dzīvojot Argentīnā un strādājot kā režisore un horeogrāfe daudzos starptautiskos projektos, ir gaisa deju apvienojusi ar tango elementiem. «Mēs varam mācīties un smelties iedvesmu tieši no pirmavota, un mēs visi varam būt lepni, ka mums tāda Agnese ir. Un Nacionālais teātris var celt degunu gaisā, ka Agnese šobrīd strādā tieši zem mūsu zaļā jumta.»

Apkārt pasaulei

Dita Lūriņa neslēpj, ka brīvība izvēlēties stāstu, tēmu, skanējumu, sajūtas un paņēmienus ir reizē aizraujoši un, protams, ļoti riskanti. «Aktieris to labi apzinās. Jo aktieris ir paredzēts tam, lai iekļautos kāda cita konceptā, rāmjos un virzienā. Tā ir mūsu profesijas sūtība, un tā ir skaista, bet, protams, ka kārdinājums iziet ārpus koncepta un rāmjiem ir ļoti liels. Man gan bieži sanāk to atkārtot, bet precīzāku vārdu es nevaru atrast - tas ir piedzīvojums. Tik liels, kā mesties nezināmajā, dodoties apkārt pasaulei,» stāsta Nacionālā teātra skatuves spožākā zvaigzne.

Viņa saka, ka viegli tas nav, bet - viegli jau neesot nekad. Lai radošā procesa rezultātā kaut kas sanāktu, ir diezgan daudz gan sviedru, gan asins jāizlej. «Tā nu tas ir, jā. Jo paralēli ir arī izrādes, teātra repertuārs tāpēc neapstājas, viss rit uz priekšu, un tā tam ir arī jābūt,» piebilst Dita Lūriņa. Viņa gan vēl nevar skaļi to teikt, bet klusiņām pačukstēt var - jau tiek plānotas jaunās sezonas rudens izrādes, un repertuārā būs arī viņas Tango bez asinīm.

Parādu nevarēs nodzēst

Teātra šā brīža repertuārā Ditai Lūriņai ir lomas desmit izrādēs, sagatavošanā ir vēl viena - pie režisores Ināras Sluckas, kura iestudē Pētera Pētersona/Raimonda Paula muzikālo melodrāmu Man 30 gadu. Talantīgā aktrise uz džeza motīviem balstīto Maestro pirmo melodiju fona izspēlēs aizkustinošo Rozes stāstu par dzīves jēgas meklējumiem - ir vai nav 30 gadu vecumā iespējams mainīt greizi nogājušu dzīvi.

«Pēteris Pētersons šo lomu savulaik rakstījis Veltai Līnei, un tā viņai bija leģendāra loma. Mūsu jauniestudējums būs šodienas versija par 60. gadu kolorītu, un es domāju, ka būs ļoti interesanti,» saka Dita Lūriņa, piebilstot, ka pirmizrāde plānota 24. maijā.

Taujāta, kur viņa dabū atpakaļ to enerģiju, ko izliek uz skatuves, gatavojot jaunas lomas un teju ik vakaru esot uz skatuves repertuāra izrādēs, Dita Lūriņa atteic, ka aktiera ķermenis ir tieši tik jocīga matērija, kurā nav vispār nekādu likumu un sakarību, ko varētu iztulkot, saprast un izskaidrot. «Ar kādu dzinēju darbojas aktiera ķermenis, tā ir mīkla mums pašiem,» atzīst talantīgā skatuves māksliniece, sakot, ja tam ir dota komanda darīt, tas iet, dara un tērē, sevi nežēlojot.

Kā uz to, ka mamma no rīta līdz vēlam vakaram ir teātrī, reaģē aktrises bērni? «Bērni, protams, uz to reaģē un reaģē skarbi - slimodami un tā tālāk. Un arī ar to ir jātiek galā, un tās atkal ir citas pārdomas, par ko ne šajā brīdī gribas runāt,» nosaka Ernesta un Grētas mamma. Un viņa nedomā, ka vasaras atvaļinājumā, kad abi ar Mārtiņu ir vairāk kopā ar bērniem, to ir iespējams kompensēt. «Mēs cenšamies, protams, bet - tās ir tādas lietas, kas nav kompensējamas. Diemžēl tā ir maksa, ko mēs visi maksājam, un šo parādu nekad nevarēs nodzēst. Tāds tas vienmēr paliks. Un tās ir tikai ilūzijas un plāksteri, ko mēģinām sev uzlikt, sakot, ka vēlāk, kaut kad, kaut kur, kaut ko... Jo ir tikai šobrīd, un, ja tu šobrīd neesi divās vietās vienlaikus, tad tu neeesi divās vietās vienlaikus. Tieši tik vienkārši, un tieši tik skarbi,» aktrise to labi apzinās.

Brīvību es mācos

Dita Lūriņa nemēģina noslēpt savus gadus, gluži otrādi - viņa izziņo, ka ar koncertstāstu Tango bez asinīm svinēs savus 40 gadus. «Kad to ciparu ieraugu, tas, protams, mani mulsina, bet es ar to nestaigāju kā ar smagu nastu. Jo tā arī nav nasta. Tas ir dzīves nogrieznis, kas jau noiets, un es ar to esmu bagāta un lepna,» viņa apgalvo, sakot, ka ir daudz, ar ko lepoties, kas dzīvē paveikts. Bet viņas pašsajūtai sakars ar to ciparu ir savādāks, nekā varētu domāt. «Es absolūti nekaunos no cipara, kas ir manā pasē, jo zinu, ka tas neliek man ne apstāties, ne kā savādāk uzvesties. Tie ir absolūti citi faktori, kas nosaka mana iekšējā ceļa virzienu,» saka Dita Lūriņa un ikvienu aicina pārstāt sevi likt kādos rāmjos un žņaugos, jo - kāpēc to darīt?! «Cilvēkam ir jābūt brīvam, un arī es to brīvību mācos. Tā ir brīvība pateikt: jā, man ir tik un tik gadu, un tāda es esmu! Un es joprojām jūtos tikai ceļa sākumā.»

Dita LŪRIŅA

- Nacionālā teātra aktrise (kopš 2000. gada)

- Dzimusi 1978. gada 16. aprīlī Liepājā

- Izglītība: Latvijas Kultūras akadēmija (2000)

- Repertuāra lomas: galvenā loma koncertstāstā Tango bez asinīm, Elza A. Upīša drāmā Sieviete, Antonija R. Blaumaņa Skroderdienās Silmačos, Kaspairusa kundze pasakā pieaugušajiem Trīs vīri kūrortā, Anna izrādē Ak, tētīt, Nastasja Fiļipovna Baraškova F. Dostojevska drāmā Idiots, loma J. Ezeriņa izrādē Ezeriņš, Dženija R. Heinersdorfa divu laulību dzīves ainās Tik mīla vien, titulloma R. Blaumaņa piģermiģerī Trīne, Estere Koljere T. Retigana drāmā Dziļā, skumjā jūra

- Lomas TV seriālos: Elga - Likteņa līdumnieki (2003-2008), Marta - Neprāta cena (2002-2009), Marta - UgunsGrēks (2009-2010), Zane - Būt mīlētai (2011), Lauma - Eņģeļu māja (2012-2013), Iveta Kronenberga - Ēnu spēles (2017)

- Vairākkārt tikusi nominēta Spēlmaņu nakts balvai dažādās nominācijās; saņēmusi divas Spēlmaņu nakts balvas nominācijā Labākā jaunā skatuves māksliniece - par Maijas lomu izrādē Maija un Paija (2000./2001.) un par Annas lomu iestudējumā Sfinksa (2001./2002.)

- 2017. gada 18. novembrī apbalvota ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni

- Precējusies ar Nacionālā teātra aktieri Mārtiņu Eglienu

- Divi bērni - Ernests (11) un Grēta (21. aprīlī būs 4 gadi)