Zane Lieldidža-Kolbina. Godam un pēc nopelniem novērtēta
«Kad bija jābeidz dejot, bija ļoti sāpīgi. Visiem baletdejotājiem tas ir sāpīgi, jo tā nav profesija – tā ir visa dzīve. Kad man tā beidzās, vienā dienā visas savas baleta kurpes un drēbes aizvedu uz dārzu un sadedzināju. Pēc tam, protams, bija žēl,» atzīst horeogrāfe, Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas (RHV) pedagoģe un Latvijas Nacionālās operas un baleta (LNOB) pedagoģe-repetitore Zane Lieldidža-Kolbina. Viņai piešķirta Helēnas Tangijevas-Birznieces balva – par izciliem panākumiem baleta izrāžu izpildītājmākslā, kā arī par aktīvu darbību baleta pedagoģijā.
Šodien, Starptautiskajā Teātra dienā, Eduarda Smiļģa Teātra muzejā notiks Teātra dienas balvu pasniegšanas ceremonija, ko ik gadu rīko Latvijas Teātra darbinieku savienība sadarbībā ar Latvijas Kultūras akadēmijas Eduarda Smiļģa Teātra muzeju. Laureātus sveiks iepriekšējo gadu balvu laureāti, un viņiem tiks pasniegtas mākslinieka Māra Šustiņa veidotas goda zīmes - ordeņi.
Dullā Lieldidža
«Šajā pavasarī trešo reizi mūžā biju slimnīcā. Pirmās divas reizes bija, kad dzima mani bērni,» saka «dullā Lieldidža» - tā visu mūžu viņu dēvē kolēģi, un viņa pati to uzskata par komplimentu. Iznākusi no slimnīcas, viņa jau nākamajā dienā bija gatava atgriezties darbā. Un, lai arī kolēģi operā, bažījoties par viņas veselību, teikuši, lai nenāk, ka nemaz nelaidīs iekšā, Zane tik nosmēja, sakot, ka ieies no skatītāju puses. «Nu, tāda es vienmēr esmu bijusi - dulllā, trakā Lieldidža,» viņa pasmaida un saka, ka 21 gada laikā - tik garš bija baletdejotājas skatuves mūžs - viņai tikai vienu reizi bija slimības lapa. Kad viņa uz skatuves salauza roku...
«Līdz pirmā bērna piedzimšanai man nebija nevienas brīvdienas, turklāt dejoju arī grūtniecības laikā - līdz trīsarpus mēnešiem. Gaidot dēlu, pat biju viesizrādēs ar Melanholisko valsi. Un viņam bija tikai mēnesis, kad jau atgriezos uz skatuves - nodejoju raksturdeju Gulbju ezerā, un, kad viņam bija trīs mēneši, jau dejoju Gulnāru Korsārā,» stāsta Zane Liedidža-Kolbina, secinot, ka viņa vienkārši nevar bez skatuves.
Mīl no sirds
Viņa arī ir bijusi uzticīga skatuvei visu mūžu. Savulaik skolojusies pie tādiem izciliem baleta pedagogiem kā Irēna Strode un Valentīns Bļinovs, Zane Lieldidža-Kolbina jau 29. gadu skolo RHV audzēknes, kuras vēlāk papildina Latvijas Nacionālā baleta trupas mākslinieku skaitu un kļūst par vadošām dejotājām. Jau trešo sezonu viņa ir arī LNOB pedagoģe-repetitore un savas zināšanas, kā arī talanta prasmes sniedz baleta māksliniekiem, sagatavojot LNOB jauniestudējumus un repertuāra izrādes.
«Horeogrāfijas vidusskolā esmu katru dienu, operā pasniedzu treniņstundas un vadu mēģinājumus klasiskajiem baletiem. Tur repetitoriem ir katram savs repertuārs, man ir klasiskais. Un man ļoti laimējas, ka varu pasniegt arī tās lomas, ko savulaik pati esmu dejojusi,» priecīgi stāsta Zane Lieldidža-Kolbina, piebilstot, ka viņai ļoti tuva ir aktiermeistarība baletā - patīk urķēties un meklēt, kas kurai māksliniecei vislabāk piestāv. «Kādam patīk izšūt krustdūrienā, bet man patīk būt teātra atmosfērā un domāt par lomām. Un es pavisam godīgi varu pateikt, ka esmu ļoti laimīga par to, ka man ir tāda profesija, amats un darbs, jo es to no sirds mīlu.»
Bet tas, ka viņas darbs novērtēts ar savulaik izcilās baletdejotājas, horeogrāfes un pedagoģes Helēnas Tangijevas-Birznieces balvu, Zanei Lieldidžai-Kolbinai ir liels pārsteigums. «Kolēģi kādu laiku par to jau runāja, bet es ilgi neticēju. Šī balva, protams, ir liels gandarījums, jo īpaši tāpēc, ka to iesaka savējie - Latvijas profesionālo teātru mākslinieki. Tai uzreiz ir cita vērtība,» uzskata horeogrāfe. Viņas dēls Toms, uzzinājis, ka mammai piešķirta šī balva, teicis: «Mammīt, beidzot esi godam un pēc nopelniem novērtēta.»
Saite nepārtrūka
Zane Lieldidža-Kolbina uz profesionālās skatuves sāka dejot 16 gadu vecumā, nodejoja 21 gadu un 37 gadu vecumā aizgāja pensijā. «Kad man pateica, ka jāiet prom, bija šausmīgi sāpīgi, bet es arī apzinājos, ka ir ļoti svarīgi aiziet laikā. Vēl ilgus gadus pēc tam, ejot uz teātri, skatītāji man nāca klāt un jautāja: «Zane, kāpēc jūs vairs nedejojat?» Tas bija patīkami,» atzīst lieliskā baleta māksliniece. Viņa domā, ka šai sāpei pāri tikt palīdzēja tieši pedagoģiskais darbs, jo tādējādi saite ar teātri nepārtrūka ne uz mirkli.
«Daudziem aiziešana no skatuves ir ļoti sāpīga. Arī mans vīrs, piemēram, nodejojis divdesmit četrus gadus, veselu gadu pēc tam negāja uz teātri un, lai arī man tieši tajā laikā bija ļoti radošs skatuves periods, ar mani pat mājās par to negribēja runāt. Viņam bija ļoti smagi. Viņš pat paziņoja, ka vairs nekad savu dzīvi nesaistīs ar deju. Strādāja par šoferi, bija kurjers un kas tik vēl ne, līdz tomēr neizturēja un pēc gada atgriezās, lai kļūtu par pedagogu. Un nu deja un balets tik un tā ir viņa dzīve. Jā, tas ir svarīgi, kā katrs tiek pāri šai sāpei,» domā horeogrāfe.
Visi uz skatuves
Zanes Lieldidžas-Kolbinas ģimenē visi ir radoši cilvēki: tētis ir aktieris, mammīte dejoja TDA Sakta, kur, starp citu, viņas pedagogi bija Irēna Strode un Valentīns Bļinovs, kuri vēlāk arī Zanei ielika baleta pamatus, vīrs ir baleta mākslinieks un arī abi bērni - Toms un sešus gadus jaunākā Paula - jau četru gadu vecumā sākuši dejot Uguntiņā, ir pabeiguši RHV. Dēls uz profesionālā baleta skatuves nodejoja septiņas sezonas un dažādu apstākļu sakritības rezultātā izvēlējās aiziet no šīs profesijas. Bet mamma ir laimīga, ka dēlam ģimene dzīvē ir viss un ka viņš dāvājis vecākiem divus burvīgus mazbērnus. Savukārt meita jau trešo sezonu ir LNOB baleta māksliniece, un šīs sezonas repertuārā viņai ir četras lomas: baletos Šeherezāde un viņas stāsti (Saule), Bolero..., Korsārs un Dons Kihots (Driādu pavēlniece).
Kruasāni ar pildījumu
«Godīgi teikšu, ka esmu par slinku vienatnē izpildīt vingrinājumus, lai sevi uzturētu formā. Tāpēc nodarbībās - gan baletskolā, gan operā - visas kustības cenšos rādīt pilnā kājā, un man joprojām nav nekādu problēmu palekt,» saka horeogrāfe, smaidot piebilstot, ka, ja pārcenšas, dažreiz vakarā to jūt.
Zane Lieldidža-Kolbina joprojām ir absolūti perfektā formā - viņa ir 169 centimetrus gara un sver vien 49 kilogramus. Un tas nav drastisku diētu rezultāts. «Kamēr dejoju, neēdu kartupeļus, bulciņas, gaļu. Es pārtiku no visa marinētā, no visa zaļā un... trīssimt gramiem konču dienā. Tā bija kā narkotika. Man nevajadzēja dārgās, man garšoja arī sojenes,» smaidot stāsta baletdejotāja, uzsverot, ka figūrai tas absolūti nekaitēja, tā visu mūžu bijusi praktiski nemainīga. «Varbūt tagad esmu drusku mazāka, jo ar gadiem samazinājusies kaulu un muskuļu masa, bet - tagad es pārtieku no bulciņām,» viņa atzīstas un saka, ka apmēram gadu viņas vājība bija biezpienmaizītes - četras dienā, bet šobrīd topā ir kruasāni ar pildījumu. Un nemainīgi vismīļākās konfektes ir Rudzupuķe. Kad taujāju, kur tas viss paliek, viņa nosmej, sakot, ka gribētos, lai saiet vismaz krunkās uz sejas, bet nekā!
«Agrāk es gudri runāju ar savām audzēknēm: neēd to, neēd to... Bet tad sapratu, ka viss ir individuāli, jo katram ir cita struktūra. Viens dzer ūdeni un paliek vieglāks, otrs no tā pampst. Tāpēc nav vienas receptes visiem,» uzskata pieredzējusī baleta pedagoģe. Vienīgais, ko viņa varētu ieteikt visiem, ir C vitamīns, kas dod enerģiju, un ko viņa pati jau kopš aktīvās dejošanas laikiem uzņem visa gada garumā.
Skolotāj, kā jūs domājat?
Gluži kā C vitamīna deva Zanei Lieldidžai-Kolbinai ir arī viņas audzēkņu panākumi, izaugsme. «Ja redzu, ka kāds ir pagājis uz priekšu kaut par milimetru, man ir gandarījums. Tas nozīmē, ka viņš ieklausās, saprot un mēģina darīt, kā skolotāja saka. Es jau arī zinu, kā būtu labāk un - ko nevajadzētu, jo tik daudz ko gan uz savas, gan vēlāk arī uz savu bērnu ādas esmu pārbaudījusi,» saka Toma un Paulas mamma.
Viņa neslēpj, ka gandarījums ir arī brīžos, kad citi kolēģi - vai jaunākās paaudzes mākslinieki, vai vecāki -, ar kuriem viņa ikdienā nestrādā un nemēģina, pienāk klāt un kaut ko pajautā vai par tehniku, vai aktiermeistarību: «Skolotāj, kā jūs domājat?...» «Tātad mana pieredze kādam ir noderīga, manī ieklausās, es esmu vajadzīga. Jā, tā ir ļoti laba sajūta.»
Zane LIELDIDŽA-KOLBINA
- Baleta māksliniece, horeogrāfe, Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas klasiskās dejas skolotāja, prakses vadītāja (kopš 1997. g.), Latvijas Nacionālās operas un baleta (LNOB) repetitore-pedagoģe (kopš 2015. g.)
- Izglītība: Rīgas Horeogrāfijas vidusskola (1969-1977), Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskola (2004), J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija (bakalaura grāds horeogrāfijā, 2005-2008)
- 21 gadu bijusi Latvijas Nacionālās operas un baleta teātra baleta soliste (1976-1997)
- Spilgtākās lomas: Mirta A. Adana baletā Žizele, Franciska J. Štrausa baletā Pie zilās Donavas, Ceriņu feja/Dārgakmens baletā Apburtā princese, Ingrīda E. Grīga baletā Pērs Gints, titulloma Ž. Orika baletā Fedra, Ieva A. Petrova baletā Pasaules radīšana, Driādu pavēlniece/Rosita L. Minkusa baletā Dons Kihots, Pilāra baletā Kam skanēs zvans, Princese Budūra baletā Tūkstoš un viena nakts
- Filmējusies mākslas filmās Apbrīnojamais puisēns un Bembijs (Mosfiļm), Trīs minūšu lidojums (1979, Rīgas kinostudija)
- Precējusies ar baleta mākslinieku un horeogrāfu Aleksandru Kolbinu
- Divi bērni: Toms un Paula, divi mazbērni: Arnis (3) un Gabija (1)