Šonedēļ pirmizrāde latviešu dokumentālā kino vecmeistara, viena no leģendārā Rīgas dokumentālā kino pamatlicējiem Ivara Selecka (83), kura veidotās filmas ir iekļautas arī Kultūras kanonā un pieskaitāmas Latvijas kinovēstures zelta fondam, jaunākajai filmai Turpinājums. Jau pirmizrādes nedēļā to varēs redzēt visā Latvijā.
Filma Turpinājums ir Ivara Selecka trīsdesmit otrais režijas darbs un pirmā filma, kuru režisors veidojis par bērniem. Filmas veidotāji gadu sekoja līdzi pieciem bērniem dažādos Latvijas novados, kas 2015. gada 1. septembrī sāka iet pirmajā klasē. Kārlim ir stipras ģimenes saknes Latvijas laukos, Gļeba vecvecāki ieceļojuši Latvijā pēc 1940. gada, Zanes ģimene ir pirmās paaudzes pilsētnieki, Anastasijas ģimene no pilsētas pārcēlusies uz laukiem, bet Anetes mamma dzīvo Anglijā. Turpinājums izseko viņu gaitām visa pirmā skolas gada garumā. Filmas veidotāji uzsver - mācību sākums pirmajā klasē iezīmē robežu starp bērnības bezrūpību un pirmajiem nopietnajiem pienākumiem, nepieciešamību veidot jaunas attiecības un pielāgoties. Jau zināms, ka dokumentālās filmas Turpinājums pasaules pirmizrāde notiks Šveices pilsētā Nionā notiekošajā festivālā Visions du Réel 2018 - vienā no pasaulē nozīmīgākajiem dokumentālo filmu festivāliem, kuram katru gadu tiek pieteikts vairāk nekā 3000 filmu un kura programmā atrodami gan atzītu autorkino režisoru darbi, gan starptautiskai auditorijai mazāk zināmi jaunie režisori. Filma Turpinājums iekļauta festivāla konkursa Grand Angle programmā.
- Filmas Turpinājums producents Gints Grūbe atzinis, ka šo filmu zināmā mērā ietekmējis vācu režisora Vinfrēda Junges darbs Golcovas bērni - filma, kas sekoja līdzi vienas skolas klases audzēkņu dažādajiem likteņiem, to sāka uzņemt 1961. gadā, un vairāk nekā 40 gadu darba rezultātā tapa vairāk nekā 16 «sekojumu». Arī filma Turpinājums iecerēta kā ilgtermiņa kino vērojums par atjaunotajā Latvijas Republikā dzimušu paaudzi, jo līdz šim Latvijā neviena paaudze nav piedzimusi un izaugusi vienā politiskā sistēmā un valstī. Šī ir jūsu pirmā filma par bērniem, un tas nebija bremzējošs faktors, lai jūs piekristu šim darbam?
- Protams, ka katra paaudze ir citādāka, protams, ka ir liela starpība starp to, kā mēs mācījāmies. Ideja ir laba, un visus dokumentālistus vienmēr piesaista process. Un process teorētiski ir grandiozs - no pirmās klasītes līdz brīdim, kad cilvēks dzīvē kaut ko sasniedz. Man tas šķita aizraujoši. Trakākais ir tas, ka dokumentālajā kino neko nevar paredzēt, jo neviens neko iepriekš nezina.
- Tomēr jūs izvēlējāties filmas galvenos varoņus, savdabīgā veidā likāt pamatus stāstam vairāku gadu desmitu garumā. Kā atradāt?
- Devāmies iekšā valstī. Sazīmējām līknes pa Latviju, braucām skatīties bērnudārzos, pirmsskolas vecuma iestādēs, sagatavošanās klasītēs tos, kuriem 2015. gada septembrī bija jāiet 1. klasē. Noteikti gribējām, lai filmā «caur bērniem» var redzēt Latviju, lai viņu ģimenes pārstāvētu dažādus sociālos slāņus, lai varētu kaut nojaust vecāku dzīves... Tomēr bērni bija galvenais kritērijs. Kad bija veikta pirmā atlase, nākamajā reizē braucām «kopā ar kameru», jo ir svarīgi, kā bērni jūtas kameras klātbūtnē, vai vispār var kaut ko pateikt, kā kustas... Pakāpeniski atsijājām, līdz palika pieci bērni.
- Jums ir tik liela pieredze dokumentālajā kino. Kā jūs sajūtat, ka šo cilvēku, vietu vai notikumu ir vērts filmēt?
- Protams, ka nevar iepriekš matemātiski izrēķināt. Nekad nevar zināt, kas rezultātā sanāks, bet nenoliedzami no katra cilvēka nāk kaut kādi signāli, vajag tikai vērot, kā runā, kā kustas, kāda ir mīmika, kā veido attiecības... Ir jābūt sajūtai, ka šo cilvēku gribas filmēt, un, ja šāda impulsa nav, tad arī nekas labs nebūs. Un šo impulsu nevar vārdos nosaukt, vienkārši - iekšējā balss saka.
Redziet, kad auga mani paša bērni, es lielākoties biju komandējumos, man nav diez ko laba pieredze bērnu audzināšanā. Vecvecāki, ņemot vērā savu pieredzi, saprot, ka dzīves ceļš ir atkarīgs no ļoti daudziem sīkumiem, tāpēc arī vecvecāki tik ļoti uztraucas par mazbērniem. Pret šīs filmas varoņiem es attiecos kā pret saviem mazbērniem. Patiesībā - var paredzēt, ko katrs notikums viņu dzīvē nozīmēs. Mēs saprotam, ka viņiem būs visādas iespējas, būs jāizvēlas, būs jāpieņem lēmumi pašam, vecākiem, skolotājiem, un jautājums ir - vai izdarīs viņam piemērotu izvēli.
- Kādu jūs ieraudzījāt jauno paaudzi Latvijā?
- Viņiem viss vēl ir priekšā, un neviens neko nevar prognozēt. Latvija ir ļoti dažāda, protams. Pilsētas skolas nav interesantas, tās visas ir vienādas, bet lauku skolas ir ļoti interesantas, tur arī viss ir kā ģimenēs, izglītība ir daudzpusīga, sirsnīga un cilvēcīga, skolotāji visu laiku ir kontaktā ar bērnu.
Viss atkarīgs no ļoti daudziem apstākļiem - ir jāiziet cauri izglītības sistēmas mašinērijai un jāiztur ikdiena. Un ikdiena bērniem nemaz nav tik viegla, dažam ir uzreiz pēc sešiem jāiet ārā no mājas, lai varētu laikus tikt skolā.
- Ir potenciāls izturēt?
- Ir grūti prognozēt, jo ir ļoti daudz nejaušību.
- Jums pašam būtu interesanti taisīt nākamo filmu par šiem bērniem?
- Nav jau zināms, kas būs ar skolu reformu - kurā klasē viņiem beigsies pamatskola, tad arī būtu jātaisa nākamā filma, proti - ir jābūt notikumam, tas varētu būt viena posma beigas, cita - sākums.
Protams, ka man pašam būtu interesanti veidot nākamo filmu, bet neviens jau nevar pateikt, pēc cik gadiem tas varētu būt, tāpat kā neviens cits nevar pateikt, kad notiks kas svarīgs kāda no šiem bērniem dzīvē.
- Turpinājumam nav nekāda īpaša stāsta, lai pievilktu skatītāju, šī ir mierīga filma par pieciem bērniem, kas sāk iet skolā. Apzināti?
- Ir ļoti nožēlojami orientēties uz to, ko pieprasa publika, turklāt publikas standarta gaume un prasības tiek mākslīgi uzturētas. Arī popkultūras mānekļi nāk virsū, piedāvā mānīgas lietas, kuras it kā būtu ļoti svarīgas cilvēka dzīvē. Uzvedības modeļi, gaumes modeļi... Ļoti primitīvi. Izskatās, ka daži pasaulē šo valsti uzskata tikai par vietu, kas pērk ražojumus, kam nav svarīgi, vai te dzīvo gudri cilvēki, izglītota nācija, jo viņiem ir vajadzīgas teritorijas... Un trakākais ir tas, ka vietējie to atbalsta, sakot - tas ir moderns, tas ir labi, lai gan vispirms jau vajadzētu padomāt, vai patiešām ir labi.
REŽISORS Ivars Seleckis ar vienu no filmas varonēm - Aneti Vecpiebalgā / Publicitātes foto
- Kā pietrūkst - spējas atpazīt vai spēka stāvēt pretī?
- Spēja atpazīt. Agrāk uzskatīja, ka viss, kas nāk no Rietumiem, ir ļoti labs, bet pamazām tas mainās. Mums trūkst spējas analizēt procesus.
- Dokumentālais kino tajā var palīdzēt?
- Ja ar to nodarbojas, tad var. Bet Latvijā vispār nenodarbojas ar analītisko dokumentālo kino.
- Naudas dēļ?
- Analītiskajam dokumentālajam kino patiešām ir vajadzīgi lieli līdzekļi. Analīze ir ļoti dārgs process, ir jāpēta, un pasaulē tas notiek, bet Latvijā ne, lai gan ir mēģinājumi.
- Ko skatāties no tā dokumentālā kino, kas šobrīd ir aktuāls pasaulē?
- Teikšu atklāti - būtībā šobrīd lielos festivālos atzinību saņem konjunktūras filmas, tās nemaz nav tik labas. Jo vairāk es skatos, jo vairāk man ir pārdomu, piemēram, par filmu atlasi, jo daudzas no tām filmām, ko es uzskatu par labām, nenonāk pat līdz iespējai saņemt balvas.
- Jautājums - kāpēc?
- Domāju, ka atbilde meklējama tajā, kas atlasa filmas. Esmu redzējis maz labu filmu, kas saņem balvas. Apbrīnojami spīd cauri konjunktūra, apbrīnojami spīd cauri lielu valstu spiediens, festivāli pārvēršas par reitingu aģentūru. Galvenais, lai filmā būtu ideja, cilvēks un dzīve, jo cilvēks ir interesants visos laikos, katrs cilvēks ir vērtība, par katru var uztaisīt filmu, ja vien to kāds grib. Dokumentālā kino uzdevums ir pētīt cilvēku, bet to nevar izdarīt, vien garām paejot, virspusēji un pavirši.
- Varbūt tas ir šis laiks - visu vajag ātri, lēti un ne ilgstošai lietošanai.
- Tur jau tā lieta, bet tā nedrīkst būt. Dokumentālajā kino ar skriešanu neko nopietnu neizdarīsi. Pasaulē dokumentālajām filmām ir liels spektrs, to vidū ir labas filmas, tikai tās vajag speciāli meklēt un piedāvāt publikai, bet līdz mums daudz kas vispār neatnāk.
- Vēl pirms ķērāties klāt šai filmai, teicāt, ka jums ir ideja filmai, ka gribat tai atrast finansējumu. Par ko tā būs?
- Ir dažas idejas, kas vēl jāpārbauda, bet tās ir īsas filmas, ap pusstundu garas. Idejas jau man ir, ja būs apstākļi...
Tas ir dīvaini - man ir nemitīgs laika trūkums, daudz nepadarītā. Neesmu par to aizdomājies, bet tā tas ir. Katram ir savs dzīvošanas cikls. Var jau būt, ka mani senči ir manī ielikuši kaut kādu īpašu enerģijas lādiņu, abi mani vectētiņi bijuši ļoti štremmi.
No dzīves nenogurt var tad, ja dzīve ir interesanta. Un interesanta tā ir. Tikai pašam sevi jānodarbina. Ir tik daudz kā interesanta, bet laikam jau vajadzīga laba kompānija.
- Ja jums dotu filmai finansējumu neierobežotā apjomā, ko tomēr jūs atteiktos filmēt?
- Patiešām nezinu, jo, manuprāt, visas tēmas var atrisināt kino valodā. Tas ir jautājums, par ko neesmu domājis, jo manā mūžā bijis otrādi. Iespējams, ja tas būtu apvainojošs, kādu pazemojošs, neētisks kino. Ir jau bijuši gadījumi, ka cilvēki savu karjeru kino ir taisījuši uz citu cilvēku nāvēm.
Protams, ka gadi iet uz priekšu, procesi turpinās milzīgā tempā, un cerams, ka kaut daži no maniem darbiem paliks arī valsts vēsturē.
- Vai domājat arī par to, kādā sabiedrībā dzīvos šie pieci jūsu filmas varoņi?
- Es jūtu līdzi tiem cilvēkiem, kas ilgāk par mani dzīvos 21. gadsimtā, arī Latvijai. Jo globalizācija gāžas virsū cilvēkam, un globalizācija ir lielākais lāsts, kas vispār var būt. Tas ir brīnišķīgs kolonizācijas plāns, lai tiktu vaļā no mazām tautām. Nekas vairāk. Jo vajag pircējus, nevis valstis. Mērķis - izjaukt sabiedrību, izjaukt ģimeni. Pasaules aina tiek mainīta, visi kļūst par bezdzimuma cilvēkiem, tāpēc tiek uzspiests dzīvesveids, kas izjauc tradicionālu sabiedrību, un arī tas ir ar nolūku.
- Tas jau ož pēc sazvērestības teorijas.
- Tā tas arī ir. Tā ir mērķtiecīga mazu valstu likvidācija. Tajā sabiedrībā, ko es redzēju, veidojot šo filmu, viss ir kārtībā, bet ir tendences... Mums kā tautai vajag nopietni padomāt par to, kas, kā un kāpēc notiek, ne viss, kas mums tiek uzspiests, ir jāpieņem, ir jāpilda.
