Sandra Krastiņa. Šodienas cilvēks šodienas pasaulē

No rītdienas, 2. marta, Valmieras muzeja Izstāžu namā skatāma gleznotājas Sandras Krastiņas personālizstāde Būs jārunā. Izstādē apvienotas pēdējo trīs gadu laikā tapušas gleznas, jo «viena tēma ierosina nākamo, un tādējādi jaunā tēma patiesībā dīgusi un nobriedusi jau iepriekšējās izstādes laikā».

Kā radars

Izstādē Būs jārunā skatāmas gleznas, kas bijušas piederīgas gleznotājas iepriekšējo personālizstāžu Vīrs. Un vārds, Civilisti, #dienasvaronis tematiskajam lokam. Māksliniece atklāj, ka šoreiz viņu «interesē, kā gleznojumi no vairākām izstādēm, kurās vienojošā stāstījuma ass ir indivīda vietas un sociālo lomu meklējumi dzīves piedāvātajos spēles noteikumos, savstarpēji mijiedarbojas un papildina cits citu vai, iespējams, uzņem vēl kāda rakursa pavedienu. Manis izvēlētais izteiksmes līdzeklis ir glezniecība. Tā spēj notvert laiku. Audekla, krāsu materialitātes pretestība un gleznotāja nepastarpinātā žesta mijiedarbība ir sazobe, kuras rezultātā top nosacīta vides kapsula, kur gaistošajai šodienai pārtapt un saglabāties ilgstošajā tagadnē».

Šajā izstādē būs arī iepriekš neizstādīti darbi, jo nekad jau viss veikums neietilpst vienā izstādē, tomēr visu vienojošais būs «šodienas cilvēks šodienas pasaulē. Jā, tas ir vīrietis». Māksliniece atzīst, ka viņas darbos attēlotais «notikums nav četrstūrī ietverts, īstais notikums ir aiz gleznas, aiz tās rāmja. Gleznas ir iemesls par to domāt, par to runāt, to skatīties, to meklēt. Mākslinieks tomēr ir kā radars, es jau arī dzīvoju šodienā, es šajā pasaulē gan uzsūcu notikumus, gan domāju tiem līdzi un, aizejot uz darbnīcu, visu uzsūkto no savas galvas nevaru izmest. Man darbnīca nav kā paslēpes, kur patveros no tā, kas dzīvē notiek, es savā darbnīcā mēģinu formulēt to, kas visapkārt notiek, kas ar mani notiek, ko es saprotu par šodienu, ko nojaušu par rītdienu. Un tā tās tēmas iekrīt...».

Komentēt portālos vai gleznot

Septiņus gadus Sandra Krastiņa strādājusi par pedagoģi Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolā, bijusi Latvijas Mākslinieku savienības viceprezidente un Latvijas Mākslinieku savienības muzeja vadītāja, arī žurnāla Dizaina Studija galvenā redaktore, nu jau kādu laiku pilna laika gleznotāja, un vismaz pagaidām tā arī būs, lai gan ik pa laikam gleznotājas ikdienā iezogas pa kādas mākslas grāmatas veidošanas projektam. Sandra Krastiņa pieskaita sevi pie tiem māksliniekiem, kas «iedegas» projektā, bet «gleznotājs nevar ieiet darbnīcā ar puskāju, ir jāglezno katru dienu, ja pauze ir nedēļu, tas nekas, bet, ja pauze ir mēnesi, to jūt. Šobrīd man ir svarīgi būt darbnīcā. Darbnīcā daudzas stundas esmu viena, varu domāt, formulēt, gleznot... Veids, kādā es gleznoju, ir straujš, es nepiņķerējos ilgi pie vienas vietiņas, man ir jāuzliek ar vienu vēzienu, bet pirms tam vēziens ir ļoti labi, ļoti konkrēti jāpārdomā. Ir jānonāk līdz idejas skaidrībai, tad ir viegli gleznot, bet, ja nav izdomāts, tad...».

Pērn pārkāpusi 60 gadu slieksnim, māksliniece atzīst, ka šis ir ļoti labs vecums gleznošanai, lai gan šodienas realitāte nudien neesot pati optimistiskākā. «Nu slikti es jūtos šodienā. Es jau vēl esmu optimiste, tāda vienmēr esmu bijusi, vienmēr esmu sapratusi, ka dzīvē ir gan labais, gan sliktais, ka nekad nav tikai labais, un ikvienam ir jāpārvar grūtības, jo tāda ir dzīve. Tikai pārvarot grūtības, var pāriet nākamajā pozīcijā, un tā arī valstij jāattīstās - jāizmaļas cauri arī sliktajam un jākļūst stiprākai. Bez grūtībām nav svētku. Tomēr šis laiks mani mudina gan domāt, gan strādāt. Ja esmu aktīvs cilvēks, domāju par to, kas notiek. Un tad varu vai nu rakstīt portālos komentārus, vai iet uz darbnīcu un gleznot, bet, domāju, māksla rezultātā dod vairāk cilvēkiem. Protams, tiem, kas to skatās.»

Tomēr tas, ka ikdienas notikumi nereti neļauj justies komfortabli šajā laikā, nenozīmē, ka «iekšējo sliktumu» viņa izliek savās gleznās. «Nē, es savos audeklos, savās gleznās, savos varoņos nevaru būt negatīva, es vienmēr viņiem dodu arī pozitīvā apliecināšanas iespēju. Esmu pamanījusi - ja esmu ļoti sociāli neapmierināta, ja to par daudz un pārāk tieši ielieku savu darbu skicēs, tad jūtu, ka man negleznojas. Maniem gleznu tēliem, gleznu varoņiem ir abas iespējas, jo arī gleznu skatītājam, tāpat kā ikvienam cilvēkam dzīvē, ir divas iespējas, un gleznojot ir jāredz pozitīva iespēja. Jocīgi skan, bet es tiešām pie tā strādāju, ka nevaru savu tēlu vai varoni četrstūru laukumā ielikt tā, ka viņam nav izejas, es vienmēr dodu izeju.»

Ar mums manipulē

Izstādes atklāšana notiks tieši Sandras Krastiņas dzimšanas dienā, bet tā esot tikai sakritība. «Kādreiz uz citiem esmu nīgri skatījusies un domājusi, kāpēc viņi dzimšanas dienā taisa izstādes atklāšanas, bet šoreiz man pašai tā sanācis,» pasmaida Sandra Krastiņa. Viņai arī patīkot jubilejas svinēt ārpus mājas, pērn kopā ar vīru mākslinieku Edgaru Vērpi bijusi Berlīnē. Ceļošana esot viens no veidiem, kā kvalitatīvi atpūsties, un, ja būtu vairāk naudas, viņa arī daudz vairāk braukātu pa pasauli, skatoties izstādes. «Kad plānojam braucienus, tad iepriekš visu izpētu un salieku maršrutu, kurā galvenais vadmotīvs ir izstādes, ko gribam redzēt. Ir jāzina, ko citi dara, kas vispār notiek, kādas izstādes veido. Ja netieku uz izstādi, apskatu internetā. Norobežošanās, manuprāt, nav pareiza pozīcija. Arī Rīgā eju skatīties kolēģu darbus. Noteikti. Man svarīgi, ko dara kolēģi, arī jaunie mākslinieki - par ko viņi domā, ko atklājuši. Labas izstādes, spēcīgas izstādes, manuprāt, apaugļo, bet sliktās liek domāt par to, kāda vispār jēga mākslai? Labas izstādes vienmēr dod laimes sajūtu. Vienmēr viss jau nav izcili, bet pa kādai jau trāpās.»

Sevi uzskatot par sabiedriski aktīvu cilvēku, svarīgi arī neļaut ikdienas procesiem sevi iekšēji saārdīt. «Protams, ka pagājušo nedēļu notikumi Latvijā atstāj nospiedumu, bet mākslinieks, tieši tāpat kā jebkurš, no tā nevar izvairīties. Ir sarūgtinājums, ir dusmas... Cilvēks jau tāpēc ir cilvēks, ka viņš tiek galā ar savām emocijām, bet ja no visām emocijām mēģina norobežoties, tad viņš kļūst ļoti neaizsargāts, jo nav iespējams norobežoties par simts procentiem - no visa, vienmēr, visur... Par sevi varu teikt - es cenšos savu laiku taupīt, cenšos neskatīties pa labi un pa kreisi, cenšos skatīties to, kas mani interesē. Protams, ka cilvēkam ir jādomā par lielajiem dzīves jautājumiem, šobrīd jo īpaši par sabiedrības mainīšanos un jauna sabiedrības modeļa veidošanos. Mēs dzīvojam šeit un šodien, un visu lielo ainu jau mēs neredzam - un par to ir mana māksla, ka katrs redz tikai mazu laukumiņu no lielā. Šis laiks ir bīstams. Mēs visi esam sociālajos tīklos, esam iedomājušies, ka «caur» mūsu 500 draugiem mēs redzam visu pasauli. Īstenībā - nē. Sociālo tīklu robots seko līdzi tam, ko mēs vairāk skatāmies, un mēs neredzam pat to, ko uzskata par svarīgu mūsu 490 draugi. Ar mums manipulē, mums liekas, ka ieklikšķinām un visu paši izlasām, bet īstenībā - mums piedāvā izlasīt, un tas ir bīstami, jo tā ir manipulācija... Var mēģināt tam stāvēt pretī, katrā ziņā - to apzināties. Iedomājies - interneta meklētājā pameklē kaut ko, un pēkšņi tavā feisbuka sienā sāk mest reklāmas par šo tēmu... Tā ir kontrole, pasaules ainas modelēšana gan ir ļoti bīstama tēma. Ar cilvēkiem, viņu prātiem, viņu viedokļiem manipulē šobrīd vairāk nekā jebkad. Un ar informāciju var apzināti virzīt. Pārfrāzējot izstādes nosaukumu - būs jādomā.»

***

Sandra KRASTIŅA

• Gleznotāja

• Dzimusi 1957. gada 2. martā Rīgā

• Precējusies, dzīvesbiedrs - mākslinieks Edgars Vērpe, dēli Kārlis un Gundars

• Absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Monumentālās glezniecības nodaļu (1982), Latvijas Mākslas akadēmijas aspirantūru (prof. Eduarda Kalniņa meistardarbnīcu, 1986)

• Latvijas Mākslinieku savienības biedre (kopš 1983. gada)

• Darba pieredze: pasniedzēja Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolā (1994-2000), Latvijas Mākslinieku savienības viceprezidente (1999-2002), Latvijas Mākslinieku savienības muzeja vadītāja (2002-2006), žurnāla Dizaina Studija galvenā redaktore (2006-2012)

• Izstādēs piedalās kopš 1980. gada

• Nozīmīgākās personālizstādes: Civilisti (izstāžu zāle Arsenāls, 2016), Vīrs. Un vārds (Mūkusalas

Mākslas salons, 2015), No Austrumiem.

No Rietumiem (Liepājas muzejs, 2014), Pirmdiena. Otrdiena. Trešdiena. Ceturtdiena. Un nakts... (Rīgas galerija, 2012), Pieturas punkti (Teātra nams Jūras vārti, 2010), Vai kādam tas jāstāsta? (galerija Daugava, 2009), personālizstāde kopā ar Edgaru Vērpi (Florences Mākslas institūts, Florence, Itālija, 1999), Glezniecība, zīmējumi (kopā ar Edgaru Vērpi, Rīgas galerija, 1993), Krastiņa Arsenālā (1991) u.c.

• Autores darbi glabājas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (Rīga), Ludviga muzeja (Ķelne, Vācija), Valsts Tretjakova galerijas (Maskava, Krievija) krājumā, kā arī daudzās citās muzeju un privātās kolekcijās Latvijā

un ārvalstīs

• Māksliniece darbojusies arī grafikā un animācijā, veidojusi dizainu Latvijas Bankas kolekciju monētām