Kas bija "Trešā modernizācija"?

Aleksandrs Seržants ir mākslinieks. Viņa darbi tikuši izstādīti Rīgā, Amsterdamā, Maskavā, Belgradā, Ļeņingradā, dažādās Vācijas pilsētās.

Viņš darbojas senajā enkaustikas tehnikā. 1987. gadā kopā ar O. Bausovu, V. Kļosovu, G. Kuzņecovu un V. Meikšānu viņš izveidoja Rīgā Sergeant Art Gallery, kura noturējās līdz 1991. gadam. Aleksandrs ir uzņēmis filmas un saņēmis par tām vairākas godalgas. Aleksandrs raksta prozu. Taču šoreiz viņš mūs interesē kā samizdata žurnāla Trešā Modernizācija (TM) galvenais redaktors. TM šogad 30 gadu. Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM) nesen bija skatāma izstāde Tev ir pienākušas 1243 ziņas. Dzīve pirms interneta. Pēdējā paaudze, kuras ietvaros sava vieta un loma bija arī šim samizdata žurnālam. Lūdzu, lai Saša pastāsta - kā tapa un kas bija TM. Šķiet, laika fons, ko Saša atklāj, varētu interesēt arī latviešu lasītāju. Un - Saša arvien ir pieķēries latviešiem, bet te ir vērts padomāt arī par to, kāpēc esam atgrūduši daudzus cittautiešus, kuri savulaik arī bija par mūsu neatkarību.

- Izlasīju, kā Trešo modernizāciju (ne žurnālu) definē krievu mākslinieks Dmitrijs Bulatovs: «Ar Trešo modernizāciju mēs saprotam kārtējo posmu moderna sociālekonomiskā un kultūras projekta tapšanā, kurš veidojas tehnoloģiskā un zinātniskā progresa radikalizācijas apstākļos.» It kā jūsu TM dzīvoja laikā, kas saskan ar šo definīciju. Vai domājāt par to, kad dzemdējāt žurnālu?

- Varu tev skaidri teikt, ka ne. Mēs domājām, kā notiks dzemdības un kas mēs pēc tām kļūsim.

Kāpēc mēs sākām veidot žurnālu? Mēs trijatā - Aleksejs Ivļevs, Volodja Lindermans un es - strādājām avīzē Vagonbūvētājs. Rūpnīcas avīzē. Viņi rakstīja dzejoļus, es - prozu. Mēs kā muļķi sūtījām savus tekstus dažādiem žurnāliem. Maskavas, Ļeņingradas… Nevienu nekur nedrukāja. Man pienāca pāris atsauksmes no žurnāla Junostj. Proti - mēs šādus tekstus nedrukājam tāpēc, ka tie ir pretrunā ar sociālistisko reālismu un komunistisko romantismu.

Reiz aizbraucu uz Maskavu kārtot kādas savas lietas, un tur man atklāja, ka visai masveidīgā apjomā tiek izplatīti teksti rokrakstā, mašīnrakstā. Atgriezos Rīgā un teicu puišiem: ko mēs te mokāmies, taisīsim žurnālu paši. Savu. Un - nekādas cenzūras. Desmit lapu trīs reizes rakstāmmašīnā - tie būs jau 30 eksemplāri. Vedīsim tos uz dažādām pilsētām. Visi piekrita.

Mēs sākām veidot žurnālu 1988. gadā. Savācām kaut kādus savus tekstus, bet es teicu, ka drukāt tikai pašiem sevi - tas būtu visai stulbi un smieklīgi. Proti - vajadzīgi arī citi autori. Lai žurnāla līmenis būtu augsts, ļoti augsts, vajadzīgi arī citi. Tātad - savācām savus tekstus, un es devos uz Maskavu. Satikos tur ar Juriju Arabovu, Sokurova scenāristu. Dzejnieku. Mēs iepazināmies, kad mācījos Kinematogrāfijas institūtā. Viņš mani uzņēma ļoti sirsnīgi. Es viņam izstāstīju mūsu ideju: redz, tupam Rīgā, atrauti, vienīgā komunikācijas, kaut kādu attiecību iespēja - žurnāls. Viņš mūsu ideju atbalstīja un tūdaļ iedeva žurnālam nelielu savu dzejoļu kopu. Bet viņa dzejoļi - tā jau ir kvalitātes zīme. Turklāt viņš man iedeva Dmitrija Prigova, Alekseja Parščikova, Aleksandra Jerjomenko… telefonus. Es viņiem zvanīju, viņi redzēja, ka man jau ir Jurija Arabova dzejoļi, un arī deva man savus tekstus. Šie cilvēki tagad ir dzīvi klasiķi. Tātad - paši ievērojamākie TM autori bija Dmitrijs Prigovs, Ļova Rubinšteins, Aleksejs Parščikovs, protokonceptuālists Vsevolods Ņekrasovs (starp citu - sēdēja ar politisku pantu). No Pēterburgas - Mihails Bergs, Jevgeņijs Lurjē un unikālais dzejnieks Arkādijs Dragomoščenko…

EKSPONĀTS. Izstādē Valsts mākslas muzejā / Dmitrijs SUMAROKOVS

- Es te vēl minētu Timuru Kibirovu, Jeļenu Švarcu, Genādiju Aigi, Vadimu Rudņevu… Bet - jums bija teksti pirmajam numuram. Kas tālāk?

- Pirmais numurs iznāca 150 lappušu apjomā. Visus materiālus, ko savācām, nenodrukājām. Mēs uztvērām žurnālu ļoti profesionāli. Ne kā māksliniecisku pašdarbību vai literatūras pulciņu. Tolaik iznāca Parnass, Metropole… Tālaika Ļeņingradā Boriss Ivanovs izdeva žurnālu Pulkstenis. Viņš ir samizdata veterāns. Viņa žurnāls noturējās aptuveni 25 gadus. Bet - visi šie izdevumi bija vienkārši mašīnraksta teksti ar kaut kādu plēvi vāka vietā. Es teicu: «Nē! Gatavosim vāku, kā normālos žurnālos.» Datoru tad vēl nebija, tāpēc es nodarbojos ar fotomontāžu. Fotografēju, griezu, veidoju vāku.

Un, kad aizvedu žurnālu (desmit eksemplāru - Rīgai, desmit - uz Maskavu, desmit - uz Ļeņingradu) un cilvēki ieraudzīja, kas ir autori, tad to izķēra momentā. Ar sajūsmu. Iesākumā mēs to dalījām bez maksas. Un tie, kas to redzēja, arī sāka piedāvāt savus tekstus. Kļuva nedaudz vieglāk.

- To tu saki par saturu. Bet - kāda bija samizdata ikdiena?

- Viktor, tas reāli bija smags darbs! Tolaik cilvēki veidoja žurnālus, kuriem iznāca maksimāli divi numuri, tirāžā pieci līdz desmit eksemplāri. Bet te - 30. Un - ik mēnesi! Iesākumā es strādāju divos darbos - zooloģiskajā dārzā un RER. Trešā daļa naudas, ko saņēmu, tika žurnālam. Ģimeni es gandrīz neredzēju. Vedu uz Rīgu ap 2000 lappusēm rokrakstu. Tie jāizlasa. Bet - tur daudz drazu. Protams, pēcāk mēs piešāvāmies jau no pirmajām pāris lappusēm atpazīt, kas ir brāķis.

Finansiāli bija smagi. Jau, izvadādams otro numuru, es sāku lūgt: «Puikas, kas var - desmit rubļu…» Žurnālu sāka pirkt, un šīs naudas pietika mašīnrakstītājai. Ostā sarunāju meiteni, kura par 25 rubļiem nelegāli taisīja kserokopijas. Mašīnrakstītājai bija elektriskā rakstāmmašīna Jatraņ. Tā spēja nodrukāt 15 eksemplāru. Un - katrs vāks bija unikāls. Dažkārt gadījās grafika. Tā ka - bija pat ilustrācijas, kuru samizdatā nekad nebija bijis. Un - mēs pat maksājām honorārus - no pusotra rubļa līdz 80 kapeikām. Daudziem autoriem tie bija pirmie honorāri viņu dzīvē.

ŽURNĀLS. Viens no Trešās Modernizācijas vākiem / Dmitrijs SUMAROKOVS

- Par izstādi. Lai gan nē - vispirms par tevi. Es žurnālā saskatīju zināmu apliecinājumu tam, ko par tevi rakstīja viens vācietis. Proti - Seržants «interpretē krāsu kā cilvēcisko attiecību metaforu un vēlas, lai viņa gleznas tiktu uztvertas tieši intuitīvā līmenī». Proti - tu žurnālā īstenoji šādiem izdevumiem netipiskas lietiņas, lai spēcinātu šo cilvēcisko attiecību metaforu?

- Jā! Papīra lapa, tējas glāzes nospiedums, zvejas piederumu veikalā pirktas kaprona mušas… Es tās līmēju uz teksta, un dzejolis saucās Vasarnīca. Bija arī polietilēna maisiņi ar pelniem, saskaņā ar tekstu Rokraksti nedeg. Lūk, tādu smieklīgu avangardu mēs piekopām.

Un galu galā mēs sajutām, kādu vietu ieņemam literatūrā. Paldies Dievam, izrādījās, ka ne pēdējo. Tas bija ļoti labi. Turklāt - nosacījums bija tāds, ka katrā numurā mēs varam drukāt tikai vienu savu tekstu.

Vienpadsmitais un divpadsmitais TM numurs iznāca apvienots. Tā jau bija tipogrāfiska druka. Bija tāda firma Info… Mēs dabūjām papīru, es viņiem samaksāju 5000 rubļu. Kā tu domā, kur es to naudu dabūju? Man tās nebija. Bet - es pazinu Artūru Avotiņu. Viņš tad sāka darboties tikai ar antikvariātu. Viņš pirka mūsu žurnālu. Mēs satikāmies, viņš nopirka žurnālu, un es teicu, ka gribu izdot to tipogrāfiski. Papīru varam dabūt, bet vajag kādus 5000 rubļus. Un, iedomājies, ne vārda neteicis, viņš atver rakstāmgalda atvilktni, izņem 5000 rubļu un dod man: «Izdod!» Esmu viņam ļoti pateicīgs.

Tātad - naudu mēs dabūjām. Jau bija atklātības laiks. Taču bija divas lielas problēmas. Aizgāju uz Preses namu un teicu Glavļita priekšniekam - uzlieciet man zīmogu. Bet viņš man saka: es tagad tevi ar svinu acīs klausīšos minūtes desmit, bet pēc tam - atvaino! Taču, ja tu man atnesīsi papīru ar zīmogu no CK, kur būs rakstīts, ka viņi neiebilst, tad es tūdaļ dodu tev Glavļita atļauju. Es aizgāju uz CK. Saruna ar propagandas nodaļas darbinieku sanāca visai smieklīga. Mēs runājām kabinetā, kur bija tikai viens krēsls. Es stāvēju. Mēs sarunājāmies pusstundu, un viņš man teica - ja mēs paaugstināsim žurnāla satura un kultūras kvalitāti, tad viņš zīmogu uzliks. Es jautāju: «Kādas problēmas?» Tobrīd Mihails Bergs no Pēterburgas bija uzrakstījis nelielu romānu Mūžīgais žīds, kuru mēs paņēmām savam žurnālam. Avangardistiska valoda, stilistika līdzīga Andreja Platonova izpausmei. Ne sevišķi pareiza.

Un, lūk, šis cilvēks man saka: piemēram, jūs gribat publicēt Mūžīgo žīdu. Bet - tas taču ir jau publicēts. Kas autors? Šitas francūzis…

- Šito «mūžīgo žīdu» literatūrā, mākslā un kino ir vairāk par desmitu. Sākot kaut vai ar Dorē bildi un beidzot ar Kiplingu vai Eiženu Sī.

- Bet es skatos uz šo cilvēku un saku: «Tie taču ir pilnīgi dažādi darbi. Iznāk, ka jūs neesat lasījis ne vienu, ne otru. Bet runājat par satura kvalitāti.» Viņš nosarka un teica: «Pietiek! Vācies! Neko es tev nedošu!» Tad es zvanīju tev. Tu teici, ka zvanīsi izdevniecībai Liesma, varbūt viņi tev kā varēs palīdzēt. Sazvanījāmies - nāciet. Desmit minūšu!

Viņi pārskatīja tekstus - literatūra, avangards, nekādas rupjas politikas… Labi! Paņēma Liesmas veidlapu (viņiem savs Glavļits) un uzlika zīmogu - lūdzu! Desmit minūtēs! Pirms tam es skraidīju pa visādiem kabinetiem mēnesi.

- Taču šis dubultnumurs, kuru jūs gribējāt izdot 20 tūkstošu tirāžā, tā ar nenonāca pārdošanā. Kāpēc?

- Jā - papīru dabūjām, samaksājām par to. Bet kooperatīvā Info strādāja divi Sergeji. Es atnāku, un viņi man saka: zini, Vladlens Dozorcevs ir uzrakstījis ļoti labu detektīvu. Tobrīd detektīvi - tā bija nauda. Un viņi man saka: mēs nolēmām, ka vispirms šo papīru dosim Vladlenam, bet tev - pēc tam. Es saku - bet es taču jau esmu samaksājis, Nē, atvaino, - vispirms viņš, pēc tam tu. Nekā personiska.

Man nav, kur likties. Vladlens tad bija žurnāla Daugava galvenais redaktors. Es devos pie Vladlena, viņš ir normāls vecis, un es viņam teicu: «Vladlen, puiši teica, ka vispirms tiks izdots tavs detektīvs. Lai arī es ar viņiem vienojos pirms tam. Un, ja es tagad neizdošu žurnālu tipogrāfiski, nav zināms, kad viņi dabūs papīru. Pēc gada?» Tad papīrs bija zelta cenā. Vladlens teica: «Labi! Es tevi, Seržant, sapratu.» Tā es aizgāju, nedabūjis nekādu atbildi.

Nākamajā dienā eju uz šo Info, mani grābj pie rīkles, plāj uz galda (viens bijušais futbolists, otrs - bijušais bokseris) un lamā: «Kas tev, maita, lika iet pie Vladlena?» Es nesaprotu, kas par lietu. Bet viņi teic: Vladlens sacīja - vispirms jādrukā TM. Citādi viņš vispār nedos Info savu detektīvu. Padomā, cik godīgi rīkojās Vladlens. Galu galā - nodrukāja.

- Un ar ko tas beidzās?

- Jā - fināls. Pēc kādiem diviem gadiem es Preses namā apmeklēju Nikolaju Kabanovu. Runājām, un piepeši man ievajadzējās uz tualeti. Es jautāju: «Koļa, vai tev nav papīrs?» Koļa saka: «Tualetē papīra papilnam. Pietiks visai dzīvei. Ej!» Eju. Atveru durvis un redzu, ka tur, blakus podam, gandrīz līdz pašiem griestiem stāv kaudze Trešās Modernizācijas. Pārdot taču nedrīkstēja. Kur glabāt? Un viņi aiznesa TM uz tualeti. Pakaļu apslaucīšanai.

Es, protams, paņēmu, cik varēju, un jautāju Koļam: «Vai sieviešu tualetē arī tas pats?» «Jā, jā… Visur tualetēs ir TM. Pareizai lietošanai.» Ievēro, cik simboliski - visās Preses nama tualetēs TM. Tas bija TM fināls. Bija 1990. gads.

- Taču iznāca vēl divi numuri, kuri gan nebija drukāti…

- Mēs sarīkojām Rīgas modēs izstādi, un trīspadsmitais numurs - tā bija metru plata un divus metrus gara kārba. Šajā kārbā es saliku TM nenodrukātos tekstus un pieliku uzrakstu, ka ikviens, kas vēlas, lai novelk apavus, kāpj kastē, ņem tekstus un lasa. Un, ja grib, var turpat rakstīt savus dzejoļus, savus stāstus - te, lūk, rakstāmie, te papīrs. Sākumā tekstu čupa kārbā bija 10-15 centimetru augsta. Bet visā izstādes laikā es redzēju, ka kāds tur sēž. Rosās. Izstādes noslēgumā kaste bija piepildīta gandrīz līdz pusei. Sanāca tāda kā radoša laboratorija kastē.

Bet pēdējam - 14. - numuram (tas jau bija 1991. gada sākums) es akmeņlauztuvē izvēlējos lielus laukakmeņus. Četrpadsmit akmeņu - četrpadsmitais numurs. Katrā akmenī iekalām teikuma fragmentu… Ja tos visus savākt, atklāsies itin kā viena cilvēka grēksūdze. Šos akmeņus mēs izvietojām Rīgas parkos. Arī pie Doma baznīcas. Tādā veidā TM pārakmeņojās. Nedomājām, ka tas ir punkts, bet - tā bija akcija. Gāja laiks, pieci gadi, seši, un - centrā šo akmeņu vairs nebija. Bet nomalēs, piemēram, mazajā Ļermontova skvēriņā, akmens ir joprojām. Arī Mežaparkā, pie zoodārza, viens ir saglabājies.

- Vai jutāt kādas režīma, varas represijas?

- Bija daudz smieklīgu momentu. Ja atceries, bija tāds Sergejs Grigorjancs. Viņš nodibināja vai nu neatkarīgo, vai neatkarīgu žurnālistu savienību. Un rīkoja konferences. Es arī tiku ielūgts. Uz šīm konferencēm, kas pamatā notika Maskavā, sabrauca amerikāņi, vācieši, un bija visai interesanti. Un katru reizi - izsekošana. Mēs pulcējāmies nevis konferenču zālēs, bet paziņu dzīvokļos. Divistabu dzīvoklī sanāca 50-60 cilvēku. Un, līdzko mēs beidzām, katra grupa tika izsekota. Man bija labas attiecības ar Dmitriju Volčeku, Gaļinas Volčekas dēlu. Viņš arī izdeva samizdata žurnālu Mitjas Žurnāls. Man šķiet, ka tas arvien pastāv. Tas ir ļoti augstas kultūras žurnāls. Tikai māksla, kino, dzeja, teātris… Un, lūk, viens mums piesējās. Es uzreiz neieslēdzos. Bet Mitja zināja. Un tad mēs par viņu paņirgājāmies. Redzam - sēž, ejam klāt un lūdzam aizdot naudu. Dod, nav, kur pārnakšņot… Nu, ko viņš mums padarīs? Konferencē bija Radio Brīvība, Vācu vilnis… Sāksies tāda jezga…

Jā, mums bija incidenti, lika šķēršļus - zaga tekstus, vairākkārt izsēdināja no vilciena, konfiscēja materiālus… Taču - tas vairs nebija baismīgi.

- Kāpēc LNMM nolēma veltīt TM izstādi? Kā cilvēki to uztvēra?

- Es neko nezināju. Man zvanīja. Ielūdza. Bet man pašam bija tikai četri TM numuri. Taču kuratori Zane, Kristaps, dizaineri radīja izstādi ļoti augstā līmenī. Esmu piedalījies daudzās Eiropas, starptautiskās izstādēs. Bet šī izstāde sava intelektuālā potenciāla, estētikas tilpuma un dizaina ziņā ir vienkārši unikāla. Ar Paldies! vien te nepietiek. Es, lai arī dalībnieks, jutos izstādē kā skatītājs. Proti - pats skatījos un brīnījos.

Nolasīju muzejā lekciju. Pamatā to klausījās 20-35 gadus veci latvieši. Un, lai arī es runāju krieviski, attieksme bija ļoti sirsnīga. Bija pat aplausi. Es biju satriekts.

Izstādē man jautāja: tagad internets, drukā, ko gribi… būtu varējuši šo lietu arī turpināt. Es atbildēju, ka tikai jaunība ļāva mums tikt galā ar tādu darba apjomu. Bet tās vairs nav.

- Bet, ja jau divi jūsu žurnāla numuri bija akcijas, tad var pieņemt, ka jūsu iesākto turpina Kazhstāna. Tur tagad valsts mērogā izsludinātas piecas Trešās modernizācijas prioritātes.

- Vienmēr esmu ticējis Kazahstānai. Tur ir Baikonura. Bet es kopš bērnības sapņoju būt kosmonauts. Tagad ar Kazahstānu ejam roka rokā. Vienoti.