Aleksejs Naumovs: Bez mākslas vispār nebūtu pasaules

Kad bija pienācis brīdis izvēlēties profesiju, Aleksejs Naumovs neīstenoja vienu no saviem sapņiem – kļūt par kino operatoru, bet turpināja mākslas ceļu un iet to jau vairāk nekā 40 gadu.

Daudzus gadus ir Latvijas Mākslas akadēmijas pasniedzējs, ilgu laiku bija šīs augstskolas vadītājs, bet pērn šīs pilnvaras nodevis tālāk, kā pats saka, jaunākai paaudzei. Tā kā savai radošajai izpausmei izvēlējies galvenokārt ainavas žanru, viņš apgalvo, ka darbnīca viņam nav vajadzīga, viss tiek izdarīts, esot konkrētā vietā, tikai galvenais ir to atrast. «Bieži vien jālido kādi pāris tūkstoši kilometru, jānoiet kādi pārsimt metri un vēl daži soļi, līdz saproti - ir īstā vieta,» atzīst viens no izcilākajiem mūsdienu pašmāju mākslas plenēristiem Aleksejs Naumovs. Darbi, kas tapuši daudzviet pasaulē, protams, arī Latvijā, nu skatāmi mākslinieka pagaidām visapjomīgākajā personālizstādē Nebeidzamā ainava, kas šīs nedēļas nogalē tiek atklāta Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Izstādes kuratore ir mākslas zinātniece Antra Priede Krievkalne.

- Jūs bieži sakāt, ka jūsu darbnīca ir visa pasaule. Esat lielo formu piekritējs, bet kā darbus dabūjat līdz Rīgai?

- Rullī. Akrils to atļauj. Vai nu pats vedu, vai pēc tam atsūta. Rāmjus gleznām parasti taisa no jauna. Ja atgriežos, tad izmantoju rāmjus vēlreiz, ja ne - kādam uzdāvinu. Tā ir - manu gleznu «prototipi» pa visu pasauli izmētāti.

Darbu tik daudz, ka pirms izstādes iekārtošanas bija pilna muzeja izstāžu zāle. Izstādes scenogrāfiju veido Kristians Brekte, un viņš ir liels minimālists, bet man jau žēl, es turos pie katra darba. Tomēr māksliniekam nevajag iekārtot savu darbu izstādi, jo visi darbi viņam pašam ir svarīgi. Katrs redz citādi, un izstādes iekārtotājs nebaidās izmest to, kas neiederas koncepcijā. Izstāde tomēr ir kā teātris, izrāde skatītājam - viens raksta lugu, otrs iestudē, viens glezno, cits - veido koncepciju darbu izrādīšanai.

PAŠPORTRETS, kas uzņemts pirms dažiem gadiem Sicīlijā / Personīgā arhīva foto

- Kādu pats sevi ieraugāt, atskatoties uz sevi caur saviem darbiem gandrīz pusgadsimta šķērsgriezumā?

- Pat nezinu, ko lai saku. Protams, dažus darbus esmu atstājis pie sevis, dažus noglabājusi mana dzīvesbiedre, bet vispār es viegli ļauju gleznām aiziet, un uz tiem darbiem, kas palikuši pie manis, es neskatos tik bieži. Tagad, kad vajadzēja gatavot grāmatu, ko šajās dienās klajā laidīs izdevniecība Neputns, man nācās skatīties pašam savus darbus. Nezinu, man nav sajūtas, ka man aiz muguras jau ir turpat pusgadsimts glezniecībā. Pats jūtos jaunāks, pavisam noteikti nejūtos kā jau sešdesmit gadu slieksni pārkāpis. Zinu savu vecumu, bet, iespējams, šī sajūta ir saistīta ar to, ka ikdienā strādāju ar studentiem, jauniem cilvēkiem. Katru dienu redzu jauno paaudzi, kas grib uzreiz, tūlīt un visu.

- Tas ir labi?

- Ļoti labi. Jauniem cilvēkiem nav laika.

- Gleznošanai taču vajag daudz laika.

- Protams.

Apskatījos darbus, ko esmu taisījis, mācoties Jaņa Rozentāla mākslas skolā, atradu savu diplomdarbu - ļoti spilgtu bildi ar puķu pārdevējiem Ģertrūdes ielā. Man bijuši dažādi periodi, teiksim, vienubrīd ļoti daudz gleznoju etrusku vāzes, bet ainava vienalga visu laiku bijusi manā mākslā.

- Vai ainava bija tikai organiska izvēle vai tomēr nedaudz arī, iespējams, ar pašsaglabāšanās instinkta motīvu, jo, kā zināms, studējāt un savu ceļu mākslā sākāt padomju laikos?

- Tas nebija pragmatiski izsvērts lēmums. Ainava man vienmēr patikusi.

- Nekas jau nav tik nemainīgs un reizē arī mainīgs kā ainava.

- Par dabas mainību es vienmēr priecājos. Katrs mākslinieks no dabas paņem to, ko viņš jūt konkrētajā mirklī, ko saredz.

MĀKSLINIEKU ĢIMENE. Anita Paegle un Aleksejs Naumovs ir kopā vairāk nekā 40 gadu - abi salaulājās 1977. gadā, kāzas notika Rundāles pilī. Šis foto uzņemts gadu pēc kāzām / Personīgā arhīva foto

Man nepatīk vārds «plenērs», man patīk, ja saka - gleznošana uz vietas, situācijā. Gan Vilhelmam Purvītim, gan Edgaram Degā bija savi fotogrāfi, jo viņi savā darbā izmantoja arī fotogrāfiju, es principā to neizmantoju. Man nav ne fotogrāfiju, ne skiču, es vienkārši intuitīvi uzlieku uz audekla. Tas process ir kā performance - vispirms es atrodu vietu, kur gleznot, pēc tam sakārtoju darba vietu - izlieku molbertu, krāsas... Sagatavošanas darbs ir diezgan ilgs un precīzs, bet man gleznai nepieciešamas apmēram trīs stundas, un tas skaitās ļoti maz. Jābūt profesionālim, jāzina, ko gribi.

Un tad esi dabā - vai tie ir putni, lietus vai sniegs, vai cilvēki... Ir jābūt iekšā dabā, nevar sevi izcelt.

- Kā saprotat, ka ir īstā vieta? Kas apstādina?

- Intuīcija. Nemāku izskaidrot, tā ir metafizika.

Piemēram, darbs, kas šobrīd atrodas manā darba kabinetā, ir gleznots uz Mākslas akadēmijas balkona, ar skatu uz parku.

- Citi uz gleznām raksta gadu vai mēnesi un gadu, jūs rakstāt precīzu datumu un vēl laiku.

- Iespējams, tā ir pretestība digitālajam laikmetam, tas ir mans analogais laiks - caur sevi izlaižu ainavu, arhitektūru, cilvēkus...

Pats esmu izvēlējies tādu ceļu - negleznot darbnīcā, tieši tāpēc arī vienmēr saku, ka man darbnīca ir visa pasaule, vajag tik strādāt... Dažreiz ir tā, ka vajag izspiest krāsas, turklāt daudz, un tad jau citas izvēles nav - ir jāglezno. Tas ir savdabīgs sevis piespiešanas veids. Dažreiz iznāk, dažreiz neiznāk. No pedagogiem Eduarda Kļaviņa un Induļa Zariņa man iemācīts - ja dara, tad jāizdara labi un pat ļoti labi, lai tad, kad bildi izlaid no rokām, tā ir pilnībā gatava. Nevar attaisnoties - man nesanāca. Bilde ir jāpabeidz, bet, ja nepabeidz, tad nerādi nevienam un arī neizlaid no rokām. Ir bijis, ka esmu gleznojis pa virsu. Reiz Jēkabpilī gleznoju Daugavu, aizgāju nomainīt ūdeni, un sāka gāzt lietus, un, protams, visa mana bilde notecēja... Man bija žēl, bet nodomāju, ka tā laikam vajag. Iznāca tā, ka to audeklu paņēmu uz Venēciju, uztaisīju pa virsu labu Venēciju. Iznāca viegls, plūstošs darbs.

- Kā pats vērtējat, vai mākslinieka karjera jums bijusi veiksmīga?

- Noteikti. Es daudz gleznoju, man pašam tas patīk. Jaunajiem studentiem, kas tik tikko sākuši šo ceļu, es vienmēr saku - ir jāaptver tas, ka gleznošana ir dzīvesveids, nevar mazliet pakrāsot un tad pamest. Protams, ja maina uz citu mediju mākslā, tad ir cita saruna... Tagad jau mākslā kritēriju nav.

- Tas ir labi vai slikti?

- Tā vienkārši ir, tur neko nevar darīt. Esmu pārliecināts - lai vai kādu izpausmes ceļu izvēlies mākslā, ir jābūt profesionāli skolotam. Salīdzinājumam - lai vai kādas improvizācijas spēlē ar vijoli, vispirms ir jāapgūst vijoļspēle, bāzei ir jābūt.

VIENS NO PIRMAJIEM darbiem plenērā pagājušā gadsimta 60. gadu sākumā / Personīgā arhīva foto

- Kad gājāt prom no rektora amata, teicāt, vairāk gleznosiet. Ir izdevies?

- Varbūt arī - jā. Pašmenedžments ir svarīgs arī tagad, gleznošana prasa laiku. Dažreiz vienkārši ir sajūta, ka ir jādara. Zinu, ka joprojām ļoti daudz domāju par akadēmiju ne tikai kā vienkāršs pedagogs, lai gan jau pusgadu vairs neesmu rektors, bet tikai jaunā rektora Kristapa Zariņa padomnieks. Katru dienu esmu akadēmijā, man ir stundas, varbūt mazliet mazāk ir administratīvu lietu.

- Ko šis laiks pieprasa no mākslinieka, kad visa ir tik daudz, arī mākslā?

- Kvalitāti. Lai arī kritēriju vispār nav. Un citādu skatu uz pasauli, jo ir svarīgi, lai tevi pamana. Domāju, ka ļoti svarīgi, lai māksliniekam pašam būtu āķis lūpā, ir daudz jāglezno, daudz jāstrādā. Ja ir talants un neko nedari, tad nekā arī nebūs.

- Viens no jūsu skolotājiem teicis - vajag gleznot un gleznot, tad jau dvēsele ienāks ainavā. Jūs esat daudz strādājis?

- To teica Konrāds Ubāns. Domāju, ka es esmu daudz strādājis, noteikti varēju vēl vairāk. Apskatījos agrīnos darbus, neteikšu, ka slikti. Reizēm studenti grasās gleznot pāri darbam, kas nav izdevies, bet es vienmēr saku, lai paņem citu audeklu. Lai neaizkrāso. Kad es mācījos pie Eduarda Kalniņa, viņš pirka no antikvariāta Sicīlijas ainavas un pēc tam kaut ko piegleznoja, bet man teica - nedari tā. Vispār darbus, kas ir uztaisīti, nevajag pārtaisīt.

- Kādi ir jūsu mīļākie teicieni, ko sakāt studentiem?

- Es nemaz tādus nevaru iedomāties. Kad ieej auditorijā, ļoti svarīgi ir sajust studentus. Ko tad var pasniedzējs? Kaut ko gudru pateikt, bet vienalga studentam pašam ir jāizdomā, lai var pārsteigt sevi, pasniedzēju un citus. Maģistrantūrā jau ir koleģiālas attiecības. Indulis Zariņš teica - ja kaut kas ir uzdots, vajag būt izdarītam, tikai tad var atļauties atpūsties, jo profesionālismam tomēr jābūt pirmajā vietā.

AKTIERIS. 1976. gadā Rīgas kinostudijā uzņemtajā filmā Zobena ēnā kādā no filmas epizodēm kopā ar aktieri Ģirtu Jakovļevu / Personīgā arhīva foto

- Šo režīmu esat ievērojis?

- Jā. Sevis organizēšana nav viegla, bet tā strādā. Ja tā ir, vairāk var izdarīt. Es jau arī baudu dzīvi, man patīk baudīt dzīvi, bet es arī atrodu iespēju gleznot, kas katru reizi man ir izaicinājums.

Ir daudz labu mākslinieku, bet visi nevar būt pasniedzēji. Šajā darbā ir sevi jāatdod, un nav jābaidās, ka kāds izmantos tavus padomus. Ir jābūt atvērtam, vajag dot, un atdod. Tas noteikti ir talants - būt pedagogam. Dažreiz kāds no kolēģiem, kas pats nestrādā pedagoģisku darbu, prasa, vai man nav bail, ka kāds paņems kaut ko no manis? Saku - lai ņem. Karavāna iet uz priekšu, neviens nezina, kas būs tālāk. Patiesībā augstskolas pedagoga galvenais uzdevums nav iemācīt amatu, to jau izdara agrāk, mākslas skolā, bet - izvēlēties ceļu, ievirzīt. Atrast, uz kuru pusi cilvēkam pašam ir jāvirzās.

- Kuriem nesanāk palikt mākslā?

- Viss atkarīgs no rakstura un veiksmes. Un prasmes sevi veidot. Cilvēkam ir jāgrib kaut ko sasniegt, citādi nekas arī nebūs. Tomēr veiksme apdāvina sagatavotu cilvēku. Proti - cilvēkam nemitīgi ir jāstrādā ar sevi, lai tad, kad veiksme nāks, viņš būtu gatavs to saņemt. Veiksmei ir jābūt gatavam - to arī teica kāds no maniem skolotājiem. Nevis guli, gaidot veiksmi, bet strādā, gaidot veiksmi. Protams, ir jādzīvo tā, lai pašam patīk.

- Esat gribējis kādreiz mest mieru gleznošanai?

- Nē, nekad! Bez gleznošanas nemaz nevarētu izdzīvot. Nav jau svarīgi, ar ko glezno, ar kafiju vai tēju arī var gleznot.

- Kāda būtu pasaule bez mākslas?

- Domāju, ka bez mākslas vispār nebūtu pasaules. Cilvēkam vienmēr vajag mākslu. Ko tad pierāda zīmējumi uz alu sienām? Ja senais cilvēks nevarēja nomedīt mamutu, tad vismaz uzzīmēja to. Radoši izpausties un atstāt zīmi par sevi - tāda vēlme cilvēkam bijusi vienmēr.

Un māksla arī būs vienmēr. Visticamāk, ne vairs tāda, kāda tā bija, teiksim, renesanses laikā vai 20. gadsimta sākumā. Tagad viss ir citādi - visa pasaule ir atvērta, iespējas komunicēt tik lielas kā vēl nekad agrāk. Tas noteikti ietekmēs arī mākslu, atstās savus nospiedumus.