Saruna ar rakstnieku Aivaru Kļavi: No kurienes mēs nākam

Viena no interesantākajām grāmatu prezentācijām nedēļas nogalē notiekošajā Latvijas grāmatu izstādē 2018, kas norisināsies Ķīpsalas izstāžu kompleksā, būs Aivara Kļavja vēsturiskās triloģijas Ceļš uz nezināmo zemi pirmā romāna Melnais akmens atvēršanas svētki sestdien pulksten 15. Autors atkal ķēries pie vēstures tēmas, izvēloties periodu, par kuru mēs nezinām gandrīz neko, tomēr šoreiz viņš raksta pusaudžiem. Pavisam droši var teikt – patiks arī pieaugušajiem.

Par jauno romānu saruna arī ar Neatkarīgo.

- Kāpēc izvēlējies baltu senvēstures tēmu? Tā jau tāda diezgan slidena. Ir mums dažādi viedi guru, kas uzskata, ka vienīgi viņi drīkst izteikties šajā jautājumā.

- Jā, tur ir liels risks. Bet es palasīju arī šos darbus. Tajos ir viena laba lieta. Šie pētnieki ir sakompilējuši visdažādākos materiālus. Reizēm nekritiski, juku jukām, sākot no padomju laika žurnāla Nauka i žiznj citātiem, bet labā lieta ir tā, ka viņi devuši norādes. Tas man palīdzēja tikt pie īstajiem avotiem, teiksim, pie lietuviešu zinātnieku darbiem, ko viņi citē. Riskanti jau tas ir. Bet es izvēlējos tāpēc, ka mani tas interesē. Es pat nezinu citu atbildi.

Jautājums - no kurienes mēs nākam - man radās, kad rakstīju Viņpus vārtiem. Tas bija pirms gadiem… astoņiem apmēram. Varbūt pat agrāk. Rakstīju, un loģiski toreiz radās jautājums - nu, labi, es te tagad par 14.-15. gadsimtu stāstu, bet no kurienes mēs esam uzradušies?

Es ņēmu to klasisko variantu, ka viens no cilvēces šūpuļiem ir starp Melno jūru un Kaspijas jūru, un mēs nākam no turienes. Tagad jau ir vismaz četras versijas. Visas vienlīdz ticamas vai vienlīdz apšaubāmas. Es vienkārši stāstu savu stāstu un gribu, lai jaunieši, kas to lasīs, paši domā un meklē atbildes. Šī grāmata jau nedod īstas atbildes.

- Kāpēc izvēlējies to rakstīt pusaudžu auditorijai? Man likās, tie varētu būt jaunieši no kādu četrpadsmit gadu vecuma. Varbūt drusciņ jaunāki.

- Es teiktu, ka jaunāki. No trīspadsmit gadiem noteikti. Jauniešiem tāpēc, ka viņu vecumā daudz ko nosaka, viņos dominē… nē, tas nav īstais vārds… viņi darbojas un pasauli uztver ar iztēli. Pieaugušais lasītājs prasa: no kurienes? Kāpēc? Šis, lūk, raksta tā, bet jūs tā… pierādiet man, ka jums taisnība.

Pieaugušais darbojas ar loģiku. Nevaru viņiem stāstīt par laika periodu, par kuru nav saglabājušās liecības. Nesaku, ka tādas nebija, bet tās nav saglabājušās, izņemot sengrieķu laikmeta liecības pirms vairāk nekā divtūkstoš gadiem. Bet man pirmā grāmata sākas pirms trīstūkstoš astoņsimt gadiem. Ja rakstīšu pieaugušajiem, viņi prasīs - kur jūs to ņēmāt, vai pats izfantazējāt? Es, protams, balstos uz arheoloģiju, tiem materiāliem, kas ir pieejami, neko es tur nemeloju, bet robus aizpilda iztēle. Grāmatā ir darbība. Vēsture tik daudz, cik es stāstu par cilvēkiem, kas dzīvojuši tajā laikā, pilnīgi citā vidē, un sadūrušies ar problēmām, kuras pastāv arī mūsu dienās. Draudzība, mīlestība, nodevība, naids, skaudība, varonība. Tās ir mūžīgas lietas.

- Vai tas palīdz uzturēt spriegāku sižetu, kas pusaudžiem un jauniešiem domātos darbos ir vienkārši nepieciešams.

- Ja raksti pusaudžiem vai jauniešiem, sižets nosaka visu. Arī manā grāmatā viss notiek: kaujas, bēg, nepatiesi apvaino, apzog, atriebjas. Tas viss tur ir.

- Vai tas nozīmē, ka arī tev pašam sāk uz dēkām vilkt?

- Nē! (Smejas.) Mani uz dēkām nevelk. Sēžu savos laukos un strādāju. Es vēl noteikti gribu pateikt, lasītājiem tas būs svarīgi, romānā darbība notiek divos laikos - mūsdienās un pagātnē. Abi laiki iet viens otram pretī. No pagātnes nāk uz mūsdienām, bet no mūsdienām, mēģinot izsekot, kas tas ir par akmeni, viņi iet atpakaļ. Mūsdienās darbība notiek dažu mēnešu laikā, bet pagātnes darbība notiek laikā pirms 3800 gadiem.

- Kad lasīju, man nebija tādu asociāciju, bet tagad, kad tu stāsti par savu grāmatu, man atmiņā nāk manas bērnības mīļā grāmata Laimoņa Pura romāns Degošais pilskalns.

- Es tev pilnībā piekrītu! Šī niša latviešu literatūrā pašlaik ir absolūti tukša. Nav aizpildīta. Laimonim Puram bija arī vairākas grāmatas, kas Degošā pilskalna tēmu turpināja, tās nebija tik labas, bet Degošais pilskalns ir spoži uzrakstīta. Es to lasīju, un man šī grāmata joprojām ir spilgtā atmiņā. Atceros sižetu, varoņus un notikumus. Bet šī vieta stāv tukša.

- Vai nolēmi to aizpildīt?

- To gan ne. Tad jau tas būtu projekts, ne literatūra. Noteikti nē! Vienkārši man pašam, kad gāja uz galu Viņpus vārtiem, radās šis jautājums. Sāku meklēt atbildes. Pa vidu bija citi darbi. Meklēšana sākumā nebija pārāk intensīva. Bet es uzreiz sapratu, ka pieaugušajiem par šo laiku uzrakstīt nevarēšu. Atceros, ka toreiz, kad iznāca Ceļojošā cirka gūstekņi, teicu apgāda Zvaigzne ABC vadītājai Vijai Kilblokai, ka man ir tāda doma, prasīju, vai tas izdevniecībai varētu interesēt, bet sacīju, tā nebūs viena, bet vairākas grāmatas. Man bija tā diezgan bailīgi pieķerties pie šā darba, jo izdevēja uzreiz pateica, tas bija viņas nosacījums, ka nevarēs tā, kā notika ar Viņpus vārtiem, kad uzrakstīju vienu, tad ķēros pie nākamās grāmatas, pusotru gadu to rakstīju. Jauniem cilvēkiem, kas ātri aug, pareizi būtu visas trīs izdot apmēram gada laikā.

Sāku rakstīt 2015. gada otrajā pusē. Vispirms es iebraucu pamatīgās auzās. Uzrakstīju apmēram ceturto daļu, un sieva man pateica - tas nekam neder, kāpēc tu domā, ka zini kaut ko par senvēsturi, un kāpēc domā, ka zini kaut ko par to, ko grib lasīt mūsdienu pusaudži. Viņai bija taisnība. Es pats arī jutu, ka ir garām. Stilistika un valodas ritms kā pusaudžiem, bet saturiski es rakstīju pieaugušajiem. Tās divas lietas galīgi negāja kopā. Tad, kad izdomāju, ka senajiem notikumiem jāpievieno mūsdienas, darbs ieguva dzīvību. Pirms tam es mēģināju atdzīvināt vecu mūmiju. Sāku visu no sākuma. Tāpēc man bija vajadzīga Ādažu Brīvā Valdorfa skola, bērni, kas manuskriptu lasīja. Grāmatu nesu uz izdevniecību tikai tad, kad viņi pateica - jā.

- Te nu ir īstais brīdis pastāstīt par tavas grāmatas mākslinieku - Emīls Mozga. Kas viņš ir?

- Viņš ir Ādažu Brīvās Valdorfa skolas toreiz septītās, tagad astotās klases audzēknis. Tā ir tā klase, kas lasīja manuskriptu. Latviešu valodas skolotāja Inga Zemīte teica, ka viņš varētu ilustrēt. Atbildēju, labi, labi, bet pēc tam drusku nobijos - jauns puisis bez pieredzes. Tad viņa mamma atsūtīja pirmos zīmējumus. Tie bija labi. Manas sievas māsa Rīgas mākslas skolas direktore Dina Lūse paskatījās ar profesionālu aci un ieteica pamainīt zīmējuma tehniku, jo sākumā viss bija ar zīmuli. Tā tas arī notika. Vispār jau šīs grāmatas tapšanā ar padomiem piedalījušies ļoti daudz cilvēku. Par Melno akmeni prasīju vēsturnieka padomus Latvijas Nacionālā Vēstures muzeja direktoram Arnim Radiņam. Viņš mani konsultēja, izmantoju arī viņa sarakstītās grāmatas.

- Vai pētīji arī muzeja kolekcijas?

- Nē, es, protams, esmu bijis muzejā, skatījies. Man bija konkrēti jautājumi, Arnis Radiņš sniedza savas atbildes. Savukārt par otro grāmatu Bēgšanu no čūsku valstības es konsultējos ar arheoloģi, vēstures zinātņu doktori Antoniju Vilcāni. Kad rakstīju to, tad gan braucu uz Alūksni skatīties, kā notiek arheoloģiskie izrakumi. Pēdējos gadus es daudz lasu kriminālromānus. Lasu ar skaidru mērķi, izpētīt, kā autori uztur tajos spriedzi. Ir tādi darbi, kur tā pazūd, ir tāda pļāpāšana pa vidu, skaidri var redzēt, ka autors vienkārši velk laiku un aizpilda telpu. Bet ir izcili kriminālromāni, kur redzi, ka viss ir pakārtots vienam mērķim, lai cilvēks nevarētu atrauties un izlasītu grāmatu līdz galam. Un ja ir brīži, kad nav laika lasīt, lai domātu, kā ātrāk tikt pie lasīšanas.

- Varbūt noprecizē mūsu lasītājiem, tu tātad strādā pie trīs grāmatu cikla. Atvēršanas svētki Ķīpsalā būs Melnajam akmenim. Kad būs pārējās divas?

- Jā, pirmā ir Melnais akmens. Darbība notiek pirms trīstūkstoš astoņsimt gadiem. Tā tagad tiks atvērta. Arī otrā grāmata ir uzrakstīta - Bēgšana no čūsku valstības. Tās darbība notiek pirms trīstūkstoš piecsimt gadiem. Tas ir laiks, kad daļa no pirmbaltu ciltīm, kuras pagriezās uz mūsu pusi, dzīvoja Pripetes Dņepras baseina mežonīgajos purvos un tagadējās Lietuvas austrumu daļā, kur viņi nezin kāpēc bija iesprūduši. Viens puisis, kam devu to lasīt, rakstīja - un necentieties uzminēt, ar ko tas viss beigsies. Tur ir pilnīgi negaidīti kūleņi un pavērsieni.

Trešo grāmatu - Asinis uz dzintara - es tagad rakstu. Notikumi tajā risinās pirms divtūkstoš trīssimt gadiem. Es gribētu uzrakstīt arī par dzintara ceļu - fenomenu, par kuru daudzi runā, bet gandrīz neviens neko nezina. Kas tas bija? Kā tas bija? Tur ir liela migla. Tāpat kā par pirmbaltiem. Es ceru to pabeigt šogad. Sanāk, ka es trīsarpus gadus to vien daru.