Gunārs Janaitis: Tikai veiksmi vien neviens cilvēks nevar izturēt

Fotogrāfa Gunāra Janaiša vārds daudziem asociējas ar leģendāro nedēļrakstu Literatūra un Māksla, kurā viņš strādāja teju 30 gadu, bet kopš valsts neatkarības atjaunošanas bijis saistīts arī ar Nacionālo teātri, Nacionālo operu un baletu, kā arī Dailes teātri. Tieši Dailes teātrī šobrīd apskatāma viņa darbu izstāde Bijums, bet apgādā Neputns nācis klajā unikāls izdevums Personības un laikmets – latviešu kultūras elites informatīvi un vizuāli blīvs fiksējums.

- Vai gatavojaties lielajai jubilejai?

- Nē, man taču nav jubilejas.

- Tāpēc jau prasu - vai gatavojaties? Albums, izstāde parasti ir jubileju svinību priekšvēstneši.

- Varbūt. Man jāsaka, ka ne es citiem zinu gadu skaitļus, ne arī interesējos par saviem. Es patiešām nevaru pateikt, cik man nākamgad būs gadu.

Tēlnieks Teodors Zaļkalns. 1970. gada jūnijā dzimtajā pusē Siguldas apkārtnē / Foto: Gunārs JANAITIS, no albuma Personības un laikmets

- Nākamgad jums apritēs 85.

- Tā laikam būs. Viss jūsu iepriekšminētais - albumgrāmata un izstāde - ir tikai sakritība. Kad izdevniecība Neputns tās galvenās redaktores Laimas Slavas personā uzrunāja mani veidot šādu albumgrāmatu, es to neņēmu par pilnu, jo man šķita, ka man nav «izejmateriāla». Tikai tagad es saprotu, ka, gatavojot albumu, esmu bijis arheologs pats sev, savam darbam. Protams, es zināju, ko esmu bildējis, bet tikai tad, kad visam izgāju cauri, kad bildes salika vienuviet, tām veidojās cits smagums, cita vērtība. Es kļūdījos tad, kad pirms vairākiem gadiem noraidīju šo piedāvājumu, kad deva tādu iespēju. Tomēr es piekrītu viedoklim, ka viss notiek tad, kad tam ir jānotiek. Svarīgi ir neizdarīt kaut ko par agru.

- Tikpat būtiski, kā neizdarīt par vēlu. Ko jaunu ieraudzījāt, skatoties senus negatīvus? Bija arī pašam pārsteigumi?

- Nez vai varētu teikt, ka man bija pārsteigumi, jo tas viss dzīvo manī, es redzu visu. Protams, daudzus kadrus esmu aizmirsis, bet tad, kad tie uznāk virspusē, es ne tikai redzu kadru, bet arī atceros situāciju, kādā tas ir uzņemts, kas ar to bija saistīts... Es par redzi nesūdzos, citi gan var sūdzēties par to, ka es redzu to, kas man nav jāredz.

- Kā jūs skaidrojat to, ka viens redz, bet cits neredz, lai gan skatās uz vienu uz to pašu realitāti? Turklāt būtiski ir arī spēt saprast un novērtēt to, ko redzi.

- Lielā mērā redzēšanu un saredzēšanu nosaka domāšana. Pētīšana. Novērošanas spējas ir būtiskas, un tās es nevaru sevī noliegt.

Dzejnieks un diplomāts Jānis Peters. 20. gs. 60. gadu beigas / Foto: Gunārs JANAITIS, no albuma Personības un laikmets

- Izvēlējāties grāmatai portretus, lai gan jums ir lieliskas cita žanra fotogrāfijas, arī ainavas. Kas bija galvenais izvēles faktors - laba bilde, izcila kultūras personība, kas cits?

- Drusku nežēlīgi skan - tas ir mans cilvēks, tas nav mans cilvēks.

- Grāmatā iekļautie cilvēki ir tie, par kuriem varat teikt, ka ir «jūsējie»?

- Mani cilvēki. Lielā mērā. Ir arī tādi, kurus es nevaru nosaukt par «saviem cilvēkiem», bet kuri ir tā laika, ja tā var teikt, izgaismošanas avots, proti - cilvēki, kas izgaismojuši to laiku. Grāmatā, kurā gan ir vairāk nekā 120 personību portretu, nevarēja iekļaut visu, ko gribēju, neiekļuva vēl kādi 150. Ja dzīvē veiksies, ja vispār veiksies, tad nekas pretdabisks tas nebūtu, ja būtu otrs sējums grāmatai.

Protams, tagad saku - tā nav tikai albumgrāmata, tas ir daudz kas vairāk. Daudzi zvana un izsaka nežēlīgi labas atsauksmes, daudzi atzīstas, ka šo izdevumu skatās kopā ar kabatas lakatiņu... Kad man tā saka, man vajag skaidrojumu, attaisnojumu. Daļa no atbildes ir - es neaizskrēju pie konkrētā cilvēka uz piecām minūtēm, ja tā var teikt, neizskrēju viņam cauri vai garām, es iepriekš gatavojos. Es vienmēr esmu meklējis būtību. Ja nebūtu fotogrāfs, es būtu centies kļūt par izmeklētāju, jo tajā darbā ir daudz nezināmā, ir jāuzzina tas, ko kāds zina, bet tu nezini. Man pat nav jāredz cilvēks, tikai minūtes ilga telefonsaruna daudz ko pasaka par cilvēku - balss tembrs, intonācija... Īsā atbilde ir - jo vairāk darba ieguldīsi, jo labāks būs rezultāts, un tikai tam ir jēga, tikai tad vari tālāk dot emocijas un vēstījumu, un tikai tādam darbam ir jēga.

- Vai jums jebkad, jo īpaši laikā, kad deviņdesmito gadu sākumā mainījās politiskā iekārta, ir bijis bail par savu arhīvu? Zināms, ka daži evakuēja video materiālus.

- Tikai vienu reizi atmodas laikā man bija satraukums par to, bet ne bailes.

Gleznotājs Jānis Pauļuks. 20. gs. 60. gados / Foto: Gunārs JANAITIS, no albuma Personības un laikmets

- Neevakuējāt?

- Nē. Bet paradokss ir - pārskatot savu arhīvu, gatavojot grāmatu, man jāatzīst, ka šā arhīva kultūrvēsturiskā un emocionāli vizuālā vērtība ir kļuvusi lielāka.

- Saka, ka jau bildēšanas procesā fotogrāfs vienmēr redz labāko kadru un to nelaiž no rokām ārā, ieliek savā arhīvā. Jūs arī tā darījāt, varbūt - darāt?

- Padomju laikā bija rīkojums, ka ir jānodod publicēto materiālu. Kurš tad bija tas muļķis, ka atdeva labāko kadru? Neticu, ka tāds vispār bija. Atdeva blakus kadru, teiksim, ar neasu fokusu. Tomēr avīzē Literatūra un Māksla, kur nostrādāju teju 30 gadu, neliku sliktāko kadru. Jāņem vērā, ka laikrakstu druka ir tik specifiska, ka no bildes ideālās kvalitātes avīzē «paliek» vien kādi 30 procenti.

Atdot prom foto negatīvu ir gluži kā no sava organisma noplēst kādu gabalu, tāpēc - kamēr esmu dzīvs, es visu savu arhīvu turēšu pie sevis.

- Tagad pārsvarā visi bildē ar digitālajām kamerām, bet ietilpība tajās ir milzīga. Padomju laikos fotofilmiņā bija 36 kadri vai arī 24. Tas mobilizēja?

- Noteikti. Lika domāt. Iedomājieties, kā savulaik nācās strādāt Vilim Rīdzeniekam, kurš uz reportāžu gāja, teiksim, ar, labākā gadījumā, sešām kasetēm, tātad - sešiem kadriem, bet, ja kasete bija dubultīga, tad maksimums - 12 kadriem. Tātad fotogrāfam, kurš aizgājis uz pasākumu, kurā, piemēram, Valsts prezidents pasniedz ordeņus, ir jāzina - kas, kur un kā notiks, jo viņam ir tikai seši vai 12 kadri. 36 kadri jau bija daudz, un tomēr bija jādomā, kā es tos izmantošu. Protams, uz vienu fotografēšanu ņēmu līdzi vairākas filmas, un es novēroju - ka īstais kadrs ir vai nu sākumā, vai beigās. Un tad ir mocīšanās ar atlasi.

Aktieris Vilis Daudziņš. 1994. gads. Dzejnieka lomā Aleksandra Čaka memoriālajā muzejā / Foto: Gunārs JANAITIS, no albuma Personības un laikmets

- Žēl izmest?

- Ļoti. Ir kadri, kas nav izdevušies, un tos obligāti ir jāmet ārā, bet ir kadri, kas ir vienkārši labi, reizēm var noderēt. Kad manis nebūs, iespējams, daudz kas var tomēr noderēt. Kad grāmatas makets jau bija nodots tipogrāfijā, kopā ar tās mākslinieku Juri Petraškeviču aizbraucām, lai būtu klāt drukāšanas sākšanas brīdim. Aizgāju drukas mašīnas galā, tur stāvēja pāris metrus augsta papīra ķīpa, un man ļoti patīk balts papīrs, jo kas var būt labāks par baltu papīru, tā smaržu. Tātad - es skatos, kā baltais papīrs iet iekšā mašīnā, un saprotu, ka tas viss pārvērtīsies par grāmatu. Es šo epizodi stāstu tāpēc, ka... Esmu gandrīz pārliecināts, ka grāmatā var ielikt mīlestību, emocijas, sapratni, ne tādu fizisku mīlestību, kāda ir starp cilvēkiem, bet mīlestību kā filozofiski lielu un pamatīgu vērtību. Un es domāju, ka šajā albumgrāmatā mēs ielikām to lielumu - mīlestību.

- Kā pats uzskatāt - jums ir veicies ar iespējām, piedāvājumiem, proti, vai liktenis bijis pret jums labvēlīgs?

- Jā, es varu būt laimīgs. Tikai - veiksmei klāt nepieciešamas arī ciešanas, arī pārdzīvojumi, arī bēdas, arī negatīvais... Tikai veiksmi vien neviens cilvēks nemaz nevar izturēt.

Aktrise Olga Dreģe. 1980. gada janvārī ar meitu Zani / Foto: Gunārs JANAITIS, no albuma Personības un laikmets

- Ko sakāt par šo laiku, kad vizuālu krāmu ir tik daudz?

- Cilvēki, kuri ir saprātīgi, to apzinās un piedomā, lai nevairotu to, ko es saucu par čužām. Es vienmēr esmu teicis - ja stāvi jūras krastā un vēro skaistu saulrietu, ir jāiztur nepacelt kameru, jo labāk skatu ierakstīt savā cietajā diskā.

Jo fotočužas zemeslodi apklāj jau piecu centimetru biezā kārtā. Jo tālāk, jo vairāk jutīsim, ka mēs sevi iztukšojam, lai gan mums sevi jāuzpilda ar emocijām, ar to, ko redzam. Cilvēks aizbrauc atpūsties un tik bildē sevi pie jūras, kalna, pils, un tā ir uztveres degradācija. Tas ir līdzvērtīgi grāmatu nelasīšanai, izstāžu un teātra izrāžu neapmeklēšanai... Tehnoloģijas sniedz daudz kā laba, bet vienlaikus tās mūs sabojā, jo cilvēks nespēj atturēties tās izmantot. Rezultātā cilvēkam nevajag cilvēku, bet - tehnoloģijas - televizoru, datoru, telefonu...

- Kādi ir jūsu fotogrāfa baušļi, ko esat ievērojis?

- Svarīgi prast uzvesties uzņemšanas laukumā, jo fotogrāfs nedrīkst būt tā persona, kas maina notikuma būtību, viņam jābūt pēc iespējas mazāk pamanāmam un jūtamam, arī vizuāli. Tikpat būtiski ir apzināties uzņemšanas uzdevumu - jēgu, attēlu lietošanas vajadzību...

- Jums nav bauslis - iznīcināt sliktus kadrus?

- Obligāti to, kas nav izdevies. Lai pēc manis nepaliktu ne jau kas kompromitējošs, bet kādam cilvēkam nepatīkams. Ir jābūt takta sajūtai. Fotogrāfija ir uzbrukums personai pat tad, ja persona ir piekritusi fotografēšanai, nemaz nerunājot par tā sauktajiem zagtajiem portretiem - kad cilvēks nezina, ka viņu bildē.

Man nepatīk, ja pret mani pavērš objektīvu, un es ticu, ka arī citiem tas var nepatikt. Lai kādu fotografētu, cilvēkam ir jāuzticas fotogrāfam.

Dzejniece Mirdza Bendrupe. 1994. gada 16. oktobris / Foto: Gunārs JANAITIS, no albuma Personības un laikmets

- Kad jūs pavēršat objektīvu pret sevi? Mākslas vēsturē ir teorija, ka mākslinieki gleznojuši pašportretus tad, kad nav bijusi nauda, lai algotu modeļus.

- Man nav daudz pašportretu. Jo es neredzu tiem jēgu, es nezinu, kur tos likt. Neesmu van Gogs, kas ausi nogriezīs un pēc tam pats sevi fotografēs.

Mūža gaitā jau ir sakrājušās manas bildes, bet es sevi tikpat kā nekad nefotografēju. Un ziniet, kāpēc? Tāpēc, ka es pats sev nepatīku. Sejā nepatīku. Citi cilvēki, daudz nesmukāki par mani, man patīk daudz vairāk nekā es pats sev. Nopietni. Es jau esmu tikai darītājs.

Neskaitot pusaudža gadus, kad esmu bijis foto ateljē, savā mūžā tikai vienu reizi es esmu palūdzis kolēģim mani uzfotografēt, jo bija vajadzība.

- Jums taču bijis tik daudz iespēju sevi nofotografēt kopā ar izcilām kultūras personībām, no sērijas - es un...

- Es brīnos par cilvēkiem, kuri to dara. Kad strādāju avīzē Literatūra un Māksla, bija kolēģis, kas mani lūdza viņu bildēt kopā ar izcilām kultūras personībām, kuras viņš intervēja. Protams, ka to izdarīju, bet vienalga es brīnījos - kam tas vajadzīgs? Izstāstīšu gadījumu - reiz Rīgā bija Boriss Jeļcins, ar kuru esmu ticies, runājies, kurš man arī autogrāfu sniedzis, bet man nekad nav bijusi pat doma kopā ar viņu nobildēties. Toreiz man teorētiski bija iespēja viņu nofotografēt tā, kā nevienam citam, proti - dabūt tādu kadru, kāds nebūtu nevienam citam, un tas bija iespējams, kad Jeļcins nāca ārā no Augstākās Padomes un devās uz automašīnu. Zināt, kas šo kadru izjauca? Divi somu žurnālisti, kas pieskrēja viņam klāt, lai nobildētos, un tādējādi nojauca man iecerēto. Protams, viņi to kadru var likt mājās pie sienas, dižoties un palielīties, ka bijuši blakus Jeļcinam. Sīki. Kurai fotogrāfijai būtu lielāka vērtība?

Keramiķis Ādams Kāpostiņš. 1985. gada jūnijā Pušas ezerā / Foto: Gunārs JANAITIS, no albuma Personības un laikmets

- Visi zina, ko vizuāli iemūžināt pārmaiņu laikos, bet ko vajag bildēt šajā laikā?

- To, kas nav nobildējams, proti - kurš kuru? Vai nodokļu reforma piebeigs jūs, vai otrādi? Var jau būt, ka profilaksei šādas bildes noderētu, bet pieredze rāda, ka māksla nav mazinājusi cilvēku agresivitāti. Manuprāt, šajā demokrātijas laikmetā mēs jo īpaši zaudējam cilvēcību.

Un kā visos laikos - vajag fotografēt lielu daļu no tā, ko nedrīkst. Jāteic, ka uzņemšanas liegumu tagad droši vien vairāk nekā padomju laikos. Svētais privātīpašums pat no ārpuses. Nesen klajā nāca kaut kāds lieguma likums ar objektu uzskaitījumu, kurus aizliegts fotografēt, arī Ministru kabineta ēku. Bet kā to zināt? Vai pie ēkas Brīvības ielā 36 ir novietots liels lieguma uzraksts vai piktogramma - sarkana svītra pāri fotokameras siluetam? Vai no interneta visi šīs ēkas attēli izdzēsti? Aizliegumi ne vienmēr ir pamatoti, daudzos gadījumos tie robežojas ar aizliedzēju muļķību. Ja vēlēsies, profesionāls fotogrāfs uzņems jebko.

Gribu piebilst tikai to, ka Latvijā neesmu pamanījis iestādi, kam interesētu sistemātiska vizuālo materiālu uzkrājumu veidošana un uzglabāšana par mūsu laika raksturojumu un pārmaiņām visās nozarēs. Jo šim nolūkam budžetā nav atvēlēts neviens cents. Pēc dažiem desmitiem gadu paredzu lielu vizuālo dokumentu deficītu par mūsdienām, kaut fotografētāju pūļi ir paši lielākie kopš fotogrāfijas izgudrošanas dienas.

Vai varat stādīties priekšā pagājušos laikus bez senajiem fotoattēliem? Kas liecinās par mūsdienām? Nejauši gubu attēli mākoņos?