Mihails Čuļpajevs. Kā iešana pa kāpnēm

Šodien, 15. februārī, pirmo reizi Latvijā iespējams noskatīties Igora Stravinska operu Izvirtības hronika (The Rake’s Progress, 1951). Rīt jauniestudējumā galveno lomu dziedās mūsu operas trupas jaunais solists Mihails Čuļpajevs. «Pirmo reizi dzimšanas dienu svinēšu uz skatuves,» atzīst Mihails Čuļpajevs, kam 16. februārī apritēs 29 gadi.

Dīkdieņa un vējgrābšļa izvirtība

Iestudējumu Izvirtības hronika Nacionālās operas trupā veido muzikālais vadītājs un diriģents Jānis Liepiņš, diriģents Kaspars Ādamsons, režisore Margo Zālīte, scenogrāfs Didzis Jaunzems, kostīmu māksliniece Yashi, video mākslinieks -8 un gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš. Lomas atveido Pīters Kērks, Mihails Čuļpajevs vai Viesturs Jansons, Inga Šļubovska-Kancēviča, Marlēna Keine, Armands Siliņš, Rihards Mačanovskis, Ilona Bagele un Andžella Goba. Uz šo operu tiek aicināti skatītāji, kas jau sasnieguši 16 gadu vecumu.

Igors Stravinskis Izvirtības hroniku, kas ir pirmā viņa opera ar libretu angļu valodā un komponista neoklasicisma perioda vainagojums, komponēja, jau būdams ASV pilsonis. Tajā saklausāmas atskaņas no baroka un klasicisma laikmeta operu paraugiem, un Stravinskis īpaši izcēlis Hendeļa daiļrades un Mocarta operas Cosi fan tutte ietekmi uz šo darbu tā komponēšanas periodā. Izvirtības hronika, kas dēvēta arī par Dīkdieņa piedzīvojumiem un Vējgrābšļa gaitām, ir operas galvenā varoņa Toma Reikvela piedzīvojumu hronika - viss sākas ar negaidītu ziņu par prāvu mantojumu un došanos uz lielpilsētu, kam seko dažādu baudu un uzdzīves virpulis, strauja degradācija un - vājprāts.

Operas galvenā varoņa Toma Reikvela atveidotājs Mihails Čuļpajevs atzīst, ka viņa karjerā šī pagaidām ir visgrūtākā loma. «Klasiskajās operās tenoram parasti ir divas, trīs vai četras ārijas, protams, ļoti skaistas, bet ne desmit, kā ir šajā operā. Materiāls ir ļoti apjomīgs, sarežģīts un ar neērtām melodiskām līnijām, jo Stravinska rakstība ir ļoti sarežģīta, no solista tā prasa lielu koncentrēšanos un labu vokālo tehniku, un tas, protams, ir grūti,» saka Mihails Čuļpajevs. Operu Izvirtības hronika solists apzīmē kā «stāstu par mūsdienu Faustu», bet viņa atveidoto tēlu raksturo kā «cilvēku, kurš nemitīgi grib izaicināt savu likteni, kurš iekšēju tukšumu cenšas aizpildīt ar baudām. Un tādu cilvēku mūsdienu sabiedrībā ir daudz - tādu, kas bēg no realitātes, kas tādējādi cenšas aizpildīt iekšēju tukšumu».

Iestudējuma process kopā ar režisori Margo Zālīti bijis samērā viegls, arī tāpēc, ka abiem bijusi jau sadarbība iepriekš, bet galvenokārt tāpēc, ka režisorei ir raksturīgi definēt spēles noteikumus, kuru robežās mākslinieki «var brīvi dzīvoties, daudz improvizēt un šajā procesā daudz ko arī atrast». Tiem, kas nolems apmeklēt šo iestudējumu, Mihails Čuļpajevs iesaka to darīt ar «atvērtu sirdi un prātu - tas būs ļoti krāšņs un vizuāli ļoti interesants iestudējums, kurā notikumi «ielikti» groteskā un pārspīlētā pasaulē. Domāju, ka uz to visu jāskatās mierīgi un bez aizspriedumiem. Ļoti viegli un vienkārši.»

Pieci gadi operā

«Pieci gadi operā ir bijuši ļoti intensīvi. Esmu apaudzis ar jaunām un nopietnām lomām un pieredzi, kas ir svarīgi man kā mūziķim. Pieci gadi ir bijuši kā iešana pa kāpnēm - visu laiku kaut kas jauns, arvien palielinās slodze, un arī gandarījums par darbu pieaug,» atzīst Mihails Čuļpajevs. Šo gadu laikā viņš jau paspējis izbaudīt to, kā ir steidzami, pāris dienu laikā iemācīties nelielu lomu, kad jāaizvieto kāds saslimis kolēģis, gan pašam gatavot lomu, lai pievienotos jau gatavam iestudējumam, gan būt komandā, kas iestudējumu veido no «nulles».

Blakus patīkamiem notikumiem viņa profesionālās pieredzes kontā ir arī klusēšanas periods. «Ilgu laiku analizēju, kāpēc tā ar mani notika. Toreiz mācījos patiešām apjomīgu lomu izrādei Seviljas bārddzinis. Zinu, ka esmu strādīgs cilvēks, ka man patīk iet uz mērķi, un es biju aizmirsis pavisam vienkāršu lietu - atpūsties. Protams, ka «izgāja no ierindas» tas, kas tobrīd visvairāk tika nodarbināts - balss,» stāsta Mihails Čuļpajevs. Atskatoties uz gana senajiem notikumiem, solists uzskata par labu, ka arī tāda pieredze viņam ir. «Man pat paveicās, ka tāds periods ir bijis manā dzīvē, jo tas mani gluži vai piespieda daudz ko pārdomāt, apzināties. Orķestranti vienmēr ar milzīgu rūpību izturas pret saviem instrumentiem, tā arī solistiem jārūpējas par savām balss saitēm, jo - tas ir Dieva dots instruments. Tagad es cenšos balansēt, domāt gan par darbu un tā kvalitāti, gan par atpūtu,» saka Mihails Čuļpajevs.

Kā zināms, tenori opermūzikas pasaulē ir īpaši pieprasīti, un arī Mihails Čuļpajevs atzīst, ka viņam ir piedāvājumi darbam ārpus Latvijas, bet pagaidām viņš negrasās mainīt ne dzīvesvietu, ne darbavietu. «Man patīk šī valsts, es te esmu piedzimis, te ir mana ģimene. Kādu laiku gribu sakrāt pieredzi un arī repertuāru, sagatavot lomas. Es pilnīgi ticu, ka pienāks laiks kaut ko mainīt, bet es negribu forsēt notikumus. Galvenais - ar mīlestību darīt to, kas patīk.»

Patiesībā Mihaila Čuļpajeva karjera operā nav tik pašsaprotama, lai arī ar mūziku viņš ir saistīts no piecu gadu vecuma, kad vecāki viņu - līdzīgi kā vecāko māsu - aizveda uz bērnu mūzikas skolu, lai mācītos klavierspēli. Vēlāk puisis aizrāvies ar ģitāras spēli, kora dziedāšanu, diriģēšanu, elektronisko mūziku, pat komponēšanu. Pusaudžu gados, kad «saslimis» ar smago mūziku, kopā ar draugu pat izveidojis rokgrupu.

«Opera nebija manā redzeslokā, tā mani neinteresēja, tas šķita žanrs, ar ko es nekad negribu nodarboties. Kad mācījos mūzikas skolā Vecmīlgrāvī, tās direktors Imants Kalniņš, dziedātāja Daumanta Kalniņa tēvs, kas man pasniedza diriģēšanu un vokālu, reiz ieminējās, ka man vajadzētu mēģināt stāties uz vokālistiem Mediņa mūzikas skolā. Man tādas domas nebija, bet skolotāja ideja manā galvā iesējās un attīstījās. Kad studēju mediņos, man joprojām negribējās dziedāt akadēmisko mūziku, bet es nolēmu - pamācīšos un tikmēr izdomāšu, ko īsti gribu darīt dzīvē. Ar laiku es ieinteresējos par vokālo mākslu. Es tolaik biju baritons, tā arī pabeidzu skolu un iestājos Mūzikas akadēmijā. Pateicoties manai pedagoģei bakalaura studijās Kristīnei Gailītei, kas manā balsī sadzirdēja tenoru, pārgāju uz tenora balsi, lai gan tas nebija viegli, pēkšņi man atkal viss bija jāmaina. Un tagad saku - labi, ka tā notika. Dzīve ir interesanta, tā ar mums savdabīgi spēlējas. Nekad nebiju domājis, ka opera būs mana maize, es spēlēju rokgrupā, nežēlīgi kliedzu nost savu balsi. Atceros, ka mans vokālais pedagogs Kārlis Saržants domāja, ka esmu basbaritons, un es zinu, kāpēc tā - jo es uz stundām gāju pēc kārtīgas izbļaušanās rokgrupas koncertā. Protams, pedagogs tad nevar saprast, kas notiek ar balsi,» smaidot stāsta Mihails Čuļpajevs un piebilst, ka tagad, atskatoties atpakaļ, viņam jāatzīst, ka māksla viņu ļoti mainījusi kā cilvēku.

Svaru zāle un meditācija

Tā kā šobrīd gandrīz visa viņa dzīve paiet operā un starp cilvēkiem, viņam ļoti nepieciešams laiks vienatnē un klusumā, ko viņam īpaši patīkot izbaudīt. Un vēl noteikti laiks tiek veltīts skriešanai un svaru cilāšanai sporta zālē. «Man tas labi atslēdz smadzenes. Man patīk būt labā fiziskā formā. Daudzos iestudējumos man jābūt ļoti plastiskam, un man patīk apzināties, ka mans ķermenis tam ir gatavs - ka man nekas nesāp, ka es varu visu izdarīt. Es zinu, ka no malas daudz kas, ko daru uz skatuves, izskatās, kā ļoti viegli izdarāms, bet īstenībā tas tā nav,» saka jaunais solists.

Un ik pa laikam viņam patīk arī meditēt. To sācis, kad balss problēmu dēļ nācies klusēt ilgāku laiku, bet tagad to talkā ņem tad, kad dzīve sāk uzņemt pārāk straujus apgriezienus, kad pašam vajag nedaudz nomierināties. «Jo visu laiku esmu nemitīgā skrējienā - no operas uz kādu koncertzāli, tas ir nenormāli straujš ritms, un iekšējā sajūta ir tāda, ka visu laiku skrienu krosu, kas nekad nebeidzas. Tāpēc tagad, kad esmu liela stresa situācijās, es vienkārši meditēju,» neslēpj Mihails Čuļpajevs.

Ja nu intensīvajā radošajā dzīvē gadās arī kāds brīvāks laiks, jaunais solists nelaiž garām iespēju apmeklēt viessolistu uzstāšanos mūsu Baltajā namā, kā arī skatīties savu kolēģu veikumu. «Mani iedvesmo kolēģi. Mūsu operā ir ļoti talantīga trupa ar labā nozīmē īpatnējiem cilvēkiem. Es bieži vēroju, kā viņi strādā, un mani tas patiešām iedvesmo,» atzīst mākslinieks. «Es daudz ko skatos internetā - lielus konkursus, jaunu talantu uzstāšanos. Krievijā ir raidījums Boļšaja opera, tur ir daudz brīnišķīgu jaunu mākslinieku, šo raidījumu bieži skatos.

***

Mihails ČUĻPAJEVS

• Tenors

• Latvijas Nacionālās operas solists (kopš 2013. gada)

• Dzimis 1989. gada 16. februārī

• Absolvējis Rīgas 46. vidusskolu (2006), Augusta Dombrovska mūzikas skolu Vecmīlgrāvī (klavieru klase, 2006), Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolu (2010) un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju (bakalaura un maģistra grāds)

• Latvijas Nacionālajā operā debitējis 2013. gadā Trufaldino lomā operā Mīla uz trim apelsīniem

• Lomas: grāfs Almaviva lomā Džoakīno Rosīni operā Seviljas bārddzinis, Ļenskis Pētera Čaikovska operā Jevgeņijs Oņegins, Remendado Žorža Bizē operā Karmena, Valters fon der Fogelveide Riharda Vāgnera operā Tanheizers, Arhitekts Ērika Ešenvalda operā Iemūrētie, Aleksejs Artura Maskata operā Valentīna, Brukūzītis Zigmara Liepiņa operā Turaidas Roze u.c.

• Piedalījies Aksela Everarta, Nelli Miričoji un citu vokālistu meistarklasēs, kā arī pilnveidojies operas namos Nīderlandē, tajā skaitā Concertgebouw Amsterdamā

• Nominēts Lielajai mūzikas balvai 2015 kategorijā Jaunais mākslinieks. 2017. gadā ieguvis LNO fonda Gada balvu kategorijā Labākais operas solists.