Jana Vagnere: Gatavība katastrofām neglābj no tām

Rakstnieces Janas Vagneres (1973) pirmais romāns Vongezers (2011) viņas dzimtenē Krievijā kļuva par dižpārdokli, ieguva vairākas nominācijas literārām prēmijām un balvas arī Francijā, ir tulkots 11 valodās, arī latviešu, un tiek gatavots izdošanai arābu valodā; tiek veidots astoņu sēriju seriāls pēc šā darba motīviem. Romāns Vongezers vēsta par grupiņu cilvēku, kas, glābjoties no vīrusa Maskavā, kurš jau izvērsies pandēmijā, dodas uz Karēliju, kur cer patverties drošībā. Apokaliptiskā romāna Vongezers turpinājums, romāns Dzīvi cilvēki, nāca klajā 2013. gadā, bet pērnā gada nogalē tika izdots rakstnieces jaunākais darbs – romāns Kurš nepaslēpās, pēc kura motīviem, jau zināms, tiks veidota filma.

Pagājušajā nedēļā rakstniece viesojās Rīgā.

- Kā «atnāca» ideja grāmatai, kuru sākāt rakstīt kā blogu? Vai tam bija saistība ar tobrīd visā pasaulē diezgan aktīvajām runām par pasaules galu?

- Atcerieties, par pasaules galu runāja jau 2000. gadā.

- Tad gan vairāk runāja par iespējamu tehnisku īssavienojumu un tā radītajām potenciālām ķibelēm, arī globālām un traģiskām.

- Tieši tā - gaidīja kaut kādu kolapsu. Mani nekad nav iespaidojušas teorijas par pasaules galu, jo es tam neticu, man tas šķiet antiutopisks stāsts. Cilvēce ar lielu ziņkārību attiecas pret šo tēmu, iespējams, tāpēc, ka visās reliģijās ir atrodama prognoze par to, ka šī pasaule kaut kad beigsies. Apokalipses iespējamība mūs baida, piespiež aizdomāties par dzīves trauslumu. Patiesībā pasaules galu var iedomāties arī kā ierastās pasaules beigas, kā mierīgas dzīves beigas, turklāt kaut kas līdzīgs pasaules galam var būt lokālā mērogā. Iedomājieties cilvēkus, kas tieši šobrīd dzīvo vietā, kur sākas karš, viņu mājas tiek sagrautas, mirst tuvinieki, un patiesībā tā viņiem ir katastrofa, sava veida apokalipse. Apokalipse var būt arī ļoti personiska, un tāpēc tā nav mazāk šausmīga kādai noteiktai, mazākai vai lielākai, cilvēku grupai. Nav grūti iedomāties apokalipsi visas zemeslodes mērogā, un mēs visu dzīvi sekmīgi ar to nodarbojamies - gan rakstnieki, gan kinematogrāfisti, gan teologi, gan reliģiju pētnieki... Jo šāda notikumu attīstība ir gan ticama, gan var to iztēloties.

Ja pasaules galu uztver kā metaforu, tad tā simbolizē mūsu laimes trauslumu, ko mēs paši neapzināmies. Neapjaušam, cik ļoti mums ir paveicies un ka ik brīdi dzīvojam tikai viena soļa attālumā no katastrofas.

- Kāpēc šo stāstu ielikāt šodienā un ikvienam saprotamā realitātē, lai gan daudzi literāri darbi par apokaliptiskiem notikumiem norisinās, ja tā var teikt, «kaut kur tur»?

- Taisnība, lielākās daļas šādu darbu darbība norisinās eksotiskā laikā un vietā, proti, angļu valodā rakstoši autori raksta par reālijām, kuras mums pat grūti iztēloties. Lai pati pietiekami sabītos un arī sabaidītu lasītāju, man bija nepieciešams ielikt to vidē, kas man ir zināma, kas zināma arī cilvēkam, kas šo darbu lasīs. Tieši tāpēc Vongezers ir stāstīts no pirmās personas, par vietu, kurā es dzīvoju, par lietām, ko es esmu redzējusi savām acīm.

- No pirmās personas - tas nozīmē, ka romāna galvenā varone daļēji ir autobiogrāfisks tēls?

- Kā lai saka? Visi personāži, kurus rakstnieks izdomā, daļēji ir viņš pats. Iespējams, ir rakstnieki, kas pilnībā spējīgi izdomāt kādu cilvēku un materializēt to, es tā neprotu, manā grāmatā ikviens personāžs daļēji esmu es. Šajā ziņā es neesmu vientuļa, piemēram, Ļevs Tolstojs ir teicis, ka Nataša Rostova romānā Karš un miers ir viņš. Un man patīk šī pieeja. Lai atdzīvinātu savus izdomātos tēlus, viņiem ir jāatdod kaut kas personisks. Kādam savas bērnības atmiņas, kādam - sava vilšanās mīlestībā, citam - savus netikumus, no kuriem kaunas, slepenas domas, par kurām pat bail skaļi stāstīt... Šī ir iespēja pabūt vienam, nebaidoties no nosodījuma, daloties ar labo un ar slikto, ar bailēm un sāpēm.

- Ir tik daudz grāmatu, tik daudz stāstu, tik daudz arī literāru krāmu. Kas jums deva pārliecību, ka par to ir vērts sarunāties publiskajā telpā?

- Rakstnieki īstenībā raksta tāpēc, ka ir nepieciešamība izstāstīt stāstu, un, māksliniekam īstenojot šo nepieciešamību, rodas teksts, glezna, mūzika, filma, cita lieta - tas var būt draņķīgs, netalantīgs un muļķīgs darbs, mēs visi ceram, esmu pārliecināta, ka tas, ko es izdarīšu, kādam patiks, tiks novērtēts.

Es nedomāju, ka tā būs grāmata, man pat nebija idejas par romānu, tas tā notika procesā... Man bija blogs Live journal - šī samērā lielā platforma savā laikā bija ļoti populāra, pirms gadiem desmit tur notika apmēram tas pats, kas šobrīd notiek feisbukā. Tolaik tur cilvēki stāstīja ne tikai par notikumiem savā personiskajā dzīvē, bet ik pa laikam ievietoja literārus tekstus, fotogrāfijas un citus mākslinieciskus darbus, īsi sakot - tā bija platforma, kur satikties. Un es savā blogā uzrakstīju Vongezera sākumu.

- Un sākums bija?

- Kopā ar ģimeni noskatījāmies kaut kādu zinātniskās fantastikas filmu par epidēmiju, pēc tam runājāmies, mēģinot iedomāties, ko katrs no mums būtu darījis. Pie vakariņu galda fantazējām - kur brauktu, ko ņemtu līdzi, kas būtu varējis notikt... Pēc tam es uzrakstīju īsu tekstu, izliku blokā, un pavisam negaidīti tas izrādījās ļoti populārs, tam bija laba rezonanse - daudzi sūtīja savas atsauksmes, sāka apspriest šo stāstiņu un lūdza turpināt... Un es ik pa laikam liku turpinājumus. To, ka rezultātā iznāks romāns, es sapratu daudz vēlāk, teiksim, nu jau esošās grāmatas vidū.

- Kāpēc tas kļuva tik populārs - ne pirmais darbs par šo tēmu?

- Nezinu, iespējams, daļēji tāpēc, ka šis bija viens no retajiem tekstiem krievu valodā par šo tēmu. Ir daudz populārāki krievu rakstnieki, kas arī attīstījuši pasaules gala tēmu, tomēr mans romāns bija viens no retajiem mūsdienu tekstiem.

Varbūt esmu to labi uzrakstījusi? Protams, ka tagad man visu gribētos pārrakstīt, labi - daudz ko pārrakstīt, jo rakstniekam ar tekstu ir īpašas attiecības.

- Darbs kļuva populārs ne tikai Krievijā, bet daudzviet Eiropā, kur sabiedrībai ir atšķirīga, cita izpratne par dzīvošanu, izdzīvošanu, lai gan, protams, instinkti mums visiem vienādi. Kā to skaidrojat?

- Mani arī tas pārsteidz. Grūti pateikt, kāpēc romānam tik labas sekmes. Iespējams, tāpēc, ka tas uzrakstīts no sievietes pozīcijām, jo ierasts, ka apokaliptiskus scenārijus stāsta no vīrieša pozīcijām, par kaut kādu ļaužu grupu, kas rīkojas ļoti drošsirdīgi un vīrišķīgi, izlēmīgi pārvar briesmas... Es stāsta centrā neesmu ielikusi supervaroni, kas prot šaut, bet ikdienišķi nobijušos pilsētnieci, kurai vispār nav nekādas prasmes rīkoties izlēmīgi, un līdz ar to - tas ir cits redzeslenķis.

- Vēl vairāk - romāna centrā nav, kā jūs teicāt, ļaužu grupas, kas rīkojas ļoti drošsirdīgi un vīrišķīgi, izlēmīgi pārvar briesmas, bet radinieki, turklāt - cits citu ciest nevar.

- Tas ir dramaturģijas jautājums - lai būtu iespēja ar interesi vērot ļaužu grupu, kas nokļuvusi grūtos apstākļos, noteikti viņu vidū ir jāiemet kāds konflikts, jo konflikti atdzīvina darbību. Ja viņi visi būtu pilnībā uzticami cits citam, tā būtu pionieru nometne, nevis izbiedētu cilvēku grupa, kas glābjas no briesmām.

- Tomēr sanācis mūsdienu sabiedrības savdabīgs modelis - pat vienā ģimenē visi ir lieli individuālisti, kurā katram savas vajadzības ir pirmajā vietā, kurā grūti pieņemt kolektīvus spēles noteikumus.

- Kad skolā mācījāmies literatūru, vienmēr pēc kādas grāmatas izlasīšanas lika formulēt - ko autors gribēja pateikt? Atceros, ka man tās vienmēr bija lielas mocības, jo nav iespējams pateikt, ko gribēja autors teikt, jo vairākumā gadījumu autors pats jau ir miris un nav zināms, ko viņš patiešām gribējis pateikt. Katrs lasītājs saprot pa savam. Nu jau esmu uzrakstījusi trīs romānus un varu godīgi pateikt - nekad neko konkrētu neesmu gribējusi pateikt - esmu gribējusi izstāstīt stāstu un mazliet parunāt par dažām tēmām, un tikai jau post factum var konstatēt, ka ir sanācis dziļāk parunāt par konkrētu tēmu, par ko sākumā nemaz neesmu gribējusi.

Pirmajam romānam pieliku punktu brīdī, kad ļaužu grupa, kas glābjas no epidēmijas, ir nokļuvusi savā mērķa vietā, tomēr interesantākais sākas tieši tajā brīdī, kad viņi ir nokļuvuši savā glābiņa vietā, jo - pasaule ap viņiem ir izgaisusi, viņi paši nav kļuvuši tuvāki cits citam, un tad sākas izdzīvošana. Pirmais romāns bija kā road story - viņi visu laiku bija ceļā, bet stāsta turpinājumā, atzīšos, es ar romāna varoņiem rīkojos diezgan nežēlīgi, nācās viņus pamocīt.

- Vongezers ir reāla vieta?

- Reāla. Tas ir Karēlijā - teritorijā, kas kādreiz piederēja Somijai, tur ir tā sauktā pierobežas zona. Lai tur neuzturētu robežsardzes posteņus, no mājām izraidīja diezgan lielu daļu vietējo iedzīvotāju, pārvietoja uz dzīvi citviet, un tur ir vienkārši neapdzīvota taiga - pamesti un sagruvuši ciematiņi. Tur ir tūkstošiem ezeru, Vanezers, Jangezers, Matkezers... «Vong» tulkojumā no somu valodas nozīmē - koks, kas ilgi bijis ūdenī. Romānā aprakstītā vieta eksistē realitātē.

- Kā jūs to vietu zināt?

- Esmu tur bijusi. Jau pirms romāna uzrakstīšanas. Tā ir mednieku un zvejnieku celta mājiņa, jo tur cilvēki brauc medīt un makšķerēt. Māja atrodas uz saliņas ezera vidū, pirms prombraukšanas cilvēki tiem, kas brauks nākamie, sagādā malku, atstāj sērkociņus, sāli, eļļu..., nu elementāras lietas. Mans vīrs ir mednieks, esmu tur bijusi ne reizi vien.

Tur ir neaprakstāmi skaista vieta, neskarta daba, tur gandrīz neviens nedzīvo, un tās ziemeļu pirmatnējais skaistums...

- Ir sajūta, ka tā ir pasaules mala?

- Protams. Tur ir vietas, kur var nokļūt tikai ar laivu, teiksim, ar laivu brauc 30 kilometru pa milzīgu ezeru, un, kamēr esat uz salas, nu tās dienas, kamēr izturēsiet vientulībā, nesatiksiet nevienu cilvēku. Tur nelido lidmašīnas, tur nav mobilo sakaru, tur nav interneta, tur pat nav elektrības. Ir tikai krāsns un malka, un tas, ko esat paņēmuši līdzi. Unikālas sajūtas.

- Vīrs gāja medīt, bet ko tur darījāt jūs?

- Lasīju sēnes. Tur ir melleņu mežs, proti, zem kājām ir kā melleņu paklājs. Tur ir neticami tīrs ūdens, var peldēties, ja rudens ir silts.

- Un par ko, tur esot, gribas domāt?

- Nezinu... Man šķiet, ka tur pat nedomā, tur vienkārši bauda dabu un vienatni. Pēdējos gados tūrismā zeļ un plaukst tā sauktie retrīti, cilvēki brauc uz pamestām vietām, lai pabūtu vienatnē ar sevi, tas ļoti labi saved kārtībā galvu, un patiešām - rodas neaprakstāma miera sajūta tad, kad apstājies, pārtrauc skriet, rosīties un šaudīties, ik pēc piecām minūtēm pārbaudīt sociālos tīklus... Ir iespēja palikt mierā. Pārstartēt galvu. Protams, pēc nedēļas sāk gribēties siltu vannu un iespēju noskatīties labu filmu, bet laiku pa laikam tā ir ļoti laba pieredze, ko es ieteiktu visiem.

- Vai pārliecība - katastrofas notiek kaut kur citur, ar citiem, nevis ar mani - nav mazinājusi mūsdienu labklājīgās Eiropas sabiedrības pašsaglabāšanās un izdzīvošanas instinktus?

- Mēs dzīvojam ļoti labklājīgā pasaulē. Protams, viss ir relatīvi, un tomēr - mūsu pasaule ir labklājīga, mums nedraud pastāvīgas briesmas. Pašsaglabāšanās un izdzīvošanas instinkta samazināšanās ir mūsu labklājīgās dzīves inerce. Jo tajā atrodamies daudz mierīgākā stāvoklī nekā cilvēki, kas ir pārdzīvojuši karu un kas tāpēc vienmēr būs gatavi karam. Daudzi no tiem, kas pārdzīvoja Ļeņingradas blokādi, nodzīvoja ļoti garu mūžu, un viņiem vienmēr mājās bija ēdiena krājumi. Manai vecmāmiņai bija draudzene, kuras māja bija pilna ar ēdienu. Viņai bija visas iespējamās rezerves - burkas ar graudiem, miltiem, makaroniem, konserviem... Tā bija gandrīz neirotiska tieksme krāt ēdienu. Domāju, ka šāda instinkta nav cilvēkam piedzimstot, to var tikai iegūt ar dzīves pieredzi.

- Tas nozīmē - mēs nebaidāmies?

- Mēs nebaidāmies. Un tas ir labi. Jo mūžīgā gatavība katastrofām vienalga mūs neglābs no tām, bet mūžīgā gatavība katastrofām ļoti maitā dzīvi, sarežģī to. Man šķiet, ka bezrūpība, rāmums un miers ir auglīgāki. Padomju iekārtu piedzīvojušie tomēr īsti nemāk būt bezrūpīgi, eiropieši ir daudz bezrūpīgāki. Padomju laikā bija daudz kā nepatīkama un sarežģīta, ko mēs nekad nevarēsim aizmirst, jo to esam piedzīvojuši. Sakām jau - esam to aizmirsuši, bet mēs neesam aizmirsuši. Un, līdz ko kāds sāk izteikties par sarežģītu ekonomisko situāciju, tā krievi uzreiz iepērk ziepes, sērkociņus, veļas pulveri...

- Jūs arī?

- Nē, tomēr ne, lai gan es esmu dzimusi padomju sistēmā. Mana mamma ir čehiete, bet pa tēva līniju manī ir latviešu, lietuviešu un ebreju asinis, tā ka asiņu ziņā man nav krievu asinis. Man ir mammas uzvārds, un, visticamāk, Vagnere ir vācu cilmes. Lai gan mans čehu vectēvs dzimis Sudetijā - teritorijā starp Čehiju un Vāciju, iespējams, man mikroskopiskās dozās ir arī vācu asinis.

Esmu piedzimusi Maskavā 1973. gadā, Krievijā izaugusi un visu mūžu dzīvojusi, ikdienā runāju krievu valodā, lai gan brīvi runāju arī čehu valodā. Lai cik tas dīvaini nebūtu, esmu ļoti krievisks cilvēks, es dzīvoju krievu kultūrā, es arī domāju kā krievu cilvēki. Mana mamma, kas visu mūžu nodzīvojusi Krievijā, joprojām ir čehiete, viņai ir cita mentalitāte.

- Kas jūsos ir no čehietes?

- Racionālisms.

- Kādā vecumā sākāt rakstīt romānu?

- Apmēram 36 gadu vecumā.

Man arī nav humanitārās izglītības, esmu studējusi uzņēmumu vadību. Jaunībā neesmu rakstījusi pat dzeju...

- Un kā tad sākāt? Strādājāt firmā, kas nodarbojas ar transporta loģistiku, un...

- Dažreiz tā notiek (smaida). Margareta Mitčela Vējiem līdzi uzrakstīja, šķiet, jau pēc 40 gadu vecuma sasniegšanas, Hārpere Lī savu slaveno un titulēto darbu Kas nogalina lakstīgalu... uzrakstīja gandrīz 40 gadu vecumā. Ne katrs, domāju, no mums jaunībā ir spējīgs apjaust, ar ko viņam vajadzētu nodarboties dzīvē, tāpēc arī mūža vidū cilvēki tik bieži maina profesijas. Ir pat viedoklis, ka ikvienam cilvēkam mūža vidū ir ieteicams radikāli mainīt profesionālo nodarbošanos.

- Ne visi atļaujas sekot šai idejai. Kā bija ar jums?

- Man pēkšņi radās brīvs laiks. Bija krīze, kuras laikā izjuka kompānija, kurā es strādāju. Mums, draugu kopai, bija mazs transporta bizness, bet tas krīzi nepārdzīvoja. Es nekad nedomāju, ka rakstīšana kļūs par manu jauno profesiju, par nodarbošanos, ar ko es pelnīšu naudu. Man vienkārši bija laiks, un es pamēģināju. Pēc pirmā romāna sekmēm es pamēģināju uzrakstīt turpinājumu.

- Ar vieglumu, bez ambīcijām kļūt slavenai?

- Iespējams, tieši tāpēc, ka man nebija ambīciju sevi pierādīt literatūrā, man tas izdevās. Ja nebūtu sanācis, nu un kas?

Tomēr, izrādās, man ļoti patīk rakstīt, es to daru ar milzīgu baudu, un man šķiet, ka ar to varētu nodarboties visu atlikušo mūžu, bet, ja nākamā grāmata neizdosies, es mēģināšu rakstīt citu, iespējams, paralēli kādā darbā pelnot naudu iztikšanai. Daudzi rakstnieki strādā par ārstiem, scenāristiem, žurnālistiem, daudzi raksta grāmatas no darba brīvajā laikā.