«Nekad neesmu slēpusi savus gadus, nekad neesmu kaunējusies. Man ir 76 gadi. Es uzskatu, ka pēdējā desmitgade nav jāatzīmē, jo dzimšanas diena vairs nav nekāda prieka diena. Drīzāk skumīga, kad viens gadiņš nāk klāt,» atzīst Nacionālā teātra aktrise Rasma Garne.
Darba stāžs teātrī viņai ir 55 gadi, bet patiesībā ir pat vēl ilgāks, jo, studējot Teātra fakultātē, topošā aktrise jau kopš 1959. gada darbojās teātrī. Tagad Rasma sevi iepriecina ar kādu jauku grāmatu, labām filmām un rūpēšanos par istabas un āra puķēm un augiem. Tiek apskatītas arī dažādu mākslinieku darbu izstādes. Tagad ir laiks dzīvot sev.
Rasma uzskata, ka viņai ir trīs meitas - liela bagātība. Māsiņa agri aizgājusi no dzīves, un palikušas divas meitas - Aija un Evija. Pašas meita Terēze. Ir trīs mazbērni - Artis, Katrīna un Estere, kuri vecmāmiņai dara prieku ikdienā.
«Man ļoti patīk ziedi. Bet kuram gan nepatīk? Visu mūžu vairāk vai mazāk man apkārt bijis dārzs - ravēšana nav ne grūta, ne nepatīkama. Man nekad nav bijusi iekšēja pretestība. Es gan esmu dzimusi rīdziniece, bet ar pamatīgām lauku cilvēka saknēm. Dzīvoju koka mājā, kas savulaik piederējusi manai vecmāmiņai,» stāsta aktrise un piebilst, ka allaž rūpējoties un spēka vēl pietiek mājas apkārtni darīt acij tīkamu. Dzīvoklī Rasmai ir līdakaste, mājas svētība, begonijas, dažādi kaktusi. «Man ir tas niķis, ka es laikam par daudz rūpējos par saviem augiem. Vai nu pārmēsloju, vai pārlaistu. Ir reizes, kad ar saviem mīļajiem augiem skaļi sarunājos. Pret tiem ir jābūt labai attieksmei, viss jāaprūpē ar mīlestību. Gan cilvēki, gan augi grib dzirdēt sirsnīgu vārdu. Tomēr ir reizes, kad es tos sabaru - ja negrib augt,» stāsta puķu mīlētāja.
Rasma atklāj, ka ļoti daudz lasa - it sevišķi ziemeļu autoru darbus. Patīkot arī latviešu rakstnieki, piemēram, Noras Ikstenas darbi. Televīziju gan aktrise skatoties maz, jo vairs nav interesanti. «Bieži rāda tikai plikumus, slikto un negācijas. Gribu redzēt kaut ko gaišu, kas dod cerību. Noskatos vienu teātra izrādi - un nepatīk, citu - atkal nav tā. Varbūt esmu veca, bet mani šis negatīvisms un tukšums nomoka.»
Sportiskās aktivitātes viņai esot āra darbi, sakopjot mājas apkārtni. Vienubrīd gan sākusi veikt regulāras pastaigas pa Rīgu. «Tagad jau vienpadsmit gadus dzīvoju atkal Purvciemā, bet ilgus gadus biju prom no šī rajona. Te saradušās mazas ieliņas, daudz privātmāju. Man patīk dārzus papētīt - to Purvciemā ir daudz un sakopti. Lēnā solī nostaigāju piecus kilometrus, citreiz arī vairāk. Vecumu izjūtu - ja vairāk padarbojos, tad ir jāatlaižas,» saka Rasma.
Tagad aktrise grib savu dzīvi veidot bez Nacionālā teātra, jo tik ilgi gadi tur pavadīti. Esot ārštatā, un vienīgā loma ir Heinriha Ibsena Pērā Gintā - trollene. Rasma vairs īpaši neinteresējas par teātri, bet, viņasprāt, tas ir lielas dilemmas priekšā. Kas notika Jaunajā Rīgas teātrī un Dailes teātrī? Tika atlaisti tik daudzi varoši aktieri, arī pirmspensijā. Tas ir ļoti skumji.
Rasmai patīkot ceļot, bet nevarot vairs atļauties - nav naudiņas un veselības. «Pēdējos gados nekur tālāk par Igauniju neesmu bijusi. Un man ir baiļu sajūta - ja ceļā kas notiek? Agrāk es katru vasaru kaut kur braucu. Esmu apbraukājusi Eiropas valstis, bet sapņu zemes, kur vēlreiz atgriezties, man ir trīs - Šveice, Austrālija un Norvēģija,» stāsta cienījamā māksliniece un atzīst, ka teātrī tagad viņai tikpat kā neesot ko darīt un nopelnīt kaut ko klāt pie pensijas ir gandrīz neiespējami. «Jāsaprot arī savs laiks, mērs un jābeidz. Lomu vairs nav. Vecs, sagrabējis cilvēks ar saviem gadiem teātrim vairs nav vajadzīgs. Spēlēt izrādēs es vairs negribu. Ja nu vienīgi kādā epizodē. Man gan patīk atnākt uz teātri pie saviem kolēģiem un izjust teātra vidi. Manī nav šīs nenormālās tieksmes - ka tik uz skatuves!» par savu attieksmi pret teātri pauž Rasma. Aktrisei gan neatņemama ikdienas sastāvdaļa ir sazināšanās ar sava gadagājuma aktrisēm - viņa sazvanoties ar Intu Tiroli, Ausmu Ziemeli, Helgu Dancbergu.
«Sava gadagājuma cilvēkiem jaunajā gadā vēlu veselību, jo mūsu vecumā to īpaši vajag. Un izturību - izturēt sadzīvi, negatīvo lavīnu, kas nāk dzīvei pāri. Jāiemācās negatīvo laist pāri galvai, bet tas ir ļoti grūti.