Komponists Arturs Maskats: Man ir labi, kamēr es varu radīt

Pirms 60 gadiem tieši Ziemassvētkos kristītais komponists Arturs Maskats savā dzimšanas dienā šoreiz prom nemuks, kā tas bija viņa pusgadsimta jubilejā, bet būs, kā viņš pats saka, – mājās, uz skatuves. 20. decembrī Lielajā ģildē tiks atskaņoti skaņdarbi, kas komponista radošajā ceļā atstājuši zīmīgas zīmes, un jubilārs izvēlējies būt kopā ar tiem izpildītājmāksliniekiem, kuriem arī ir bijusi būtiska loma viņa dzīvē.

- Kāds vecums ir 60 gadu - cilvēciski, profesionāli, emocionāli?

- Foršs vecums. Jo daudz ko esmu uzzinājis tādu, ko nezināju 40-50 gados, un es jūtu, ka varu vēl kaut ko profesionāli izdarīt. Ka pieredze savienojas ar gribu - es varu izdarīt to, ko es gribu. Cilvēciski - arvien vairāk saprotu to, ka daudz kā vairs nekad nebūs, tomēr - kaut kas jau būs, jo es ticu, ka dzīve ir pilna ar pārsteigumiem. Man gribas arvien vairāk redzēt, uzzināt, satikties... Nedomāju, ka vajadzētu skumt un sēdēt, rokas salikušam.

Protams, tas dzīves pulkstenis tikšķ, bet tas tikšķ pilnīgi visiem. Manuprāt, galvenais ir spēt intensīvi piepildīt laiku, un laiks ir relatīvs - citiem tas izplešas, citiem saspiežas. Man laiks ir ļoti kompresēts, nereti vakarā ir sajūta, ka kopš rīta esmu nodzīvojis vairākas dienas, jo temps brīžam ir tik straujš... Cenšos darīt tik, cik es varu un vēl drusciņ.

- Jums pašam nav sajūtas, ka esat dzimis laimes krekliņā?

- Mana mamma nesen stāstīja, ka, man piedzimstot, nabassaite man esot bijusi ap kaklu, un vecmāte, kas pieņēma dzemdības, faktiski mani esot izglābusi. Es esot jau bijis pavisam zils, bez elpas. Vēlāk vecmāte teikusi, ka viņai tobrīd šķitis, ka viss jau beidzies, bet tomēr viņai izdevies mani «atgriezt».

- Bija lemts.

- Līdzīgi teikusi arī vecmāte - ka man klāt stāvējusi laimes zvaigzne. Vecmāte teikusi, ka laikam man kas īpašs jāizdara.

To mamma man izstāstīja vien pirms dažiem mēnešiem, kad augusta beigās braucām pa Latgales radu vietām.

- Cik pats esat stāstījis, šķiet, jums vienmēr īstajā brīdī bijuši blakus īstie cilvēki, vienmēr snieguši atbalstu.

- Man tiešām paveicies ar skolotājiem, ar draugiem un arī ar manas mūzikas izpildītājiem.

Es varbūt ļoti pieķeros cilvēkiem, protams, dažiem. Pieķeros sirsnīgām un mīlošām attiecībām, bet es nepieķeros vietai. Atceros, ka uz tām vietām, no kurām esmu aizgājis, kas loģiski beigušās, tās var būt mājas vai darba vieta, es nekad neesmu skatījies atpakaļ un pārdzīvojis. Tā ir - es viegli mainu apstākļus, jo es zinu - kaut kas ir noslēdzies, bet neuztraucos, eju tālāk.

- Un nekad nav bijusi sajūta - esmu kā no laivas izmests?

- Mēs visi alkstam pēc stabilitātes ne tikai elementārajā ikdienas dzīvē, bet arī mākslinieciskajā ziņā, un īstenībā - bez stabilitātes nemaz nevar radīt, jo ikvienam māksliniekam būtiski, ka viņa radītais darbs kādam ir vajadzīgs, jo es neticu komponistiem, kas raksta un liek darbus sava galda atvilktnēs, ar domu, ka varbūt pēc 200 gadiem tas kādam noderēs. Es rakstu šodienai, šodienas izpildītājiem, šodienas cilvēkiem un arī priecājos par šodienu.

Man nekad nav bijusi sajūta, ka dzīve mani «izmetusi no laivas». Iespējams, tikai tad, kad satrūkst kādas cilvēciskās attiecības, es jūtos slikti, iespējams, ir sajūta, ka kādam esmu darījis pāri, ka kāds mani sāpinājis... Ne tad, kad gāju prom no Dailes teātra, arī kad mani palūdza aiziet no operas, man nebija no laivas izmestā sajūtas. Un patiesībā - nu un? Es jau tikai ieguvu kā komponists.

- Ieguvāt?

- Ja paskatos atpakaļ, tad - jā. Abos gadījumos - tās lika man saskatīt jaunas iespējas, kā komponistam «ieiet» citā žanrā. Protams, zināmu periodu operā es veicu tādu darbu, kas paņēma daudz laika un enerģijas - dažādas administratīvas ķezas un pienākumi. Tajos grūtajos gados - pagājušā gadsimta deviņdesmitajos - es biju arī Komponistu savienības priekšsēdētājs, bet es nenožēloju, ka tas beidzās.

Man vienmēr bijusi sajūta, ka beigas ir arī sākums. Katrās attiecībās - personiskās vai profesionālās, katrā dzīves nogrieznī ir kāpumi un kritumi, un galvenais ir spēja pagriezt to tā, lai rezultātā būtu ieguvums. Radīt iespēju. Tā kā esmu radošs cilvēks, man liekas, ka man ir labi tikmēr, kamēr es varu radīt. Tas man ir primārais. Vismaz vienu cilvēkam dzīvē jāspēj darīt ļoti labi. Un godīgi. Mēs neviens neesam pilnīgi universāli. Es vienmēr esmu apbrīnojis cilvēkus, kas ir talantīgi daudzās jomās, es tāds neesmu. Vislabākais, ko es spēju darīt, ir - rakstīt mūziku, uz to arī esmu fokusēts.

- Esat domājis, vai vienalga būtu nonācis līdz mūzikai, ja kaimiņienes Birzniekkundzes klavieres savulaik nebūtu nonākušas pie jums. Pieļaujat, ka būtu gājis nemūziķa ceļu?

- Tā varēja būt. Kad dzīvoju Strenčos, man bija brīnišķīga audžumamma, mammas vecākā māsa, kas diemžēl jau labu laiku ir aizsaulē. Vienā brīdī man «piegriezās» mūzika, kā jau daudziem tajos tīņa jeb vējainajos gados - kam man spēlēt gammas, ja citi puikas pagalmā spēlē futbolu? Tad sāku bastot skolu, un rezultātā mani «izvilka» skolotāja, kas manī saskatīja talantu, lai gan pašam mūzika riebās un bija sajūta, ka esmu ne īstajā vietā. Varētu pat teikt - man pret mūziku bija alerģija, mēnešiem negāju uz skolu, kaut kur vazājos apkārt, jo dzīvojām mēs Strenčos, bet skola bija Valmierā. Pēc vairākiem mēnešiem audžumamma uzzināja, cik stulbi es rīkojos. Satikās ar skolotāju, un es nezinu, ko viņas runāja, bet pēc tam viņa man pateica - tu mūzikas skolu pabeigsi, es tevi piespiedīšu, un tālāk vari darīt to, ko gribi, jo skola ir iesākta, par to ir maksāts, tam ir daudz laika un enerģijas veltīts, un tev būs jāpabeidz, tev būs šāda izglītība. Tā bija vispareizākā taktika, jo apmēram pēc pusgada manī notika kaut kāds klikšķis, un pēc tam man vairāk nekad dzīvē nav bijušas šaubas par to, ka man jākļūst par mūziķi, ka tas ir mans ceļš. To sapratu apmēram 14 gadu vecumā, jo jau 15 gadu vecumā es iestājos Mediņa mūzikas vidusskolā.

- Kad parādījās komponista ambīcijas?

- Nē, nē, man nebija komponista ambīciju. Pēc mūzikas vidusskolas beigšanas es gribēju stāties Mūzikas akadēmijā, turpināt iesākto mūzikas teorētiķa ceļu, tomēr brīnišķīgais skolotājs Jānis Līcītis strikti pateica, ka man jāiet studēt kompozīciju. Līcītis pats bija komponists ar lielu dzīves pieredzi un laikam jau manos mācību darbos kaut ko saskatīja, viņš mani burtiski aiz rokas aizveda pie profesora Valentīna Utkina, jo patiesībā tolaik bija trīs lielie profesori - Ādolfs Skulte, Jānis Ivanovs un Utkins. Utkins bija vismazāk zināms kā komponists, bet ar ļoti labu kompozīcijas pasniedzēja slavu. Līcītis man teica - ja nepatiks, ja nevarēsi, pēc gada vai diviem varēsi pāriet uz muzikologiem. Pirmajā kursā man pie Utkina gāja smagi, es nesapratu, ko viņš no manis grib, kāpēc viņš kasās tur, kur man šķita absolūti nevajadzīgi, bet pēc tam es sapratu, ka viņš ārkārtīgi mērķtiecīgi mani vadīja. Kad apmēram 20 gadu vecumā uzrakstīju kora dziesmu Lūgums naktī, ap to brīdi biju sapratis, ka laikam jau es komponēšu.

- Vai šī izvēle, šī profesija prasījusi arī kādus fundamentālus upurus?

- Nezinu gan. Tas ir mans aicinājums, un tad jau cilvēks neanalizē tādās kategorijās...

Protams, ka dzīve reizēm bango, un es samērā daudz esmu ļāvies dzīves bangām, jo bez tām jau nevar ne dzīvot, ne komponēt. Varbūt, ka «dzīvot» un «komponēt» patiesībā ir sinonīmi.

Radošā ziņā es neticu... pat ja stāsta, ka mākslinieks ir milzīgs bohēmists, ir jābūt iekšējai pašdisciplīnai, bez tās neko nevar izdarīt. Jo tā vienkārši plūst un plūdināties akadēmiskajā mūzikā nevar, iespējams, ka var citos žanros, lai gan - diez vai. Ir nopietni jāstrādā, lai kaut ko nopietnu sasniegtu un uzrakstītu vairāk par vienu dziesmu...

- Kad jūs to sapratāt?

Es jau biju daudz komponējis teātra izrādēm, par to saņēmis gan pozitīvus vērtējumus, gan dažādas balvas, kad vienā brīdī sapratu - man gribas rakstīt kaut ko vairāk par teātra mūziku. Un ziniet - kad tā iedomājas, tad nāk arī iespējas. Ar to es gribu jauniem komponistiem teikt - nepalieciet teātra mūzikā, arī teātra bohēmā neejiet līdz galam.

Pārmaiņas vienmēr attīsta cilvēku. Ja skatos atpakaļ uz to brīdi, kad es biju prom no administratīvā darba operā, tas bija ārkārtīgi sasprindzināts periods, jo man bija jāraksta opera Valentīna, bet īstenībā, ja es administratīvajā darbā būtu malies vēl, vēl un vēl, tad es vispār neko neuzrakstītu. Tad gan man pašam būtu žēl, būtu grāvī ar visiem četriem riteņiem. Tas gads bija smags arī personīgās dzīves ziņā, bet es kaut kā spēju izgrozīties. Lielos teātros ir gan malšanās, gan intrigas, gan vārīšanās savā sulā, gan ienaidnieku meklēšana, bet vienā brīdī tas šķiet tik nebūtiski, jo iestājas lielākas sakarības.

- Vai jums jebkad ir bail profesionālajā ziņā?

- Vienmēr. Bet tam jātiek pāri. Pirms kāda laika lasīju interviju ar Pēteri Plakidi, kuram prasīja par jaunradi, un viņš arī atzina, ka viņam ir šausmīgas bailes no izgāšanās. Es arī baidos. Visi baidās. Un vienīgais veids, kā tam tikt pāri, ir strādāt, cik vien iespējams. Tās ir vienīgās zāles man. Kad man uznāk ārprātīgas mandrāžas, es zinu, ka vienīgais, kas spēj mani glābt, ir rakstāmgalds. Sākšu strādāt no viena punkta, darīšu to, ko redzu un protu, un tad jau... Protams, ka katram māksliniekam ir bail no rezultāta, arī no tuvu cilvēku un laikabiedru atsauksmēm. Čapeks teicis - kritiķi ir cilvēki, kuri mēģina sev un citiem izstāstīt, kā viņi to būtu darījuši, ja viņi mācētu. Maija Einfelde, atbildot uz jautājumu par iedvesmas avotiem, kādreiz teica, ka viņai iedvesmas avots ir fakts, ka ierauga savu vārdu uz afišas...

- Zināt, kā saglabāt savu rokrakstu, vienlaikus arī neatkārtoties, saglabāt rokrakstu?

- No savām kurpēm izkāpt es nevaru, arī uzģērbt uzvalku, kas man neder, man nav īpaši daudz variantu. Nekad nebūs ideālu apstākļu, nekad nebūs pietiekami daudz laika, arī jūra vasarā nekad nebūs pietiekami silta, tāpēc vienkārši vajag darīt. Ar gadiem uzkrājas profesionālā spēja novērtēt. Tagad paskatos partitūrā, un es redzu, kas tur ir, pirms 20 gadiem man nebija tik uzasināta uztvere.

- Mūzu negaidāt?

- Mūzu pat nedrīkst gaidīt. Ir jāstrādā, un tad vienā brīdī mūza ir klāt. Vai arī «saliekas» apstākļi tā, ka mūza ir klāt - tā var būt konkrētu cilvēku veidolā, vai arī darbs sāk vienkārši vest mani, nevis es - darbu, tas pats sāk prasīt, ko viņam vajag, man atliek tikai strādāt. Sākt vienmēr ir grūti.

- Esat mēģinājis formulēt - no kurienes nāk mūzika?

- Es nezinu. Man ir bijušas situācijas, kad pašam šķiet - esmu tik tukšs, neko vairs nevaru. Absolūts tukšums. Sajūta, ka tajā piltuvē kaut kam vajag sapilēt iekšā, lai ir, no kā pasmelt. Nesen biju Autortiesības bezgalības balvas pasniegšanas pasākumā, tur māksliniece Džemma Skulme teica, ka būt māksliniekam ir kā nepārtraukts krusta ceļš - ej, krīti, krīti vēl zemāk, un, kad šķiet, ka zemāk vairs nevar, tad viss sāk iet uz augšu, un tā visu laiku.

Man arī ir bijusi sajūta, ka es neko nevaru uzrakstīt, ka man nekas nesanāk. Brīžam tas ievelkas, kamēr es tieku virsū uz āderes. Piemēram, aizvadītajā vasarā komponēju Baltijas dziesmu, kurai nupat bija pirmatskaņojums un tieši tad, kad laika ziņā, manuprāt, nevarēju atļauties sev brīvdienas, aizbraucu ceļojumā kopā ar labiem draugiem, padzīvoju pāris nedēļas Itālijā. Atbraucu un izsviedu ārā pusi no jau uzrakstītā.

- Bez panikas?

- Absolūti bez panikas. Jo es zināju, ka es varu labāk uzrakstīt. Un tiku uz tā radošā vilņa, darbs sāka padoties. Pirms tam bija sajūta, ka noteikti vajadzēs prasīt termiņa atlikšanu.

- Apzināties, ka esat tautā mīlēts komponists?

- Es tā nedomāju.

- Jūs taču redzat pilnās zāles jūsu koncertos.

- Redzu, bet mīlestība pret akadēmiskās mūzikas komponistiem ir pilnīgi citādāka nekā vieglās mūzikas komponistiem. Es jau jūtu, ka cilvēkiem patīk tas, ko es daru, bet es nedomāju, ka esmu megapopulāra persona, un man tas arī nekad nav bijis svarīgi. Man nevajag izcelties par katru cenu.

- Par ko jūs sakāt - esmu smagi dabūjis pa zobiem no dzīves?

- Kad esmu darījis kaut ko pilnīgi nepareizi, gan esmu gājis nepareizu ceļu. Piemēram, es 27 gadus mežonīgi pīpēju un tagad jau 12 gadu nesmēķēju, un pat nav doma, ka es varētu pīpēt, bet es biju nodzinis savu veselību diezgan pamatīgi. Man bija tik slikti... Kad ārsts man parādīja, kā man iekšā izskatās, kā izskatās mani asinsvadi... Ārsts teica - tu esi ļoti nopīpējies, šoreiz mēs tevi izvilksim.

- Dzīvot gribējās.

- Ļoti. Domāju - ja reiz ārsti pieliek tik lielus pūliņus, lai man palīdzētu atgriezties dzīvē, tad arī man jāpieliek no savas puses to, ko es varu. Un es varēju atmest smēķēšanu. Vienā brīdī. Neticu tiem, kas saka - smēķēšu mazāk, arvien mazāk, līdz atmetīšu. Un es neticu tiem, kas saka, ka nevar atmest. Mani draugi vēl ilgi nevarēja iedomāties, ka man, zvērīgam pīpētājam, līdzi nav cigarešu paciņas. Tas bija brīdis, kad dzīve man iedeva pa zobiem, tikai ir jāprot uzķert signālus. Izklausās pēc medicīnas lekcijas, bet... Ārsts toreiz teica, ka visvairāk nolaižas rokas, redzot, ka cilvēks, ko viņš ir «izvilcis», jau nākamajā dienā stāv zem trepēm un pīpē.

- Ir kāds cilvēks, kuram vairs nevarat acīs paskatīties?

- Nevaru gan nevienu nosaukt. Ir, kuriem es negribu acīs skatīties, un tā ir arī gadījies.

- No cilvēkiem šķiraties tikpat viegli kā no mājokļiem?

- Nē. Ja mīlu kādu, tad mīlu. Un nešķiros. Vismaz ne viegli. Kādreiz gan ir svarīgi saprast attiecību griestus.

- Ko jūs vecumā negribētu piedzīvot?

- Man ir labi, kamēr es varu radīt. Kamēr es jūtos vajadzīgs. Kamēr spēju piepildīt savu dzīvi, un es to piepildu ar ļoti spēcīgām pozitīvām emocijām, ko sniedz radošā pasaule. Es nezinu, kā būs tālāk.

- Kāds ir būtiskākais jautājums, ko uzdodat pats sev?

- Kāpēc man reizēm trūkst gribas pateikt nē, trūkst spējas izanalizēt apstākļus, kāpēc es aiz paviršības reizēm aizskrienu tālāk, būtisko līdz galam nesaprazdams? To saku gan par attiecībām ar cilvēkiem, gan savu radošo dzīvi. Blakus derētu kāds stingrs cilvēks, kas kādreiz dotu padomu. Jaunībā liekas, ka mums blakus ir stipri cilvēki, bet, gadiem ejot, paliec atkarīgs tikai no sevis. Varbūt kādam ir stipra sieva mājās, kas pasaka - nedzersi, nepīpēsi... Ja esi viens, viss jāanalizē pašam. Es nereti pats sev vaicāju - kāpēc man pietrūka gribasspēka iedziļināties un padomāt, pirms es saku «jā» vai «nē», kāpēc man pietrūka spējas adekvāti novērtēt situāciju?

- Kur ir tā vieta, kur regulāri atgriežaties?

- Pie jūras. Diezgan daudzus gadus es dzīvoju centrā, braucu staigāt gar Māras dīķi. Protams, tam ir saistība ar Ojāru Vācieti, kurš dzīvoja pie Māras dīķa. Man patīk dabā vērot gadalaiku maiņu - kad plaukst, kad nodzeltē, kad ir ziemas miers... Liela nozīme ir jūrai, tajā peldos vēl oktobrī. Jūra man dod milzīgu enerģiju, dzīves izjūtas enerģiju.

- Cik tālu plānojat savu dzīvi?

- Man ir darāmo darbu saraksts kādiem diviem gadiem. Pats galvenais - lai būtu veselība, un tad jau plāni atnāks paši. Man gribas daudz ko izlasīt, gribas daudz kur aizbraukt. Gribas sevi turēt kārtībā, tīri fiziskā nozīmē. Gadus, ko es redzu uz priekšu, proti, kuros es zinu, ko es gribu izdarīt, ir kādi desmit. Nebūtu slikti 70 gadus nosvinēt radoši un aktīvi, un tālāk - kā Dievs dos. Pagaidām man vēl ir, ko darīt.

- Kur būsiet šogad Ziemassvētkos?

- Centīšos būt kopā ar tiem, ko saucu par savu ģimeni - Reini Birznieku, viņa sievu Kristīni un abu dēlu, manu krustdēlu. Viņi jau ilgāku laiku dzīvo un strādā Tamperē, bet jau gadu gadiem mēs kopā svinam Ziemassvētkus, jo tajā laikā viņi vienmēr ir Rīgā.

- Ko jums liktenis tomēr ir noskaudis?

- Varbūt harmonisku ģimenes dzīvi. Es neesmu pārliecināts, vai kādreiz tāda man vispār būs. Kā zināms, esmu palicis viens pats. Lielākoties es sev mēģinu teikt, ka jūtos labi viens, ka nav nemaz slikti, bet varbūt, ka ģimene... Nevaru teikt, ka ar kādu cilvēku daudzus gadus esmu dzīvojis kopā. Es esmu bieži par to domājis - vai tas ir manā dzimtā iekodēts, jo savā dzimtā nevaru saskatīt laimīgas laulības, tur visādi ir klājies... Varbūt, ka tā ir dzīvošana mākslai. Varbūt esmu pārāk egocentrisks un nemaz negribu otru cilvēku tā vienkārši pieņemt. Varbūt esmu savpatis. Citreiz, jo īpaši rudens vakaros, es pēc tā ļoti ilgojos. Un tomēr daudzi, kuriem ir pat daudz bērnu, mūža nogalē dzīvo vieni paši. Nevar jau zināt, kā liktenis lēmis.