Teātra kritiķe Silvija Radzobe: Dzīvojam ar apdraudējuma sajūtu
 
©Dmitrijs SUĻŽICS, F64 Photo Agency

Ar pazīstamo teātra kritiķi un pētnieci, Aleksandra Čaka balvas šā gada ieguvēju Silviju Radzobi Neatkarīgā tikās Spēlmaņu nakts nedēļā, lai runātu par viņas grāmatu «Kosmopolītu» lieta un Aleksandrs Čaks, kas bija šā apbalvojuma oficiālais iemesls. Gribējās dzirdēt iespaidus par teātra sezonu un situāciju teātra pētniecībā, jo, pateicoties tieši Silvijas Radzobes neatlaidīgajam darbam un, iespējams, pat spītībai, Latvijā beidzamajos gados tapuši un top nozīmīgi darbi, kas dokumentē viegli gaistošo un ātri zūdošo teātra mākslu.

- Tavs pētījums par Aleksandru Čaku ir guvis negaidīti lielu publikas interesi, grāmata vismaz mēnesi turējās pārdotāko grāmatu topos, kas arī visai netipiski zinātniskiem izdevumiem. To apspriež, recenzē, prasa bibliotēkās. Parasti tu pati esi kritiķe. Kā tas ir, kad tagad pēkšņi citi kritiķi izsakās par tavu darbu?

- Es novēlētu katram teātra kritiķim izdot kādu grāmatu un pēc tam piedzīvot to, ka par viņa darbu tiek uzrakstītas recenzijas. Lai viņš pats saņem to, ko pats ikdienā dara, rakstot recenzijas par citu paveikto. Es piedzīvoju ārkārtēji interesantu periodu pēc grāmatas «Kosmopolītu» lieta un Aleksandrs Čaks iznākšanas. Man radās vairākas atziņas.

Autora viedoklis par savu darbu ir ļoti atkarīgs no tā, ko viņam par to pasaka citi. Vismaz manā gadījumā. Es biju gatava tam, ka manu grāmatiņu neviens neievēros vai, ja ievēros, tad izteiksies kritiski. Katrs zina, tur gan taisnība ir režisoriem, kas viņa darbā ir vai nav aktuāls, kādas ir kļūdas un trūkumi. Es biju gatava, ka grāmatu noklusēs, jo tad, kad iznāca Brošūra par manu naidu, bija viena maza recenzija. To uzrakstīja Inguna Sekste, tolaik iesācēja literatūrzinātniece, un viņa ļoti brīnījās par to, ka grāmata ir lasāma. Vairāk nebija nevienas recenzijas, nevienas atsauksmes. Sapratu, ka esmu izdarījusi kaut ko, kas bijis interesants tikai man.

Tagad es piedzīvoju to, ka cilvēku interese ir negaidīti liela. Lasītāju un recenzentu izteikumi radīja ārkārtīgi lielu aizkustinājumu un prieku, pat tuvības sajūtu ar man svešiem cilvēkiem. Ja tu esi saprasts, ja tas, ko esi gribējis teikt, kādam licies interesants, tas ir kolosāls gandarījums. Milzīgs gandarījums! Kaut ko tādu es piedzīvoju pirmoreiz mūžā. Tajā pašā laikā es piedzīvoju arī to, ka vissliktākās recenzijas ir nevis tās, kur tevi par kaut ko kritizē. Visskumjākās recenzijas ir tās, kuras cilvēks rakstījis pienākuma pēc, kaut gan īstenībā viņam nav bijis ko teikt.

Kādā citā ļoti pozitīvā recenzijā, piemēram, bija teikums, ka savā darbā tautu izprotu staļiniskā manierē. Es par šo vienu teikumu tik ļoti uztraucos. Meita mani mierināja. Četrreiz izlasīju, domāju, ka nomierinājos. Naktī dabūju sirdszāles dzert. Cilvēka psihe ir viena lieta, bet viņa organisma reakcijas - pilnīgi cita lieta. Pēc visa šā piedzīvojuma es izdarīju secinājumu - kritiķiem nevajag rakstīt recenzijas, ja nav ko teikt vai arī apskatāmais darbs neraisa ne pozitīvas, ne negatīvas emocijas un nešķiet interesants. Bet šādā gadījumā teātrī diezgan daudzi darbi paliktu vispār neapskatīti... Tātad tā arī nevar... Man šis process bija ļoti interesants, arī prezentācija. Pārsteidza tas, ka cilvēki runāja pēc būtības, ļoti daudz runāja par bailēm. Sapratu, ka jautājums par bailēm, kas manā grāmatā ir saistīts ar 40. gadu beigām, ir aktuāls arī šodien, tikai citā aspektā.

- Par bailēm mūsdienās neviens negrib runāt, bet pietiek ar sīkumu. Piemērs no nesenās un nu jau aizmirstās vēstures. Jeļcina laikā Krievijā atlika tuvoties vēlēšanām un medijos parādīties ziņai, ka pie varas var nākt Žirinovskis, lai Latvijā visi kļūtu tramīgi. Nemaz nerunāsim par sadzīviskajiem kompleksiem - bailēm zaudēt darbu, saslimt, saprotot, ka nebūs naudas, lai izārstētos. Bailes ir klātesošas, ar tām manipulē, tās izmanto.

- Attiecībā par sevi... Es tās nesauktu par bailēm, bet gan apdraudējuma sajūtu. Apdraudējuma sajūta visādā nozīmē - sabiedriski politiskā, starptautiskā, tīri personīgā ziņā: iespēja zaudēt darbu, iespēja, ka samazinās algu līdz minimumam, ar kuru nevar izdzīvot. Spriedze un apdraudējums. Domāju, ka to laiku politiskās bailes kaut kādā mērā sasaucas ar mūsdienu bailēm.

- Jā, tikai mūsdienu bailes varbūt nav tik eksistenciāli sakāpinātas, jo notikumu reālākais scenārijs nav tik bezcerīgs un drūms kā Staļina laikā.

- Protams. Bet tomēr tās ir!

- ...un ej nu saproti, kurš no kā dabūjis infarktu vai priekšlaicīgi aizgājis viņsaulē. Tava grāmata par Čaku ir uzrakstīta un izdota. Bet kāda ir situācija ar tevis vadītajiem pētījumiem teātra jomā. Tu esi atzīta pētniece, autoritāte, Baltijas asamblejas balvas laureāte, kas saņēmusi šo apbalvojumu zinātnē par kolektīvā pētījuma Teātra režija Baltijā vadīšanu. Man, izbijušam literatūrzinātniekam, šķiet, situācija humanitārajās jomās kļūst aizvien drūmāka, jo neizpratnei par to, ka šos pētījumus vajag, nāk klāt gan ierastā plēšanās zinātnē, kas valda vienmēr, kad naudas ir par maz, gan specifiski ierēdnieciskā vēlme izkalpoties jaunajam zinātnes dievam un visu kritēriju mērauklai - publikācijām pietiekami prestižā datubāzē un tikai angļu valodā.

- Ja runā par finansējumu, te es runāju personīgi par sevi, tad tas tiek gūts tikai un vienīgi Valsts kultūrkapitāla fonda konkursos. Bez VKKF atbalsta, kas pamatā ir vērsts uz grāmatu izdošanu, bet dažkārt arī uz apjomā ļoti niecīgiem honorāriem autoriem, teātra nozarē nebūtu, tagad baidos kļūdīties, kādas septiņas grāmatas, ko es esmu kā projektus vadījusi un zinātniski rediģējusi.

Man radies tāds priekšstats, bet es varu arī kļūdīties, ka ir cilvēki, kuri zina ceļus, pa kuriem ir jāiet, lai tiktu iekšā projektos, par kuriem var gūt finansējumu darbam humanitārās nozarēs. Es pie tiem nepiederu. Pirms gadiem desmit mēģināju - bez rezultāta. Turpretī VKKF atbalstīja manus pūliņus, tāpēc grāmatas iznāca. Savukārt tie cilvēki, kuri tiek pie šā projektu finansējuma, viņu veiktie darbi reizēm ir visai pieticīgi manā vērtējumā. Grāmatas iznāk regulāri, bet tie ir rakstu krājumi, kuros ir raksti, kas varētu būt, bet varētu nebūt. Kaut ko fundamentāli jaunu metodoloģijas vai konkrētu darbu analīzes ziņā tie pasaka reti. Ja runāju personīgi par sevi, man vairs nav tik daudz laika, lai pildītu sarežģītos pieteikumus projektiem, kuros man nav cerību, ka manu darbu atbalstīs. Varu brīnīties tikai par to, ka VKKF prasības projektiem ir tādas, ka vari rakstīt tur to, ko reāli darīsi, un to arī izdari. Pašlaik būtībā ir iesaistīti visi kustēties spējīgie teātra kritiķi, mēs rakstām grāmatu Simts izcili Latvijas aktieri Latvijas jubilejai. Daži autori ir uzrakstījuši brīnišķīgus portretus par aktieriem, kas pilnīgi jaunā gaismā parāda izcilas personības no iepriekšējā laika, kas ir literāri spoži uzrakstīti. Bet tas vienīgais, ko var samaksāt par šādu portretu, pie kura cilvēks intensīvi strādājis divus trīs mēnešus katru dienu, ir astoņdesmit deviņi eiro. Protams, visi portreti nav vienā līmenī, bet no tiem, kas ir uzrakstīti, par kādiem četrdesmit es esmu vienkārši lepna.

Attiecībā uz teātra zinātni es varu skaidri un gaiši pateikt, ka viss, kas top, un varētu tapt vēl vairāk, top tikai privātas iniciatīvas rezultātā, spējot iesaistīt un pārliecināt strādāt cilvēkus gandrīz par pusvelti vai vispār par velti. Cilvēki ir samierinājušies ar to, ka viņiem būtībā nākas piemaksāt, lai kaut kas taptu un grāmata iznāktu, nevis ka viņiem kaut ko samaksās. Kad es nejauši dzirdu, kādas summas apgrozās to cilvēku vidē, kuri ir tikuši pie šiem projektiem un to vadīšanas, man, protams, zināms rūgtums rodas.

- Mani nopietni biedē orientācija uz to, ka viss tiek virzīts tikai, lai iekļūtu atzītajās datubāzēs, Scopus, piemēram. Šī datubāze ir laba, bet humanitāro zinātņu nozares tāda stumšanās vienkārši pazudinās. Brīdī, kad šie pētījumi tur iekļūs un netiks citēti, notiks apmēram tas pats, kas televīzijā ar raidījumu, kuram nav reitinga. Latviski šīm bāzēm rakstīt vispār nav jēgas, rakstīt angliski par specifiskām Latvijas humanitāro zinātņu tēmām ir, mazākais, smieklīgi. Kuru gan globāli interesē pētījums par to pašu Čaku. To vajag šeit, pašiem latviešiem.

- Taisnība. Piemēram, lai varētu strādāt doktorantūras padomē un varētu rakstīt recenzijas par tapušajām disertācijām, ir nepieciešamas ekspertu tiesības. Par niecīgiem sasniegumiem zinātnē tās var iegūt uz vienu gadu, par cienījamiem sasniegumiem - uz trīs gadiem. Protams, šīs tiesības ir jāatjauno. Tas ir taisnīgi. Bet prasības, kas tiek izvirzītas, lai tiesības iegūtu vai atjaunotu, ir saistītas tieši ar tevis pieminētajām publikācijām. Tās var būt nožēlojamā līmenī, galvenais, lai atbilst attiecīgajam žurnālu statusam, kuru tu minēji, tātad ir vai nav Scopus. Tikai tad tās tiek ņemtas vērā. Pati esmu piedzīvojusi divreiz tādu situāciju, ka mans raksts ir bijis publicēts Neatkarīgajā, bet pēc tam viens pret vienu rakstu krājumos. Šo tekstu kā avīzes publikāciju neieskaitīja, bet publicētu rakstu krājumā ar cienījamu redkolēģiju - ieskaitīja kā zinātnisku publikāciju. Tas ir formālisms, tā ir birokrātija, tā ir nacionālās humanitārās pētniecības ignorēšana. Manuprāt, provinciālisms zinātnes organizatoru un zinātnes tendenču projektētāju un pārraugu vidē. Tā ir vēlēšanās izpatikt kaut kādiem starptautiskiem standartiem, neņemot vērā reālo situāciju. Jo nozarē ir tikai viens žurnāls, kas atbilst šiem kritērijiem - tā ir Letonica, kas iznāk reti. Savukārt, lai tiktu iekšā attiecīgajos ārzemju žurnālos, humanitāro zinātņu pārstāvjiem ir jāpatērē daudz laika un līdzekļu bez garantēta rezultāta, ka tevi no nezināmas valstiņas ar nezināmu uzvārdu tur vispār pieņems.

- Un arī tēmām jābūt. Droši vien, ja rakstītu par Šekspīru un brauktu uz šekspirologu konferencēm, tad viss būtu kārtībā, bet kam ārzemēs vajag rakstus par, piemēram, Valmieras teātri?

- Raksti par latviešu teātri, raksti par Čaku neskaitās. Tas rada ļoti lielu rūgtumu, bezcerības sajūtu. Kā situāciju varētu uzlabot vai mainīt, es nezinu. Ina Druviete reiz kādā rakstā runāja par to, ka vajadzētu ņemt vērā pētījumu nozīmību Latvijas mērogā, bet, manuprāt, viņas balss palika nesadzirdēta. Kā nācies lasīt presē, Igaunijā un Lietuvā ir speciāli valsts finansēti institūti, kuri nodarbojas ar to, lai viņu pētnieki visās nozarēs, arī humanitārajās, varētu atrast ceļu uz šiem smalkajiem žurnāliem un izdevniecībām. Mums, protams, šādas iestādes nav. Cilvēkiem bez līdzekļiem, cilvēkiem, kuru laiks ir ierobežots, pašiem izsisties ir gandrīz neiespējami. Es nevaru veltīt savu dzīvi, lai ņemtos ar vienu astoņu lappušu rakstu, kas manās acīs ir otršķirīgs, salīdzinot ar to, kas mani interesē.

Man tas liekas visdziļākajā nozīmē provinciāli. Tas, manuprāt, ir pašapziņas trūkums. Viduvējību verdziskas iztapšanas sindroms. Ja mēs runājam to, ka Aleksandra Čaka laikā, 40. gadu otrajā pusē, visu noteica viduvējības, tad tagad tās nav ideoloģiskā ziņā viduvējības, bet gan administratīvās. Visbriesmīgākais ir tas, ka nespēj novērtēt radoša darba rezultāta būtību.

- Tāpēc jau arī jaunos cilvēkos vairs nav intereses par pētniecību. Gadiem ražo filologus, pedagogus, dažādu humanitāro nozaru speciālistus. Šķiet, visa pasaule jau ar viņiem pilna, bet nav, kas strādā profesijā. Jauni cilvēki paskatās, kas tur notiek, un, saņēmuši diplomu, pasaka - nē, paldies!

- Tas ir ārkārtīgi sarežģīts problēmu komplekss - augstskolām jāmainās, jāmainās pasniegšanas metodēm. Šajā procesā ir saprotamas lietas, kas un kāpēc jāmaina, bet ir arī negatīvas lietas. Tad, kad bija Eiropas finansējums doktora studijām, ļoti daudzi jauni cilvēki ieguva doktora grādus literatūrzinātnē un teātra studijās. Tās bija pieklājīgas stipendijas. Pēdējā gadā, lai pabeigtu darbu, cilvēks varēja dzīvot no stipendijas, nestrādājot algotu darbu. Tāpēc tapa arī visai sakarīgas disertācijas, es par universitāti droši varu runāt. Bija liels konkurss doktorantūrā. Varēja izvēlēties labākos no labākajiem. Tagad vietas aizpildītas ir, bet, teiksim, atnāk uz piecām vietām seši cilvēki vai uz piecām vietām četri un piekto nākas pierunāt. Stipendija - simt trīspadsmit eiro un astoņdesmit centu, turklāt - ne visiem, tas, protams, nav nekāds atbalsts.

- Tiešām tik maz? Tad jau pat skarbajos deviņdesmitajos bija vairāk!

- Jā, simt trīspadsmit eiro un astoņdesmit centu, turklāt ne visiem!

- Tiešām?

- Tiešām!

- Man vajadzētu uzdot nākamo jautājumu par zinātni, bet tas izklausās tik bezcerīgi, ka labāk būtu tēmu mainīt.

- Es tev piekrītu! Te vēl varētu runāt par to, ka, samazinoties studentu skaitam, tie sāk terorizēt pasniedzējus, lai viņi samazina prasības, līdz ar to pasniedzējam jāizvēlas, kādu ceļu iet.

-Tu esi Spēlmaņu nakts žūrijā. Tajā, kas tagad beidza darbu un piešķīra balvas. Mūsu saruna Neatkarīgajā tiks publicēta pēc svinīgās ceremonijas. Neprasu, lai tu man tagad priekšlaicīgi izpaustu rezultātus. Bet viena lieta pavisam noteikti būs aktuāla arī dienā, kad interviju nodrukās. Atceries, pirms kādiem gadiem diezgan regulāri bija skaļi kašķi par balvu sadali. Reizēm šīs diskusijas bija pat visnotaļ noderīgas un garaiņus veicinošas. Kā būs šogad?

- Šogad jau vairāki sprādzieni ir notikuši. Man daži no šiem sprādzieniem ir ļoti pamatīgi trāpījuši. Es kādā televīzijas raidījumā, kur mani intervēja Andris Kivičs, pateicu savas personīgās domas par sezonu un vairāk pozitīvi izteicos par vienu izrādi nekā par pārējām lielās zāles izrādēm. Teātra darbinieku savienībā, kur pulcējās valde, bija nolemts izskatīt šo manu «lietu» man aiz muguras. Negribēju, lai Atis Rozentāls, kas ir žūrijas vadītājs, būtu spiests atbildēt par mani, tāpēc guvu atļauju tur arī piedalīties. Četrdesmit septiņas minūtes, es uzņēmu pulksteni, tika izskatīta tēma - vai un cik lielā mērā Radzobe ar savu interviju ir nodarījusi ļaunumu, šāds bija formulējums, Latvijas teātriem. Tās četrdesmit septiņas minūtes nebija viegli izturēt. Man tas kaut kādā mērā sasaucās ar pēckara sēdēm Rakstnieku savienībā, kur cilvēkus ņēma priekšā par viņu ideoloģiskajiem uzskatiem. Tā bija situācija, kurā pietrūka tāda mēroga personības, kāda bija Lilija Dzene, kura būtu piecēlusies un teikusi - kungi, kas te notiek? Tāpēc par nominācijām, es domāju, ka vairāk neizteikšos, jo mana nervu sistēma arī ir iedragājama, kaut gan varbūt kādam liekas, ka nav.

- Labi, tādā gadījumā, kas, tavuprāt, ir tie teātri, kas šogad, šajā sezonā visstraujāk attīstās pa augšupejošu līkni?

- Ja tu domā teātrus, kuru izrādes gaidot, ir nepacietīgs un uzlādēts satraukums - kas tur būs, kā tur būs -, tie būtībā ir divi: Nacionālais teātris un Daugavpils teātris. Nacionālajā teātrī man ir tāda sajūta, ka tur katrā stūrī kaut kas ņurd, ņudz, mudž, veidojas un top. Top pat izrādes ārpus teātra, autobusā, bērniem šausmu stāsti, piemēram. Neapšaubāmi tas ir teātra direktora Ojāra Rubeņa nopelns. Tajā pašā laikā katrai lietai ir gan pozitīvā, gan negatīvā puse. Es domāju, ka Ojārs Rubenis pārāk kvēli mīl savu teātri, reizēm tāpēc nākas ciest cilvēkiem, kuri analītiskāk skatās uz dažu labu Nacionālā teātra izrādi. Katrā ziņā Nacionālajā teātrī ir labākie Latvijas režijas spēki, daudz interesantu aktieru un par trupu tiek nepārtraukti domāts. Man personīgi ir liels gandarījums par to, kā Nacionālais teātris ir izrāvies.

Ja runājam par pagājušo un aizpagājušo sezonu, Oļegam Šapošņikovam Daugavpils teātrī beidzot ir izdevies tas, ko pirms daudziem gadiem gribēja izdarīt Pēteris Krilovs. Viņš mēģināja radīt jaunu teātri - viņš gribēja teātri, kas taps Daugavpilī, bet būs domāts Rīgai. Oļegam Šapšņikovam tas ir izdevies, kaut nu līmenis noturētos, radīt kvalitatīvu, daudzās nozīmēs pat novatorisku teātri Daugavpilī Daugavpilij. Bet ne tikai Daugavpilij, arī Rīgai un pārējai Latvijai. Tas ir panākts, sadarbojoties ar talantīgiem jaunās paaudzes režisoriem. Vēl ļoti labi ir tas, ka viņš latviešu trupas izrādēs pieaicina krievu trupas aktierus, bet krievu izrādēs - latviešu aktierus. Notiek kolektīva stabilizēšana, vienotības veidošana. Var just, kā, piemēram, jaunās paaudzes aktieri ņemas izrādē sarkaniem vaigiem, ka viņi demonstrē savu teātri, ka viņi ir iekšā kolektīvā. Tas ir liels panākums, un, uz Daugavpili aizbraucot, zāles vienmēr ir pilnas.

Ja runā par teātriem, kas ir izrāvušies, tad minami tieši šie divi. Tajā pašā laikā ne viscaur, bet ļoti interesanti darbi top Liepājas teātrī, tāpat arī neatkarīgajos teātros - Dirty Deal Teatro, Ģertrūdes ielas teātrī. Īpaši dokumentālās izrādes.