Saruna ar Mihailu Kublinski, viņš saņem "Spēlmaņu nakts" balvu par mūža ieguldījumu teātra mākslā

 
©F64

«Kad biju apmēram Kristus vecumā, es sapratu – lai varētu nodzīvot pilnvērtīgu dzīvi, lai būtu spēja pilnvērtīgi uztvert dzīvi, svarīgi ir nebeigt brīnīties. Visu mūžu to arī esmu centies saglabāt – spēju brīnīties,» saka režisors Mihails Kublinskis. Šogad aprit 60 gadi, kopš viņš sācis strādāt Nacionālajā teātrī, un rīt viņš saņems Spēlmaņu nakts balvu par mūža ieguldījumu.

- Spēlmaņu nakts balvai esat nominēts vairākas reizes, jūsu veidotais iestudējums ļoti sen, 1995. gadā, saņēmis Spēlmaņu nakts balvu nominācijā Gada latviešu literatūras iestudējums par izrādi Ceplis, bet nekad neesat saņēmis balvu kā režisors. Nav mieles par to, ka neesat saņēmis novērtējumu kā profesionālis?

- Šī balva, bez šaubām, ir pagodinājums, bet es uzskatu, ka tā balva nav personīgi man. Jo izrādes radīšanā ir iesaistīts milzīgs cilvēku skaits - aktieri, scenogrāfs, kostīmu mākslinieks, milzīgs pulks tehnisko darbinieku...

- Izrādes komandu taču veido režisors, no viņa ir atkarīgs, vai īstajā brīdī izdodas sakomplektēt veiksmes komandu.

- Tā ir gan. Tomēr neko nekad nevar iepriekš paredzēt. Šo balvu patiesībā ir pelnījuši daudzi cilvēki, un atzinība radošam cilvēkam vienmēr ir patīkama. Būtībā - šī balva ir vislielākais paldies, kāds iespējams šajā profesijā, un es par to esmu pateicīgs, bet vēl vairāk pateicīgs esmu tiem, ar kuriem kopā esmu strādājis daudzus desmitus gadu.

- Kāpēc režija savulaik jums ņēma virsroku, jo karjeru uz skatuves sākāt kā aktieris, lai gan teātrī vispār ienācāt kā tehniskais darbinieks? Turklāt šogad jums aprit savdabīga jubileja - 60 gadi, kopš esat šajā teātrī.

- Sākumā biju tā saucamais jaunais daudzsološais aktieris.

Vecāki gribēja, lai es studēju medicīnu, bet, kad liku eksāmenus, ķīmijā pats sevi izgāzu, jo negribēju studēt medicīnu.

- Tā jau būtu tā pati cilvēku preparēšana, ar to pašu taču nodarbojas režija.

- Tomēr viens ir fiziska preparēšana, pavisam kas cits - garīga preparēšana.

Reiz avīzē izlasīju sludinājumu, ka Drāmas teātrī (tagad - Nacionālajā teātrī) vajadzīgi skatuves strādnieki. Tā kā visa mana dzīve bija pagājusi blakus šim teātrim, jo dzīvoju Ausekļa ielā un mācījos 2. vidusskolā, es pieteicos. Kā skatuves strādnieks teātri es iepazinu līdz mielēm, man neviens tehniskais darbinieks nevar «apšņākt» skatuves tehnikas jautājumos. Un tad režisors Kārlis Pamše mani paņēma izrādē Amerikāņu traģēdija, izturēju 11 aktieru konkurenci, tiku apstiprināts galvenajai - Klaida - lomai.

Kādu laiku pastrādāju par aktieri, bet manī protestu raisīja atkarība no darba devēja, proti, no režisora, labvēlības, manam Auna raksturam tas nebija īpaši komfortabli, aizgāju studēt režiju. Studēju un paralēli strādāju teātrī par aktieri, spēlēju galvenās lomas, bet man maksāja palīgsastāva aktiera algu. Kad reiz ievaicājos, kāpēc man tik maza alga, man atbildēja, ka es taču saņemot stipendiju, taču stipendiju nesaņēmu, jo augstskolā uzskatīja, ka es taču esmu teātra jaunais vadošais aktieris... Rezultātā es pārtiku no ķieģeļu formas maizītes un skābētiem kāpostiem, jo vairāk naudas nebija. Beidzās viss ar to, ka organisms bija tik novājināts, ka piecus mēnešus nodzīvoju tuberkulozes sanatorijā.

- Varbūt cēlonis bija pīpēšana, ko darāt vēl tagad.

- (Smejas). Nē, pīpēt es sāku vēlu, tikai 26 gadu vecumā.

- Teātrī, kurā esat sācis kā skatuves strādnieks un bijis aktieris, nebija grūti sākt strādāt kā režisoram?

- Ļoti grūti, tomēr vienlaikus es saņēmu labvēlīgu attieksmi, pat kolēģu mīlestību.

Lai iegūtu aktieru uzticību, ticību sev un arī autoritāti teātrī, man bija daudz jāstrādā pašam ar sevi.

- Ko tas nozīmē?

- Man bija jāattīsta sevī griba, neatlaidība un komunikācijas spējas, prasme precīzi, bez liekvārdības noformulēt savu domu, lai es iegūtu aktieru absolūtu uzticību, kas robežotos pat ar pakļaušanos. Un tas bija liels darbs, jo man bija ļoti daudz trūkumu arī manā raksturā, jo es esmu Auns, un tie ir bezkompromisa cilvēki, taisna ceļa gājēji, un reizēm tas ir labi, bet ne vienmēr pareizi.

Pirmā izrāde, ko iestudēju, bija diplomdarbs - lietuviešu dramaturgs Kazis Saja Lai viņš iet prom -par vidusskolas absolventu tikšanos. Interesanti, ka šai izrādei scenogrāfiju veidoja mans kursabiedrs Andris Freibergs, un vēl interesanti, ka mūsu kurss, kurā mācījās arī Jānis Streičs, Aina Matīsa, Antonija Apele, Pauls Putniņš, pēdējos divus gadus mācījās Eduarda Smiļģa vadībā, un mums, lai gan bijām Nacionālā teātra kurss, diplomus parakstījis tā laika Dailes teātra metrs.

- Šajā profesijā jums bijis īpaši spožs periods. No kā tas atkarīgs? No cilvēciskā brieduma, no profesionālā brieduma, no zvaigžņu stāvokļa?

- Es teiktu - no zvaigžņu stāvokļa. Cilvēks nevar noteikt, kad parādīsies ēnas puse, kad atkal saule atspīdēs - tas nav cilvēka spējās.

Zinu tikai to, ka ir gan baltā, gan melnā strīpa, sauksim to par spirālveida attīstību. Es vienmēr esmu intuitīvi jutis, ka tuvojas kritums.

- No tā var izvairīties?

- Nezinu. Es daudz par to esmu domājis. Es baidījos no kritumiem... No tā, vai es spēšu piecelties. Diezgan ilgu laiku nebaidījos klupt, jo zināju, ka es mācēšu piecelties.

Lai gan tādu brīžu profesijā, par kuriem varu teikt, ka esmu bijis ļoti laimīgs, ir bijis ļoti maz. Tas ir īpatns dvēseles stāvoklis, kas ilgst nu, nebaidīšos teikt, dažas sekundes, kad ir kaut kāds uzliesmojums, tāda kā spārnu sajūta. Kad esi it kā virs zemes, bet - uz īsu brīdi. Tomēr es nevaru nosaukt nevienu izrādi, īstenībā - negribas saukt. Ir tāda lielā uzvaras sajūta pār sevi. Pār sevi. Jo visgrūtākās kaujas un vissarežģītākās cīņas tomēr ir pašam ar sevi.

- Mūsu sarunā pirms gadiem 15 teicāt, ka galvenā atbildība jūsu dzīvē ir nodzīvot saskaņā ar desmit baušļiem, bet jūs pievienotu vēl vienu - tev nebūs baidīties. Tas joprojām ir svarīgi?

- Manī arvien vairāk nostiprinās šī pārliecība. Jo bagātāka kļūst pieredze, jo vairāk manī dīgst baiļu asni.

- Vajadzētu taču būt otrādi, jo klāt nāk zināšanas un prasmes.

- Līdzās pieredzei aug šaubas par to, vai es pietiekami daudz zinu. Varu piekrist frāzei - es zinu to, ka es neko nezinu. Es nevaru izlasīt visu to, ko man gribētos izlasīt, man vienkārši fiziski nav laika, es nevaru iepazīt tos cilvēkus, kas mani pievelk, kuri mani interesē, kurus es apbrīnoju un cienu, ar kuriem es gribētu pārmīt vārdus, un tad es domāju - vai man pietiks iekšējās bagāžas, garīgās bagātības... Vienmēr esmu vēlējies sasniegt radošu ilggadību, mani tas ārkārtīgi interesējis - saglabāt radošumu, neskatoties uz fizisko novecošanos, saglabāt jauneklīgu radoši attīstošos iekšējo pasauli.

Protams, es nezinu, kā to izdarīt, formulas man nav, turklāt katram savs ceļš ejams. Zinu tikai, ka tā ir cīņa ar savu iedzimto slinkumu.

- Atbilde varbūt ir - iestudēt, iestudēt, iestudēt?

- Noteikti nē, jo nevar nepārtraukti iestudēt. Ir jābūt atelpas brīdim. Jo radošais process ir savācošs un kulminējošs, un tajā pašā laikā - ārdošs, tas izposta līdz tam sameklētu iekšējās pasaules harmoniju. Izrādes iestudēšanas procesā ir gan jaunatklājumi, gan vilšanās, gan zaudējumi, cilvēkā notiek maza ellīte, pēc intensīva radoša perioda ir vajadzīgs miera periods. Un vislabāk atjaunoties var dabā. Jau kopš bērnības es vasaras pavadu jūrmalā, tur ir jūra, baltas smiltis, zaļa zāle, priežu smarža un vīgriežu smarža ap Jāņu laiku. Vīgriezēs ir kaut kas fascinējošs un maģisks. Katru vasaru sev salasu vīgriežu tēju. Es pat nezinu, kāda tai iedarbība, bet es to jau gadiem lasu un dzeru, man tā patīk, es ļaujos šai patikšanai.

- Kā radošā procesā sadzīvot ar vecumu? Kad iestudējumu kļūst mazāk, kad pauzes kļūst garākas, kad teātrim vairs neesat tik ļoti vajadzīgs, turklāt jādod vieta arī jaunajiem?

- Reiz Varšavā es ieklīdu kinoteātrī nakts seansā, tajā rādīja pasaules labākās animācijas īsfilmas. Un viena man īpaši iespiedās atmiņā, tā ir arī palīdzējusi samierināties ar situāciju, kad vairs tik ļoti neesi pieprasīts. Filmiņa bija tāda - pa kāpnēm augšup ārprātīgā tempā skrien cilvēciņš, acu skatiens vērsts pāri apvārsnim, fonā skan mēmajām filmām raksturīga mūzika. Un tad cilvēciņš sāk skrien arvien lēnāk, paskatās atpakaļ, cik augstu ticis, tad sāk iet soļiem, arvien lēnāk un lēnāk, tad nometas ceļos un rāpo augšup pa kāpnēm, un paskatās uz augšu, ierauga pēdējo pakāpienu, saņem pēdējos spēkus, lai ar abām rokām pievilktos uz pēdējo pakāpienu, un tad pats pārvēršas par pakāpienu. Viss. Man nesagādā pārlieku lielas grūtības atbrīvot vietu jaunajiem, kuri ir izcili talantīgi, izcili gudri un ļoti jutīgi režijas profesionāļi. Tomēr man jāatzīst - es pats vēl neredzu pēdējo pakāpienu.

- Par ko jums gribētos iestudēt izrādi?

- Man negribas iestudēt izrādi. Nudien - nē. Par to, ko es vēlētos runāt, es izrunāju pats sevī, un man ar to pietiek.

- Dīvaini skan no režisora.

- (Smaida). Ir noiets zināms posms, ir izdarīts ļoti daudz, varbūt varētu vēl, bet es negribētu pazemināt latiņu, un ja nu gadījumā es netieku...

- Atkal bailes?

- Jā. Varbūt lietosim maigāku vārdu - šaubas. Paškritika...

Iestudēt izrādi ir kā dārznieka darbs - sagādāt sēklas, sastrādāt zemi, sagaidīt siltumu, iesēt, piķēt dēstus, laistīt un sagaidīt izplaukstam ziedus, nobriestam augļus. Es savus augļus esmu jau nogatavinājis, mani ziedi jau uzziedējuši. Vēl mēģināt kaut ko selekcionēt... šaubos. Es esmu viens no tiem, kam izdevies strādāt to darbu, ko gribējis, un darījis to ar baudu un prieku, ar aizrautību.

To šlagbaumu pats sev sāku lēnām nolaist...

- Tad sakāt - nekad vairs neiestudēsit?

- Negribas teikt to dīvaino vārdu «nekad», es teikšu - «varbūt». Varbūt. Bet atkal ir bailes - vai pietiekami ass prāts man vēl būs, vai pietiks humora izjūtas, ko es augstu vērtēju līdzās asi attīstītam prātam. Jo tikai tā var nepārsātināt savas smadzenes, nenogurdināt savu emocionālo pasauli.

Ja nu pēkšņi pēc brīnišķīgiem sapņiem kādā rītā man gribas iestudēt kādu izrādi, tāpēc paliksim pie varbūt, nevis nekad.

Šobrīd aktīvi tīru savu grāmatu plauktus, skolu bibliotēkām atdodu tās, kas man vairs noteikti nebūs vajadzīgas. Kārtoju rakstveida materiālus un ārprātīgo daudzumu fotomateriāla. Daudz lasu, daudz staigāju, esmu pietiekami aizņemts, lai nejustos garlaikots. Esmu iemācījies diezgan pasen atšķirt vientulību no vienatnes. Un tas ir svarīgi. Vientulība ir mokoša, bezjēdzīga un kaitīga, bet vienatne ir visādā ziņā slavējama. Ja cilvēkam nav garlaicīgi ar sevi, ja ir par ko sarunāties pašam ar sevi, pārdomāt, apspriesties... Nereti pat trīs četras dienas es neizeju no mājām, ne ar vienu nesarunājos, jo dzīvoju viens. Es arī nemīlu runāt pa telefonu.

Kad skatījos Kristas Burānes filmu par Andri Freibergu, mani pārsteidza, cik bieži viņš runāja par nāvi. Un vēl viņš pateica, ka viņš katru dienu domā par to, ka būs jāmirst. Es pieķēru sevi pie tā, ka...

-...jūs par to nedomājat?

- Domāju. Domāju gan.

Tie ir tādi jautājumi, kas nav doti cilvēkam apzināt. Un cilvēkam nav jāzina tas. Būtu briesmīgi, ja cilvēks zinātu, kad tieši viņam būs jāaiziet. Nesen pa radio nejauši dzirdēju, ka sievietei prasīja - kā jūs pavadītu jūsu mūža pēdējo dienu? Viņa atbildēja - dzīvotu kā visas pārējās sava mūža dienas.

Es bieži, būdams pēc dabas slinks, esmu vadījies un vados pēc principa - nedari šodien to, ko vari izdarīt rīt. (Smaida). Un kad tam notici, tad kādu brīdi ir tik labi, nu tik labi... Nezinu, iespējams, ja zinātu, ka tā ir mana mūža pēdējā diena, es steigtos lūgt piedošanu cilvēkiem, vismaz šobrīd man tā šķiet. Būdams diezgan temperamentīgs, šad un tad izteicienos ass, pat nesaudzīgs, lai gan pamatā esmu liels cilvēkmīlis, to man iemācījusi profesija, es esmu arī vārdos cilvēkiem darījis pāri, nepadomādams par sekām.

- Iespējams, tāds temperaments ir jaukto asiņu dēļ.

- Iespējams. Mans tēvs ir lietuvietis, bet dzimis Rīgā un lietuviešu valodu nezināja, mamma ir latviete. Kā jau lielākā daļa no mums, jaunībā mēs neizprašņājam savus vecākus par dzimtas saknēm, par to iedomājamies tikai tad, kad viņu vairs nav. Man teica, ka jābrauc uz to ciemu Lietuvā, kur dzimusi tēva mamma, lai gan - tur nav baznīcas, un tuvākā, kur baznīcas grāmatās varētu būt mani senču raksti, ir Saulkalne. To es vēl neesmu paspējis izdarīt. Protams, gribētos tālāk un dziļāk zināt savu pagātni, es apskaužu tos, kas veido savas dzimtas kokus, zina senčus līdz pat 17. gadsimtam, bet neko īpašu jau tas man nedotu.

- Jūs, līdzīgi kā daudzi, esat pensionārs ar limitētu iztikšanu, tomēr nesūkstāties par dzīvi?

- Vecāki, studiju periods, jaunība teātrī man ir iemācījusi būt pieticīgam. Visās jomās.

- Izskatās, ka jūs ticat teorijai, ka cilvēkam ir tieši tas un tieši tik, cik viņam konkrētā brīdī ir nepieciešams.

- Ticu. Jā. Ticu. Cilvēkam tiek dots tik, cik viņam vajadzīgs. Es neticu, ka nav iespējams palielināt savus iztikas līdzekļus. Man patīk rudenī iet uz tirgu, skatīties, kā mazi puikas un meitenītes pārdod meža ogas un sēnes.

- Tā ir jaunība, vecumā ir citādi.

- Nevajag aplaisties ar vecumu.

- Ko tas nozīmē?

- Tas nozīmē uzskatīt, ka es jau esmu vecs, es jau vairs nevaru, tagad kādam ir jādod man, ir jāpalīdz... Nē. Es esmu mīlējis palīdzēt citiem, rīkojis ļoti daudzu mākslinieku jubilejas, pats savas jubilejas neesmu vēlējies rīkot. Man patīk dot. (Ilga pauze.) Man patīk dot. Tas tiesa - savā mūžā esmu daudz devis un saņēmis, un man šķiet, ka saņēmis esmu vairāk.

- Ko gribētu pateikt, saņemot balvu?

- To, ka uzskatu - šī nav balva man personīgi, un novēlu ļoti augstas virsotnes teātra profesijā sasniegt jaunajai paaudzei. Un visiem novēlu arī to, bez kā šajā mākslā nevar iztikt - viltīgo un nolādēto veiksmi.



 

Abonē