Rīt, 22. novembrī, Nacionālajā teātrī pirmizrāde Terensa Retingana lugas Dziļā, skumjā jūra iestudējumam, ar kuru šajā teātrī debitē jaunais režisors Georgijs Surkovs.
Pazīstamā britu 20. gadsimta dramaturga luga sākas kā tipiska melodrāma - jauna sieviete mēģina izdarīt pašnāvību tāpēc vien, ka viņas mīļākais piemirsis par dzimšanas dienu. Tieši tā reaģē varoņi lielajos romānos, un Estere mēģina īstenot asu sižeta pagriezienu arī savā dzīvē, tomēr ne visi mēs piedzimstam par varoņiem. Lugas tālākā darbība iedziļinās ne tikai sievietes, bet arī vīrieša psiholoģijā un mūsu tik sarežģītajos domu un emociju ceļos krīzes situācijās. Lomās: Dita Lūriņa, Ģirts Liuziniks, Ivars Puga, Ināra Slucka, Voldemārs Šoriņš un Jānis Vimba. Scenogrāfe Dace Sloka, kostīmu māksliniece Marija Rozīte, komponists Toms Auniņš.
Mūsos ir viss
Jaunais režisors Georgijs Surkovs, kuram pēc pāris dienām ir iespēja jau otro reizi saņemt Spēlmaņu nakts balvu, jau pirms pāris gadiem uzrunāts sadarboties ar Nacionālo teātri, taču dažādu apstākļu dēļ ideja nav realizējusies, līdz teātris viņam piedāvājis iestudēt Terensa Retingana lugu Dziļā, skumjā jūra. «Luga man šķita nozīmīga un interesanta. Kad uzzināju, ka galveno lomu paredzēts atveidot Ditai Lūriņai, tas, protams, atrisināja visu,» smaidot nosaka jaunais režisors Georgijs Surkovs. Tā kā šo materiālu iestudēšanai izvēlējies nevis pats režisors, bet teātris, tad darbs pie tā nācis komplektā ar iedziļināšanos materiālā un arī viedokļa maiņu par to. Ja sākotnēji režisoram interesanta šķitusi darbā apskatītā tēma «nedzīvošana šodienā, bet ilūzijās», tad laika gaitā pakāpeniski interesi raisījusi cita darbā iekļautā ideja. «Jā, mans fokuss ir mainījies. Darba gaitā atklāju daudz kā interesanta sev, un viens no galvenajiem aspektiem - kāpēc mēs esam nelaimīgi? Mēs ne vienmēr spējam konstatēt, kas tieši mūs padara nelaimīgus. Dzīve nav matemātika, nevar izrēķināt laimes formulu, teiksim, jābūt skaistam bagātam vīram, mājai, mašīnai, vasarnīcai, un tad būsi laimīga, jo - tas viss var būt, un sieviete vienalga jutīsies nelaimīga. Un var pamest to visu, aiziet pie vīram pilnīgi pretēja cilvēka un vienalga justies nelaimīga. Tā man ir ļoti svarīga tēma - kā cilvēks, ar kuru mēs esam kopā, izceļ, maina vai saasina dažādas īpašības, Jo viss mūsos ir, ikviens var būt gan ļauns, gan labs, gan sirsnīgs, gan neiejūtīgs - kopā ar vienu cilvēku mēs esam vieni, kopā ar citu - pavisam atšķirīgi,» uzskata Georgijs Surkovs. Ja cilvēkam pašam nepatīk tas, kāds viņš ir, esot kopā ar kādu cilvēku, tad risinājums ir - nebūt kopā, lai vai kāda apsēstība vai mīlestība mudina būt kopā. «Nevajag meklēt vainu citos, bet sevī, atrast īsto nelaimes cēloni, un nereti risinājums ir vienkāršs, bet sāpīgs - nebūt kopā, lai vai cik ļoti cilvēki mīl viens otru, taču, kopā esot, abi iznīcina viens otru. Pats grūtākais - atzīt to.»
Georgijs Surkovs, kurš strādājis teātros Latvijā, Krievijā, Polijā un Lietuvā, savu pirmo pieredzi Nacionālajā teātrī dēvē par īpašu, jo atšķirībā no citiem teātriem, kuros atmosfēra esot bijusi daudz brīvāka un mierīgāka, šeit tā esot bijusi daudz saspringtāka. «Iespējams, tā jābūt, jo šis ir valsts nacionālais teātris, juridiski - valsts galvenais teātris. Ar aktieriem reiz skaitījām, ka te paralēli top apmēram pieci iestudējumi, un tas jau rada ceha sajūtu. Es vēl nebiju sācis strādāt pie iestudējuma, bet bija jau gatavas afišas, biļetes tika pārdotas, un tas man bija absolūts šoks, neko līdzīgu nebiju vēl piedzīvojis. Tas uzreiz uzlika nenormālu atbildību, lai gan, protams, par to mēģināju nedomāt, bet stresu tas radīja. Sajūta - solis pa labi, solis pa kreisi nav atļauts,» atzīst režisors.
Provinces plusi
Tikai pērn Georgijs Surkovs, kurš par teātra režiju ieinteresējies, pateicoties māsai - Maskavā dzīvojošai diplomētai aktrisei un režisorei, absolvēja maģistrantūru režijā slavenajā MHAT jeb Maskavas Dailes akadēmiskajā teātrī un, neraugoties uz dažādām iespējām palikt Maskavā, atgriezies dzimtenē. Protams, par Latviju varot teikt, ka tā ir «province», tomēr arī «provincē» esot savi plusi. «Protams, ka Maskava ir teātra galvaspilsēta, protams, ka tur teātris ir soli priekšā salīdzinājumā ar Latviju, un tas, kas Latvijas teātrī tikai nāk modē, Maskavā jau iziet no modes, tomēr svarīgākais ir tas, ka es gribu dzīvot un strādāt Rīgā,» saka Georgijs Surkovs. Ja būs iespējas, viņš labprāt brauks strādāt uz Maskavu vai Sanktpēterburgu, bet to pašu viņš varot teikt par jebkuru citu pilsētu. «Tomēr uz lielajām pilsētām strādāt labāk braukt tad, kad savā dzimtenē esi jau kaut ko sasniedzis. Neskatoties uz to, Maskavā ir teju 100 teātru, «jaunajiem talantīgajiem» tur ir ļoti grūti tikt pie darba, līdz 45 gadiem tevi uzskata par jauno režisoru. Tur ir cita cīņa. Tikai nesen sāku apzināties, cik ļoti laimīgs esmu Latvijā. Te ir tieši tas, kas mani padara laimīgu,» saka Georgijs Surkovs.
Teātrī strādājošajiem ir jāņem vērā un arī jāsamierinās ar to, ka šajā profesijā darbam un talantam ir liela, bet ne izšķirošā nozīme, jo milzīga loma ir veiksmei. «Pusi uz pusi. Talantīgie var sēdēt bez darba, netalantīgie var regulāri iestudēt izrādes. Un tā ir ne tikai Maskavā. Jo teātrī ir grūti tikt, vēl grūtāk ir iziet no teātra, proti, ja kļūsti par savējo, tad tevi aicinās visu laiku.»
Jaunais režisors šobrīd par darba trūkumu nevar sūdzēties, bet to uzskata par tīru veiksmi, jo, piemēram, pagājušā sezonā, kura bija saplānota ļoti blīva, rezultātā bija pustukša, jo dažādu apstākļu dēļ tika atcelti trīs iestudējumi. «Tagad paveicās,» saka Georgijs Surkovs.
Sievu sastapa Maskavā
Tieši studiju laikā Maskavā Georgijs Surkovs sastapis arī savu dzīvesbiedri Olgu, kas nu pārcēlusies uz dzīvi Latvijā. Kamēr tiek kārtotas dažādas juridiskas formalitātes, Olga apgūst latviešu valodu, arī meklē darbu, kas esot vissarežģītākais jautājums. «Olga ir teātra zinātniece, un Latvijā šajā jomā nav iespējams strādāt bez valsts valodas zināšanām,» atzīst Georgijs Surkovs. Tomēr viņš ir pārliecināts, ka gan jau viss nokārtosies un atrisināsies. «Neko jau nevar plānot, un tas arī ir visskaistākais, ka dzīve pati visu sakārto. Man vispār ir sajūta, ka kāds visu sakārto tieši tā, kā vajag. Man liekas - ja man nevajadzēs strādāt teātrī, tad dzīve visu sakārtos tā, ka man arī nebūs iespēju. Ja iespēju nebūs, tad es necīnīšos, es sapratīšu, ka man to nevajag. Ja man dzīve ar visiem ar tajā notiekošo pateiks - nevajag, tad es pakļaušos. Galvenais - pašam to saredzēt un atzīt. Ja man dzīvē kādas durvis vērsies ciet, tad es tajās nelauzīšos. Viss sakārtojas pats no sevis, tā, kā būs lemts. Galvenais - nepalaist garām zīmes. Esmu pārliecināts, ka pats būtiskākais ir - sev atzīt to, ko pa īstam gribi. Tāpat kā teātrī - aktierim iestudējumā ir svarīgi apzināties, ko viņš grib no partnera, un tas iespējams dažādos veidos, arī dzīvē svarīgi katram apzināties, ko viņš grib no dzīves, un tad jau dzīve sakārtosies tā, lai tas arī realizētos. Un ir miljons iespēju, kā nokļūt pie mērķa.»
***
Georgijs SURKOVS
• Režisors
• Dzimis 1990. gada 24. martā
• Precējies
• Beidzis Jūrmalas 5. vidusskolu (2009). Absolvējis Latvijas Kultūras akadēmiju (2013), MHAT (Maskavas Dailes teātra skola) maģistrantūru (2016), Teātra skolu Krakovā (2012)
• Iestudējis izrādes Pieci vakari (Daugavpils teātris, 2017), Ilgu tramvajs (teātris Joriks, 2017), Dreamworks (Lietuvas Krievu teātris, 2015), Tumšās alejas (Daugavpils teātris, 2014) u.c.
• Izveidojis un ir mākslinieciskais vadītājs festivālam Telpa - Daugavpils (kopš 2014 gada)
• Par izrādi Viss ir viņa Daugavpils teātrī saņēmis Spēlmaņu nakts balvu nominācijā Gada izrāde bērniem vai pusaudžiem (2014)
• Kopš 2009. gada izrādes veidojis Daugavpils teātrī, teātrī Joriks Rēzeknē, Dirty Deal Teatro, Tagankas teātrī Maskavā, Rīgas Krievu teātrī u.c.
• Daugavpils teātrī veidotā izrāde Pieci vakari šogad nominēta Spēlmaņu nakts balvai nominācijā Gada lielās formas izrāde
