Ņina Ņeznamova: Lomas ir kā potes pret dažādām dzīves draņķībām

«Man nav nenospēlēto lomu kompleksa, jo es patiešām esmu spēlējusi ļoti daudz un ļoti dažādas lomas, un tās visas ir manī,» saka Rīgas Krievu teātra aktrise Ņina Ņeznamova, kura šogad saņem Spēlmaņu nakts balvu par mūža ieguldījumu.

- Kā pati attiecaties pret šo balvu?

- Skan jau labi - balva par mūža ieguldījumu. Protams, ka man tas ir svarīgi, jo šis pagodinājums sniedz gandarījuma sajūtu, prieka sajūtu, tas nozīmē - ne velti esmu nākusi šajā pasaulē, ka pareizi esmu izvēlējusies profesiju, tai veltot visu mūžu, un šajā amatā noejot tik sarežģītu ceļu. Nospēlējot tik sarežģītas lomas, atveidojot tik neparedzamus tēlus. Un katru tēlu, lai cik tas arī nebūtu pretrunīgs, es vienmēr esmu mēģinājusi saprast un attaisnot.

IZRĀDĒ Granātu aproce, kas joprojām tiek spēlēta Rīgas Krievu teātrī / no Ņinas ŅEZNAMOVAS personiskā arhīva

- Esat kara laika bērns - dzimusi 1943. gada pavasarī, 2. pasaules kara laikā Krievijā. Vai par teātri sapņojāt jau bērnībā kā daudzas mazas meitenes?

- Nekad. Mana mamma bija audzinātāja bērnudārzā, tēvs - mehāniķis, man bija piecus gadus vecāks brālis. Esmu dzimusi netālu no Volgogradas, tur, kur tieši pirms manas dzimšanas bija norisinājusies šaušalīgā Staļingradas kauja. Man ir tāda sajūta, ka laikā, kad es vēl biju mammai vēderā, sargājot mani un brāli no tās ārprātīgās elles, kas bija visapkārt, māte manī ir veidojusi dramatiskās aktrises pamatus. Arī atbildību par visu, kas notiek man apkārt.

- Tad jums ir ļoti drosmīgi vecāki, ja, neraugoties uz karu, viņi tomēr izšķīrās par ģimenes pieaugumu.

- Tas gan tiesa. Mani vecāki bija no diametrāli pretējiem sabiedrības slāņiem, bet bezgalīgi mīlēja viens otru. Mani vecāki piedzima katrs savā Donas upes pusē - mamma nāca no līdzenumu puses, tur, starp citu, arī notika Staļingradas kauja, un mammas dzimtā bija tirgoņi, bet tēvs piedzima Donas otrajā pusē, kalnu apvidū, un no turienes, kā zināms, nāk slavenie Donas kazaki - lepni, neatkarīgi un kareivīgi ļaudis. Kad mans tēvs atsūtīja preciniekus lūgt manas mammas roku, vecāmāte viņus padzina. Saprotams, jo kalnieši jau nekad nav bijuši bagāti - vien zirgs un zobens. Kad mana mamma lūdzās, lai pieņem bildinājumu, jo abi mīlot viens otru, vecāmāte saķēra viņu aiz bizes un izdzina no bagātajām mājām. Un precinieki arī paņēma padzīto meitu. Tolaik jau precējās ļoti jauni, viņi bija gandrīz Romeo un Džuljetas vecumā. Viss nokārtojās tikai tad, kad «pieteicās» mans brālis. Tas bija vēl pirms kara. Pirms manis mammai bija vēl citi bērni, bet neizdzīvoja. Tagad gribu pateikt paldies saviem vecākiem, ka viņi man deva dzīvību tādā laikā.

FILMĀ Akmeņainais ceļš kopā ar aktieri Andreju Žagaru / no Ņinas ŅEZNAMOVAS personiskā arhīva

Laikam esmu vairāk atsitusies otrajā vecāmātē, kas nekad nevarēja paiet garām pat ievainotam putnam, bet, kā saprotat, pēc kara visapkārt bija daudzi ar karā zaudētām rokām un kājām, apdegušu ķermeni - gan cilvēki, gan dzīvnieki. Savā mūžā neesmu sastapusi otru tik līdzjūtīgu cilvēku. Tēva mamma labi zināja dabas dziedniecību, noplūca kādu zālīti, norāva sev stērbeli no apakšsvārkiem un apsēja brūci cilvēkam vai putnam... Es arī nevaru paiet garām ne ievainotam putnam, ne palīdzību lūdzošam cilvēkam. Kā aktrise esmu spēlējusi dažādas dzīves, un man ir vienalga, kā cilvēks ir nonācis līdz tam, ka uz ielas jālūdz citu palīdzību - es vienmēr iedodu kādu kapeiciņu, ja nav, tad kaut vai konfekti, kas kabatā. Esmu piedzīvojusi lielu trūkumu, pat badu, es zinu, kā ir tad, kad patiešām nav.

- Kāpēc neaizgājāt studēt romāņu valodas, lai gan skolā jums esot patikušas franču valodas stundas?

- Skolas izlaiduma vakarā mūzikas skolotāja pārliecināja izmēģināt laimi, stājoties «aktieros». Mēs dzīvojām ļoti mazā pilsētiņā Kalačā pie Donas, skolotāja teica, ka Volgogradā slavenais senslāvu mākslinieks Nikolajs Pokrovskis uzņem kursu, ka man vajag mēģināt, bet, ja neizdosies, tad pēc tam es varēšu studēt valodas, kur iestājeksāmeni ir mazliet vēlāk. Es paklausīju. Tagad varu teikt paldies saviem vecākiem, ka viņi man uzticējās un palaida studēt aktiermākslu. Tagad ir citi laiki, tagad ir normāli, ja bērns vecākiem pasaka - gribu to, darīšu to, un jūsu vēlmēm, pat padomiem vai ieteikumiem nav nekādas nozīmes. Tolaik ģimenē bija pavisam citas attiecības, bet mani vecāki man uzticējās.

MAZSALACĀ kopā ar meitu Ingu. «Kā gan es varu nemīlēt zemi, kurā esmu bijusi tik laimīga» / no Ņinas ŅEZNAMOVAS personiskā arhīva

Un vēl jāsaka paldies manam pasniedzējam - PSRS Tautas māksliniekam Nikolajam Pokrovskim, kurš visu studiju laiku mani dīdīja. Mēs bijām viņa pirmais un pēdējais kurss, jo viņš pateica, ka neesot laika nodarboties ar studentiem. Neslēpšu, ka mācību laiks man patiešām bija grūts - gandrīz vai katra nodarbība sākās ar to, ka Pokrovskis mani izsauca visa kursa priekšā un lika darīt dažādus aktiermeistarības uzdevumus, teiksim, uzdevums - publiskā vientulība, mazais uzmanības loks... Visus studiju gadus es viņam biju kā izmēģinājuma trusītis. Reizēm domāju - kam man tas viss vajadzīgs, ko es te daru? Tieši studiju laikā, visticamāk, es iemācījos būt pacietīga, lai gan, protams, arī nabadzībai bērnībā bija milzīga nozīme. Atceros, ka brīžam tikai balandas bija mums pieejamais uzturs. Nevaru teikt, ka manas vecmammas bija ļoti ticīgi cilvēki, bet mūsu ģimenē zināja, ka ir jāapzinās sava vieta, jānes savs krusts un jātic, ka nākotnē būs labāk.

- Kā tad nokļuvāt Rīgā, Krievu drāmas teātrī?

- Mani nozaga un atveda (smejas). Kad pabeidzu Volgogradas Drāmas teātra studiju, sāku strādāt tajā teātrī, pēc tam - Kaļiņingradas apgabala Drāmas teātrī. Tur bija restaurēta milzīgā teātra ēka, kas ir apmēram divas reizes lielāka par mūsu operu. Lieta tāda, ka kara laikā šo ēku sabombardēja angļi, bet pēc kara to atjaunoja, un bija nepieciešama jauna trupa, un gandrīz viss mūsu kurss devās strādāt turp. Bija festivāls, uz kuru brauca arī Rīgas Krievu drāmas teātra literārās daļas vadītājs, redzēja mani izrādēs un uzreiz ieteica mani režisoram Arkādijam Kacam, kurš tieši 1963. gadā kļuva par Rīgas teātra māksliniecisko vadītāju. Ar mantu jau vēl nebiju paspējusi apaugt, vēlāk kolēģi smējās, ka es uz Rīgu atbraucu ar zobu birstīti pūrā. Nesen mūsu teātris bija viesizrādēs Kaļiņingradā, kad kolēģi ieraudzīja to ēku, teica - kā jūs varējāt pamest tādu skaistu teātri?

- Un - kā varējāt?

- Man bija tikai 20 gadu. Man teica, ka mazajā Latvijā krievu teātrim ļoti ir vajadzīgi jauni aktieri, ka teātrī sāksies jauna elpa, ka ir jauns režisors... Turklāt Kaļiņingradas teātrī bija nesaskaņas starp direktoru un režisoru, un tajā vecumā jau ir vienalga, uz kuras skatuves spēlēt.

- Ko zinājāt par Latviju?

PIRMĀ FILMA - Alkas dziesmiņas. «Vasarā pirms studijām es filmējos savā pirmajā filmā. Kad 1. septembrī aizgāju uz lekcijām, visi teica, ka tā ir mana pirmā un pēdējā diena, jo kursa vadītājs Pokrovskis to necietīšot, padzīšot mani, aci nepamirkšķinājis. Nepadzina» / no Ņinas ŅEZNAMOVAS personiskā arhīva

- Manai kazaku vecmāmiņai Annai mājās bija mazi Rīgas balzama kausiņi, kas, visticamāk, 1. pasaules kara laikā nonākuši ģimenē. Tajos viņa parasti lika skaistus ziedus. Lieta tāda, ka vēl studiju gados ar savu kursu biju Rīgā viesizrādēs, spēlējām Ivana Gončarova Krauju. Man pat sapņos nerādījās, ka jau pēc diviem gadiem Rīga kļūs par manu dzīvesvietu.

Ja runā par manu profesionālo dzīvi, tad esmu laimīga un pateicīga liktenim, jo šajā teātrī man bijusi iespēja nospēlēt teju vai visu iespējamo, ko vien aktrise var vēlēties, bet tieši tādēļ, ka man bija tik daudz lomu, es daudz ko esmu «neiedevusi» ģimenei - vīram, meitai, mazdēlam, arī saviem vecākiem. Mans vīrs nebija aktieris, mums bija pavisam atšķirīgi dienas režīmi un dzīves ritms.

- Kā satikāt vīru?

- Viens otru atradām pēc smaržas, kā jau visi jauni cilvēki (smejas). Gāju, ieraudzīju... 1964. gadā Valkā bija jauno radošo cilvēku tikšanās, brauca no Latvijas un Igaunijas, un Jānis tolaik pārstāvēja izdevniecības Liesma arhitektūras un celtniecības nodaļu. Man bija tikai 21 gads, viņam - 25. Jānim, ar ko gan izšķīros pēc 12 gadiem, esmu pateicīga par to, ka tieši viņa uzstājības pēc man ir meita Inga. Ziniet, kā ir teātrī - loma seko lomai, dublieru nav, bet viņš teica: «Es gribu bērnu!» Es būtu noslīkusi lomās. Ja nebūtu Jāņa, iespējams, man tā arī nebūtu laika un drosmes radīt savai dzīvei jēgu - mīlestībā laist pasaulē bērnu. Lomas taču nāk un aiziet, arī publika nāk un iet, bet bērns ir tavs skatītājs uz mūžu.

VIENA no pirmajām lomām teātrī - Voltēra lugā Mežonis (1963. gads) / no Ņinas ŅEZNAMOVAS personiskā arhīva

- Tajā laikā jau runājāt latviski?

- Nē. Vispār latviešu valodu es iemācījos meitas dēļ. Kad meitai Ingai bija kādi divi gadi, viņas auklīte saslima pirms manas kārtējās pirmizrādes. Tolaik vīra vecāki, kas dzīvoja netālu no Mazsalacas, katru nedēļu sūtīja mums pārtikas paciņas ar krējumu, sviestu, sieru, biezpienu un vēl ko citu, piezvanīja un pateica, uz kuru autobusu jāiet pretī, jāpaņem no šofera. Tad vīramāte piezvanīja, bet es raudu pilnā balsī, jo mēģinājumi man no rīta līdz vakaram, bet meitas auklīte saslimusi. Vīramāte man teica, lai neraudu, lai ņemu taksi, ar bērnu braucu uz Mazsalacu, viņa samaksāšot, jo nupat saņēmusi pensiju. Es tā arī izdarīju. Un meita, kurai tajā laikā bija divi gadi, dzīvodama laukos, sāka runāt latviski, es gribēju saprast. Vīra vecāki patiešām daudz palīdzēja, jo, kad bija jābrauc viesizrādēs uz trim, pat četriem mēnešiem, Inga dzīvoja pa Mazsalacu. Un vīramāte krieviski neprata nemaz.

Pēc mūsu šķiršanās Jānim izveidojās cita ģimene, lieliska ģimene, bet mēs joprojām visi satiekamies, draudzējamies, galu galā - mums abiem ir viena meita, viens mazdēls.

- Vai jūs nekad nevilināja tā laika lielo pilsētu - Maskavas un Pēterburgas - mērogi?

- Man bija dažādi piedāvājumi.

Uzskatu - mājas ir tur, kur ir mans bērns, un es uzskatīju, ka Ingai ir jāaug Latvijā. Es pati esmu augusi ļoti mazā pilsētā, man patīk Rīgas mērogi, kulturāla vide, kur viss ir savās vietās.

Mans mazdēls Edgars, nu jau liels puika, man ik pa laikam saka - cik labi, ka tu mani neatlaid tālu prom no sevis, jo tu esi mans draugs, ar kuru parunāties. Kad Edgars studēja Rīgā, viņam bija iespēja apmaiņas programmas ietvaros studēt Londonā, Parīzē vai citviet, un viņš man prasīja padomu, es viņam atbildēju, ka te ir viņa zemīte, dzimtene, valoda, radi...

- Vai tagad ir sajūta, ka visu iespējamo savā dzīvē esat nospēlējusi?

- (Smaida.) Domāju, ka sanāktu pat desmit aktieru pilnvērtīgām radošām biogrāfijām.

Savā dzīvē bieži esmu domājusi, ka jāiet prom no teātra, bet ne tāpēc, ka biju pārstrādājusies, vai tāpēc, ka man pietrūktu lomu vai atzinības, bet tāpēc, ka domāju, vai gan ir vērts dzīvi veltīt acumirklīgam gandarījumam - kad pēc izrādes pieceļas skatītāju zāle, skan aplausi, kliedz: «Bravo, Ņeznamova!» Tomēr vienmēr viss beidzies ar atziņu - es jau neko citu neprotu, lai gan uz skatuves esmu iejutusies visdažādākajās profesijās. Mūsdienās jau ir banāli teikt, ka teātris ir svētnīca, un tomēr es zinu, ka teātris ir svētnīca, un mani neviens nepārliecinās par ko citu.

- Jūs dzīvojat viena?

- Jā, bet es nezinu, kas ir vientulība. Daudz lasu. Pie manis nāk meita, mazdēls, draugi, mana mājokļa durvis nemitīgi tiek vērtas vaļā... Jā, es daudz sarunājos pati ar sevi, ak, Dievs, man tik ļoti patīk būt pašai ar sevi, man ir interesanti būt pašai ar sevi.

Skolas laikā es nodarbojos ar mākslas vingrošanu, un es vēl joprojām, kad pamostos, uzvelku treniņtērpu un vingroju, lai būtu tādā formā, kāda man pašai patīk. Obligāti! Lai būtu, kā teica mans vectēvs, seglos. Un tas nozīmē - turēt taisnu muguru, būt labā fiziskā formā un spēt valdīt zirgu. Tagad jau es pat varu izvēlēties sev zirgu - man bijuši piedāvājumi iesaistīties dažādos iestudējumos, bet, kad izlasu materiālu, nākas atteikt. Mākslā esmu izdzīvojusi pavisam atšķirīgu dzīvi no tās, ko piedāvā šobrīd, man ir citi parametri mākslā. Turklāt es esmu bijusi lieciniece ļoti apliecinošam laika periodam mākslā, esmu bijusi personiski pazīstama ar izcilām mākslas personībām. Ja man nav ko teikt konkrētā lomā, tad man nevajag iet uz skatuves, jo kāpēc tad mēs ejam uz skatuves, lai parādītu sevi un kostīmiņu?

Man nav nenospēlēto lomu kompleksa, jo es patiešām esmu spēlējusi ļoti daudz un ļoti dažādas lomas, un tās visas ir manī. Domājat, ka tās man nepalīdz? Manas lomas ir kā potes pret dažādām dzīves draņķībām. Kad šķiet, esmu nokļuvusi šķietamā bezizejas situācijā, nereti saprotu, ka es zinu risinājumu, esmu ar to jau reiz saskārusies - mana Arkadina Kaijā vai Ģertrūde Hamletā darīja tā... Jā, cilvēkiem un dzīvei grūti mani pazemot, sakaitināt, jo esmu apbruņota ar tik daudzu laikmetu, tik daudzu tautu izcilu sieviešu pieredzi, to sieviešu, kuru likteņus esmu izdzīvojusi.