Valters Pūce. Akadēmiskās mūzikas huligāns
Šo piektdien, 3. novembrī, kaut ko nebijušu koncertzālē Palladium demonstrēs grupa Dagamba, kas paši sevi bieži vien dēvējuši par akadēmiskās mūzikas huligāniem. Šoreiz programmas nosaukums ir #LudvigVanRammstein, tajā tiks saplūdinātas klasiķa Ludviga van Bēthovena un industriālo metālistu Rammstein kompozīcijas.
Savienot nesavienojamo
Šķiet, kas var vienot Ludvigu van Bēthovenu un Rammstein? Tikai vāciskā izcelsme. «Man arī sākumā likās, ka tas neiet kopā,» smejas čellistu grupas Dagamba līderis Valters Pūce. «Pērn bija programma ar Antonio Vivaldi Gadalaikiem, prātojām, ko darīt šogad, jo mēs katru gadu vēlamies klausītājiem piedāvāt kaut ko jaunu. Jau biju sagatavojis skaņdarbus pavisam citā muzikālajā virzienā, taču visu laiku šķita, ka tas nav interesanti - mūzika forša, viss it kā kārtībā, bet kaut kas tomēr nav tā, pats sev nenotici. Turpinājām ražot idejas un domāt. Reiz kādā intervijā, šķiet, tas bija Igaunijas radio, izlasīju versiju - ja Bēthovens dzīvotu šajos laikos, viņš droši vien būtu Merilins Mensons vai Rammstein - viņš bija ekscentriska personība. Iedomājos, ka būtu interesanti šo tēmu attīstīt. Mums jau bija viens skaņdarbs, ar kuru parasti noslēdzam koncertus - Bēthovena Oda priekam, kuras noslēgumā mēs ārdāmies un plēšam instrumentus. Gribējās doties šajā virzienā. Un tuvākās līdzības mēs atradām tieši ramšteinos, kas sākotnēji šķita absolūti neiespējami - kā gan šie divi mākslinieki sadzīvos?! Taču, kad bija gatavs pirmais skaņdarbs, tad sapratām, ka šī ideja ir traka, bet ļoti interesanta. Starp citu, arī melodijas viņiem ir līdzīgas - it kā vienkāršas, taču paņem ar savu mežonību.»
Noklausoties pāris gabalus, kas tiks iekļauti arī gaidāmajā albumā (tas dienasgaismu ieraudzīs akurāt koncerta dienā), top skaidrs, ka Valteram & Co tiešām labi izdevies savienot nesavienojamo - skan labi un pat ļoti interesanti! «Tā ir sanākusi kā simfonija, kurā Bēthovena un Rammstein tēmas mijas viena ar otru. Jaunajā albumā mums ir astoņi skaņdarbi, taču tie ir gari. Tas ir kā muzikāls ceļojums: parādās Bēthovens kā Bēthovens, parādās Rammstein savā variantā, bet tad tie transformējas un mainās lomas, un beigu galā Rammstein kļūst par simfonisku mūziku, bet Bēthovens - par īstu rokstāru. Ir ieguldīts liels darbs, un tas būs liels piedzīvojums arī mums pašiem. Daudzi droši vien nemaz nezina, kas ir Rammstein, tāpēc galvenais ir nenobīties un atnākt [uz koncertu]. Starp citu, es pazīstu ļoti daudzus akadēmiskās mūzikas piekritējus, kuriem iekšēji patīk Rammstein, tikai viņiem bail tajā atzīties. Šī būtu iespēja to visu paklausīties.»
Internacionāls sastāvs
Pats Valters ir atvērts eksperimentiem un muzikālajiem piedzīvojumiem. Savulaik spēlējis grupā Melo-M, bet pirms sešiem gadiem izveidojis savu apvienību Dagamba, kura nav specifiska čellu mūzikas apvienība, bet gan spēlē tādā kā akadēmiskas poprokmūzikas crossover stilā. Sastāvs ir oriģināls: ukraiņu izcelsmes čellists Antons Trocjuks, pianists Dainis Tenis ar lietuviešu asinīm, perkusionists Hamidreza Rahbaralam no Irānas, kā arī bundzinieks Arturs Jermaks, kurš tiek pieteikts kā itālis… Un visa šī raibā kompānija dodas koncertturnejās, kuru galamērķis pēdējā laikā lielākoties ir Sibīrija. «Bet tur ir forši!» saka Valters. «Mums ir divi koncertu rīkošanas aģenti, kas darbojas Krievijā - viens vairāk ņemas pa Krievijas tuvo galu, otrs strādā tuvāk Sibīrijai. Nu mums ir arī Ukraina, pavasarī tur būs tūre. Ir cilvēki, kas tic tam, ko darām, un piedāvā spēlēt dažādās koncertzālēs un filharmonijās. Piemēram, Voroņežā bija ļoti nopietna zāle - tur pirms tam bija uzstājušies pat Korn un Limp Bizkit, tagad tur brauks arī Hurts. Nesen uzcelta zāle ar ļoti modernu aparatūru. Ja par Krieviju - ir interesanti atgriezties bērnībā, jo tur nekas nav mainījies - pat vilcieni ir tādi paši, ar kādiem mani vecāki brauca. Kad izbraukājām Krievijas vidieni un iekāpām vilcienā Maskava-Rīga - tas bija pavisam cits stāsts.»
Ar internacionālo sastāvu gan ir arī zināmas problēmas, it īpaši jau Hamidrezam. «Krievijā visi domā, ka viņš ir čečens, bet tagad viņš ir sapratis, ka nav jēgas ar to cīnīties, un nodzinis bārdu. Mēs bieži vien neesam dēļ viņa vizuālā izskata dabūjuši vīzas - kādas trīs vai četras reizes nācies braukt uz Angliju bez viņa. Nu ir nodzīta bārda, un tagad arī Latvijas veikalos uz viņu vairs neskatoties ar aizdomām,» smejas Valters un jau nopietnāk piebilst: «Mēs pat iedomāties nespējam, cik lielas problēmas šeit var būt cilvēkiem ar citādāku ādas krāsu.» Iepazinušies ar viņu esot caur sūfistiem. «Ir tāda ticība, neesmu to gan baigi pētījis. Pirms kādiem četriem gadiem viņš atbrauca uz šejieni un dzīvoja sūfistu templī Zolitūdē. Viņi rīkoja koncertiņus, un tad reiz viņš uzmeklēja mani: pāris nedēļas pirms koncerta viņu uzmeta kāds vietējais pianists, tad viņš meklēja, kas no mūziķiem šeit ir pieejams. Nospēlējām koncertu, pēc tam sākām spēlēt kopā. Atnāca arī Dainis Tenis - viņa tēvs ir lietuvietis, bet māte latviete. Viņš mācījās mediņos, arī Dainis mūs uzmeklēja pats - tas bija sakarā ar šovu Radīti mūzikai. Interesanti, ka mēs uztaisījām kopā vienu gabalu, pēc kura viņu no šī šova izbalsoja, taču mēs ielikām to [interneta vietnē] Youtube, un tieši ar to tikām uz Glastonberijas festivālu - organizatori to bija redzējuši, tas joprojām ir viens no labākajiem mūsu priekšnesumiem! Un vēl mums ir Artūro [bundzinieks Arturs Jermaks] - viņš ir itālis, tādas mums ir sadalītas lomas. Nekas nav samelots: Antons ir krievs un ukrainis, tas ir rakstīts pat viņa pasē, Dainis ir lietuvietis, Hamidreza - irānis, savukārt mūsu piektais dalībnieks trīs gadus dzīvoja Itālijā, mēs viņu no turienes atdabūjām atpakaļ.» Pa pusei pa jokam, pa pusei - patiesība.
Čellists no divu gadu vecuma
Valtera tēvs ir komponists Valts Pūce, mamma - producente un režisore Dace Pūce, abi savulaik muzicējuši ansamblī Marana. Skaidrs, ka dēlam nebija variantu - būs mūziķis! Savukārt čellista gaitas sākušās pavisam interesanti - vecāki bērnu atstājuši pieskatīt tantei, kura bijusi mūzikas skolas pedagoģe. Kāpēc tur? «Tāpēc, ka senčiem nebija laika!» smejas Valters. «Viņiem bija grupa Marana, koncerti. Es tagad saprotu, kā tas ir. Mana tante, tēta māsa, Dace Pūce pasniedza čellu - viņa specializējas mazu bērnu apmācībā un šajā jomā ir labākā Latvijā. Es pats brīnos: divgadīgs bērns, sēdēju un ar interesi uz to visu skatījos! Nekā interesanta jau tur it kā nav, jo mācību process ir diezgan briesmīgs - visas šīs gammas... Paiet gadi, kamēr šie bērni kaut ko iemācās, bet man vienalga nezin kāpēc bija ļoti interesanti. Kad pašam bija jāsāk mācīties spēlēt, tad man likās, ka es visu zinu, bet, protams, ka tas tā nebija. Jo ar skatīšanos vien tomēr nepietiek.» No vecāku puses Valteram ar māsu bijis tāds kā obligāts uzstādījums, ka noteikti ir jāmācās mūzika, taču abi varējuši izvēlēties, kuru instrumentu. «Man ilgi nebija jādomā. Es nekad un nevienā brīdī šo izvēli neesmu nožēlojis,» strikti nosaka Valters Pūce. Protams, bērnībā staipīt smago instrumentu nav bijis viegli. «Līdz 12 gadu vecumam dzīvoju Ulbrokā, pirmā stunda [mūzikas skolā] bija ap astoņiem no rīta, nācās braukt uz centru, bet autobusi bija ārkārtīgi piebāzti. Milzīga mugursoma, visu laiku esi iespiests starp cilvēkiem ar savu čellu, un tad es tiešām domāju, kā būtu, ja es būtu flautists... Arī tagad, ja mēs kaut kur lidojam, mantu ir tik daudz! Čemodāni, čells… To nākas ņemt salonā un pirkt atsevišķu biļeti kā cilvēkam, viņš man sēž blakus. Un tad es skatos uz citiem pasažieriem, kuri var vienkārši lidot un ne par ko tādu nedomāt…» prāto mūziķis. Taču tās ir tikai neērtības, pilnvērtīgu bērnību aizvadīt čells nav liedzis. «Mums diennaktī ir 24 stundas, un, ja dienā paspēlē četras stundas, kas ir kā standarts treniņiem, vienalga paliek vēl kaut kas pāri, vai ne? Es šajā ziņā galīgi nejūtos apdalīts. Man bija fantastiska bērnība: dzīvoju Ulbrokā, spēlējām futbolu un kazakus-razboiņikus, bet vajadzēja arī spēlēt [čellu]. Vienkārši - grafiks bija nedaudz biezāks, bet, jo vairāk dari, jo vairāk vari izdarīt,» norāda Valters.
Tiesa, šobrīd uz jautājumu, ko viņš vēl dara bez mūzikas, Valteram nākas aizdomāties: «Bāc… Ā, audzinu meitu! Viņa vēl maziņa, iet bērnudārzā, tikai divarpus gadu. Lai vēl atpūšas, bet gan sūtīsim mācīties mūziku, man vēl nav skaidrs, kuru instrumentu. Man ir aizdomas, ka viņai varētu patikt Rammstein, viņa ir smagās mūzikas piekritēja. Ja televizorā skan šlāgeris, tad tas viņai nepatīk, bet smagie gan!»
Valters Pūce
Dzimis 1986. gada 24. jūnijā;
Izglītība: absolvējis Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolu un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju, mācījies Mūzikas un mākslas augstskolā Leipcigā, ieguvis maģistra grādu Briseles Karaliskajā mūzikas akadēmijā;
Daudzu starptautisku mūzikas konkursu laureāts;
Čellists, grupas Dagamba izveidotājs;
Grupas Dagamba koncertturneja: 3. novembrī koncertzālē Palladium, 7. un 8. novembrī Jelgavā, 10. novembrī Latgales vēstniecībā Gors Rēzeknē, 23. novembrī Ventspilī, 17. decembrī koncertzālē Lielais dzintars Liepājā, 21. janvārī Vidzemes koncertzālē Cēsīs. «Nācās šo koncertu pārcelt, jo tur bija loģistikas problēmas - izrādījās, ka nākamajā dienā mums jau jābūt Krasnojarskā.»
Ģimenes stāvoklis: dzīvesbiedre Ilva Lazda, meita Paula.