Madara Botmane. Pieaugšana. Nobriešana. Nepadošanās

«Domāju, ka šajā izrādē man ir iedalīta tā loma, kas man cilvēciski šobrīd visvairāk nepieciešama. Lai daudz ko pārcilātu domās, pārvērtētu – kur es esmu, kāda es esmu, kāpēc es kaut ko daru, kas ar mani ir noticis skrējienā, dzīves gaļasmašīnā, kurā mēs visi esam. Irina man personiski liek apstāties un ieraudzīt, un tas ir ļoti vērtīgi,» saka aktrise Madara Botmane, kura Antona Čehova lugas Trīs māsas jaunajā iestudējumā Latvijas Nacionālajā teātrī atveidos jaunāko māsu Irinu. Režisora Vladislava Nastavševa iestudētās izrādes Trīs māsas. Refleksija pirmizrāde šovakar.

1900. gadā sarakstītā Antona Čehova luga Trīs māsas ir viena no visvairāk iestudētākajām pasaules teātros. Izrādes veidotāji uzsver - 19. gadsimts paņem sev līdzi ne tikai garās sieviešu kleitas vai sveču gaismu, to vietā piedāvājot sieviešu tiesības un elektriskās spuldzītes, vēsturē lēnām aizritinās sapnis par pilsētu, jo pilsēta kļūst par ikdienu, kas ir gan mākslas notikumu piepildīta, gan garas darba stundas, lai nopelnītu maizi, kā arī pilnīgi citas cilvēku savstarpējās attiecības.

Pieaugšanas sākumā

«Ja skatītos «pa tiešo», tad man būtu jāspēlē Maša - ironiska sieviete, kas visu laiku staigā, ģērbusies melnā. Ja lomas tiktu dalītas stereotipiski, visticamāk, man būtu iedalīta Maša, tāpēc vēl jo vairāk esmu priecīga, ka man jāspēlē Irina, kas man personiski ir diezgan ciets rieksts. Un tas ir vienmēr interesanti - darīt to, kas liek meklēt, mēģināt saprast, atšifrēt. Kad izdodas «atkost», tad jūtu, ka diviem mēnešiem, kamēr notiek mēģinājumi, ir bijusi jēga, jo nav bijis jāatstrādā to, ko zini, proti un saproti,» atzīst Madara Botmane. Aktrise uzskata, ka parasti Irinas loma tiek traktēta kā skaistas, jaunas, pozitīvas meitenes atduršanās pret dzīves realitāti. «Skaidrs, ka Irina dzīvo ilūzijās par to, kāda ir dzīve, lai gan viņas cerības ir reālas, tikai ne vienmēr apstākļi saliekas un sakārtojas tā, lai vēlmes un cerības realizētos. Irinai lugā ir 20 gadu, man drīz būs 30, un man ir absolūti skaidrs, kas tas ir par procesu... Tomēr es savos 30 gados joprojām gribu ticēt, ka dzīvē tomēr cerības piepildās, ja vien pats esi gatavs tās realizēt. Negribu izklausīties augstprātīga, bet līdz 20 gadiem viss šķiet brīnišķīgi, bet vecums starp 20-30 gadiem ir pieaugšanas un nobriešanas dzīves posms, un viņa ir tieši šā posma sākumā. Skaidrs, ka diezgan daudz kas nāk pār viņas galvu, un viņai ir jāspēj ar to tikt galā, tomēr skaistākais, ka Irina tomēr nepadodas, viņa var «nobrukt», bet tomēr piecelsies. Čehova lugā vieni no pēdējiem vārdiem, ko Irina saka, ir - «rīt es braukšu viena». Labi, viņa nebrauks uz Maskavu, bet uz citurieni, bet tomēr brauks un mēģinās savu dzīvi padarīt jēgpilnu. Man šī izrāde noteikti ir par cerību, ticību dzīvei, par nepadošanos; lai vai kas, kā un kāpēc notiek, tomēr rast jēgpilnumu.»

Ar modes mākslinieces diplomu

Šajā sezonā Madarai Botmanei jaunu lomu iestudējumos teātrī nebūs daudz - Irina Trīs māsās un pavasarī iestudējumā Mežainis viņa atveidos māsu diezgan skaudrā stāstā par to, kā kara laikā māsa paslēpj savu brāli pagrabā, un, kad karš beidzas, viņa to nesaka brālim, jo baidās viņu pazaudēt. Tomēr darba teātrī viņai būs gana daudz, jo nupat vasarā pabeigusi Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļas Modes mākslas apakšnozari un jau šajā sezonā veidos kostīmus četriem iestudējumiem Nacionālajā, Dailes un Liepājas teātros. «Man nebūs laika garlaikoties,» smaidot nosaka Madara Botmane.

Studijas Mākslas akadēmijā noteikti neesot bijusi kaprīze, bet mērķtiecīga izvēle, pat nepieciešamība. Kad absolvējusi Latvijas Kultūras akadēmiju, ieguvusi bakalauru grādu dramatiskā teātra aktiera mākslā, nodomājusi - un tas ir viss? Protams, daudzi viņas kolēģi pēc dažiem darba gadiem teātrī dodas studēt režiju, bet Madara izvēlējusies Modes mākslu, jo tā esot bijusi vienīgā iespēja, kur padziļināt zināšanas sevi interesējošā kostīma mākslinieka sfērā. «Biju traka, aizgāju uzreiz uz maģistrantūru, mani uzņēma, un labi, ka tā, lai gan man nebija nekādu priekšzināšanu un pieredzes. Modes māksla bija klikšķis, noriskēju, izdevās. Divus gadus biju laika badā, skraidīju no teātra uz akadēmiju, bet tagad kaut kādā mērā man ir žēl, ka esmu skolu pabeigusi,» atzīst jaunā modes māksliniece.

Jaunais diploms un iespējas, kas līdz ar to paveras darbam ne tikai teātrī, bet dažādās dizaina jomās, gan nenozīmē, ka par aktrises darbu viņa zaudējusi interesi. Jau studiju laikā pasniedzēja un režisore Māra Ķimele Madarai nereti esot teikusi, ka viņa domā par tādiem jautājumiem, par kuriem viņai kā aktrisei nevajadzētu. «Mēs runājām par izrādes uzstādījumu, par koncepciju... Es varu būt māls, es varu būt izpildītājs, bet man ir liela vajadzība pēc savas personiskās radošās telpas, un to, iespējams, es varēšu realizēt caur kostīmiem un dizainu. Un kurš ir teicis, ka visu dzīvi jāpaliek vienā pozīcijā?»

Nevajag 36 stundas diennaktī

«Visu vasaru strādāju. Man bija tikai deviņas brīvas dienas, ko pavadīju Itālijā. Pāris dienas padzīvoju Toskānā, villā ar baseinu, bija daudz saules, peldēšanās un ēšanas. Pabraukājām pa Toskānu, bijām Florencē. Pirmo reizi biju Venēcijā, man šķita, ka tā nebūs mana pilsēta, bet - bija brīnišķīgi. Atpūtusies tā es neesmu sen, visu laiku ir darbi pakausī, visu laiku darbi, termiņi, lietas... Tāda diezgan pilna vasara,» par savu «bateriju uzlādēšanas» grafiku vasaras atvaļinājumā stāsta Madara Botmane. Tomēr brīnišķīgākais ir tas, ka nu jau viņai pietiekot ar 24 stundām diennaktī, lai gan ilgu laiku pašai esot bijusi sajūta, ka diennaktī vajadzētu vismaz 36 stundas.

Iemācījusies atteikties, ātrāk kustēties? «No visa mazliet. Iespējams, tas ir menedžmenta jautājums un arī spēja pateikt: «Viss, tagad man ir brīvs, vienalga, kas notiek.» Nu jau es varu pat atrast laiku arī sev,» atzīst Madara Botmane. Un viņa labi zinot to sajūtu, kad ilgstoši netiek atrasts laiks sev. «Kad lielais skrējiens beidzas, vairs nesaproti, kas esi, kur atrodies, kur esi nonācis, tā notiek pēc milzīgi lieliem darbiem - pēkšņs tukšums. Esi tā ieskrējies, ka inerce tevi nes, lai vai kādā stāvoklī pats atrodies - acis ir vaļā noteiktā brīdī, un esi gatavs skriet. Man tiešām vajag laiku ar sevi. Vienkārši atļaut sev... Viena no mīļākajām literatūrām man ir žurnāla Rīgas Laiks intervijas, es tās dievinu, tajās atrodu daudzas atbildes par sevi, izprotu dziļāk procesus - kā kas notiek, un man tas vajadzīgs - iespēju un spēju paskatīties no malas, nevis tikai kulties. Man ir cerība, ka skats no malas dod pašizaugsmi.»

Madara BOTMANE

Aktrise, Nacionālajā teātrī strādā kopš 2011. gada

Dzimusi 1987. gada 25. novembrī Tukumā

Precējusies, dzīvesbiedrs - režisors Regnārs Vaivars

Mācījusies Kandavas K. Mīlenbaha vidusskolā, Kandavas Mākslas un mūzikas skolā

Absolvējusi Latvijas Kultūras akadēmiju (2011) un Latvijas Mākslas akadēmiju (2017)

Papildu studijas: mūsdienu mākslas festivāls Teritorija, Maskava 2008 un Erasmus programma - Krakova, L. Solskiego teātra skola 2010

Lomas Nacionālā teātra izrādēs Trīs māsas. Refleksija, Pērs Gints, Pēc beigām, Pieaugušie, Idiots, Svina garša, Uguns un nakts, Skroderdienas Silmačos u. c.

Nominēta Spēlmaņu nakts balvai kategorijā Gada jaunā skatuves māksliniece (2011) un kategorijā Gada aktrise otrā plāna lomā (2016)