Laura Teivāne. Zīmēt izrādes kontūras

«Šobrīd viss mans spēks un enerģija tiek atdota Maijas lomai. Protams, Maiju es varu ierakstīt savā CV, bet nekur citviet pasaulē šo operu neizrādīs. Tomēr šī pieredze man daudz ko devusi, es ļoti daudz esmu iemācījusies par skatuvi, arī strādāt ar partneriem,» saka soliste Laura Teivāne. Rīt, 28. septembrī, Latvijas Nacionālajā operā un baletā šīs sezonas pirmais jauniestudējums – Zigmara Liepiņa opera Turaidas Roze. Titulloma tajā uzticēta jaunajai trupas solistei Laurai Teivānei, kas viņai būs arī pirmā lielā loma uz Baltā nama skatuves.

Zigmara Liepiņa opera Turaidas Roze ir muzikāli un dramaturģiski pārveidota redakcija operai No rozes un asinīm, kas jau reiz izrādīta mūsu operā. Stāsts par 1620. gada notikumiem Turaidā laika gaitā pārtapis leģendā, kuras izklāsts mēdz būt atšķirīgs detaļās, bet ir nemainīgs savā kodolā - tiek gatavotas dārznieka laulības ar pils rakstveža Greifa audžumeitu Maiju, kuru iemīlējis ne tikai viņas saderinātais, un, lai saglabātu solīto uzticību līgavainim, Maija pieņem drosmīgu lēmumu. Jauniestudējumu veido muzikālais vadītājs un diriģents Mārtiņš Ozoliņš tandēmā ar režisori Ināru Slucku, radošajā komandā strādā arī diriģents Jānis Liepiņš, scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Jolanta Rimkute (Lietuva), gaismu mākslinieks Damirs Ismagilovs (Krievija), videomākslinieks 8, horeogrāfe Elita Bukovska un dramaturgs Mikus Čeže.

Var kalnus gāzt

Jaunā soliste atzīst, ka šādu lomu viņa gaidījusi jau sen, lai arī tā ir titulloma, kurai līdzi var nākt ne tikai apbrīna, bet arī kritika. «Nevarētu teikt, ka man ir bail no tās. Es zināju, ka tas kādreiz notiks, tikai nezināju, kad un kādā lomā tas būs lemts. Man šī loma ir kļuvusi ļoti mīļa, esmu kārtīgi ar to diendienā strādājusi, tāpēc man arī nav bail, jo es zinu, ko es varu izdarīt. Es jūtos droša, zinu, kas man ir jādara gan vokāli, gan aktieriski. Darīšu tik, cik varu, gan jau būs labi. Beidzot es varu, ne tikai malā stāvot, krāsot ainiņas iestudējumā, bet arī pati iezīmēt izrādes kontūras. Kopš esmu teātrī, esmu zinājusi, ka varu kalnus gāzt, bet bija tikai smuki jāizskatās, jānodzied divi teikumi vai tikai četri vārdi, un viss... Pa visām vīlēm man nāca ārā - es gribu darīt vairāk, bet bija tikai smuki jāizskatās, jābūt fonam citiem,» saka Laura Teivāne. «Kad ienācu šeit, domāju, kāpēc man dod tās mazās lomas, jo man ir tik daudz spēka un gribas parādīt, cik daudz jaunībā var izdarīt, jo enerģija un ķermenis ātri atjaunojas, var atļauties daudz vairāk nekā, iespējams, vēlākos gados. Šobrīd man ir daudz konsultantu, cilvēki, kuriem es uzticos, kuriem es prasu padomu. Sākumā par Maijas lomas piemērotību manai balsij daudzi bija skeptiski, citi teica - skatāmies, kā būs, tad redzēs, un viss aizgāja... Man pašai šī loma ļoti iepatikās, man pašai patīk dramatizēt gan ar balsi, gan situācijas reālajā dzīvē, tāpēc es ļoti saaugu ar šo lomu. Es ļoti lauzu sevi, lai varētu dabūt to maigumu, kas raksturīgs Maijai, jo tas man ir ļoti neraksturīgi.»

Dzīve interesē mazāk nekā teātris

Tikai šovasar pabeigusi studijas maģistrantūrā Mūzikas akadēmijā, Laura Teivāne mūsu operas trupā strādā jau trešo sezonu. «Man ļoti šeit patīk, labprāt te arī paliktu, man patīk viss ansamblis, atmosfēra. Tas ir mans teātris. Esmu arī centusies iekļauties trupā, kārtīgi strādājusi, lai varētu līdzās pastāvēt kā līdzvērtīga ansamblī, nevis tikai kā jaunā dziedātāja... Protams, es vēlos dziedāt arī citviet pasaulē, bet te ir manas mājas, mans teātris, mans Baltais nams, es šeit jūtos ļoti ērti. Citreiz te pavadu pat 20 stundu, jo šobrīd man ir spēks un griba darīt vēl un vēl. Nevaru teikt, ka es šeit dzīvoju, jo es te nekad neesmu palikusi pa nakti. Līdz šim. Kad izej ārā no teātra, ir cita dzīve, un citreiz tā nav tik interesanta, salīdzinot ar to, kas notiek uz skatuves. Tad gribas būt tur vēl un vēl, visas tēlu emocijas sūkt sevī iekšā,» atzīst Laura Teivāne.

Par pasaules lielo opernamu skatuvēm viņa sapņo un nesapņo vienlaikus, jo neesot jau nozīmes, uz kuras skatuves viņa dzied. «Es gribu, lai man būtu prieks par to, ko es daru, un darītu to ar pārliecību, lai vai kurā vietā uzstātos. Es gribu strādāt nevis uz to, lai nokļūtu uz kādas skatuves pasaulē, bet - lai tas ideālais tonis, kas skan manā galvā, skanētu arī manā balsī. Tāpēc es daudz strādāju, mācos, es gribu savākt pati sevi, un tad jau varēšu dziedāt uz jebkuras skatuves.»

Loģiski, ka šobrīd visa enerģija, spēks un uzmanība tiek veltīta Maijas lomai, bet pēc pirmizrādes, atsākoties ierastajai ikdienai, viņa pievērsīsies jaunu lomu sagatavošanai. Laura atceras, ka tad, kad tikko sākusi strādāt operā, vecākie kolēģi viņai teikuši, lai nekad negatavo tikai tās lomas izrādēm, kas tiek plānotas teātra repertuārā. «Pašam vajag sagatavot lomu. Man vairākkārt ir vaicāts, kuru lomu es gribētu gatavot, ko es gatavoju. Ir vairākas lomas, pie kurām es strādāju.»

Arī sava aģenta Laurai vēl neesot, lai tāds būtu, jāsakrāj repertuārs un kā solistei «pašai vēl jāaug, lai varētu sevi piedāvāt «pārdošanai». Es gribu būt apmierināta ar sevi, uzkrāt pieredzi un tehnisko varēšanu, tad varēšu kādam teikt - esmu laba prece. Šobrīd vēl jūtos kā studente, kurai vēl jāmācās. Galu galā - es tikai šovasar esmu iznākusi no Mūzikas akadēmijas, tikai mazliet apbružājusies uz skatuves. Viss notiek tā, kā tam jānotiek. Iespējams, ka daudz kas varēja notikt ātrāk, bet es esmu slinka pēc dabas, kad strādāju, es to daru intensīvi, bet, kad ieslēdzas pauzes režīms, tad nedaru absolūti neko».

Lai neiestājas panīkums

Uz savu dzimto Liepāju viņa brauc reti, vien tikai tad, kad tas saistīts ar darbu. Turklāt visa Lauras ģimene vairs nedzīvo Latvijā, bet devušies uz Angliju. Pirmā aizbraucēja bija mamma, jo, nezinot, vai Laura varēs studēt budžeta grupā, devusies pelnīt naudu, lai atbalstītu savu vidējo meitu. «Ja Mūzikas akadēmijā jāmācās, maksājot studiju naudu, tas ir milzīgs finansiāls slogs. Tā mamma, domājot par manu izglītību, aizbrauca. Pēc tam māsa gribēja mācīties ārzemēs, vasarā absolvēja viesmīlības menedžmentu. Otra māsa šeit ieguva maģistra grādu ekonomikā, bet aizbrauca. Bet man šeit ir labi, lai arī esmu palikusi vienīgā no ģimenes, jo nu jau arī tētis ir prom,» stāsta Laura. Mūziķes gēni viņai, visticamāk, nāk no vecākiem, jo «mamma jaunībā spēlēja akordeonu, ģitāru un klavieres un dziedāja rokgrupā. Tētis spēlēja trompeti, bet tas pārtrūka līdz ar mūsu piedzimšanu». Šobrīd gan viena māsa Anglijā spēlē duetā ar savu draugu, uzstājas dažādos pasākumos, izpildot atmosfērisku mūziku.

Dzīvošanai vienatnē neesot ne vainas, jo, kad visa diena pavadīta starp cilvēkiem, vakaros griboties klusumu un mieru. «Esmu vienpatne, man patīk, ja apkārt nav cilvēku. Darbs prasa visu laiku komunicēt, vakarā man vispār negribas runāt. Varu domāt simtiem dažādu domu, reizēm pat dienām muti neatvērt,» atzīst Laura.

Tā nesanāk, kad ciemos atbrauc viņas draugs Matīss Eisaks, kurš šobrīd Čehijā mācās kontrabasa spēli. «Matīsam šobrīd jāpabeidz bakalaurs, pēc tam - maģistrantūra. Tad redzēs, kas būs. Mēs nepārdzīvojam par to, ka katrs esam savā valstī, es cīnos par sevi, viņš - par sevi. Pagaidām ir tā. Protams, Eiropā ir lielākas iespējas atrast darbu. Protams, viņam gribētos dzīvot Latvijā, bet viņam daudz labā ka izaugsme karjerā ir, strādā jot ārpus Latvijas, savukārt man labas profesionālās iespējas ir Latvijā.»

Ik pa laikam viņa dodas arī pie saviem pedagogiem - Džojas Mammenas Anglijā un Sņežanas Nenas Brzakovičas Vācijā. Katram pedagogam, arī Ditai Kalniņai, ar kuru viņa strādā LNOB, esot savs darbs stils, turklāt sniegtie padomi nereti ir pretrunīgi. Laura ir iemācījusies no saviem pedagogiem paņemt vislabāko, tieši konkrētajā brīdī nepieciešamo. «Neko neuztveru par absolūtu patiesību. Pedagogs nav Dievs, viņš nezina visu,» nosaka Laura.

Lai arī studijām uz kādu laiku ir likts punkts, Laura domā, ka vajadzētu iemācīties vācu valodu. «Pagaidām es katru dienu priecājos, ka beidzot kopš bērnudārza laika man vairs nav jāiet uz stundām, lekcijām, vairs nav sesiju, eksāmenu, atzīmju lapu... Tā ir tiesa - es plānoju mācīties vācu valodu, ceru, ka viss arī sanāks. Jo man patīk vācu valoda, turklāt šajā valodā ir daudz mūzikas, ko var mācīties,» pamato dziedātāja. Šobrīd viņa ir arī pateicīga saviem vecākiem, kas savulaik nespieda viņu turpināt mācības bērnu mūzikas skolā. Tajā iestājusies divas reizes - gribējusi apgūt kokles spēli, pēc tam diriģēšanu. «Tolaik mani tas absolūti neinteresēja, un es aizgāju no tā, bet pēc tam pati gribēju, pati gāju mācīties. Esmu tāds cilvēks, kam nepatīk rutīna, un esmu ievērojusi, ka tad ir klāt arī nogurums, līdz vienā brīdī ķermenis pasaka - viss, man vajag atpūtu, un klāt ir arī laringīts. Tāpēc es uz katru Turaidas Rozes mēģinājumu nācu iepriekš sagatavojusies, mēģināju arvien ko jaunu, lai man pašai ir interesenti strādāt, citādi var iestāties panīkums.»

***

Laura TEIVĀNE

• Soprāns

• Dzimusi 1991. gada 23. martā Liepājā

• Absolvējusi J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju (bakalaura grāds akadēmiskajā dziedāšanā docentes Zigrīdas Krīgeres klasē (2015), maģistra grāds (2017))

• Latvijas Nacionālajā operā lomas izrādēs Turaidas Roze, Mazā burvju flauta, Karmena, Sikspārnis, Mūzikas skaņas, Iemūrētie u.c.

• Piedalījusies starptautiskos vokālistu konkursos (Staņislava Moņuško Jauno izpildītāju konkursā Ubeļas bezdelīga Minskā (2013), Džanbatistas Vioti vokālistu konkursā (Itālija) iekļuvusi pusfinālā un ieguvusi Lučāno Pavaroti speciālo balvu (2014), Klaudijas Taevas 9. jauno operdziedātāju konkursā Igaunijā, Pērnavā (2015) u.c.

• Piedalījusies Džojas Mammenas, Tamāras Novičenko, Aksela Everaerta, Andreasa Baumana un Sņežanas Nenas Brzakovičas meistarklasēs

• Nominēta Lielajai mūzikas balvai 2016 kategorijā Gada jaunais skatuves mākslinieks