Kaspars Znotiņš pēc 10 gadiem atkal filmējas kino. Bailes un drosme vienlaikus

«Deviņdesmitajos gados bija multene, ko pa Cartoon Network skatījās mans vecākais dēls – Gļēvais suns Drosminieks. Kaut kādā ziņā es šo tēlu pielīdzinu gļēvajam sunim Drosminiekam, tāds vecs Harijs Poters,» tā savu lomu filmā Pirmdzimtais raksturo aktieris Kaspars Znotiņš. Pēc turpat desmit gadu ilgas pauzes viņš atkal redzams pašmāju kino.

Šodien pirmizrāde režisora Aika Karapetjana trešajai spēlfilmai - psiholoģiskam trillerim Pirmdzimtais. Tās oficiālais pirmais seanss notika jau maija nogalē Kannu 70. kinofestivāla tirgus sadaļā Marché du Film, savukārt septembra vidū tā tika izrādīta vienā no nozīmīgākajiem žanra filmu festivāliem pasaulē - L’Étrange Parīzē. Filma ir stāsts par arhitektu, kurš cenšas sievas acīs atjaunot savu reputāciju pēc nepatīkama incidenta ar laupītāju uz ielas. Gribēdams sievai pierādīt, ka spēj rīkoties vīrišķīgi, viņš dodas nokārtot rēķinus ar varmāku, un situācija kļūst nekontrolējama... Iedomas un realitāte savijas spriedzes pilnu notikumu virknē, kas noved pie negaidītām sekām. Filmas operators - Jānis Eglītis, galvenās lomas atveido Kaspars Znotiņš, Maija Doveika un Kaspars Zāle.

Bailes un drosme vienlaikus

Aktieris Kaspars Znotiņš uzskata, ka šī ir diezgan depresīva filma, jo «parasti filmās, kurās galvenais varonis iziet cauri sarežģījumiem, atrisinājumā ir atvieglojuma sajūta, bet šajā filmā tā nav». Tā nevarot teikt, ka viņš ilgi domājis, pirms piekritis tajā piedalīties, jo tomēr bijuši gana spēcīgi argumenti, lai viņš teiktu jāvārdu, proti, viņam saistoša ir kinovaloda, kādā strādā režisors Aiks Karapetjans, tāpēc «ir vērts kopā ar Aiku pavadīt laiku», turklāt viņa profesionālajā karjerā bijusi samērā ilga pauze kino - turpat desmit gadi. «Ļoti vienkārši - aktiermeistarības prasmes kino lauciņā ir specifiskas, un tik lielā blīvumā man sen nebija nācies strādāt,» atzīst Kaspars Znotiņš.

«Manis atveidotais tēls ir labi iekārtojies profesionālis, kurš dara savu darbu, kuram nepatīk ārišķības, arī emocionalitāte, tādas lietas viņu burtiski paralizē. Konflikta situācijā viņš ir kā trusītis pret pitonu, viņš sastingst, un pašam liekas, ka viņš ir neredzams. Šajā tēlā man personiski interesanta ir robeža starp bailēm un drosmi. Nereti, teātrī vai kino stāstot stāstus, tiek taisīti «īstie tēli» - vai nu bailīgi, vai drosmīgi, bet dzīvē tā nav... Man saprotamāks ir šis tēls - ar parastām cilvēciskām instinktīvām bailēm un apņemšanos būt drosmīgam un rīkoties, un tiklīdz viņa rīcība izraisa sarežģījumus, bailes kļūst vēl lielākas, un tad jau viņš nokļūst to notikumu virpulī, kur vairs nav noteicējs. Un tad ir pretruna - bailes un drosme vienlaikus. Deviņdesmitajos gados pa Cartoon Network mans vecākais dēls skatījās multeni Gļēvais suns Drosminieks, kaut kādā ziņā es šo tēlu pielīdzinu gļēvajam sunim drosminiekam, tāds vecs Harijs Poters,» saka Kaspars Znotiņš.

Filmēšanas process bijis divās daļās - vasarā un ziemā, turklāt tā notikusi ļoti skarbos klimatiskajos apstākļos - no rīta mīnuss 25, pa dienu - mīnuss 15. Protams, tie bijuši ideāli apstākļi filmai, bet ne īpaši komfortabli radošajai komandai. «Es kā aktieris esmu drusku hipohondriķis, man ir bailes no saslimšanas, jo vakaros jāspēlē izrādes, un ir nepatīkami, ja nākas atcelt izrādi manis dēļ. Kad ekstrēmos apstākļos esi desmit stundas dienā, protams, ir bailes saslimt, bet laikam jau ķermenis mobilizējās, un neviens no grupas nesaslima. Vispār - mūsdienu cilvēkam tēma «bailes» ir diezgan tuva. Ja internetā paskatās, kuri raksti ir vislasītākie un komentētākie, tad jāatzīst - tie, kuru virsraksti ir saistīti ar apdraudējumu. Mūsdienu cilvēks ikdienā ir tik ļoti saistīts ar trauksmi, bailēm, nervozitāti,» uzskata aktieris. «Patiesībā - no šādām lomām atsakās, jo filma nav nekāda gaišā. Sajūta, ka it kā ir laimīgās beigas, bet viss ir ļoti slikti,» rezumē Kaspars Znotiņš. Aktierim ir četri bērni, un viņam esot labi zināmas tās bailes, ko vīrietim nākas piedzīvot, pirms viņš kļūst par tēti. «Man mājās ir uzraksts - «es nebaidos, jo man ir bērni». Domājiet, ko gribat. Uzraksts bija uz kaut kāda magnētiņa, es pat nezinu, kā tas uzradās mūsmājās, visticamāk, to atnesa sieva vai sievasmāsa. Tomēr man ir par ko padomāt. Arī par to, ka pēc manis kaut kas paliks.»

Pāris gadi trimdā

Jaunā sezona Jaunajam Rīgas teātrim nozīmīga ar to, ka tā ēkā Lāčplēša ielā sācies remonts, un dažus gadus trupa dzīvos bijušās Tabakas fabrikas telpās, kas pielāgotas teātra vajadzībām. Protams, vecā ēka, kurā vēl joprojām notiek mēģinājumi, ir mīļa, tomēr arī jaunās telpas esot labas «kā trimdas vieta». «Telpas ir praktiskas, vienkāršas, bez sentimenta. Varbūt būtu bijis foršāk, ja būtu atstāts fabrikas rūpnieciskais raupjums, bet šis arī nav slikts variants,» lietišķi nosaka aktieris. Jaunā Rīgas teātra jaunā mītnes vieta atrodas tieši pretī Dzemdību namam, un, iespējams, šajā faktā var saskatīt kādu zīmi. «To var saprast arī kā īpaši, jo mums ir jāpārdzimst,» saka aktieris.

Šī sezona Kasparam Znotiņam sākusies ar Sanitāra lomu izrādē Pēdējā Ļeņina eglīte. «Izrādi veido Uldis Tīrons, viņš nav profesionāls režisors, bet - žurnālists un filozofs, labi zina materiālu, pie kā strādā, turklāt perfekti iztēlojas bildi, ko grib redzēt. Izrāde top kā grotesks stāsts par Ļeņina dzīves pēdējām dienām. Vienlaikus - kā atgādinājums par latviešu lomu boļševiku varas noturēšanā un nostiprināšanā. Ļeņina Krievija parakstīja brīvlaišanu, proti, atzina Latvijas neatkarību. Daudzi latvieši saistīja savas dzīves ar boļševismu, bet, protams, 1937. gadā tika apkauti. Tas ir milzīgi skaists un skarbs paradokss - Rīgā pie Okupācijas muzeja joprojām stāv piemineklis sarkanajiem latviešu strēlniekiem - cilvēkiem, kas palīdzēja nosargāt boļševiku režīmu, kas piedzemdēja Staļinu, Otro pasaules karu, deportācijas, Latvijas okupāciju.»

Rimtums

Arī šovasar Kasparam Znotiņam daļa no atvaļinājuma bija jāvelta jaunas filmas tapšanai - režisore Anna Viduleja veido filmu pēc Anšlava Eglīša romāna Homo Novus motīviem. Aktieris atveido pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu Latvijas mākslas pasaules pelēko kardinālu Fēliksu Kurcumu. «Un mazliet arī atpūtos. Vecākais dēls jau ir savā dzīvē, bet kopā ar jaunākajiem bērniem izbraucām ar riteņiem, ar laivām, bet pārsvarā bijām pa mājām un pa laukiem. Pie sievasmātes, pie savas mātes, pa Kandavu, pa Drustiem,» saka Kaspars Znotiņš. Nu jau laukos diez kas nav palicis no lauku darbiem, ne vairs siens jāvāc, ne jākaplē biešu vagas, tomēr viens darbiņš gan vēl palicis. «Man Kandavā malka jāgādā. Zāģējam, skaldām, krāmējam. Šis ir viens no tiem darbiem, kas man vēl palicis. Varētu jau bez tā iztikt, varētu nokārtot tā, ka nav tas jādara, bet mums, rīdziniekiem, tik bieži negadās ilgstoši darīt vienu - četras, piecas, desmit stundas no vietas. Tā ir kā meditācija. Kad dari rimtu darbu, tas nomierina. Aristotelis ir teicis, ka laime ir netraucēta darbība. Ja izdevies kaut ko ilgstoši un bez steigas, bez blakus domām darīt, tad var beigās teikt - ir izdevies labi pavadīt laiku. Vasarā iestājas rimtums, saraustītība, kas tik raksturīga citiem gadalaikiem Rīgā, tiek pārtraukta. Latvijas vasara iedod netraucētās darbības sajūtu,» atzīst aktieris.

Kādreiz malkas zāģēšanā un skaldīšanā viņa palīgs bija vecākais dēls, bet nu talkā nāk jaunākais. No vienas puses - svarīgi ir bērnam šādus darbus iemācīt, bet, no otras puses - bailes, ka tik kas nenotiek. «Vecāki jau tagad baidās - ķiverīte bērnam galvā, peldveste mugurā, tikai tad var palaist,» smaidot saka četru bērnu tētis. «Ir svarīga ļaušanās. Ir jāpaļaujas. Visu nevar nokontrolēt, visur arī nevar spilvenu palikt. Nevar taču visu laiku bailēs dzīvot, ir vajadzīga paļaušanās. Lai gan es pats spēju galvā izgudrot daudzas lietas, no kurām es baidos, bet pēc tam, sākot darīt, saskaroties, izrādās - viss bija iluzori. Atzīstu - es spēju iegrimt izdomātās, iluzorās bailēs.»

***

Kaspars ZNOTIŅŠ

• Aktieris

• Kopš 1997. gada strādā Jaunajā Rīgas teātrī

• Dzimis 1975. gada 7. oktobrī

• Precējies, bērni: Zīle (5), Krišs (14), Rūta (16) un Emīls (23)

• Beidzis Kandavas vidusskolu (1993), Latvijas Kultūras akadēmiju (specialitāte - dramatiskā teātra aktieris, 1997)

• Lomas Jaunā Rīgas teātra izrādēs: Doktors Ranks (H. Ibsens Nora, 2017), Stīvs (M. Velbeks Pakļaušanās, 2016), Konstantīns (Cerību ezers, 2015), Oņegins (Oņegins. Komentāri, 2012), Jago (V. Šekspīrs Otello) u.c.

• Saņēmis Harija Liepiņa balvu (2011), Spēlmaņu nakts balvu nominācijā Labākais aktieris (2010).

• Nominēts Spēlmaņu nakts balvai kategorijā Labākais aktieris (2009) un Labākais jaunais aktieris (1999)

• Lomas filmās Seržanta Lapiņa atgriešanās, Medības, Rūgtais vīns u.c.

TV seriālā Likteņa līdumnieki