Jākobs Vegēliuss: Necenšos sekot, kādi ir modes virzieni

 
©F64

Jākoba Vegēliusa – internacionālā bestsellera Kapteiņa pērtiķis autora – viesošanās Rīgā apliecināja to, ka arī literatūras jomā Latvija aizvien mazāk līdzinās provincei. Mūsu bērni lasa to, kas ir aktuāls pārējā pasaulē, atzīti autori uzstājas Latvijas Nacionālajā bibliotēkā un tiek uzņemti ne mazāk silti kā citur. Apgādā Zvaigzne ABC šoruden izdotajai Rutes Lediņas tulkotajai grāmatai ir vērts pievērst uzmanību arī tāpēc, ka tā nav klasiska bērnu vai jauniešu grāmata. Drīzāk ģimenē lasāma dēku grāmata, jo pasaules pieredze liecina – par Sallijas Džounsas dēkām jūsmo lieli un mazi, jauni un veci. Šajā darbā ir pārdomāts viss, sākot no paša autora rūpīgi grafikas tehnikā darinātajām ilustrācijām, beidzot ar rindstarpām, kas atvieglo lasīšanu un iedrošina to darīt mazos lasītājus, radot viņos mūsdienās tik nepieciešamo ticības sajūtu – jā, es spēju izlasīt šo biezo grāmatu.

- Parasti autoriem mēdz prasīt - kā jūs izdomājat savus varoņus. Reizēm tas varbūt arī skan banāli, tomēr ne jau gadījumā, kad galvenā darba varone ir gorillu mātīte Sallija Džonsa, kura ir tik gudra, ka pati ar rakstāmmašīnu raksta stāstu.

- Gorillas Sallijas Džonsas tēls pirmoreiz parādījās bērnu grāmatiņā, kurā ir ļoti maz teksta un daudz ilustrāciju. Tas ir pavisam īss stāsts par to, kā Sallija ceļo ar mediķi pa upi. Tā šis tēls radās. Pēc tam man ienāca prātā ideja uzrakstīt stāstu, kurš būtu kā tāda Sallijas Džonsas biogrāfija. Šī grāmata nav izdota latviešu valodā. Tas ir tāds dzīves stāsts, leģenda par Salliju Džonsu. Kad šo grāmatu pabeidzu, jutu, ka šī varone nav mani nogurdinājusi. Tad izdomāju, ka varētu tapt nākamā grāmata, bet to rakstītu viņa pati. Pirmajā grāmatā esmu izstāstījis, kā viņa iemācās lasīt, kamēr strādā pie mediķa. Viņš iemāca gorillu arī rakstīt, un Sallija raksta viņa vietā mīlas vēstules ar rakstāmmašīnu - tāpēc jau viņai ir iemācīts to darīt. Nolēmu šo ideju attīstīt, ļaujot Sallijai izstāstīt pašai savu stāstu. Drīzāk jau viņa pati atnāca pie manis, nevis es viņu izdomāju. Sākumā Sallija Džonsa vairāk bija zīmējums.

- Tā ir liela veiksme bērnu autoram, ja pats vari uzzīmēt savus varoņus tādus, kādus tos redzi.

- Jā, tā tiešām ir liela priekšrocība, ka vari ne vien rakstīt, bet arī pats ilustrēt. Es parasti sāku ar tekstu. Man rakstīšana ir daudz smagāks darbs. Zīmēšana nāk pēc tam, tā ir vairāk izklaide un atpūta. Priekšrocība, ka esi arī ilustrators, slēpjas tajā, ka viss obligāti nav jāpasaka tekstā. Zīmējumi papildina rakstīto, un nav jāsaka divreiz viens un tas pats. Ja, piemēram, attēlā ir varonis zilā džemperītī, man tas vairs nav jāraksta tekstā. Lasītājs to redz pats. Es cenšos darīt tā, lai attēls un teksts strādā kopā kā veselums, viens otru papildinot.

- Ideāli! Man tā ir gadījies, un esmu arī runājis par to ar citiem autoriem. Mākslinieks uztaisa ļoti labus attēlus, bet tie ne vienmēr īsti sader kopā ar tekstu. Pats jau savus varoņus redzi citādi nekā kāds cits no malas.

- Jā, tā tiešām ir! Reizēm notiek, ka ilustrācijas ir pat ļoti talantīgi uzzīmētas, ar izdomu, bet tas nav tas, ko domājis autors. Man šajā ziņā tiešām ir ļoti paveicies, kas spēju darīt abas lietas.

- Pavasarī biju Boloņas starptautiskajā bērnu grāmatu tirgū. Tur bija diezgan skaidri vērojamas divas globālās tendences ilustrācijā - Disneja stila cukurģīmīši un pretējā galējība - drūmi, pat biedējoši viepļi. Man šķiet, jūs ejat savu ceļu, vai tā ir?

- Godīgi sakot, es par to daudz nedomāju un pat necenšos sekot, kādi šobrīd ir valdošie modes virzieni un kas šajā jomā notiek. Jā, zinu, ka droši vien man to vajadzētu darīt, bet man par to nav nekādas intereses. Man patīk rakstīt un patīk zīmēt. Tas arī viss, nevajag no manis prasīt vairāk.

Ekrānšāviņš no avīzes

- Kurš izdomāja šo burtu izkārtojumu jūsu grāmatā? Šķiet, ka burti ir lielāki vai arī rindstarpas platākas, kas rada tādu vieglu un ātru lasīšanas sajūtu.

- Paskatīsimies un salīdzināsim ar zviedru izdevumu. Redziet, apmēram tāds pats. Es neteiktu, ka burti ir lielāki, rindstarpas - tās gan! Šādi lasīt ir vieglāk…

- …bet tā ir lieliska ideja tā vecuma lasītājiem, kas no bērnu grāmatām pāriet uz lielajiem tekstiem!

- Mani zviedru izdevēji par to sākumā sūrojās, bet tas gan nebija visai nopietni domāts, kad teicu, ka gribu, lai manā grāmatā būtu vismaz kādas trīssimt vai pat četrsimt lappuses. Pēc tam viņi paši jokojās, ka esot iznākušas visas sešsimt. Manuprāt, tas ir ļoti, ļoti svarīgi, lai grāmatu būtu viegli lasīt. Es esmu sapratis, ka ne jau burtu izmērs ir svarīgākais, bet gan rindstarpu lielums. Starp rindām jābūt gaisam.

- Vecāki bieži sūdzas, ka puikas tagad vispār negribot lasīt. Vai jums ir kādi ieteikumi šajā ziņā?

- Man gan šķiet, ja es tagad būtu divpadsmit vai četrpadsmit gadus vecs puika, tad man būtu vesela jūra interesantu grāmatu ko lasīt. Ir taču visa šī tik viegli uztveramā suspense literatūras kaudze, kas ir tik viegli un ātri lasāma. Tā taču apmierina visas tās gaidas, ko šajā vecumā var vēlēties, sākot no laupīšanām, beidzot ar visu pārējo. Es nedomāju, ka trūkst grāmatu. Man šķiet, ka vienkārši vajag pievērst vecāku lielāku uzmanību arī šai grāmatu grupai un piedāvāt lasīt tās. Puišiem tagad taču ir tik daudz interesanta visapkārt. Bet es tiešām nezinu, kā padarīt viņus par lasītājiem, tas ir ļoti sarežģīts jautājums.

- Tā ir milzīga problēma, viņi izaug nelasot, nav veiksmīgi savā dzīvē un karjerā, jo nedarbojas tēlainā domāšana.

- Jā, tā tiešām ir problēma. Ja gribi dzīvē pieņemt pareizus lēmumus, tev ir jālasa. Un ne jau tikai jālasa. Bet man tiešām nav pareizās receptes, ko šajā ziņā varētu iesākt. Es gribētu, lai būtu.

- Kam rakstāt savas grāmatas, un kas ir jūsu galvenais lasītājs Zviedrijā? Bērni, jaunieši, vecmāmiņas?

- Tajā brīdī, kad rakstu, man nav nekāda specifiska adresāta, kam es to daru. Zinu, ka laikam vajadzētu rakstīt kādam konkrētam lasītājam, tā vismaz māca visas šīs rakstīšanas teorijas, bet tā nav. Ja tā pavērtē un paskatās, tad manas grāmatas lasa gan mazi un jauni, gan sirmi un ļoti veci. Publika ir ļoti dažāda, varbūt var mēģināt noteikt kādu vecuma grupu, bet man tiešām nav tāda sava iedomātā lasītāja, kuram to visu rakstu.

- Es te Latvijā no sava vecuma kungiem, kuri pirmoreiz paņēma rokā jūsu grāmatu, dzirdēju apmēram šādu tekstu -o, tas jau izskatās kā mūsdienu Žils Verns - Kapteiņa Granta bērni. Par to nav jābrīnās, tas nāk no mūsu bērnības, kad Verns bija ļoti populārs Latvijā. Sakiet, vai esat ietekmējies no viņa, vai tās varbūt tomēr ir tikai tādas latviešu lasītāju fantāzijas par šo tēmu?

- Jā, arī es esmu dzirdējis par šo salīdzinājumu. Ir tikai viena problēma - es nekad neesmu lasījis Žilu Vernu. (Smejas.) Arī es, protams, esmu ietekmējies no grāmatām, kuras lasīju. Nu, piemēram, no Tintina un Somijas zviedru rakstnieces un ilustratores Tūves Jānsones darbiem. Viņi uz mani atstāja lielu iespaidu. Manuprāt, tā bija kaut kas stipri vairāk par parasto bērnu literatūru vai komiksiem, kaut arī Jānsone taisīja komiksus. Šie darbi bija savā ziņā tādi kā viedokļa paudēji un veidotāji. Lasot šīs grāmatas dažādā vecumā, redzi tajās dažādas lietas. Būtībā katrā vecumā tā ir cita grāmata. Tas ir kaut kas tāds, ko tagad mēģinu ielikt savās grāmatās. Gribu, lai tās ir kaut kas katram lasītājam. Es domāju arī, ka, rakstot bērniem, nedrīkst baidīties par to, ka viņi kādu detaļu var nesaprast. Ja lasi, tad esi iekšā šajā grāmatā. Ja tur ir kādas lietas, kas nav saprotamas, tad tā nav nekāda bēda - tas ir kā logs uz pieaugušo grāmatām. Grāmatai ir jābūt kaut kam, kas aizrauj, kas piešķir garšu. Par manu grāmatu Zviedrijā ir bijuši komentāri - nesaprotami vārdi, pārāk sarežģīta bērniem. Es domāju - nav taču obligāti jāsaprot visi tie vārdi. Galvenais, lai esi aizrāvies ar grāmatu, lai ir interesanti lasīt. Lasot prāts uzzīmē grāmatas pasauli.

- Man šķiet, ka vēl viena svarīga lieta, kas ir Tūvei Jānsonei - viņas varoņi jau tikpat kā nav bērni, tie ir pieaugušie un ļoti nopietni, kaut arī nedaudz ķerti.

- Jā, piekrītu. Tas ir iemesls, kāpēc arī manās grāmatās nav pārāk daudz bērnu. Tas, ko atklāju, rakstot šo grāmatu - fakts, ka to raksta dzīvnieks - liela gorilla - viņa ir kā ieejas kods pieaugušo pasaulei. Ja grāmatas galvenais varonis būtu bērns, es šādu stāstu uzrakstīt nevarētu. Sallija Džonsa ir iespēja stāstīt stāstu par pieaugušo pasauli, kas skatīta tādā nedaudz naivā veidā. Tas ir apmēram tāpat kā Tintinā, kur varoņi nav bērni.

- Man vienmēr ir šķitis, ka tikai izskatāmies ļoti nopietni, bet patiesībā visi esam drusciņ ķerti. Kā Jānsones varoņi. Esam sākuši runāt par to, kā uzrakstīt labu stāstu. Vai jums ir kāda recepte?

- Pirmkārt, ir jābūt pārņemtam ar šo ideju. Ir jāsaprot, kas patīk un ko gribi pateikt. Vai pašam patiks tāds darbs, kādu to raksti. Jābūt savā ziņā arī lasītājam un kritiķim vienlaikus. Es nekad neesmu apmeklējis nekādus rakstnieku kursus vai apmācības, tāpēc man ir ļoti grūti sākt tagad izklāstīt kādas smalkas teorijas par rakstīšanu. Var teikt, ka man nav receptes. Es vienkārši rakstu.

- Ko jūs domājat par nu jau klasisko paaudžu konfliktu? Jaunieši lieto datorus un atrodas to ietekmē, vecie iebilst un uzstāj, ka vairāk jālasa, nevis jāsēž virtuālajā realitātē.

- Man pašam ir divi dēli. Vienam ir astoņpadsmit, otram četrpadsmit. Jau no paša sākuma es centos dabūt viņus prom no datoriem visos iespējamos veidos. Bet šajā procesā es arī šo to esmu sev atklājis. Mēs dzīvojam laukos, tuvumā nav kaimiņu bērnu, kuri būtu manu dēlu vecumā. Tomēr maniem dēliem bija jābūvē sava dzīve, jāsocializējas, jākomunicē ar vienaudžiem. Tāpēc nevaru teikt, ka sēdēšana pie datora ir simtprocentīgi negatīva. Tā var palīdzēt socializēties, padarīt dzīvi bagātāku. Pateicoties datoram, mani dēli iemācījās angļu valodu līmenī, kādu es nekad neesmu spējis apgūt. Viņi internetā komunicē ar draugiem no visas pasaules. Es domāju, ka internets daudzējādā ziņā ir lielisks izgudrojums. Bet pavisam noteikti apsēsta atkarība no datorspēlēm nudien nav nekas labs. Bet tad, kad es viņiem to mēģināju teikt, viņi atbildēja - labi, par spēlēm tev ir taisnība, bet skaties, mēs taču esam čatā, te notiek tik daudz interesantu lietu. Mēs te atrodam jaunus draugus no visas pasaules. Ja jūs man šo jautājumu uzdotu, teiksim, pirms gadiem pieciem, mana atbilde būtu ļoti negatīva, tomēr tagad es teiktu, ka tā ir pasaule, par kuru es zinu ļoti maz.

- Un kā, jūsuprāt, popularizēt lasīšanu?

- Varbūt te var noderēt arī kaut kas no datoru pasaules. Lai komunicētu sociālajos tīklos, ir jāraksta. Man dēls angliski raksta ļoti labi. Tas, iespējams, rada arī interesi par lasīšanu, jo viņš tagad ir pievērsies trilleriem. Bet kā jums pašam šķiet?

- Es domāju, ka tā ir milzu problēma tieši rakstniekiem. Ja viņi tagad nerūpēsies, lai bērni un jaunieši lasa, kurš pēc divdesmit gadiem pirks viņu darbus? Turklāt pie mums daudzi latvieši brauc dzīvot un strādāt uz citām valstīm un mēs viņus zaudējam kā lasītājus. Tirgus samazinās. Jums droši vien ir citas problēmas.

- Zviedrijā bērnu un jauniešu grāmatu lieta ir diezgan attīstīta. Droši vien nozīme ir arī pašiem autoriem. Zinu, ka Zviedrijā ir rakstnieki, kuri diezgan regulāri tiekas ar lasītājiem un tas tiek pārvērsts par īstu šovu. Bērniem un jauniešiem tas, protams, ļoti patīk. Es nepiederu pie šiem autoriem, nekad negatavoju arī kādas īpašas runas, gaidu, ko cilvēki vaicās, un veidoju savas sarunas ar lasītājiem caur to. Protams, ja kāds autors prot dziedāt, viņam ir vienkāršāk.

- Globālā tendence - autoram mūsdienās jābūt labam dziedātājam, aktierim, šovmenim? Man patiktu, ja rakstnieks vienkārši varētu rakstīt.

- Tieši tā!

- Vai lauki ir jūsu dzīves stils?

- Jā! Tagad tas tā noteikti ir. Dzīvojam apmēram četru stundu braucienā no Stokholmas. Abi ar sievu faktiski nodarbojamies ar vienām un tām pašām lietām. Galvenā profesionālā dzīve Zviedrijā notiek pilsētās, protams, tā norisinās Stokholmā, bet tā jau ir visur Eiropā, tomēr man Stokholma ir jau līdz kaklam.

- Kā skatāties uz pēdējo gadu globālajām problēmām, kas skar visu Eiropu - bēgļi, emigranti, teroristi? Es, piemēram, savos laukos par to varu nedomāt, bet, atbraucot uz Rīgu, visa šī buķete uzplaukst nekavējoties.

- Es domāju, ka ir viens ļoti svarīgs apstāklis, par ko Zviedrijai jādomā. Un pieļauju, ka arī Latvijā tas ir līdzīgi. Mums Zviedrijā notiek pamatīga sabiedrības novecošanās. Ja mēs gribam saglabāt savu dzīves līmeni nākotnē, Zviedrijai vajag vairāk cilvēku. Emigrāciju parasti apraksta kā tādu problēmu - atnāks liela cilvēku grupa un teiks, ka grib dzīvot jūsu valstī. Es domāju, tas nav pareizi. Ja piekrītam tam, ka sabiedrība noveco un nākotnē tas radīs lielas rūpes dažādās jomās, tad vajadzētu fokusēties tikai uz vienu jautājumu - kā šos atnācējus labāk integrēt. Šādā gadījumā jautājums nav par to, vai mēs viņus ņemam vai neņemam, bet gan kā mēs viņus uzņemam. Ja integrācija darbotos, valstij tā nestu lielu labumu. Man šķiet, ka esam tikai procesa sākumā.

- Man šķiet, ka Latvijā ir diezgan grūti noticēt runām par integrāciju padomju pieredzes dēļ. Piecdesmit gadus te dzīvoja cilvēki, kas ne mirkli nevēlējās būt Latvijas sabiedrības daļa. Mūsdienās krieviski runājošo cilvēku jaunākās paaudzes integrējas un brīvi runā latviešu valodā, bet vecajiem šis padomju mantojums joprojām nāk līdzi, un Latvijai tā joprojām ir problēma, kas, dzirdot vārdu integrācija, rada skepsi.

- Integrācija tiešām ir ļoti komplicēta, bet, cik varu teikt par Zviedriju, mums beidzot ir uz to jāfokusējas un jābeidz runāt, vai tas ir labi vai slikti. Mums tiešām vajag vairāk cilvēku.

- Vai grāmatas un literatūra var palīdzēt integrācijas procesā?

- Es tiešām vēlētos, lai mana atbilde šajā jautājumā būtu jā, bet es to nevaru tā apgalvot. Kaut gan, protams, lasīšana savā ziņā ir vingrinājums spējā būt iejūtīgam. No šāda viedokļa literatūra var būt ļoti noderīga, jo arī integrācijā empātijai ir liela nozīme, jo jāsaprot, kāpēc cilvēki bēg no krīzēm un kariem. Lai šo iejūtību attīstītu, ir jāvingrinās, jo ļoti daudziem cilvēkiem pietrūkst tolerances. Bet vai grāmatas te var palīdzēt?

- Ja tā padomā, mūsu padomju bērnībā Pepija Garzeķe un Karlsons pirmie iepazīstināja ar Zviedriju un Stokholmu. Varbūt tas kaut ko dod?

- Jā, tas, iespējams, iedod kaut ko mūsu apziņai, liek saprast kaut ko vairāk, un tā ir tiešām laba lieta.

***

Jākobs Vegēliuss

• Zviedru rakstnieks, grāmatu ilustrators

• Ieguvis balvas vēsturē pirmo Ziemeļvalstu Ministru padomes balvu bērnu un jauniešu literatūrā un prestižo Augusta balvu

• Angļu valodā Jākoba Vegēliusa darbus izdod grāmatu pasaules milzis - Penguin Random House

• Grāmatas par Salliju Džonsu kļūst aizvien populārākas daudzās pasaules valstīs

• Populārākā grāmata Kapteiņa pērtiķis šoruden izdota arī latviešu valodā

• Vairāk informācijas par rakstnieku meklējiet vietnē

www.jakobwegelius.com



 

Ko Tu domā par citu lasītāju komentāriem? Izsaki savu viedokli!