Aktrise Elīna Dambe. Saprast, par ko dzied

«Studiju pēdējā gadā es daudz domāju par to, kurš teātris mani varētu uzaicināt savā komandā. Un ja nu neviens? Esmu priecīga, ka esmu Valmierā. Jo tā ir ļoti laba vieta, kur sākt un turpināt, kāpēc ne? Tas ir teātris, kurā var uzdot jautājumus, kurā neviens nav augstāks, neviens nav zemāks,» uzskata jaunā aktrise Elīna Dambe.

Puškins. Cits formāts

Šonedēļ, 22. septembrī, Valmieras Drāmas teātrī šīs sezonas otrā pirmizrāde - Aleksandra Puškina leģendārais darbs Mazās traģēdijas. Jaunajai aktrisei Elīnai Dambei šī būs pirmā izrāde ar diplomu un ar darba līgumu kabatā, jo viņa ir to laimīgo šā gada aktiermākslas absolventu vidū, kurus savā komandā vēlējās redzēt kāds profesionāls teātris Latvijā. Pagājušajā sezonā viņa jau piedalījusies Valmieras teātra iestudējumos Pazudušais dēls un Klusa nakts, dzēra nakts, strādājusi kopā ar režisoriem Reini Suhanovu un Regnāru Vaivaru, bet šis iestudējums ir pavisam citas režijas skolas pārstāvja vadībā - to iestudē Sanktpēterburgas Teātra mākslas akadēmijas režijas nodaļas absolvents Sergejs Ščipicins. «Ar Puškina triloģiju Mazās traģēdijas esmu iecerējis rādīt dzīvi kā nepārtrauktu ceļojumu un piedzīvojumu, kur dzīve ir kā brīnums, kuru vajag izdzīvot maksimāli un pilnvērtīgi ar visām tajā esošajām emocijām, jūtām un kaislībām, bet pie viena nosacījuma - tam būs dots ļoti maz laika, līdzīgi kā Puškins sarakstīja šīs trīs viencēliena lugas - vienā elpas vilcienā,» tā par šo iestudējumu saka viesrežisors Sergejs Ščipicins, kurš režijas mākslas pamatus apguvis pie Krievijas teātra režijas leģendas Ļeva Dodina. Der zināt, ka trīs viencēliena lugas - Mocarts un Saljēri, Akmens viesis un Dzīres mēra laikā -, tās apvienojot zem viena nosaukuma Mazās traģēdijas, Puškins sarakstīja 1830. gadā, holeras epidēmijas dēļ izolējoties no ārpasaules. Iestudējuma radošajā komandā ir scenogrāfs Kristaps Kramiņš, kostīmu māksliniece Elīna Valdmane un viesmākslinieki no Sanktpēterburgas - gaismu mākslinieks Aleksandrs Rjazancevs un horeogrāfe Rezeda Gajanova.

Elīna Dambe ir priecīga, ka jau pagājušajā sezonā, kamēr studējusi pēdējā kursā, jau piedalījusies Valmieras teātra iestudējumos, tā izdevies iepazīt kolektīvu. «Nu jau esmu mazdruciņ apostījusi tur gaisu, zinu, kas un kā...» pasmaida jaunā aktrise. Nelielas grūtības gan sagādājot komunikācija ar viesrežisoru, jo viņa ne pārāk labi prot krievu valodu, tomēr tas nekādi neietekmējot radošo procesu. Par iestudējuma procesa galarezultātu, protams, nevar spriest vēl pirms pirmizrādes, tomēr viņa domā, ka šī izrāde būs «neierasts formāts, turklāt mēs mēģinām runāt par nedaudz citām lietām, nekā savos darbos runā Puškins, bet varbūt tikai laikmets ir cits...».

Valmieras teātra kolektīvā Elīna esot iejutusies itin labi, grūtāk bijis pērn, kad mēģinājumos, izpildot režisora norādījumus, nereti domājusi, ka viņai nekas nesanāk, un pieķērusi sevi pie domas «un ko tagad par mani domā Dace Everss vai Ieva Puķe? Pēc tam sapratu - viņas neko nedomā, viņas vienkārši skatās, kā mēs mēģinām».

Gads pārdomām

Par teātri Elīna neesot sapņojusi kopš bērnības, vismaz ne apzināti. Sagadīšanās pēc, aktrise Anta Aizupe, kura arī ir no Alūksnes, ir māsa Elīnas labākajai draudzenei, abas braukušas skatīties izrādes ar Antas piedalīšanos. «Man bija tikai 15 gadu, bet mani uzrunāja tā vide,» saka jaunā aktrise. Tomēr, mācoties vidusskolas pēdējā klasē, viņa braukusi uz sagatavošanas kursiem Stradiņa universitātē, gribējusi studēt dietoloģiju, neizturējusi konkursu, aizgājusi mācīties uz Kultūras koledžu. Pēc gada mēģinājusi uz aktieriem un tikusi. Par viena gada pauzi Elīna ir pat pateicīga liktenim, jo tā esot bijusi iespēja daudz ko pārdomāt, sevi sakārtot. Brīvdienās strādājusi par viesmīli, lai gūtu vismaz kaut kādus ienākumus un nebūtu pilnībā finansiāli atkarīga no vecākiem, lai gan viņi meitu uzturējuši visu studiju laiku. Sākumā vecāki bijuši bažīgi par meitas izvēli, teikuši, ka var būt grūtības atrast darbu, ka arī atalgojums nav diez ko liels, bet nu jau sen pieņēmuši meitas izvēli. «Man tētis ir mehāniķis, mamma - sociālā darbiniece, bet strādā Aizsardzības ministrijā, viņi nekad nav bijuši regulāri teātra apmeklētāji, tikai pa retam. Kopš sāku mācīties aktieros, viņi ir bijuši uz visām manām pirmizrādēm, vienmēr ieradušies ar pīrādziņiem un Alūksnes kandžu, visi kursabiedri vienmēr īpaši gaidīja manus vecākus,» smaidot saka Elīna Dambe. Nu viņi uz meitas pirmizrādēm brauc uz Valmieras teātri. Pagaidām darba līgums ar teātri viņai noslēgts uz vienu gadu, un Elīna uzskata, ka tas ir ļoti labi, jo šādas attiecības nozīmē visu laiku uzturēt sevi formā. «Šķiet, 2. kursā režisors Elmārs Seņkovs teica - Dambe, kad es tevi pirmo reizi ieraudzīju, man likās, ka tu esi vai nu ģeniāla, vai atpalikusi. Atceros, ka es biju ļoti sabijusies iestājeksāmenos. Gundars Āboliņš, kurš arī bija uzņemšanas komisijā, pēc tam bija atbraucis uz restorānu, kurā es tolaik strādāju par viesmīli, un teica - zini, kāpēc mēs tevi paņēmām? Tāpēc, ka mums šķita, ka tu saprati, par ko tu dziedi. Iestājeksāmenos dziedāju lietuviešu tautas dziesmu - lieli putni, dziedātāji/laiks nu jums uz mājām doties/čīr, čor/čīr, čor... Es nezinu... Ir bijušas dažādas situācijas, kas daudziem radījušas jautājumus, kāpēc mani vispār uzņēma. Bet es esmu priecīga, ka mani uzņēma. Protams. Tomēr pirmie mēneši ir patiešām ļoti grūti. Man nebija viegli. Pēc tam jau viss aiziet... Man pašai nekad nebija nekādu šaubu, ka es pabeigšu.»

Dmitrijs Suļžics, F64 Photo Agency

Kāzas - pēc gada

Darbs Valmieras teātrī Elīnai nozīmē arī to, ka viņa visu laiku būs ceļā, jo dzīvesvieta būs Rīgā. «Manam topošajam vīram Rīgā ir labs darbs, viņš ir basketbola komandas VEF fizioterapeits, viņš nepārcelsies uz Valmieru, es viņam nevaru to pat lūgt, jo tas ir mans darbs, manas radošās ambīcijas, bet nekad jau nevar zināt, kā dzīve iegrozīsies,» uzskata Elīna. Rīgā abi iegādājušies dzīvokli, tam nepieciešams liels remonts, bet cerams, ka līdz kāzām, kas ieplānotas nākamā gada 30. jūnijā Alūksnē, darbi mājoklī tiks pabeigti.

«Noteikti vajag sevi uzturēt labā fiziskā formā. Es to visu laiku nedarīju, intensīvāk sportot sāku pagājušā gada nogalē. Un ir sajūta, ka ķermenis ir labā tonusā, un interesanti, ka tonusā ir ne tikai ķermenis...,» atzīst Elīna Dambe. «Es gribētu vairāk ceļot, pēdējo reizi kopā ar vecākiem ceļoju uz Nīderlandi pie brāļa, kad viņš tur beidza skolu, bet tagad, protams, ar ceļošanu tiks iepauzēts. Reizēm domāju - man patiešām ir viss un viss ir labi, un ik pa laikam man iezogas - ja nu nāks kas slikts, bet iespējams, labi ir tāpēc, ka es esmu pozitīvi noskaņota. Ik pa laikam jau notiek kas slikts, bet es mēģinu neieiet tajā pārāk dziļi... Zinu, ka izklausās baigi labi un pareizi, bet man tiešām ir labi, nav par ko sūdzēties.»

***

Elīna DAMBE

• Aktrise, kopš šīs sezonas strādā Valmieras Drāmas teātrī

• Absolvējusi Alūksnes pilsētas sākumskolu (2006), Ernsta Glika Alūksnes valsts ģimnāziju (2012), Latvijas Kultūras akadēmiju (Teātra un audiovizuālās mākslas katedru, 2017), Alūksnes bērnu mūzikas skolu (2008)

• Filmējusies režisora Renāra Vimbas filmā Es esmu šeit, Martas Hercas īssfilmā My Cup is Overflowing, Montas Gāganes īssfilmā Meldra u. c.

• Lomas VDT iestudējumos: Pazudušais dēls (režisors Reinis Suhanovs, 2017), Klusa nakts, dzēra nakts (režisors Regnārs Vaivars, 2017)

• Neprecējusies, ir saderināta

• Hobiji: peldēšana, braukšana ar riteni, runāšana malēniešu dialektā, dziedāšana, klavieru spēlēšana