Silvijas Radzobes pētījums par Čaku: Maza klizma ar komunismu

Lai nu piedod Aleksandrs Čaks, bet, pārfrāzējot viņa paša lišķīgos pantus, tieši tā arī viņam galu galā gadījās. Ja gribat zināt, kāpēc, tad jālasa Silvijas Radzobes grāmata «Kosmopolītu lieta» un Aleksandrs Čaks. Reti iesaku grāmatas, ko lasīt, jo gaumes ir dažādas. Kā teica filmas Brālis varonis – kas krievam labi, tas vācietim nāve. Tomēr šo iesaku tiem, kam interesē Čaks.

Bez aklas mīlas

Vispirms atkāpe, kas ir svarīga saistībā ar Radzobes darbu. Latviešiem piemīt grēciņš, kas velkas līdzi no jaunlatviešu Pēterburgas Avīzēm. Tā ir tradīcija runāt par kultūras dižgariem kā par uz zemes mītošiem dieviem. Nepārspīlēšu apgalvojot, ka pat nopietni pētnieki pret izpētes objektiem dažādos laikos ir izturējušies kā tādas nekritiskas vecmeitas pret savu pārbaroto runci. Tāpēc mums netrūkst cildenu leģendu par personībām, kas privātajā dzīvē bija diezgan nožēlojamas.

Tad, lūk, Silvijas Radzobes pētījums beidzot neraugās uz Aleksandru Čaku kā uz mīļu palaidnīgu puišeli, Sašiņu, kam smuko pantu un ģenialitātes dēļ tiek piedoti visi viņa grēciņi. Turklāt teksta intonācija nav kritiens otrā grāvī - no sērijas, kā gan šis deģenerāts kaut ko spēja uzrakstīt. Tas tiešām beidzot ir pētnieces skatījums, kas, cik nu tas iespējams objektīvi, runā par pēckara laika padomju Latvijas rakstnieku vidi - iespējams, pietuvojoties tai patiesībai, kas ir kaut kur tur ārā - aiz rūpīgi būvētā mīta par padomju laiku cietējiem un pelēkajiem kardināliem, kur sliktie onkas lika kāju priekšā labajiem onkām un tantēm. Būtībā autore šo mītu lauž, jo Radzobe beidzot runā ne tikai par nelāga raksturiem un karjeristiem, kas literātu vidē nebūt nebija spilgtāki kā rūpnīcās, kolhozos vai skolās, bet par režīma atbildību.

Mītam par labajiem cietējiem saknes stiepjas dziļos padomju laikos, kad tas dzīvoja paklusām savējo lokā. Ja tā saliek kopā - cieta visi, sākot no Skujiņa, beidzot ar Čaklo. Varbūt Grigulis necieta, bet ej nu zini. Jāpajautā Mirdzai Kļavai. Nu kur šajā mītā ir loģika? Vispirms dažāda talanta onkuļi un tantes rakstīja vienādi pretīgas rīmes par tautu tēvu Staļinu, par visu suņu un bērnu draugu Ļeņinu, par komunismu un padomju sauli, glumus stāstus par jūrniekiem, kas vētrā nāves briesmās nožēloja tikai vienu - ka nav redzējuši Maskavu. Nu labi, reizēm cits citu pakritizēja kādā rakstā vai runā, bet kam negadās? Vai nu tagad nekritizē un pārspīlētas slavas dziesmas nedzied? Ja palasa 20. gs. 40. un 50. gadu presi, ir grūti saprast, kāpēc viens, kurš dievojas, ka ir komunists, ir labāks par otru, kurš apzvēr to pašu. Turklāt slavenās vajāšanas kampaņas tieši tādas arī ir - beigās desmit kritizētājiem visa šī šļura kā pīlei ūdens, bet vienam īpaši jūtīgam - nāves spriedums. No malas raugoties, ej nu saproti. Var, protams, visu novelt uz Griguli, bet tas tomēr ir prasti, bezgaumīgi un absolūti noiets etaps, ja gribam uzzināt patiesību. Starp citu, Grigulis Silvijas Radzobes grāmatā parādās drīzāk kā cinisks un pragmatisks intelektuālis. Tādi kā viņš tagad dzied slavas dziesmas Sorosa vērtībām, ģenderam, pirms dažiem gadiem arī divvalodības iespējai un visam tam, par ko labi maksā.

PĀRCENTĀS. Likteņa ironija, Aleksandrs Čaks sarakstījis dzejoli arī par partijas ideologu Biedru Ždanovu Ļeņingradā, kura iniciētā Ļeņingradas žurnālu lieta ar rikošetu trāpa pašam Čakam. Atskaņas ceļu - zeļu un klizmu - komunismu nav patikušas pat mazprasīgajam Glavļitam, tāpēc cenzūra šo dzejoli nav ļāvusi drukāt / Publicitātes foto

Varas atbildība

Mūsdienās, kad tāpat visādi gnīdas sit knipjus zem mākslinieku deguna, mēģinot noteikt, kā tiem būs gleznot, komponēt vai dzejot, vismaz ir iespēja pasūtīt viņus vienu māju tālāk. Pēckara Latvijā šīs iespējas nebija. Vara noteica visu - tas ir galvenais secinājums no Silvijas Radzobes grāmatas. Turklāt rakstnieki nudien nebija lielākie kolaboranti un pakalpiņi. Ja kāds reiz paskatītos enciklopēdijās, cik, piemēram, maz latviešu rakstnieku, salīdzinot ar tiem pašiem teātra darbiniekiem, tika pie Staļina prēmijām, viņš justos pat tīri apmulsis. Nelaime vien, literātu kolaboracionisms, uzlikts uz papīra, saglabājas kā virspusē nomesta laikmeta liecība atšķirībā no sen krāsnī nokurinātiem Ļeņina portretiem vai nebūtībā izkūpējušām teātru izrādēm, skaņdarbiem un filmām. Un ar ko labāka bija rūpnīcu strādnieku un studējošās jaunatnes blējošā masa 1. maija un 7. novembra demonstrācijās? Ar ko labāki bija sociālistiskā darba trieciennieki un, piemēram, audējas starptautiskā imperiālisma nosodītājas, kādu ir pa pilnam tā laika preses izdevumos? Silvija Radzobe raksta: «.. jāsecina, ka vēlīnā staļinisma ēra uz gadiem desmit ne tikai aizkavēja latviešu mākslas un mākslas zinātnes attīstību, bet arī kropļoja cilvēku raksturus, stimulējot viszemiskāko instinktu - skaudības, varaskāres, izspiegošanas, apmelošanas - atraisīšanos un uzplaukumu.» (79.,80.) Būtībā šo citātu var attiecināt uz visu Latvijas pēckara sabiedrību. Tie, kas nepiedalījās, brauca uz Sibīriju vai pamuka nomaļās viensētās, cenšoties neizcelties pūlī.

Baiļu faktors

Ļoti cerēju, ka Silvija Radzobe to pateiks, un pateica arī. Kaut gan te būtu derējis lielāks izvērsums, iespējams, īpaša nodaļa par bailēm. Staļina režīms uz tām spekulēja perfekti, kaut arī vārdos lamāja gļēvumu pēdējiem vārdiem. Tomēr jebkurš normāls psihoterapeits, drusciņ patincināts, pastāstīs, ka medicīniskā nozīmē bailes var kļūt par briesmīgu nelaimi.

Tāpat kā daudzi mani vienaudži, es skolas laikā iesmēju par Sudrabkalna rīmēm. Par laimi, mana skolotāja viņu aizstāvēja, sakot, ka Sudrabkalns rakstījis arī ļoti labu dzeju. Laiku pa laikam ar Sudrabkalna tekstiem saduroties, mana smīkņāšana turpinājās līdz brīdim, kad uzzināju par padomju varas nekrietnajām izdarībām ar Sudrabkalna laulību šķiršanu un viņa no sabiedrības rūpīgi slēpto diagnozi. Šis talantīgais vīrs tiešām cieta no bailēm tīri medicīniskā nozīmē, un tā bija liela režīma cūcība, izmantot viņa slimību. Pēckara Čaks savā dzejā bija varbūt vēl lielāks lišķis nekā Sudrabkalns, un tieši Radzobes grāmata man lika domāt par ģēniju ar krietni paplašinātu apziņu, godkārīgu un iespējamas slimības apdraudētu. Nekad jau nav tā, ka daba vai Dievs, iedodot kādu dāvanu, neprasa neko pretī. Mākslinieki ir riska grupa, ja runā par psihiskajām saslimšanām, to man reiz apstiprināja pāragri mūžībā aizgājušais Arkādijs Pancs, kurš tiešām bija zinošs speciālists psihiatrijā un psihoterapijā. Ļoti iespējams, Čaka izmisīgo cenšanos saglabāt savu dzejnieka statusu (lasiet, pārdošanos režīmam), postošos plostus, sagumšanu negaidītās kritikas priekšā visnotaļ noteica viņa trauslā ģēnija psihe. Tas labi saderas ar slimo, nobeigto sirdi, kas «ilgi nevilkšot». (Čakam bija tikai 49.) Es pieļauju, ka dzejnieks pēdējos gadus vadīja totālā stresā un tas viņu beigās arī nokāva. Toreiz jau nebija Vitnijas Hjūstones nomierinošā kokteiļa - ksanaksa ar konjaku. Būdams ģēnijs, viņš ļoti saprata situācijas vājprātu - par labu dzeju dēvē absolūtu draņķi. To varēja kaut kā sagremot dzerot, kamēr režīms viņu slavēja, taču brīdī, kad dzejnieks, kurš pats sevi garīgi izvaroja, cepot stulbas rīmes, saņēma kritiku, kas īpaši neskāra apkārtējos biezādainos grafomānus un teātra kritiķus, tas bija drusku par daudz.

Kā citi

Šajā grāmatā man piesaistīja arī tas, ka Silvija Radzobe ļoti iejūtīgi izstāstīja Čaka gaitas pēckara Latvijā, par kurām varētu arī sašust. Ej nu zini, kādas leģendas šodien stāstītu, ja pēc uzbrukuma Andrejam Upītim, kurā dzejnieks iesaistījās vai nu labprātīgi, vai aiz muļķības, latviešu Gorkiju būtu ķēris infarkts. Izlaižot slavas dziesmas Staļinam, kuras latviešu normālie dzejnieki dziedāja iespējams pat mazāk nekā kaimiņtautu klasiķi, ir jau vēl arī daudz reālākais nesmukums ar aizbraukušo tautiešu aicināšanu atpakaļ uz Latviju, iesaistoties VDK inspirētās spēlītēs, kas dažam labam propagandas apmuļķotam naivulim beidzās ar lēģeri. Varbūt Čaks to nezināja, bet, lai arī bailīgs, ar stulbumu ķerts viņš nebija. Tomēr rīkojās kā citi.

Kad šo rindu autoram, savulaik žurnālistikas tempā rakstot Karoga publikāciju vēsturi, gadījās secināt, ka pēckara periods bija neredzēts iespēju laiks karjeristiem un grafomāniem, aprindas uz mani sāka skatīties ar šķību aci, bet Silvija Radzobe to tagad savā darbā izdara krietni plašāk. Tās bija nekrietnu un netalantīgu karjeristu dzīres, un nav ko viņus tagad par labajiem onkuļiem taisīt.

Ļoti interesanta likās Čaka un teātru kritiķu kosmopolītu lietas Rīgā sasaiste ar Staļina iniciēto absolūti vājprātīgo Ebreju antifašistiskās komitejas iznīcināšanu un Daugavpilī dzimušā Solomona Mihoelsa slepkavību Minskā. Tā sevišķi traģikomiska šķiet tajā ziņā, ka vājprātīgajā Staļina laiku antisemītisma gaisotnē Latvijā neatradās pietiekami daudz teātra kritiķu ebreju, tāpēc peramo zēnu kategorijā nonāca latvieši, novedot Čaku kapā. Autores vilktās paralēles liek uzdot jautājumu - kurš pārnesa Staļina personiskās paranojas un nepatikas tā sauktajā republikāniskajā līmenī? Skaidrs, ka uz dokumentiem balstītas tiešas paralēles te novilkt grūti - ukazu par Mihoelsa novākšanu diezin vai kāds jelkad ir parakstījis.

Noslēgumā

Droši vien klasiskā recenzijā man vajadzētu pieminēt to, ka Silvijas Radzobes zinātniskās monogrāfijas stils vietām nav gluži zinātnisks. Tomēr tas man šajā grāmatā patīk vislabāk, ir versijas, ir minējumi par to, kā varētu būt bijis, jo nevieni arhīvi un liecinieki te nepateiks visu. Ja katrā tādā vietā autore apstātos, neizvirzot hipotēzes vai pat sazvērestības teorijas, lasīt būtu neinteresanti. Čaks nav pelnījis garlaicību. Radzobe to nepieļauj. Profesore godprātīgi ieskicē situāciju un pēckara portretu galeriju tā, lai tā būtu saprotama arī viņas lekciju klausītājiem, un tad ved lasītāju līdzi. Grāmatas apakšvirsrakstā teikts: Dokumentāla hronika ar komentāriem. Tad, lūk, komentāri, par kuriem var arī pastrīdēties, ir visinteresantākie. Šī grāmata paceļ jaunā pakāpē padomju pagātnes izzināšanas procesu Latvijā. Atsakoties no atmodas laika klišejām, autore iet dziļumā, jo ir viena no retajām, kas var atļauties to darīt - kaut vai tāpēc, ka ir savulaik uzdevusi neērtos jautājumus un saņēmusi atbildes no Griguļa, Pabērza un citiem. Man ir aizdomas, ka, neraugoties uz reiz karstajām emocijām, galu galā jaunā intonācijā ieskanēsies kāda balss, kas teiks: «Un vispār - vai šis jautājums par t. s. kosmopolītiem ir tik nopietnas uzmanības vērts? Toreiz to lietu neviens nopietni neņēma. Lai ieskaitītu kosmopolītos, recenzijām par teātri nebija nekādas nozīmes. Skatījās pēc deguniem. Maskavā bija sākusies kampaņa, uz to vajadzēja atsaukties.» (129.) To, ka latvieši ir līdz stulbumam centīgi - gan ķerot kosmopolītus, gan, piemēram, sagriežot zvejas kuģus un slēdzot cukura audzēšanas nozari, mēs tāpat labi zinām.