Birgitas festivāls Tallinā jau trīspadsmito vasaru augusta sākumā pulcina skatītājus un klausītājus gleznainās klostera drupās Piritas piekrastē, piedāvājot laikmetīgās dejas iestudējumus, operu izrādes, vokāli instrumentālās lielās formas un baleta iestudējumus.
Vide līdzinās Dzintaru koncertzāles un Cēsu pilsdrupu kombinācijai. Jumta pārsegums sargā no Baltijā biežajiem nokrišņiem, bet akmens mūri rada īpašu atmosfēru. Sekojot dibinātāja, leģendārā igauņu diriģenta Eri Klasa pēdās, viņa skolnieks, dziedātājs un diriģents Risto Josts turpina īstenot festivāla ieceres, droši raugoties starptautiskajā arēnā, meklējot jaunas perspektīvas un vienlaikus nostiprinot Birgitas festivāla zīmolu Igaunijas un tās galvaspilsētas vasaras kultūras piedāvājumā kā stabilu vērtību. Viens no būtiskajiem aspektiem - sadarbība ar kaimiņvalstīm. No Latvijas šogad Birgitas festivālā Haidna Gadalaiku oriģināliestudējumā piedalījās VAK Latvija, bet festivāla izskaņā ar izrādēm Bolero un Karlsons lido Tallinā ciemojās LNOB baleta mākslinieki.
- Šis ir 13. Birgitas festivāls, varam runāt par to, ka tradīcijas statuss jau ir iegūts? Kādas ir galvenās perspektīvas, uz kurām raugāties kā tā jaunais mākslinieciskais vadītājs?
- Neapšaubāmi, Birgitas festivāls ir jau iesakņojies Tallinas kultūrvidē, ieguvis klausītāju atzinību un uzticību. Tas rada pārliecību, ka līdz šim viss darīts pareizi. Formāta ziņā Birgitas festivāls ir unikāls. Tā uzmanības centrā ir muzikālā teātra daudzveidība - ne tikai operas vai baleta izrādes ārpus teātra. Dibinot festivālu, maestro Eri Klass bija guvis milzīgu pieredzi, diriģējot gan operas, gan simfoniskos koncertus, un pazina šīs mākslas formas niansēs, lai saprastu, ka unikālu pievienoto vērtību var panākt nevis ar vides maiņu, bet gan ar oriģināliestudējuma veidošanu, kurā konkrētajai videi būtu estētiska un simboliska nozīme.
Daudzus gadus festivāla opuss bija Karla Orfa Carmina Burana dažādos iestudējumos, kuros, starp citu, dziedāja arī VAK Latvija. Šobrīd Carmina Burana ir nolikts malā, lai droši vien pēc kāda laika atgrieztos jaunā kvalitātē, taču sākās jauna repertuāra meklējumi, kas izvērtušies ļoti produktīvi. Es personīgi pirmoreiz Birgitas festivālā piedalījos Mocarta operas Bēgšana no serāla iestudējumā 2014. gadā, diriģējot Bīlas orķestri no Šveices. Neilgi pēc tam radās doma par Haidna darbu iestudēšanu Birgitas festivālā - pirmā bija Radīšana, savukārt šogad Gadalaiki - ar pasaules klases akrobātu, Poznaņas baleta mākslinieku, Latvijas koristu un Tallinas kamerorķestra mūziku dalību. Pēc Eri Klasa aiziešanas šis ir lūzuma gads, taču esmu guvis pārliecību, ka festivāla ideja ir stipra, tam ir kur attīstīties.
- Šogad ar latviešu baletu Karlsons lido tika iezīmēta arī jauna mērķauditorija - ģimenes ar bērniem. Vai ir padomā kāds programmā maz iekļauts žanrs?
- Auditorijas paplašināšana arī ir viens no Birgitas festivāla attīstības aspektiem, uzrunājot ne tikai dažādas vecuma grupas, bet arī aicinot kopā cilvēkus ar dažādām muzikālajām interesēm bagātināt savu pieredzi un, iespējams, atklāt arī savai pieredzei kādu jaunu dažādu mūzikas žanru vai pat dažādu mākslas disciplīnu sintēzi. No žanra viedokļa, manuprāt, ļoti perspektīva ir baroka opera. Tā šajā reģionā tiek iestudēta visai reti, taču varētu būt pieprasīta. Gribētu sākt ar slavenākajām baroka operām uzmanības piesaistīšanai, ticu, ka publikai tā būtu jaunatklājumu pilna pasaule, gluži tāpat kā laikmetīgā deja. Atjaunojama būtu arī galā koncerta tradīcija, sevišķi, ja festivālā viesojas spēcīgs solistu sastāvs. Esmu atvērts sadarbībai ar dažādiem muzikāliem projektiem, kuriem, iespējams, nav valsts dotētas bāzes institūcijas, bet kuri lielā mērā ir laikmetīgās mūzikas un teātra kultūras flagmaņi. Nozīme ir tikai kvalitātei, nevis tam, vai projekts ir klasisks vai novatorisks no estētikas vai koncepcijas viedokļa. Birgitas festivāls orientējas uz maksātspējīgu publiku, biļetes ir pietiekami dārgas, lai nevarētu atļauties kompromisus attiecībā uz māksliniecisko kvalitāti.
- Kas ir Birgitas festivāla finansējuma avoti?
- Galvenokārt tas ir Tallinas pašvaldības budžeta finansējums, kā arī sponsoru līdzekļi, atsevišķi projekti piesaista arī valsts finansējumu, taču tas neveido lielāko daļu. Tāpēc, lai arī festivāls pa šiem gadiem šķiet sevi pierādījis, daudz kas atkarīgs no rudens pašvaldību vēlēšanu rezultāta. Pašlaik kopā ar kolēģiem strādājam arī pie idejas nedaudz Birgitas festivāla repertuāra integrēt arī Tallinas filharmonijas sezonas programmā - tas attiecas uz atsevišķiem kamermūzikas koncertiem un neliela mēroga operu uzvedumiem vai koncertuzvedumiem festivāla atpazīstamības veicināšanai.
- Vai Birgitas festivāls sadarbojas arī ar Igaunijas Nacionālo operu?
- Ne gluži. Igaunijas Nacionālā opera ir liela institūcija. Tai ir stipra pozīcija Igaunijas kultūrā, savukārt festivālam ir svarīgi saglabāt savu unikālo raksturu. Es varētu salīdzināt Birgitas festivālu, piemēram, ar Operas dienām Sāremā, kas arī ir stabils zīmols. Varētu šķist, ka mēs kaut ko dublējam, jo Verdi Traviata, Pučīni Toska ir arī INO repertuārā, tomēr mums ir savi akcenti un cits uzstādījums. Nemeklējam gatavas izrādes, ko pielāgot brīvdabas apstākļiem. Piemēram, angļu ceļojošās operas Toska iestudējums tika izvēlēts tādēļ, ka tas šķita ideāli piemērots Piritas klostera videi, kur tā vēsturiskās sienas kļūst par daļu no izrādes dekorācijām - 1. cēlienā, kur darbība notiek baznīcā, vai tikpat labi 2. un 3. cēlienā, kur šie mūri skatītāja iztēlē pārvēršas par draudīgo Santandželo cietoksni.
- Pats esat dziedātājs, bet cik sen jau diriģējat?
- Vairāk nekā desmit gadus. Pēdējos astoņus ikdienā diriģēju operas un baletus Igaunijas Nacionālajā operā, līdz ar to šobrīd tas ir mans ikdienas darbs, kurā jūtos dabiski. Ar dziedātāja pieredzi diriģenta darbā, īpaši operā, ir mazliet cits skata punkts. Vairāk nekā pusi no mana sezonas repertuāra aizņem simfoniskā mūzika, un tas ir lieliski, bet operai piemīt pavisam cita enerģija, jo es jūtos kā komandas spēlētājs ar dziedātājiem, izprotot viņu vajadzības un kopā būvējot gala rezultātu. Katrs vakars, kaut vai tā pati izrāde, operā ir unikāls un neatkārtojams. Operas pieredze ļoti daudz dod arī darbā ar orķestri. Esmu laimīgs, ka man ir iespēja šo pieredzi kombinēt. Šogad festivālā diriģēju Haidna Gadalaikus un Tosku - vienu no skaistākajām un grūtākajām operām. Divi radikāli atšķirīgi projekti, no kuriem katrā gūstu citādu prieku.
- Vai vēl vispār iznāk laika arī dziedāt?
- Joprojām laiku pa laikam apmeklēju savu itāļu vokālo pedagogu Paolo di Napoli, kurš strādā arī ar Latvijas Nacionālās operas solistiem. Šajos septiņos gados esam arī daudz sadarbojušies dažādos projektos. Cenšos sevi uzturēt vokālajā formā, jo tas uztur aktīvu otru smadzeņu puslodi, jo skaņas veidošana pašam ir pavisam kas cits nekā skaņas veidošana ar orķestri. Vēl šovasar došos uz Toskānu, lai piedalītos vairākos koncertos kā dziedātājs.
- Traviata, kas tapusi sadarbībā ar Promfest un Klaipēdas muzikālo teātri, solisti bija Klaudijas Taevas vokālā konkursa Pērnavā laureāti. Vai tas ir viens no Birgitas festivāla regulāras sadarbības piemēriem?
- Tā var teikt. Mēs sadarbojamies ar Promfest, un šī ir lieliska iespēja konkursa laureātiem sevi parādīt, turklāt izrādē, un nekad nevar zināt, vai tieši šī izrāde nebūs izšķiroša viņu turpmākajā karjerā. Es pats vai citi Birgitas festivāla organizatori nevērtē Pērnavas konkursu, bet to dara Promfest vadītājs diriģents Erki Perks, kurš diriģē vienu no operas izrādēm, šoreiz tā ir Traviata, līdz ar to viņš komplektē izrādes sastāvu, vienlaikus dodot iespēju jauniem un talantīgiem solistiem nodziedāt lomas, līdz kurām teātrī viņiem vēl būtu garš ceļš ejams.
- Vai, vienlaikus nodarbojoties ar festivāla māksliniecisko plānošanu, menedžēšanu un pašam diriģējot izrādes, reizēm nešķiet, ka sēžat uz diviem krēsliem?
- Nē, nemaz. Šajā gadījumā tas ir apzināti, ka Tallinas filharmonijas festivāla mākslinieciskais vadītājs ir vienlaikus arī tāds kā spēlējošais treneris, respektīvi, ne tikai plāno repertuāru, bet arī piedalās aktīvi, uzņemoties atbildību par interpretāciju. Tā ir viena no lietām, kas mantota no Eri Klasa, festivāla dibinātāja, un tā arī turpināsim. Diriģēšana patiesībā ir vienkāršākā daļa, organizatoriskais darbs paņem daudz vairāk enerģijas, taču man tas patīk. Sevišķi būtiski man liekas apzināties, ka esmu tas, kurš lielā mērā noteiks Birgitas festivāla kursu nākotnē. Tagad galvenais mērķis ir panākt to, lai festivālu un Tallinas filharmonijas darbību, orķestri un repertuāru publika uztvertu kā veselumu, nevis divas vienības. Otrs mērķis ir saglabāt un attīstīt starptautisko sadarbību ar kaimiņvalstīm - Krieviju, Latviju, Lietuvu - un aicināt arī tālākus viesus no Eiropas un, piemēram, Skandināvijas, kas šobrīd ir neapgūts sadarbības lauciņš. Protams, visi plāni ir cieši saistīti ar budžetu, publikas interesi un iespējām plānot ilgtermiņā.
***
Risto Josts (Risto Joost, 1980)
• Igauņu dziedātājs, diriģents, Tallinas filharmonijas un Birgitas festivāla mākslinieciskais vadītājs (kopš 2016)
• Studējis dziedāšanu, kordiriģēšanu un simfonisko diriģēšanu Igaunijas Mūzikas akadēmijā, papildinājies Mūzikas un skatuves mākslu augstskolā Vīnē
• Maģistra grādu simfoniskajā diriģēšanā ieguvis Stokholmas Karaliskajā Mūzikas koledžā (2008), vairāku starptautisku diriģēšanas konkursu laureāts
• Igaunijas Nacionālās operas diriģents (kopš 2009), Tallinas Kamerorķestra galvenais diriģents (kopš 2013), Leipcigas Radio kora mākslinieciskais vadītājs (kopš 2015/2016 sezonas)
• Koncertējis ar Berlīnes simfonisko orķestri, Leipcigas MDR simfonisko orķestri, Štutgartes kamerorķestri, Dānijas, Latvijas, Lietuvas un
Igaunijas nacionālajiem simfoniskajiem orķestriem, Austrumbotnijas kamerorķestri u.c.
• Kopš 2015/2016 sezonas Leipcigas Radio kora mākslinieciskais vadītājs
• 2016. gadā saņēmis Igaunijas Kultūras fonda Mūzikas balvu par māksliniecisko darbību Igaunijā un ārzemēs