«Ja es nebūtu astoņus gadus padzīvojusi citā mākslas telpā, es šaubos, vai man būtu bijusi interese par Pēteri Lūci,» atzīst teātra režisore Elīna Cērpa.
Absolvējusi Das Arts teātra mākslas maģistrantūras programmu Amsterdamas Mākslas augstskolā, kas ir viena no Eiropas vadošajām mācību iestādēm laikmetīgajā skatuves mākslā, viņa piektdien debitēs uz Valmieras Drāmas teātra (VDT) skatuves - tur tapis dokumentāls meklējums divos cēlienos Lūcis.
Leģendārais režisors un aktieris Pēteris Lūcis (1907-1991) ir izvēlējies šo laiku, lai atkal uz kādu brīdi atgrieztos savā teātrī. «Mēs būvējam atmiņas no tukšuma, no cilvēkiem, no neesošas sarunas. Mēs veidojam dialogu caur interesi, un tad iznirst bijusī realitāte, vēsture - mūsu pamats,» saka jauniestudējuma režisore.
Titullomā - Imants Strads. Pārējās lomās: Astra Baumane, Ilze Pukinska vai Regīna Devīte, Lelde Kalēja, Ivo Martinsons, Inese Pudža, Rūta Dišlere, Rihards Rudāks, Uldis Sniķers un Pētera Lūča laikabiedri - Ivars Briedis, Ausma Dzintare un Dzintra Lezdiņa.
Pētījums trīs gadu garumā
«Pēteris Lūcis ir ļoti īpaša figūra Latvijas teātra vēsturē, viņš atstājis ļoti lielu mantojumu, un man kā teātra praktizētājai ļoti interesē, ko ar šo viņa mantojumu varu izdarīt. Mani interesē šķetināt viņa teātri. Būtībā tas bija kritiķu iesmīnēts, bet tauta viņu ārkārtīgi mīlēja, visiem patika viņa brīvdabas izrādes,» stāsta Elīna Cērpa, atzīstot, ka viņu interesē ne tik daudz Lūča biogrāfija, cik viņa antikvārais teātris. «Jā, Lūča teātris bija ļoti antikvārs, un tas bija tāpēc, ka viņš bija režisorsautodidakts. Viņš bija riktīgs lauku zēns, dzimis kalpu ģimenē, kalpojis baltvācu muižā, un viņam bija ļoti spēcīga latviskā identitāte, un to viņš ienesa arī teātrī - tas, kā viņa izrādēs būvējās latviskā sadzīve, nebija kaut kāds pastarpinājums, bet gan tiešs paša piedzīvotā pārnesums uz skatuves. Un tas man likās ļoti interesanti,» stāsta jauniestudējuma režisore, piebilstot, ka Lūcis nav tapis pāris mēnešu laikā - šis ir ļoti apjomīgs projekts, pie kura strādāts trīs gadu garumā.
«Sadarbojoties ar producentu kompāniju PigeonBridge, atradu ļoti daudz materiālu par Pēteri Lūci, arī tādus, kas agrāk nekur nebija parādījušies. Atklājās, ka arī teātrī ir četri kilometri 16 mm filmas no teātra sadzīves, ko savulaik filmējis aktieris Edgars Sukurs. Mēs to digitalizējām un fragmentus izmantojām šajā izrādē,» stāsta jauniestudējuma režisore. Atskatoties uz trīs gadus ilgo pētījumu, kura ietvaros notika arī tikšanās ar skatītājiem, kuri piedzīvojuši leģendārā režisora izrādes un sekojuši līdzi viņa darbam Valmieras Drāmas teātrī, Elīna atzīst: nonākusi Lūča laikabiedru lokā, viņa vairs nebija noteicēja par šo projektu - Lūcis pats sāka diktēt noteikumus, kādai jābūt izrādei.
Būtu iebraukuši auzās
Tikko uzsākusi pētījumu par Pēteri Lūci, režisore vēl nezināja, tā būs izrāde vai filma. Viņa ar milzu interesi pētīja materiālus un informāciju, kas nonāca viņas rīcībā, un tikai tad domāja par formātu, kādā to likt kopā. Un, lai arī sākotnēji nebija doma par darbu VDT, projekta gaitā Elīna saprata, ka būtu ārkārtīgi dīvaini, ja izrādi par režisoru, kurš vairāk nekā 40 gadu nostrādājis Valmierā, taisītu Rīgā. Vietai šajā gadījumā bija liela nozīme.
«Mēģinājumu process bija burvīgs. Es esmu pārsteigta, cik fantastiski iedvesmojoši ir Valmieras teātra aktieri! Man nekad agrāk nav gribējies šeit taisīt izrādes, jo es pazīstu visus mātes [Elīnas mamma ir VDT aktrise Inese Ramute] kolēģus un šīs attiecības ir pārāk tuvas. Bet tagad ir ienākusi jaunā paaudze, un tā ir burvīga!» Elīna sajūsmināti stāsta, piebilstot, ka izrādē, protams, piedalās arī vairāki aktieri no vecākās paaudzes. «Viņi daļēji atceras vēsturi, un tieši viņi man ļāva nenovirzīties no pareizā ceļa. Ja sākumā biju domājusi strādāt tikai ar jaunākiem aktieriem, tad tagad saprotu, cik labi, ka pieaicināju arī vecākos kolēģus, jo bez viņiem mēs būtu iebraukuši auzās.»
Paldies Austrai Skudrai
Režisore stāsta, ka šīs izrādes tapšanā liela loma bijusi arī aktrisei un teātra zinātniecei Austrai Skudrai (91), kurai ir dzīva un autentiska informācija par Pēteri Lūci. «Viņa bija Lūča aktrise, režisora labā roka, un tieši viņa man palīdzēja veidot dialogus - tādā vecajā valodā, kādā runāja Lūcis. Kad ar viņu iepazinos, sapratu, ka pie šā darba jāstrādā ātri, jo bez Austras to nebūs iespējams izveidot. Tā ir liela veiksme, ka man bija iespēja viņu satikt,» Elīna ir aktrisei pateicīga.
«Bet vispār, uzsākot šo darbu, domāju, ka producēt izrādi par Pēteri Lūci būs viegli, jo viņš taču Latvijas teātra vēsturē ir ļoti nozīmīga personība. Tomēr tā nebija - es biju pārsteigta, cik ļoti man patiesībā bija jāpacīnās, lai šo izrādi dabūtu gatavu. Tāpēc man būs ļoti patīkami, ja vismaz vienu sezonu Lūcis šeit nodzīvos.»
Veids, kādā režisore veidojusi šo izrādi, nav orientēts tikai tiem vecākā gadagājuma skatītājiem, kuri atceras leģendāro režisoru. «Es šo izrādi esmu taisījusi drīzāk jaunākai publikai, tādiem, kuriem ir divdesmit, trīsdesmit, četrdesmit gadu. Bet nu, protams, arī vecāki cilvēki tajā noteikti atradīs kaut kādu aizgājušo laiku, jo tas ir neizbēgami.»
Teātris kā patvērums
Elīna domā, ka interese par teātri, par režiju noteikti veidojusies un attīstījusies mammas ietekmē. «Es uzaugu Valmierā un, protams, ka pēc skolas nācu uz teātri. Skola, kurā mācījos, bija ļoti eksakta, un izglītības sistēma tajā ļoti apšaubāma. Zinu, ka mani bijušie klasesbiedri tam nepiekristu, bet es atceros vienu drausmīgu skolotāju, alkoholiķi, kura mūs visus sita, nevienu nešķiroja. Pirmie divi gadi Valmierā bija drausmīgi, un teātris man bija kā patvērums no tā, kas notika skolā. Valmieras teātris bija ārkārtīgi labdabīgs, un visi mammas kolēģi bija ļoti patīkami cilvēki, un tieši tur man bērnībā veidojās priekšstats, ka tāda ir pieaugušo pasaule. Laiks parādīja ko citu, protams, bet es uzskatu, ka man ārkārtīgi paveicās, jo varēju uzaugt starp tādām izcilām personībām, kādas bija Jānis Zariņš, Jānis Samauskis, Antonija Jansone, Ņina Leimane, Pēteris Lūcis, Valentīns Maculēvičs...»
Bet sapnis par aktrises profesiju meiteni nevilināja. «Es tikai sabojātu visus režisoru uzvedumus, jo man ir pašai sava izpratne par to, kā kam ir jābūt,» viņa pasmaida un atzīst, ka bērnībā sapņojusi kļūt par baletdejotāju. Lūgusies mammai, lai ved uz baletskolu, bet mamma bijusi aizņemta pati ar savu lielo darbu teātrī. «Arī savā izrādē pieskaros tēmai aktrisemāte un - ko tas nozīmē. Jo Valmieras teātrī bija aktrise Elza Barūne [1909-1974], kurai bija divi bērni. Sākotnēji, būdama jelgavniece, viņa bija Jelgavas Latviešu teātra aktrise, bet, kad šo teātri likvidēja, viņa pārcēlās uz Valmieru. Bet - bērnus atstāja pieskatīt vecākiem. Viņa visu savu dzīvi ziedoja teātrim, un, protams, ka bērniem tas rada traumatisku iespaidu un atstāj sekas,» stāsta jauniestudējuma režisore. Elīna neslēpj, ka arī viņas mamma ļoti daudz sevi atdeva teātrim, bieži bija prom izbraukumos un viņas abas ar māsu - Elīnas māsa ir režisore Liene LaviņaKalnaella - ļoti daudz laika mājās pavadīja vienas.
Ļoti silta sirds
Tāpat māsas daudz laika pavadīja teātrī, un tieši tur piecu gadu vecumā Elīna iepazinās ar Pēteri Lūci. «Māra Ķimele tolaik iestudēja izrādi Sprīdītis, un es gāju bērnos. Mani atveda uz mēģinājumu, es kāpu augšup pa kāpnēm un - tur viņš sēdēja, pīpēja, tāds liels un ārkārtīgi omulīgs. Ir tādi cilvēki, kuru enerģija ir tik spēcīga, ka, nonākot viņu tuvumā, tu to momentā sajūti. Un šis viens mirklis, kad viņš savu uzmanību veltīja man, bija ļoti nozīmīgs. Vēlāk es viņu satiku, kad man bija jau desmit gadu, un es atkal cerēju, ka viņš mani saņems tikpat sirsnīgi, bet tā nenotika - viņš mani neievēroja. Viņam dzīvē bija kaut kas noticis, viņš vairs nebija tik apmierināts un omulīgs,» Elīna atminas. Bet vispār Lūcis bijis ārkārtīgi labs cilvēks, kas gan, kā viņa piebilst, izrādei par viņu nav īpaši izdevīgi. «Viņš varēja būt arī nenormāli nikns, bet tajā pašā laikā viņam bija ļoti liela un silta sirds. Viņš kalpoja cilvēkiem, viņa prioritāte vienmēr bija otrs cilvēks un tikai pēc tam viņš sev pats.»
Pat veselība uzlabojas
Savulaik iestudējusi trīs izrādes Jaunajā Rīgas teātrī (JRT) un izveidojusi vienu performanci Ģertrūdes ielas teātrī (ĢIT), jaunā režisore aizbrauca no Latvijas un strādāja gan Holandē, gan citviet pasaulē. Atgriezusies ar Lūci, viņa secina: «Te, Latvijā, nav viegli atgriezties. Astoņus gadus esot prom Holandē, esmu izgājusi no aprites un savā ziņā kļuvusi par autsaideri. Te ir ārkārtīgi spēcīgs vietējais cikliskums, un nevienu te negaida atplestām rokām. Arī Valmieras teātrī esmu tikai ciemiņš, un mūsu attiecības nepavisam nav vienkāršas.»
Taujāta, vai šosezon plānojas arī kāds projekts Holandē, kur viņa jau daudz strādājusi pie dažādiem laikmetīgā teātra projektiem, Elīna atteic, ka tur darbu programmas ir apstādinātas, lai visu sevi varētu veltīt Lūcim. «Patiesībā Lūcis man ir atņēmis nenormāli daudz laika, bet - ir arī ļoti daudz devis. Kad pabeigšu, tad arī domāšu tālāk,» režisore pasmaida un atzīst, ka viņai ir fizioloģiska nepieciešamība būt Latvijā un runāt ar Latvijas publiku. «Man pat veselība uzlabojas, esot šeit,» viņa nosaka un izstāsta, ka šajā sezonā ir plānota vēl viena izrāde - Fotosalons Bagdāde Ģertrūdes ielas teātrī. Šādu izrādi viņa taisīja Amsterdamā, tagad to pārcels uz Latviju, un tajā spēlēs divi arābu aktieri un viens latviešu. Bet tas ir viss, ko pagaidām var atklāt, jo viss atkarīgs no finansēm.
Mācīsies spēlēt tampuru
«Te teātris var pastāvēt valsts teātra robežās, bet Holandē ir pavisam cita teātra sistēma - ir ļoti daudz mazu neatkarīgu teātra grupu, kas ir ļoti spēcīgas un kur nereti darbojas tikai aktieri, bez režisora. Tur valdība ļoti daudz naudas investē kultūrā un mākslā, tāpat notiek arī Beļģijā. Tāpēc tur var pastāvēt dažādas mākslas formas un disciplīnas, un tādā telpā ir ļoti labi uzturēties, jo ir ļoti daudz ko mācīties. Es, piemēram, nevarētu visu laiku dzīvot Latvijā, jo man vajag redzēt mākslas daudzveidību un arī tendences,» saka režisore, uzsverot, ka tendences teātrī mainās nepārtraukti.
Arī viņa pati mainās, jo ir ļoti zinātkāra, nemitīgi mācās un grib apgūt ko jaunu. «Es diezgan daudz nodarbojos ar mūziku, jo mans dzīvesbiedrs, kurds pēc tautības, ir mūziķis. Ļoti, ļoti labs mūziķis. Viņš spēlē osmāņu klasisko mūziku - gan klasiskā, gan laikmetīgā formā -, viņš spēlē arī indiešu klasisko mūziku, un man daudz sanāk uzturēties šādas mūzikas vidē. Un, lai es vairāk varētu piedalīties viņa muzikālajās aktivitātēs, jau pavisam drīz sākšu apgūt jaunu instrumentu - tampuru,» atklāj režisore, priecīgi nosakot, ka pēc Lūča viņai sāksies atkal jauna dzīve. Tikai jāiegādājas instruments, jāatrod pasniedzējs un jāsāk mācīties.
***
Elīna CĒRPA
• Teātra režisore
• 2011. gadā absolvējusi DasArts, kas ir eksperimentālā teātra maģistra programma Amsterdamas Mākslas augstskolā, kas teātra ekspertu vidū tiek uzskatīta par labāko laikmetīgā teātra izglītības institūciju Eiropā
• Veidojusi izrādes Jaunajā Rīgas teātrī, un visi viņas iestudējumi - Daudz laimes, lāci (2003), Maigums (2006) un Ūdens atmiņa (2008) - tā laika Latvijas teātra kontekstā bija spilgti un netradicionāli
• 2013. gadā iestudējusi Klausa Kinska Jēzus Kristus Glābēju, kas izrādīts Mūsdienu kultūras forumā Baltā nakts un Ģertrūdes ielas teātrī
• Pēdējos septiņus gadus dzīvo Nīderlandē un strādā pie dažādiem laikmetīgā teātra projektiem