Ansis Bogustovs: Cik ilgi kā teritorija pastāvēs šī valsts dzintarjūras krastos?
Ansis Bogustovs žurnālistikā ir teju ceturtdaļgadsimtu, un atliek vien labdabīgi apskaust to entuziasmu, ar kādu viņš joprojām darbojas šajā sfērā. Turklāt nevis vienkārši darbojas, bet sasniedz aizvien jaunus apvāršņus.
Profesijā līdz kaulam
Pēdējā laikā aizvien lielāku popularitāti iemanto TV kanāls Rīga TV24, tostarp arī divi raidījumi, ko vada pazīstamais žurnālists Ansis Bogustovs - Ziņu Top 5, kas ēterā ir katru darbdienu pulksten 16.30 (droši vien lielākā daļa auditorijas to skatās atkārtojumā pulksten 22), kā arī starptautiskās politikas raidījums Globuss, kas ir ēterā sestdienās un svētdienās. «Raidījumā Globuss cenšos paplašināt personu loku, kas spēj spriest par ārpolitiku - lai tie nebūtu tikai politologi, kuri visi trīs vienā balsī saka: «Es jums piekrītu, kolēģi!» Cenšos samiksēt, lai, piemēram, viens ir politologs, otrs - politiķis, bet trešais - žurnālists vai cilvēks, kam bijusi pieredze konkrētajā reģionā. Esam mazs kanāls, tāpēc gandrīz nekad nav iespējams nosūtīt korespondentu uz konkrēto reģionu - man bija brauciens uz Irāku šopavasar, bet tas ir ūnikums, ka tur vispār tikām. Tā ir sliktā ziņa - runā par ārpolitiku, faktiski sēžot uz dīvāna Latvijā,» atzīst Ansis. «Kad mani aicināja uz TV24, man pat garšīgāka šķita ideja par Globusu, un Ziņu Top 5 bija kā bonusā, taču, reāli ziņu topu veidojot, līdzdomāšana ir nepieciešama daudz lielāka. Ir visu laiku jābūt tādā kā ieslēgta gludekļa režīmā - no agra rīta līdz pat Ziņu Top 5 laišanai ēterā. Tiesa, ap puspieciem vēl visi nozīmīgie notikumi nav noslēgušies, kas dažkārt ir tāds kā mūsu fēleris.»
Šāds «ieslēgta gludekļa režīms» būtībā prasa visu laiku paaugstināta adrenalīna līmenī sekot līdzi visiem notikumiem. «Jā, citkārt man prasa, kā es spēju visam izsekot, kā es varu visu zināt?! Izsekošanas metode ir pavisam vienkārša: visu laiku ir ieslēgts radio - uzticos Latvijas Radio, manuprāt, tur šobrīd strādā valstī labākais ziņu dienests - visu laiku viena acs ir portālā LSM, otra acs - ziņu aģentūrā LETA, skatos kalendārā, tāpat klausos cilvēkos. Protams, skatos ziņas arī mobilajā tālrunī. Kad dažkārt braucu tramvajā uz televīziju, kā tāds tīnis glāstu [telefona] ekrānu un neredzu, kas man notiek apkārt. Man pat ir bijis tā, ka, krustojumā sēžot uz divriteņa pie sarkanās gaismas, paspēju izlasīt kādu ziņu,» smejas Ansis. «Visu laiku turot roku uz pulsa, gūsti gandarījumu. Ja man šodien paprasīsi, kas vakar bija raidījumā, pieļauju, ka to nemaz neatcerēšos. Kad esmu raidījumā, tad nofiltrētās zināšanas nāk kā no skapīšiem laukā, klausoties konkrētajā cilvēkā, uzreiz vari tās likt lietā un prasīt atbilstošus jautājumus.»
Viņš norāda, ka nepiedalās «sociālajos tīklos bieži vien notiekošajā veļas mazgāšanā, kur visi pārējie ir idioti, jo man ir iespējas puslīdz anonīmi pateikt kādu riebeklību. Es neesmu ne balts, ne melns, un arī cilvēks, kuru kāds varbūt grib pataisīt tikai melnu, tāds nav.» Ansis cenšas ieklausīties arī citāda veida viedokļos, ļaut cilvēkiem izskaidrot, kāpēc viņi rīkojušies tā un ne citādi, vai ko gribējuši teikt ar kādām savām frāzēm. «Man ir kaut kāda iedzimta vēlme par konkrētām lietām ne tikai tikt skaidrībā pašam, bet arī izskaidrot tās citiem. Tas mani noturējis žurnālistikā ilgāku laiku, nekā pats biju iedomājies, jo vienā brīdī jau biju satinis makšķeres, taču TV24 piedāvājums mani atgrieza žurnālistikā. Es jutu, ka šeit nav vēlmes kādam izskalot smadzenes kādā konkrētā virzienā, bet vienkārši informēt, palīdzēt tikt skaidrībā. Es negribu blogot, tviterot vai feisbūkot, es gribu būt žurnālistikā atbildīgs.»
Savest kopā piekto novadu
Anša otrā šķautne, ar kuru viņš šobrīd ir pazīstams plašākai publikai, ir Latvijas Radio raidījums 21. gadsimta latvietis - sarunas ar latviešiem, kuri kaut kādu iemeslu dēļ izvēlējušies dzīvot ārpus Latvijas. Pēc Anša teiktā, emigranti būtībā veido «piekto Latvijas novadu - kādi 7% valsts piederīgo nedzīvo šajā valstī, tā ir ļoti liela daļa, ja salīdzina, piemēram, ar Latgali». «Tā kā pats astoņus gadus ar ģimeni dzīvoju Briselē, tad man no žurnālistikas viedokļa šī likās kā neatrisināta un neapgūta tēma, kura ir aktuāla un svarīga, kura nācijai ir jārisina. Raidījums domāts [ārzemēs dzīvojošajai] diasporai, taču skan Latvijas Radio un pēc tam ar interneta palīdzību tiek nosūtīts minētajai diasporai. Dīvainākais šajā konceptā ir tas, ka ļoti bieži nākas it kā sadraudzēt divas viena otru nesaprotošas puses - latviešus, kas te dzīvo, un latviešus, kas te nedzīvo. Protams, arī šeit nedzīvojošie ir dalāmi septiņās dažādās daļās - vecie trimdinieki un jaunie trimdinieki, sēņu lasītāji un glaunos darbos strādājošie, cilvēki ar dusmām un izmisumu pret Latviju un tādi, kas šai valstij vēlas dot utt. Dažkārt jūtos nevis kā žurnālists, bet kā psihologs - te nu palīdz manas sievas profesija,» joko Ansis.
Šis raidījums ēterā skan jau sesto sezonu. «Daudziem šķiet, ka šī Latvijas Radio raidījuma pamatuzdevums būtu saukt mājās. Nekādā gadījumā! Mēs pat netaisāmies kādam teikt, kas viņam būtu jādara! Mūsu uzdevums ir izstāstīt dažādus dzīves piemērus un dažādas pieredzes,» norāda Ansis. Šie piemēri bieži vien ir visai sāpīgi, piemēram, par kādu māmiņu, kas pārcēlusies uz Vāciju, apprecējusies ar turku un, tikai bērnam sasniedzot četru vai piecu gadu vecumu un atvedot viņu pie vecmāmiņas, apjautusi, ka ne latviešu, ne turku vecmāmiņa taču nespēs saprast savu tikai vāciski runājošo mazmeitu. Nācies kopā ar Britu salās mītošajiem tautiešiem izjust to pamestības sajūtu, ko rada pārmērīgi noslogotā konsulāta Londonā apmeklējums, kur pat pēc iepriekšēja pieraksta tavai problēmai var ziedot tikai četras minūtes. Vai izjust to sāpi, kādā dzīvo jau trešajā paaudzē Austrālijā mītošs latviešu jaunietis, kurš «dzimis un audzis Austrālijā, bet nejūtas tur kā savās mājās, jo vecāki viņu jau no bērnības ir špricējuši ar latviskumu». «Viņš nejūtas iederīgs ne tur, ne šeit, viņam ir bezsakņu sistēma. Kā augam, kas 300 gadus tiek turēts konteinerā un tā arī nomirs stādu audzētavā. Es negribētu sev šādu dzīvi,» šausminās žurnālists.
Atziņas bieži vien ir visai skarbas. «Esmu iemācījies, taču joprojām neesmu sagremojis un norijis to, ka mums veidojas tāda kā paralēlā vai virtuālā Latvija. Braucu līdzi Anglijas latviešu deju kolektīvam, kas viesojās pie Sibīrijas latviešu deju kolektīva - viņi dziedāja tās pašas dziesmas, tikai katrs savā dialektā. Latvijā viņi jūtas kā svešinieki, bet tur viņus vieno kopīgas sāpes, lai arī tās ir ļoti atšķirīgas. Piemēram, uzskati par vēsturiskiem notikumiem, jo vieni ir pieraduši pie rietumnieciskām vērtībām, bet otriem turpat ciema pagalmā stāv sarkanā zvaigzne un ir dzīvas atmiņas par to, kā viņi atbrīvoja Rīgu. Tad saproti, ka latviskums ir iespējams arī bez Latvijas, un man šādos brīžos kā klasiskam onkulim, kuram ir jau 40 gadi, rodas pārdomas - hei, bet cik vispār ilgi fiziski kā teritorija pastāvēs šī valsts dzintarjūras krastos?! Turklāt absurds, ka to virtuālo Latviju bieži vien vairāk mīl un grib uzlabot tie, kas te nemaz nedzīvo.»
Ar domām par tūrismu
Ansis Bogustovs žurnālistikā ir jau teju ceturtdaļgadsimtu. Kas viņu notur šajā nervu šūnas nodedzinošajā profesijā? «Ir viena baigi interesantā lieta: gūsti gandarījumu no tā, ka piedalies kopējā intelekta uzturēšanā. Tava šodien neizdomātā doma rīt no rīta var ienākt galvā citam kolēģim, un tad kaut kādā ziņā to lieto tālāk. Protams, tā ir žurnālistikas ēnas puse, ka vienā brīdī jūties kā miskaste, bet tad vienkārši ir jāiztīra galva. Pēdējā laikā esmu iemanījies sestdienās un svētdienās nevienam nezvanīt un par aktuālajiem notikumiem nedomāt. Šajās dienās mani nevar sazvanīt nevis manas augstprātības dēļ, bet aiz fiziska ieraduma, ko sev mācu - telefons stāv uz ledusskapja, bet es dārzā pļauju zāli vai dedzinu zarus. Es spēju iedomāties, kā varu nokaitināt pat radiniekus, ka mani nevar sazvanīt... Es vienkārši cenšos nedomāt par lietām, par kurām brīvdienās nav jādomā. Protams, tas nozīmē 16 stundas ilgu darba dienu, taču labāk var novērtēt laiku, ko iespējams pavadīt kopā ar ģimeni.»
Ansim darba darīšanās diezgan bieži sanāk pabūt ārpus Latvijas, savukārt reizi gadā viņš izmanto iespēju, lai kaut kur aizdotos kopā ar visu savu plašo ģimeni. «Esam iemācījušies kādu viltību - mēs sadalām bērnus!» smejas Ansis. «Tā no šādiem braucieniem gūstam lielāku baudījumu. Ikdienā ģimenes obligātais rituāls ir seši cilvēki pie vakariņu galda, bet ceļojumu vai piedzīvojumu rituāls savukārt ir citāds. Piemēram, pērn Muminu zeme Somijā mazajiem bērniem bija ārkārtīgi interesanta, bet lielajiem vairs ne. Šogad lielās meitas aizbrauca uz Britu salām mācīties angļu valodu - nometnē, kurā ir tikai angliski runājoši bērni, bet mazākie kopā ar mums bija Horvātijā. Kad savukārt braucu uz Ameriku, uz 3 x 3 nometni, ņēmu līdzi lielās meitas, bet mazākie bērni palika ar vecmāmiņām.»
Sarunā žurnālists ieminējās par reiz iecerēto makšķeru tīšanu no šī aroda. Uz kurieni? «Izveidotu kādu pasākumu rīkošanas aģentūru vai nodarbotos ar tūrisma biznesu,» Ansim atbilde kabatā nav jāmeklē. «Vecmammai ir māja Bauskā, kas ir trešais apmeklētākais tūrisma galamērķis ārpus Rīgas - tūristu skaits vasarās trīskāršo iedzīvotāju skaitu pilsētā. Lielākoties tas ir Rundāles pils dēļ, jo Bauskas pils vēl nav tādā līmenī. Māja ir otrā ielas pusē vietai, kur tūristi apstājas, līdz ar to man ir visi priekšnoteikumi, lai ņemtu šo vietu savās rokās un attīstītu. Ir vairākas idejas, ko vajadzētu darīt, taču, tā kā neesmu baigais kredītņēmējs vai lielu investoru mazdēls, tad - kaut kad būs, bet tagad vēl ne!»
Ansis Bogustovs
Dzimis 1976. gada 18. novembrī Rīgā;
Izglītība: Rīgas 41. vidusskola jeb Žurnālistikas vidusskola, Latvijas Universitātes Komunikāciju zinātņu fakultāte (1995-1997) un LU Politikas zinātņu nodaļa (1998-2001). «Nepabeidzu žurnālistus un tāpat nepabeidzu arī politikas fakultāti - man atlicis vēl viens kāpiens līdz bakalauram»;
Sākums: NTV 5 un RBS TV ziņu dienesta korespondents (1992-1994). «Kārlis Streips mani toreiz pieņēma darbā ziņu dienestā uz vasaru, kamēr daudzi atvaļinājumā, taču daži kolēģi no tā atpakaļ darbā vairs neatgriezās, un tā nu es paliku strādāt ziņu dienestā - es tolaik mācījos 12. klasē.»
Karjera: LTV rīta raidījuma Rīta bums producents un vadītājs (1994-1997), LTV un Latvijas Radio speciālkorespondents Maskavā (1997-1999), LTV ziņu dienesta redaktors un raidījuma vadītājs ārpolitikas programmā Globuss (1999-2001), LTV Ziņu dienesta korespondents Briselē un Rietumeiropā (2001-2006), LTV ES un ekonomikas programmas Eirobusiņš vadītājs, LTV/HansaMedia programmas Viss notiek producents (2005-2013), Latvijas Radio programmas 21. gs. latvietis vadītājs (no 2012. gada), TV24 ikdienas Ziņu Top 5 un iknedēļas programmas Globuss vadītājs (no 2015. gada);
Papildu nodarbes: daudzu starptautisku un vietējās nozīmes apmācību un konferenču moderators, Rīgas 3. ģimnāzijas Žurnālistikas specialitātes pasniedzējs;
Ģimenes stāvoklis: precējies, sieva Jolanta, četri bērni - Sofija (4), Dāvis (8), Rita (10) un Marta (12).