Karels Marks Šišons: Muzikāli man Latvijas pietrūka

 
©Publicitātes foto: Marco BORGGREVE

Jūlija vidū, lai diriģētu Elīnas Garančas un Hiblas Gerzmavas koncertu Dzintaros un koncertus festivālā Sensus Liepājā, pēc apmēram piecu gadu pārtraukuma Latvijā viesojās kādreizējais LNSO mākslinieciskais vadītājs Karels Marks Šišons.

Tiekoties Liepājā festivāla Sensus noslēguma dienā starp bērnu un vakara koncertiem Rožu kavalieris, diriģents atklāj, ka šī nedēļa nesusi gan atkalredzēšanās prieku ar latviešu mūziķiem, gan saviļņojumu mēģinājumā Lielajā ģildē un koncertos, vēlreiz apliecinot, ka līdzās profesionalitātei diriģenta un orķestra attiecībās ļoti būtiska ir arī emocionālā dimensija, kura izpalikusi, strādājot ar ZārbrikenesKaizerlautenes orķestri. No rudens Karels Marks Šišons būs Grankanārijas filharmonijas orķestra mākslinieciskais vadītājs Spānijai piederošajās Kanāriju salās, turpinot regulāri koncertēt citur pasaulē un atkārtoti stājoties pie pults arī opernamos Vīnē, Minhenē, Ņujorkā un Parīzē. Tiekoties viņš atzīst, ka atgriešanās Latvijā nesusi atklāsmi, ka muzikāli viņam Latvijas šos gadus pietrūcis.

- Ir pagājuši pieci gadi, kopš pārtraucāt līgumu ar LNSO. Kāds bijis šis laiks jūsu dzīvē, un kādas ir sajūtas, atkal esot šeit?

- Šis laiks man ir bijis ļoti dinamisks, satricinošu notikumu un reizē pārdomu pilns par to, ko es īsti gribu darīt. Katram cilvēkam droši vien dzīvē pienāk brīdis, kad viņš par to sāk domāt. Kādu laiku var un pat vajag ļauties plūsmai un tam, kā dzīve kārtojas it kā pati no sevis. Vienā brīdī, varbūt noteiktā vecumā, ikviens var nonākt pie jautājuma, vai turpināt sekot plūsmai, vai arī mēģināt to regulēt tā, lai būtu iespēja gūt gandarījumu darbā, bet vienlaikus būt kopā ar tuvākajiem cilvēkiem, ģimeni, bērniem. Runa ir par prioritātēm un to sabalansēšanu. Esmu diezgan noturīgs pret stresu, taču savulaik pēdējie mēneši šķiršanās laikā ar LNSO man bija visai saspringti, ietekmējot manu noskaņojumu arī ģimenē, un tas man lika daudz ko pārdomāt.

Zārbrikenas-Kaizerlautenes orķestrī arī bija visai interesanta situācija - saskaņā arī līgumu man bija divarpus gadus pirms pašreizējā līguma termiņa beigām jāpaziņo par savu lēmumu pagarināt vai nepagarināt līgumu uz vēl vienu termiņu. Par to daudz domāju, taču man ar šo orķestri nebija emocionāla kontakta, vismaz ne tāda kā ar LNSO, kur tomēr visās savās izpausmēs šīs attiecības bija kaislīgi emocionālas. Līdz ar to Zārbrikenē pēdējos gadus strādāju, zinot, ka līgumu nepagarināšu, un to zināja arī mūziķi. Tas ir mazliet nekomfortabli, gandrīz kā būt precētam, zinot, ka tūlīt šķirsies. Un šonedēļ šeit, diriģējot festivāla orķestri, kurā spēlē daudzi LNSO mūziķi, es pārliecinājos, ka lēmums nepagarināt līgumu ar Zārbrikeni bija pareizs, par spīti tam, ka orķestra muzikālās kvalitātes uzlabojās un mēs kopā piedzīvojām fantastiskus koncertus, piemēram, Čaikovska 6. simfonijas (Patētiskās) atskaņojumu vai Verdi Rekviēmu. Viņi spēlēja ļoti labi, taču man ne reizi neizdevās piedzīvot to, ka pēc koncerta ne tikai publika, bet arī mūziķi ir patiesi saviļņoti, kā tas bija Rīgā un ir šeit, muzicējot ar festivāla orķestri. Esmu patiesi aizkustināts, ka pat pēc vairākiem gadiem šie mūziķi mani joprojām tik labi pazīst kā diriģentu un es joprojām zinu, ko viņi var izdarīt. Šonedēļ atklāju, ka man šīs sajūtas ir ļoti pietrūcis, un domāju, ka tas ir savstarpēji. Emocionālais kontakts ir ļoti svarīgs.

- Vai ievērojāt kādas pārmaiņas bijušo kolēģu muzikālajā sniegumā?

- Es vairāk novērtēju viņu virtuozitāti. Sevišķi pēc Vācijas, kur orķestra mūziķiem tāda līmeņa virtuozitāte vienkārši nepiemīt. Šajā sastāvā īpaši labi skan stīgas un koka pūšaminstrumenti. Personīgi man milzīgs prieks par to, kā pa šiem gadiem mākslinieciski audzis klarnetists Guntis Kuzma, flautiste Anete Toča, brīnišķīgi spēlē jaunie obojisti, parādījies daudz jaunu un talantīgu sitaminstrumentālistu. Daudz labu mūziķu un, kas nav mazsvarīgi, arī jaunu un mērķtiecīgu mākslinieku. Taču pacilājošākā ir atziņa, ka man šo cilvēku ir pietrūcis, un arī viņi jūt to pašu. Tāpēc šobrīd mēs apspriežam jaunas iespējas sadarboties, un, visticamāk, mēs tiksimies atkal. Runājot par LNSO, esmu nedaudz sekojis tam, kas ar to notiek pēc tam, kad pārtraucām sadarbību. Man patīk Andra Pogas taktika un tas, ka viņš ir atvērts arī sadarbībai ar labiem viesdiriģentiem, LNSO gadījumā tas ir ļoti svarīgi.

- Pēc sistēmiski pedantiskās Vācijas strādāsiet Grankanārijā. Vai tur ir labs orķestris?

- Varētu likties pārsteidzoši, bet - jā. Pirmoreiz ar to koncertēju pagājušā gada decembrī un ierados bez īpašām cerībām, jo pārāk sacerēties saistībā ar visai reģionālu orķestri būtu nepamatoti. Bet biju patīkami pārsteigts - pirmām kārtām jau par relatīvi jaunu koncertzāli, par mūziķiem, viņu meistarību un degošajām acīm. Man vienmēr svarīgāk par to, kāds ir orķestris, ar kuru paredzēts strādāt ilgtermiņā, ir tas, par kādu orķestri tas varētu kļūt. Es vienmēr cenšos ieraudzīt savu potenciālo ieguldījumu un veidu, kā konkrēto orķestri padarīt vēl labāku. Taču izšķirošs faktors bija arī tas, ka vietējās valdības vadītājs (Kanāriju salas ir Spānijas autonomais apgabals, kura prezidents ir izpildvaras vadītājs) man personiski piezvanīja un aicināja vadīt orķestri, turklāt iesaistījās arī līguma sagatavošanas pārraudzībā. Ja man ir valdības atbalsts, orķestris bez finansiālām problēmām, līgums par 12-14 nedēļām gadā, lieliska koncertzāle, pat vairākas, kā arī vairāki operteātri un janvārī vēl tiešām izcils festivāls - nebija neviena argumenta pret šādu piedāvājumu. Turklāt tas ir relatīvi tuvu Malagai, kur ir mūsu ģimenes māja. Nopietni runājot, protams, viņiem bija daudz labu kandidātu. Es domāju, ka mani izvēlējās tāpēc, ka orķestris gribēja stingru un mērķtiecīgu diriģentu, kas ir gatavs kļūt tiešām par kuģa kapteini, kas atbild par kuģa uzņemto kursu un ir gatavs strādāt, lai rezultāts būtu pamanāms.

- Kāpēc Kanāriju salās, kas vairāk pazīstamas kūrortu dēļ, ir tik daudz koncertzāļu un teātru?

- Es pats sev uzdevu šo jautājumu. Un atradu diezgan vienkāršu atbildi - tās ir salas, slēgtas kopienas, kurām, ja vien pašas neorganizē savu kultūras dzīvi, ir sarežģīti pārvietoties, piemēram, lai aizietu uz koncertu vai operu. Tāpēc viņiem ir savas koncertzāles, savi sezonas abonementi, kas par vismaz 90 procentiem tās aizpilda. Viņi masveidā nekāps lidmašīnā, lai lidotu uz Eiropu skatīties izrādes vai klausīties simfonisko mūziku, tā vietā viņi aicina mūziķus un diriģentus uz Kanāriju salām, un tas jebkurā gadījumā ir vismaz intriģējošs galamērķis.

- Sensus programmā jūs diriģējāt Borodinu, Čaikovski, Stravinski. Vai krievu mūzikai, jūsuprāt, nepieciešama kāda īpaša pieeja, un kā jūs ar to strādājat?

- Man ļoti patīk krievu simfoniskā mūzika, taču es neteiktu, ka to uztveru kā kaut ko principiāli atšķirīgu. Ļoti lielu uzmanību pievēršu interpretācijas tradīcijām. Iznāk, ka partitūras iestudēšanai tērēju daudz mazāk laika nekā kontekstu, vēstures, interpretāciju, ierakstu pētīšanai, sevišķi vecākās paaudzes krievu diriģentu interpretācijām. Svarīgākais ir saprast, kādam ir jābūt skanējumam. Slāvu mūzikā svarīgākais ir panākt to īpašo skaņu - trompetēm, koka pūšaminstrumentālistiem, bet jo sevišķi stīgās. Iespējams, es roku mazliet dziļāk un meklēju spēcīgākas emocijas, gribu ļaut mūzikai runāt pašai par sevi. Daudzi krievu diriģenti nevēlas krievu mūzikā pārspīlēt ar emocionalitāti, baidoties no pārlieka salkanuma. Vācijā man ar krievu repertuāru lielākais izaicinājums bija panākt no vācu mūziķiem tieši šo īpašo artikulāciju, plūstošo, aktīvo emocionalitāti, kas ir pretrunā ar viņu kopumā racionālo lietu uztveri.

- Klausoties svītu Ugunsputns, man pēkšņi radās jautājums, vai kādreiz esat diriģējis baletu?

- Nē, tas man vēl nekad nav piedāvāts. Bet studiju laikā Londonā, spēlējot klavieres, es piepelnījos kā koncertmeistars tieši balerīnām. Man tas likās ļoti interesanti. Baletā diriģentam ir jābūt gandrīz kā metronomam, tas ir ļoti sarežģīti. Baletā principā ir jāapspiež savs ego, diriģents kalpo dejotājiem, līdzīgi kā operā - dziedātājiem. Es zinu tikai vienu stāstu par to, kā diriģents panāca, ka balets pielāgo horeogrāfiju viņa iecerētajai muzikālajai interpretācijai - tas ir Lorīns Māzels. Šogad ar meitām Latvijas Nacionālajā operā noskatījāmies Riekstkodi, diriģēja Mārtiņš Ozoliņš. Tas, ko es varu no profesionālā viedokļa teikt, ka tas bija lieliski, un atzīt, ka diriģēt baletu ir tiešām ārkārtīgi grūti. Es šad tad koncertos diriģēju arī fragmentus no Gulbju ezera un vienmēr cenšos domāt par to, ka tam jāskan kā baletam, lai interpretācija nekļūtu pārāk simfoniska.

- Cik daudz šobrīd diriģējat opermūziku?

- Cenšos, lai tās nebūtu pārāk daudz. Ir neiespējami būt labam simfoniskās mūzikas diriģentam, ja neesi diriģējis operu, un vienlaikus - ir neiespējami diriģēt operu, ja nav orķestra diriģēšanas pieredzes. Tomēr labs simfoniskais diriģents ne vienmēr būs labs operu diriģents. Man ļoti patīk diriģēt operas, taču pārāk bieži to darīt nav veselīgi. Kopējais mākslinieciskās kvalitātes līmenis, ko diriģents var sasniegt operā, dažādu apsvērumu dēļ vienmēr būs zemāks nekā strādājot ar simfonisko orķestri, opera prasa daudz vairāk kompromisu, orķestri dabūt simtprocentīgi kopā ar darbību uz skatuves ir gandrīz neiespējami. Man tas ir izdevies tikai vienā operteātrī - Ņujorkas Metropoles operā, kur pirms diviem gadiem debitēju, nodiriģējot trīspadsmit Pučīni Mme Butterfly izrādes. Tā bija mana līdz šim spilgtākā pieredze operā. Nevis tāpēc, ka tas bija METs, bet tāpēc, ka METs ir tāds, kāds tas ir - ļoti labi organizēta, augstākās klases mākslas industrija. Un man bija reta iespēja trīs mēnešus strādāt tikai ar vienu partitūru. 2019. gadā es tur atgriezīšos diriģēt Verdi Traviatu.

Plānota ir mana debija Parīzes operā, atgriezīšos arī Vīnē un Minhenē. Ir labi laiku pa laikam diriģēt operu, taču ļoti svarīgs ir līdzsvars, lai saglabātu savus kvalitātes standartus. Šobrīd diriģēju vienu operu gadā. Nākamā būs Karmena nākamsezon ar Elīnu Bavārijas operā un ar Analīsu Stropu titullomā un Braienu Himelu kā Hozē Grankanārijā 2018./2019. gada sezonas izskaņā. Pārāk daudz operas nozīmētu mazliet ieslīgt rutīnā un pašapmierinātībā, zaudējot nepieciešamību tiekties pēc tādas kvalitātes, kāda operā žanra specifikas dēļ vispār nav sasniedzama vai ir sasniedzama ļoti reti.

- Latvijas muzikālajā dzīvē pa šiem gadiem arī ir notikušas būtiskas pārmaiņas, piemēram, tapušas divas jaunas koncertzāles - Rēzeknes Gors un Liepājas Lielais dzintars, kuras akustiku jau esat paspējis novērtēt. Vai ir kādi plāni atjaunot attiecības ar Latvijas koncertdzīvi?

- Kā jau teicu, tieši šajā nedēļā Latvijā sapratu, cik ļoti man ir pietrūcis to sajūtu, kādas sniedz piedalīšanās Latvijas mūzikas dzīvē, muzicējot kopā ar bijušajiem kolēģiem no LNSO, tāpēc, protams, ir vērts domāt par sadarbības iespējām. Festivāls un atkalsatikšanās iedvesmo domāt arī par to, vai šādā festivāla orķestra sastāvā būtu iespējams muzicēt arī sezonas laikā - svarīgākais ir tas, ka tā ir abpusēja vēlme. Daži plāni jau iezīmējas, bet par tiem vēl nevaru runāt. Rēzeknē vēl neesmu bijis, bet Liepājā šī koncertzāle ir tiešām liela greznība. Neticami, ka tādas zāles ir reģionos, bet Rīgā nav, to ir grūti aptvert! Man, protams, ļoti patīk Lielā ģilde, pāris gadus tā bija manas mājas, taču tās nav salīdzināmas lietas.

- Latviešu mūzika jūsu repertuārā ir iedzīvojusies - bieži spēlējat Dzenīti, arī Dārziņa Melanholisko valsi arī ar citu valstu orķestriem. Bet vai jūs vēl kādreiz stāsieties arī pie LNSO diriģenta pults?

- Tagad, kad strādāšu Grankanārijā, pievērsīšos vairāk spāņu mūzikai - sezonu atklāsim ar jaunās spāņu komponistes Noelijas Lobato darbu, līdzās Bēthovenam un Stravinskim skanēs arī Manuels de Falja. Taču runa nav par to, vai mūziku sarakstījis latviešu vai spāņu komponists, svarīgi, lai tā būtu kvalitatīva un mani uzrunātu. Mani uzrunā Andra Dzenīša darbi - pērn Zārbrikenē pirmatskaņojām viņa jaundarbu Langsam. Oktobrī Grankanārijā skanēs postlūdija Ledus. Ar Dārziņa Melanholisko valsi plānoju noslēgt sezonu. Man ir bijusi fantastiska iespēja iepazīt latviešu mūziku, un es ar prieku to popularizēju tālāk. Nākotnē spēlēšu arī Ešenvaldu, varbūt vēl kādu latviešu komponistu. Tāpat plānoju aicināt latviešu mūziķus - jau decembrī Latīņamerikas mūzikas programmā piedalīsies Raimonds Macats, bet aprīlī Kanārijās viesosies Vestards Šimkus.

Runājot par LNSO, tas nav vienkārši, bet atbilde ir jā - es to ļoti gribētu. Andris Poga jau pirms vairākiem gadiem teica, ka daudzi mūziķi viņam lūguši mani atkal uzaicināt arī uz pagājušo, orķestra 90. sezonu, taču diemžēl man jau viss bija saplānots. Taču, ja viss notiks kā cerēts, pavisam drīz diriģēšu LNSO kā viesdiriģents. Šobrīd nevaru pateikt, kā tas būs emocionāli. LNSO man saistās ar lielisku pieredzi, mūziķiem, kuri atveras un spēj savu darbu darīt izcilā kvalitātē, ja viņus spēj aizraut. Tā noteikti būs saviļņojoša atkalsatikšanās.

- Jums un jūsu kundzei Elīnai Garančai ir katram sava publika, kopīgu uzstāšanos maz. Kā izdodas noturēt līdzsvarā intensīvās karjeras un laimīgu ģimenes dzīvi?

- Patiesībā kopā uzstājamies tikai vasarā, no jūnija otrās puses līdz jūlija beigām. Bērniem tad ir brīvdienas, un tad mēs viņus varam paņemt līdzi, ja nav daudz jāceļo. Vasaras koncerti parasti nav tik sarežģīti un saistīti ar tik lielu slodzi un atbildību kā sezonas laikā, ir iespējams apvienot kalpošanu augstajai mākslai ar būšanu kopā ar ģimeni, kas aktīvās koncertsezonas laikā ir iespējams ļoti reti. Turklāt man ir tāds princips - ja divas nedēļas esmu prom no mājām, tad man tikpat daudz laika jābūt uz vietas un jāpavada laiks ar meitām. Man var piedāvāt miljonus, bet tas nemainīsies. Gribētu, lai vēlāk, kad viņām būs septiņpadsmit un kādi sirdēsti, viņas man uzticētos un ļautu atbalstīt, nevis triektu prom, sakot, ka manis tāpat nekad nebija mājās… Manuprāt, cilvēks ir laimīgs tad, ja var pats pieņemt lēmumus un veiksmīgi sabalansēt privāto dzīvi un karjeru. Es esmu laimīgs cilvēks.



 

Rīgas namu pārvaldnieks