Daina Jāņkalne atkal ekrānos. Sieviešu pasauli atklājot
Vairāk nekā desmit gadu pazīstamā producente Daina Jāņkalne veidoja savus autorraidījumus, tad pāris gadus ar TV projektiem bija paņēmusi pauzi, taču tagad atkal darbojas šajā jomā – nu jau pati kadrā.
Pirmajā sezonā mācījās sastrādāties
Jau no rītdienas, 1. augusta, ik otrdienu vakaros kanālā “STV Pirmā!” ēterā atkal būs skatāms šovs “Starp mums runājot”, kuru vadīs Grēta Gorjučko, Daina Jāņkalne un Valdis Melderis. Dzirkstošas sarunas, smiekli un neparasti pieredzes stāsti par dažādām sievietei aktuālām tēmām - mīlestību, attiecībām un laulībām, populārākajām diētām, modes un stila aktualitātēm, bērnu audzināšanu utt. “Man šī būs otrā sezona, raidījumam - trešā,” stāsta Daina, kurai šāds formāts, protams, ir mazliet neierasts. “Kad sāku strādāt šajā raidījumā, tas man tiešām bija jauns piedzīvojums, jo, kā man teica kāds operators, - Jāņkalne, tu saproti, šis nav raidījums, šis ir formāts! Ja iepriekšējie man bija autorraidījumi, un es varēju pati izdomāt “noteikumus” un tos mainīt, šeit mēs kā vadītāji kalpojam idejai. Visu laiku mācos kaut ko jaunu. Iesākumā gan pirmās domas man tiešām bija tādas - bāc, nu ko es te daru?! Taču pēc tam padomāju, cik tad mums vispār ir televīziju, kas vēl veido TV raidījumus to tradicionālajā izpratnē? Viens, divas, trīs, un vairāk nav! Un, ja es vienā no tām esmu uzaicināta [vadīt raidījumu], tad tas ir pozitīvs uzsitiens uz pleca! Daudzu manu agrāko gadu kolēģu taču vairs nav kadrā. Kustīgās bildes izmantošanas kadrā tradīcijas ir mainījušās, lielākā daļa raidījumu ir pārvākušies uz “Youtube” vai citām interneta vietnēm, manuprāt, tradicionālais televizora formāts ir uz izmiršanas robežas. Līdz ar to man abi šie “Lattelecom” kanāli - “STV Pirmā!” un “360TV” -ir ļoti interesanti, jo tie strādā tradicionālajā manierē, spēj savākt auditoriju un acīmredzot arī pelnīt.
Šim raidījumam ir trīs pastāvīgie vadītāji plus vēl divi viesvadītāji. “Pieci vadītāji, kuri pastāvīgi ir kadrā un kuriem ir tiesības uzdot jautājumus - tā ir diezgan grūti vadāma, valdāma un sajūtama grupa. Droši vien pirmā sezona mums visiem pagāja, izvērtējot šo sadarbības formu. Gan Grēta, gan Valdis, gan es esam gatavi televīzijā eksistēt patstāvīgi, taču šajā raidījumā esam salikti kopā: no vienas puses, jāpievelk spārni, no otras - joprojām jāizpaužas. Droši vien, ka producentiem bija redzējums, ka nesanāks kā Krilova fabulā, taču pēc pirmā raidījuma man bija tā - eu, nu kas tad te būs, tagad Melderis visu laiku runās, ja?! Ko es te vispār daru?!” smejas Daina. “Tagad jau esam sastrādājušies, protams, ne jau tādā līmenī, lai būtu kā cimdiņš ar rociņu, bet nu jau tas ir interesanti. Lai arī nebija viegls uzdevums, jo izkāpšana no savas komforta zonas vienmēr ir sarežģīta.”
Daina aizgūtnēm smejoties atceras pirmās tikšanās reizes ar abiem nākamajiem kolēģiem: “Gāju uz kastingu. Starp citu, tas man arī bija pārbaudījums - kā, mani aicina uz kastingu, it kā nezinātu, ko varu vai nevaru?! Ja der, tad ņemiet, ja neder - neņemiet! Nu, labi, es aizgāju, ieraudzīju tur Melderi... Kastingā viņš visu laiku liecās uz galda un ar elkoņiem aizsedza man skatu uz pārējiem pie galda sēdošajiem. Nodomāju, nē, ja man ar šito te būs jāvada kopā raidījums, tad tas nebūs iespējams, jo viņš ir tik dominants! Bet gan jau viņš varētu līdzīgi pateikt arī par mani.” Savukārt ar Grētu abas sapratušās uzreiz. “Kā viešņa biju uzaicināta pirmajā raidījuma sezonā - toreiz sēdēju blakus Grētai. Parasti divas sievietes kadrā neapzināti katra vēlas būt galvenā, bet man blakus viņai bija ļoti forša sajūta, uzreiz labi varēju saprasties. Ar puisi vienmēr var sastrādāties, ar otru sievieti - ne vienmēr, tāpēc, kad uzzināju, ka viņa būs vadītāja, man bija laba sajūta, ka nebūs neveselīgas konkurences. Tas mani iedrošināja.”
Provokatīvi par būtisko
Pavisam drīz atsāksies arī kanāla “STV Pirmā!” sarunu raidījuma “Sieviete. Personīgi” jaunā sezona - te gan Daina ir “soloizpildītāja”. Provokatīvais un atklātais raidījums ik trešdienu atkal būs skatāms no 16. augusta. Pavasarī bija skatāmi kādi seši vai astoņi raidījumi. “Visas tā tēmas ir kutelīgas un ar intrigu, līdz ar to ne vienmēr ir viegli atrast cilvēkus, kuri par tām ir gatavi runāt. Protams, ir uz izrādīšanos tendētas personības, kas gatavas runāt vienmēr un par jebko, tomēr mēs atturamies intervēt šāda veida “speciālistus”. Šā raidījuma formātā grūtākais ir atrast interesantus varoņus, jo cenšamies runāt ar cilvēkiem, kuriem konkrētajā jautājumā ir personīgā pieredze. Man, protams, kā raidījuma vadītājai ir tā privilēģija izteikt savu viedokli, bet mēs cenšamies panākt, lai raidījuma viesi neklātienē cits ar citu “sarunājas”, lai izskan dažādi, reizēm pretēji, viedokļi,” skaidro Daina.
Pirmā jaunās sezonas raidījuma tēma bijusi īpaši grūti paceļama - vai Latvijas sievietes mīlestības dēļ ir gatavas atteikties no savas rietumnieciskās brīvības un pieņemt islāma radikālos noteikumus; vai šādās ģimenēs tiešām noteicējs ir tikai vīrietis, bet sievietei ierādīta kalpones loma, utt. “Islāma būtība paredz, ka sieva prasa atļauju vīram par visu, ko dara, un kāpēc kādam vīram dot atļauju sievai eksponēties svešām acīm?! Savukārt mēs vēlējāmies uzzināt, tieši kā sieviete jūtas šādā savienībā, jo mums ar savām rietumnieciskajām laulību pieredzēm to grūti izprast. Esmu ļoti priecīga, ka ar mums “skaipa” intervijā piekrita runāt kāda jauna latviešu sieviete, kas gan dzīvo Īrijā. Pieredze ir dažāda, piemēram, runāju ar sievieti, kura ir dzīvojusi ar musulmani, taču izšķīrusies, jo neviens nav varējis dzīvot otra valstī. Cita pieredze un uzskati ir vīrietim, kurš ir latvietis, taču pieņēmis islāma ticību. Šādos gadījumos atliek vien tajā visā klausīties, māt ar galvu un uzdot jautājumus.”
Ik nedēļu “Sieviete. Personīgi” komanda metīs izaicinājumu stereotipiem un raidījumu veltīs kādai sievietēm būtiskai tēmai. Plānots skart skarbo atkarības un līdzatkarības tēmu, runāt par vīriešu pusmūža krīzi un to, vai tāda ir arī sievietēm, atklāti spriest par latviešu seksualitāti un tamlīdzīgi. Kad palasa abu minēto raidījumu anotācijas, šķiet, ka Daina Jāņkalne uzņēmusies tādu kā sieviešu tiesību aizstāves vai feministu kustības karognesējas lomu… “Bet ar lielāko prieku, protams! Nevar taču būt tā, ka mums ir tikai viena pašpasludināta feministe, lai viņai spēks šajā darbībā! Paldies Dievam, šobrīd vārds “feminisms” visiem jau ir tā apnicis, ka drīkst atkal to lietot,” uzdzirkstī Daina un noskaita veselu rindu tēmu, par kurām nepieciešama diskusija: medicīnas māsiņu mazās algas, bērnu audzināšanas atstāšana tikai uz sieviešu - skolotāju pleciem utt.
Žurnālistikā jau no 8. klases
Pirmoreiz žurnālistikai producente pievērsusies, jau mācoties astotajā klasē, piestrādājot Latvijas Radio. “Man tur radinieks strādāja, es tur tiku “pa blatu”!” smejas Daina. “Tolaik bija slavens raidījums “Dzirkstele”, tur strādāja tēva brālēns. Reiz kādās ģimenes viesībās viņš teica, lai skuķis atnāk un pamēģina uztaisīt sižetu. Atceros kā šodien: Vecrīgā, Jāņasētā, bija izveidots tūristu klubs, gāju pie tiem ļaudīm runāties. Šobrīd reportieri izmanto diktofonus, kas izmēros ir trešā daļa no viedtālruņa, bet tolaik tā bija milzīga kaste, būtībā mazs lenšu magnetofons. Aizstiepju šo kasti uz klubu, sākam interviju, bet es redzu, ka man nekas neierakstās. Skaidri sapratu, ka uztraukumā esmu aizmirsusi, kā to pareizi ieslēgt, un tad man bija pirmā aktieru etīde ar reālu rezultātu: ar milzīgu nepatiku notēloju, ka man iedota bojāta tehnika, un tagad jāatgriežas Latvijas Radio mājā, lai to nomainītu. Atgriezos un teicu: Kalniņ, parādi man vēlreiz, kā to ieslēgt! Viņš parādīja, gāju atpakaļ, un beidzot intervija varēja notikt.”
Pat grūti atminēties visus Dainas Jāņkalnes veidotos autorraidījumus - no populārākajiem LTV raidījumiem laikam jāmin “Pauze” un “Abi labi”. “Es biju neatkarīgā producente, kas pati saviem autorraidījumiem meklēja arī finansējumu, taču to darīt man ļoti nepatīk - parasti šādos brīžos domā, ka varbūt kāds Āfrikā badā mirstošs bērns šo naudu ir vairāk pelnījis nekā mans raidījums…” smejas producente. “Daudzus gadus kaut kā šī nauda veiksmīgi mani sameklēja pati. Taču, kad sākās lielā ekonomiskā krīze, kas skāra mūs visus, man bija dubultnepatīkami to meklēt - tā jau visiem draņķīgi, bet te vēl es… Ja pat konkrētam uzņēmējam patīk mans raidījums līdz sirdsdziļumiem un pati esmu viņam simpātiska kā neviens, viņš taču šādos spiedīgos apstākļos nedos naudu televīzijas raidījumam, kāpēc man vēl iet un to prasīt?! Kaut kā tā viss arī beidzās, taču visiem projektiem jau reiz pienāk beigas.”
Pauze darbam televīzijā bijusi trīs vai četru gadu garumā. “Kādu vasaru dzīvoju tikai no iekrājumiem, taču ap Ziemassvētkiem sāku izjust finansiālu trauksmi. Tobrīd mani uzaicināja darbā Latvijas Radio, tur nostrādāju trīs gadus - nedēļu darbā, nedēļu brīva. Iespējams, man tobrīd pietrūka līdzekļu kādas smukas kleitas iegādei, taču tajā pašā laikā varēju sēdēt savā skaistajā Jūrmalas dārzā, līdz vienpadsmitiem dzert kafiju un sauļoties. Savā ziņā bohēmiska dzīve, kas bija pat ļoti forši. Tam sekas ir tādas, ka mana jaunākā meita, kurai nu ir jau 13 gadu, vēl šovasar nespēj izprast, kāpēc mamma katru dienu brauc uz darbu.”
Dainas sapnis - dziedāt Dziesmu svētku lielajā kopkorī. “Kad notika pagājušie Dziesmu svētki un lēnām izplēnēja mana sadarbība ar LTV, veidoju televīzijas filmu par šo pasākumu - “Dziedātprieks”. Man liekas, ka tā ļoti labi sanāca. Braukājām līdzi koristiem, filmējām viņu sadzīvi - tas viss bija tik ļoti brīnišķīgi, romantiski un skaisti, ka montējot pat apraudājos! Noskatoties to visu, sapratu, ka es gribu arī pati dziedāt,” stāsta Daina. “Reiz par to publiski pateicu savā draugu lokā. Man pēc tam pārvaicāja, vai tiešām nopietni gribu dziedāt korī? Degošām acīm teicu, ka jā! Man tika sarunāta noklausīšanās, aizgāju. Interesanti, ka mēs nebrīnāmies, ja cilvēks, kas desmit gadu neveic pietupienus, vairs to nespēj izdarīt, bet nevaram iedomāties, ka pirmais soprāns, kā es sevi biju rekomendējusi, lai gan pēdējos gados biju dziedājusi tikai pie ugunskura, vairs nespēj paņemt augšējās notis. Kad pie klavierēm iedziedājos, es domāju, ka aiz kauna nomiršu, jo mans sniegums bija vienkārši nožēlojams. Mani tomēr uzaicināja dziedāt, bet tas laikam vairāk sociālo nopelnu dēļ,” smejoties atminas Daina. “Labi, ka mani kolēģi Latvijas Universitātes absolventu jauktajā korī “Jubilate” ir tik forši un atsaucīgi, un atmosfēra bija tik pretimnākoša, ka tiešām nejutu nekādu diskomfortu, taču pusgadu man vajadzēja, lai balss atkal atvērtos. Bet beidzot es varu padziedāt! Šovasar jau biju kopā ar kori savā pirmajā turnejā uz Austriju, uz koru festivālu. Līdz ar to ceru, ka mans sapnis par Dziesmu svētkiem tiešām piepildīsies.”