Pat tie, kuri ir attāli no mākslas, droši vien būs kaut ko dzirdējuši par Artūru Bērziņu – jaunu mākslinieku ar neparastu dzīvesstāstu, neparastu skatījumu uz apkārtējām norisēm un daudzšķautņainu sava talanta būtību.
Ciemos pie Rotko
Par mākslinieku Artūru Bērziņu kādas novitātes dzirdamas ar apskaužamu regularitāti, bet jaunākā no tām ir šāda: 7. jūlijā Marka Rotko centrā Daugavpilī vērsies viņa izstāde Barotava, kas šajā milzīgajā un tūristu apjūsmotajā centrā būs skatāma divus mēnešus. «Kādudien, aptuveni pirms gada, man piezvanīja mākslas kolekcionārs Artūrs Avotiņš un piedāvāja, vai negribu aizšaut līdz Rotko centram. Aizbraucām, man izveidojās aizraujoši dialogi ar muzeja kuratoriem. Vārdu sakot, mēs atradām kopīgu valodu redzējumā par mākslas meklējumiem,» atminas Artūrs. «Tā ir milzīga izstāžu zāle, bet izstādei būs atvēlēti trīs sektori - viens veltīts Barotavai, kas būs kā Rietumu pasaules aktualitātes manā skatījumā, otrs sektors būs Latviskais Taro, savukārt trešajā sektorā - vecu darbu retrospekcija. Cik kopumā darbu tur būs? Daudz! Es šobrīd to vēl nevaru pateikt, bet tie būs kādi trīs desmiti.»
KĀDS BŪS TURPINĀJUMS? Iesākumā sadarbība ar britu grupu Cradle Of Filth rezultējās albuma vāciņa un bukletā ietilpstošo mākslas darbu darināšanā, bet nu jau Artūrs tika pieaicināts par klipa režisoru / Publicitātes foto
Ja kāds ir redzējis Artūra Bērziņa darbus, tad sapratīs, ka viņa ideju lidojumu prognozēt nav iespējams. Pēc sarunas ar mākslinieku ir skaidrs, ka tā būs arī šoreiz. «Barotava lielā mērā sastāvēs no instalācijām. Bez mākslas objektiem būs arī gleznas un grafikas darbi. Nebūs interesanti, ja es tagad par to visu stāstīšu sīkāk, lai cilvēki nāk un skatās, bet tur būs arī mākslas darbi, kurus jebkurš apmeklētājs varēs apēst,» smejas Artūrs. Viņa ideju ierindas skatītājam (arī šo rindu autoram) būs pagrūti uztvert, taču aptuveni tā varētu būt šāda - izstāde būs par populistiskām vērtību iemainīšanām, kā arī par tā sauktajiem simulakriem - kopijām, kurām nav oriģināla, vai citiem vārdiem izsakoties, inscenējumiem, kas aizmālē realitāti ar ilūziju, pārsvarā ar masu mediju starpniecību. «Simulakrs ir feiks, ko mums iebaro, lai manipulētu ar mūsu uztveri. Tas ir aizgājis tik tālu, ka mūsdienās mēs dzīvojam realitātē, kurā nav vairs skaidrs, vai ir palicis kaut kas patiess ārpus šiem neeksistējušo parādību atspulgiem. Tādēļ mēs, postmodernisma upuri, jau sākam šaubīties par to, vai mēs esam mēs paši, vai arī, piemēram, esam kādas citas esības doma, kas domā, ka ir pati par sevi,» filozofē Artūrs un apstiprina, ka tiešām arī ikdienā domā šādās kategorijās. «Es tajā visā diezgan dziļi ienirstu. Man patīk neparastas prāta konstrukcijas. Kad man izdodas pārsteigt pašam sevi, tad es to realizēju kā mākslas darbus.»
Visuma savērpējs
Noklausoties šādas atklāsmes, relatīvi nesen klajā nākušajā Artūra pirmajā sarakstītajā grāmatā Visuma vērpēji paustais jau vairs neliekas tik pārsteidzošs. Rakstniece Ieva Melgalve to nosaukusi par, iespējams, pirmo weird fiction žanra darbu Latvijā. «Jūs esat pārāk pieauguši, lai par šādām tēmām domātu, pārāk noguruši no ikdienas darbiem, jūs izsūkusi dzīves realitāte? Bet varbūt jūs ir izsūcis kaut kas pavisam cits,» grāmatas anotācijā prāto Ieva Melgalve. Prātot var, taču pirmais iespaids pēc visai paviršas grāmatas pārlapošanas ir tāds, ka autors ir kaut ko nelabu apēdis, uzsmēķējis vai iešņaucis... «Neko nelietoju, bet mūsu realitāte šobrīd ir tāda, ka to darīt nemaz nevajag,» smejas Artūrs. «Patiesībā par to arī ir šī grāmata. Es tajā vērtēju, cik ļoti cilvēks ir aizmirsis, ka viņš ir pazaudējis pats sevi, savu esību - nevis vienkārši pazaudējis, bet jau ir aizmirsis, ka to ir izdarījis. Pēc būtības cilvēks atšķiras no pārējā mūsu Visumā ar to, ka apzinās to, ka apzinās pats sevi. Kad mēs reflektējam, sāk veidoties arvien sarežģītāki apziņas vijumi, kurus poētiski sauc par dvēseli. Līdz ar to fiziskais ķermenis ir tikai trauks cilvēka eksistenciālai esībai, kuru nevar izmērīt vai nosvērt uz svariem. Kaut tam atšķirībā no visas pārējās dabas ir sava griba. Protams, ļoti nosacīta un katram savos apjomos, bet tomēr ir. Jā, lielā mērā mēs, tāpat kā dzīvnieki, izdarām zemapziņā ieprogrammētās izvēles. [Žans Pols] Sartrs, piemēram, uzskata, ka patiesībā visu, ko darām, mēs vienalga būtībā saprotam un lieliski jūtam, kad dodam priekšroku ļaunumam, kad izdarām kļūdainas izvēles. Bet [Martins] Heidegers piebilstu, ka visa atbildība vienmēr ir tikai uz mums. Tādēļ tik viegli atsakāmies no sevis,» filozofē mākslinieks.
Publicitātes foto
Viņš uzskata, ka pēc formas
Visuma vērpēji atbilst postmodernisma prozai: «Ir arī zinātniskās fantastikas moments, kā to pozicionē, taču tas ir tikai rīks, ar kuru eksperimentēt - kultūrzīme, kas tiek izmantota spēlei. Zināmā mērā tas ir romāns pārdzīvojums, kurā ietverts noteikts mesidžs, kas drīzāk atbilst metamodernisma izjūtai. Es to rakstīju tā, lai grāmata būtu gan vienlaikus baudāma kā izklaides un fantastikas literatūra, gan tajā varētu ierakties arī dziļākajos pārdomu slāņos. Par izskanējušajām recenzijām [par grāmatu]? Ņemot vērā to blogeru vidi, ir OK. Ne viss bija pareizi uztverts, bet cik cilvēku, tik interpretāciju, ar to jāsamierinās. Mēs katrs dzīvojam savā universā, ar savu pieredzi, kura mūs ierobežo, un viss, ko mēs laižam caur sevi, transformējas attiecībā uz šo pieredzi, esam ļoti determinēti šajā ziņā. Kā teica filozofs Jānis Taurenis, manas mākslas galvenā sāls ir atrast skatītāju, kura pasaule ir tikpat korelēta, lai percepcijas procesā sanāktu pienācīga mijiedarbība. Es domāju, ka varbūt tas nemaz nav tik būtiski - lai katrs interpretē pa savam.»
MŪSU BRĪVĪBA MŪSU ROKĀS. Viens no skandalozākajiem Artūra Bērziņa darbiem. «Ieceres pirmā versija tapa 2003. gadā - tad tā bija paredzēta drīzāk kā plakāts pret sociālo un morālo korupciju. Laika gaitā šajā tēlā saskatīju jaunas šķautnes. Priekš manis jaunā versija runā gan par iekšējo brīvību un atbildību katrā no mums, gan arī Latvijas reālijām vēsturiskā nozīmē. Pateicība aktrisei Elitai Kļaviņai par tēlam piešķirto nervu.» / Publicitātes foto
Lai vieglāk skaidrot domu
Starp citu, kāpēc mākslinieks iestarpinājies rakstnieku frontē? Protams, arī te Artūram ir savs dziļdomātāja skaidrojums: «Māksla ir abstrakta, tā strādā uz kontekstiem. Māksla ir ļoti implicīta valoda, kurā nepieciešama vieta interpretācijai, mīklai, tam, ir kas kopīgs ar šamanismu. Ar literatūras starpniecību vari izteikt savu domu daudz skaidrāk. Prozai piemīt arī dramaturģiskais moments, ar to vari ievest savā pasaulē un pavadīt lasītāju no ievada līdz kulminācijai. Savukārt attēls ir statisks - grūti panākt šo pārdzīvojumu. Tas uzreiz un pa tiešo ienāk vērotājā, tomēr šajā procesā pietrūkst emocionālā ceļojuma kā skaņdarbā vai kinofilmā, kad aprodi ar personāžiem, sāc just viņiem līdzi. Šim empātiskajam pārdzīvojumam caur mākslu piemīt kaut kāda neizskaidrojama īpašība, kuras rezultātā cilvēks jūtas attīrījies - vismaz tā ir pēc Aristoteļa teorijas. Cilvēks it kā izbīstas pats no sevis, no tā, kas mēs esam, un šis šoks viņam uz kādu brītiņu uztaisa tādu kā garīgo refresh,» skaidro Artūrs.
Protams, grāmatas rakstīšanas laikā gleznošana nolikta malā, laika visam nav pieticis - to atzīst arī pats Artūrs: «Visās lietās nepieciešams pietiekami iedziļināties, un tajā konkrētajā brīdī nav iespējams novērst savu uzmanību uz kaut ko citu. Rezultātā sanāk tā, ka tev ir izvēle: vai nu nodarbojies ar izdzīvošanu un dari to, ar ko tu elpo, vai arī atsakies no tā visa un izvēlies stabilitāti. Līdz ar to es padaru kaut ko nopelnīšanai, pēc tam uz tā rēķina dzīvoju ilgstošāku laiku un atkal varu darīt kaut ko sev. Kas tiek darīts pelnīšanai? Piemēram, pasūtījuma portreti, pasūtījuma ilustrācijas vai kalendāri dažādiem uzņēmumiem, grāmatu vāki utt. Taču šajā jomā arī izvēlos tādus darbus, lai man būtu interesanti.»
Metālfrontes režisors
Pirms pāris gadiem Artūra Bērziņa karjerā notika vēl viens pavērsiens - viņu par sava albuma Hammer Of The Witches vāciņa un bukletā ietverto ilustrāciju autoru izvēlējās pasaulslavenā britu ekstremālā metāla grupa Cradle Of Filth. «Savā epastā dzēsu iepriekšējo dienu spamus un starp dažādiem tonijiem un džonijiem pēkšņi ieraudzīju kādu Deniju, ko grasījos izdzēst, bet pamanīju vārdu artwork. Atvēru un ieraudzīju, ka sūtītājs ir [grupas Cradle Of Filth līderis] Denijs Filts, kurš rakstīja, ka esot liels manas mākslas cienītājs un vai es nevarētu uztaisīt viņu albuma vāku,» atminas Artūrs, kurš pats 90. gados bijis šīs grupas fans. Kopumā Artūra izpildījumā beigu galā tapa deviņi mākslinieciskie darbi un sešas grupas dalībnieku stilizētas bildes.
SKARBI. Grāmata Visuma vērpēji - tā nav meksikāņu seriālu vai UgunsGrēka cienītājiem. Lai nemulsina uz vāka redzamā atzīmīte 18+: šoreiz tā drīzāk brīdina nevis par erotiska satura, bet par jumtu nonesoša satura klātbūtni tajā / Publicitātes foto
Taču ar to sadarbība nav beigusies - grupa arī savam jaunākajam albumam ar nosaukumu Cryptoriana - The Seductiveness Of Decay (plānots, ka tas nāks klajā 22. septembrī) ir izvēlējusies tieši latviešu mākslinieka ilustrācijas. Pat vairāk - Artūrs uzaicināts kļūt par klipa režisoru. «Sarakstījāmies ar Filtu, un tika ievadītas sarunas par to, ka es varētu sagatavot ne tikai viņu albuma vāciņu, bet arī tikt piesaistīts kā klipa režisors un visa vizuālā promo materiāla veidotājs. Esmu pabeidzis vizuālās komunikācijas nodaļu, un tostarp mans bakalaura darbs bija pusstundu gara īsfilma. Ar videomākslu nodarbojos jau no 2003. gada, taču šis ir pirmais tik nopietns video projekts, pieaicināju tam nopietnus kino profesionāļus. Piemēram, operators bija Ivo Skanstiņš, kurš jau filmējis dažnedažādus klipus. Nejaušības pēc izrādījās, ka visi iesaistītie bērnībā bijuši lieli Cradle Of Filth piekritēji, līdz ar to process sanāca vienkāršāks,» atminas Artūrs. «Katrā ziņā tā bija lieliska iespēja, jo man viņu pēdējā desmitgadē radītie klipi šķiet pilnīgi nekādi. Domāju, ka ar šo klipu varētu smuki izcelties. Jūlijā tas tiks sperts gaisā. Filmēšana notika tepat, Rīgā, katrs internacionālās brigādes dalībnieks te ieradās no savas pasaules malas - Lielbritānijas, ASV, Kanādas, Čehijas. Vai es varētu kļūt par režisoru? Nu, ko lai saka… Kāpēc gan ne?! Šādā veidā taču top lielas lietas! Tā virsrealitāte, kuru parasti attēloju divās dimensijās, filmēšanas laukumā tika panākta reālajā telpā, un, kad vēroju, kā pēc manām iecerēm tas viss tiek būvēts, tā bija fantastiska sajūta!»
Kad defekts par efektu
Artūram Bērziņam ir daudz dažādu talantu - interesants mākslinieks, rakstnieks, režisors, savulaik arī mūziķis (jāatgādina par elektroniskās mūzikas projektu Coronar), taču daudz ko no visa tā viņš apguvis būtībā spiestā kārtā - bērnībā daudz laika pavadīts slimības gultā. «Iespējams, joprojām esmu vienīgais Latvijā ar diviem kambariem četru vietā. Man bija problēmas ar sirdi - ar šādu kaiti es nodzīvotu, maksimums, 15 gadus. Taču 1991. gadā man
Amerikā izdarīja ļoti sarežģītu operāciju - man tad bija deviņi gadi. Pat Amerikas apstākļiem tā tolaik bija ļoti sarežģīta, bet man paveicās, ka tā tolaik tika realizēta kā labdarības akcijas ietvaros. Šobrīd man joprojām ir pēcsekas aritmijas formā, kas bieži vien ir visai smagas, pēdējā laikā gan ir nedaudz mierīgāk,» par savām veselības problēmām Artūrs stāsta ar smaidu, daudz vieglāk nekā daudzi no mums, kuri pēkšņi saķer iesnas.
Uz piesardzīgi izteikto jautājumu, vai viņa liktenis nebūtu krietni citādāks, ja nebūtu smagās slimības - varbūt puisis būtu nevis gleznojis un daudz lasījis, tā sevi izglītojot, bet, piemēram, spēlējis bumbu, Artūrs atbild tikpat nesatricināmi: «Jā, es to lieliski apzinos. Ja paskatās kultūrvēsturē, tad lielākā daļa radošo personību bijušas ar lielākām vai mazākām veselības problēmām. Laikam tas piederas pie lietas. Bet par likteni - es saprotu, ka tā ir transcendentāla padarīšana, kura mūsu saprašanai apriori nav pieejama, jo esam ieslogoti savā apziņas cietumā. Es varu tikai pateikt, ka no teoloģiskām doktrīnām man tuvs ir kristīgais eksistenciālisms - [Kārlis] Jasperss, [Nikolajs] Berdjajevs, [Sērens] Kirkegors. Neskatoties uz visu to, ko ir piedzīvojusi cilvēce, ir jābūt kaut kam transcendentam, jo, ja to atceļ, tad eksistence cilvēkam pārvēršas par to, ko Žans Pols Sartrs savulaik jau ir aprakstījis grāmatā Nelabums.» Ko te vēl piebilst: multimākslinieks dziļdomātājs - tāds ir Artūrs Bērziņš.
***
Artūrs Bērziņš
• Dzimis 1983. gada 20. aprīlī, Rīgā
• Izglītība: Jāņa Rozentāla mākslas vidusskola, bakalaura un maģistra grāds Latvijas Mākslas akadēmijas vizuālās komunikācijas specialitātē;
• Karjera: piecu mākslas personālizstāžu un grāmatas Visuma vērpēji autors;
• Interesanti: pirms dažiem gadiem amerikāņu žurnālā Weirdworm pasaulē savdabīgāko mākslinieku topā ierindots augstajā sestajā vietā;
• Ģimenes stāvoklis: neprecējies, draudzene Keita Morfeja - māksliniece.
