Lubānietis Miķelis Gruzītis daudziem Latvijā joprojām saistās ar skanīgām dziesmām Aiviekstes ozoli, Pārdomu vējš, Mosties, celies un strādā. Kopumā viņa pūrā ir teju 25 oriģināldziesmas. Šobrīd gan dziedāt neiznāk tik daudz kā senāk, taču vienu otru reizi uzstājoties mazākai publikai, jo lielu zāli nu pieskandēt esot grūtāk.
Iedzimtie vairākās paaudzēs
Miķeli Gruzīti, kuram aiz muguras jau ir 76 vasaras, Neatkarīgā apciemoja viņa senču mājās Lettēs - ļoti skaistā vietā pie Aiviekstes krastiem, tādā kā salā, ko no vienas puses ietver upe, no otras kanāls. Nav brīnums, ka tās saimnieks ir veltījis šai upei dziesmu, kas met skaistu loku ap tēva sētu. «Te pavasara plaukumā zied vizbulītes birztalā,» Gruzīškungs nocitē rindas, rādīdams birztalā nelielu pļaviņu, kur pavasarī tiešām ir gluži zils puķīšu paklājs. Bērzi stādīti tad, kad tēvs te atvedis jauno sievu. «Esmu Lubānas aborigēns, te esmu dzimis, uzaudzis un visu mūžu nodzīvojis,» teic Miķelis Gruzītis. Šeit viņa dzimta vairākās paaudzēs mitusi kopš 1630. gada, un 1869. gadā viņa senči izpirkuši zemi no muižas. Nosaukums Lettes radies no vārda «Lettisch», jo agrāk zemes īpašums saucās Lattisch Gruzitis. Ir arī izveidots dzimtas koks, kurā var izsekot visiem plašās dzimtas vijumiem un zariem. Glabājoties pie vienas no māsām, kas viņam nav vis viena vai divas, bet gan sešas.
Rokas klēpī netur
Bet par savu dzimšanu viņam esot stāsts. Daudz netrūcis, ka būtu piedzimis purvā. Vēl 28. septembrī mamma ar māsu un dienestmeitu sadomājušas aiziet dzērvenēs uz tuvējo purviņu. Vakarā nolēmušas, ka palikušas tīri skaistas ogas, tāpēc nākamajā dienā jāatnāk atkal. Bet neiznācis tā, kā domāts, jo septiņos no rīta bijis klāt mantinieks. Apbrīnojamas esot tās stiprās latviešu sievietes - tik tuvu gaidībām vēl iet, locīties un nest smagos grozus, nogroza galvu Miķelis Gruzītis, pats gan piebilst, ka patiesībā jau laukos tas nebija nekas neparasts - teju nākamajā dienā pēc radībām likties iekšā darbā.
Vai lutināts arī tika kā vienīgais dēls? Kas tad nu laukos par lutināšanu, pie darba lika visus, un jāstrādā bija pamatīgi, jo pēckara gadi ar biezu maizes riecienu vis neizcēlās. Viss mūžs pagājis darbos: gan dolomīta raktuvēs, zāģētavā, Lubānas meliorācijas celtniecības pārvaldē, vēlāk bijis Lubānas pagastvecis. Tagad ir palikušas tikai Lettes. Galvenais darītājs tajās gan ir dēls, kurš izmācījies par lauku celtnieku Lauksaimniecības akadēmijā, un te viņam visas brīvdienas paejot, sākot jau ar zāles pļaušanu un citiem darbiem. Taču arī Gruzīškungs rokas klēpī neturot - cik varot, tik palīdzot. Ik dienu te atbraucot, jo te bez tīrumiem, dārza un siltumnīcas ir arī dzīvā radība: 13 vistas un četras pīles, kā arī trīs brīnumaini rukši, proti, mangalicas jeb aitveidīgās cūkas. Ir arī 15 līdz 17 bišu saimes, ap tām vairāk ņemas znots, kas pēc profesijas esot bitenieks. Bet vakaros gan braucot uz Labānu tos desmit kilometrus uz «sievas īpašumu atpūsties», paskaidrojot, ka pilsētā viņiem esot dzīvoklis.
Pašam savs kalns
Bez Lettēm gan grūti iedomāties dzīvi, jo īpaši vasarās. Savdabīgu šīs vietas akcentu veido kanālmalas uzbērums, un mājas saimnieks vedina uzkāpt tajā, lai paši pārliecinoties par tā gleznainumu. Pa to bērnu dienās skraidīts, tajā bagātīgi aug meža zemenes, te svinēti arī Jāņi, un savulaik, kad šajā pusē atpūties aktieris un režisors Gunārs Cilinskis, kādudien uzkalnā sēdējuši un baudījuši stiprāku mēriņu, atzinis, ka šī vieta ir tāda, ko var dēvēt par paradīzi zemes virsū. «Tā tāda ekskluzīva vieta. Savulaik skolasbērni to bija nodēvējuši par pilskalnu. Nu tā jau tās leģendas rodas,» pasmaida Gruzītis, piebilstot, ka tur, viņā galā, pie līcīša pirms 8000 gadu tiešām bijusi senču apmetne, un to pētījuši jau pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados. Tagad gan tik viegli neizdodas uzkāpt augstajā kraujā, taču - kad «ieskrienoties», tad jau tiekot augšā. Bet kādreiz tā bijusi nieka lieta, jo nekāds lēlis vis nebijis: 1958. gadā ieguvis otro vietu 20 kilometru riteņbraukšanā Latvijas mērogā. Bet pēc armijas sešdesmito gadu sākumā rajona izlasē slēpošanā startējis, un tad te bijusi treniņa trase izveidota. Priedes, kas atzītas par izcilām, gan 1994. gadā stādījis kopā ar dēlu - skat, kā izaugušas, nosaka Miķelis Gruzītis.
Dzied joprojām
Vaicāts, vai kādreiz arī uzdzied, viņš atbild, ka ar to esot tā, kā vienā no viņa dziesmām: «Ugunskurs izdedzis, dziesma jau klusa, lai arī neliesmo, sasilda vēl.» Pirms neilga laika bijis aprūpes centrā pie vecīšiem un tur tad minūtes četrdesmit padziedājis. Dziesmas viņam nākot līdzi jau no bērnības. Skolā dziedājis korī, kur sākumā skolotāja ieliekusi soprānos pie meitenēm, un, lai arī Miķelis ļoti slavēts, par to ļoti apvainojies. Ar laiku ticis altos un visbeidzot arī tenoros. Kā tenoram ir bijusi iespēja skolā dziedāt kopā ar vēlāk pasaules atpazīstamību iemantojušo operdziedātāju, novadnieku Jāni Zāberu, un kādā skolas pasākumā abi korim priekšā ir dziedājuši solo. Pēc tam gan bijis lielāks pārtraukums, un patiesībā uz skatuves tā īsti iznācis 90. gados, kad it bieži nācies uzstāties plašākai publikai.