Vija Vētra: Deja ir vienīgais, kas man dzīvē ir
«Man nav bērnu, man nav vīra, man pat nav mīļākā. Deja ir vienīgais, kas man dzīvē ir, un, ja man to atņemtu, es beigtos. Tad pārtrūktu manas dzīves pavediens, kurā vēl trausli karājos,» saka pasaulē pazīstamā dejotāja, horeogrāfe, lektore un pedagoģe Vija Vētra (94).
Šovakar pulksten 19 Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Mazajā zālē viņa vadīs indiešu sakrālās dejas meistarklasi, bet ceturtdien pulksten 19 ar oriģināldeju koncertu Saknes un spārni atzīmēs 74 gadus skatuves darbā, kā arī sava mūža 94 gadu jubileju, kas bija 6. februārī. Koncertā piedalīsies RTU stīgu ansamblis Gaiva, čelliste Undīne Balode, aktrises Raimonda Vazdika un Indra Burkovska, kā arī Vijas Vētras audzēkņu grupa Rituāls.
«Es esmu piecus gadiņus jaunāka par Latviju. Ja Latvijai nākamgad būs simts, man būs deviņdesmit pieci, un es ļoti ceru, ka man tiks uzrīkota skaista jubileja,» saka leģendārā indiešu dejas dejotāja, atminoties, cik jauka bijusi viņas godināšana 90. dzimšanas dienā, kas bija uz Māmuļas lielās skatuves.
«Šis gads man bija ļoti grūts, un joprojām ir visādas grūtības,» saka Vija Vētra, atklājot, ka Ņujorkā, nakts tumsā iznākot no teātra, kur noskatījusies indiešu dejas izrādi, ļoti neveiksmīgi kritusi, pret ielas bruģi stipri sasitusi galvu un dabūjusi smadzeņu satricinājumu. «Tā kā man ir operētas abas gūžas, nemaz pati nevarēju piecelties, arī cilvēku naktī uz ielas nebija daudz. Labi, ka garām gāja divi vīrieši, viņi man palīdzēja piecelties. Bet tas vēl nebija viss - visus Ziemassvētkus līdz pat jaunajam gadam es nogulēju ar plaušu karsoni. Viena pati. Nevienam neteicu, ka esmu slima, kā dzīvnieks ielīdu alā un gaidīju, ka paliks labāk. Biju ļoti švaka, jo negribējās neko ēst, nevarēju jau arī iziet, lai kaut ko nopirktu. Un, tiklīdz palika labāk, uzreiz uzkrita gripa. Es jau kādā ķīniešu grāmatā izlasīju, ka Gaiļa gads man būs ļoti grūts,» stāsta Vija Vētra. Grūtības turpinājušās arī ar dzīvesvietas atrašanu, esot Rīgā. Tāpēc atbraukusi mēnesi vēlāk. «Man prieks, ka atkal esmu Vecrīgā, bet man par to jāmaksā liela nauda - 260 eiro mēnesī. Par iepriekšējo dzīvoklīti maksāju tikai simtu, tagad ir gandrīz trīs reizes vairāk, tas ir ārprāc. Man tā ir ļoti liela nauda, jo es Amerikā dzīvoju no maza pabalstiņa, un, lai iekrātu naudu lidmašīnas biļetei uz savu dzimteni, kas šogad izmaksāja 1090 eiro turp un atpakaļ, es ik mēnesi atliku no tā mazumiņa, kas man tiek maksāts,» stāsta Vija Vētra, piebilstot, ka Latvijā būs līdz 30. jūlijam. Līgo vakaru un Jāņus, iespējams, pavadīs turpat, kur katru gadu - pie draugiem Krimuldas pusē. «Tas būtu ļoti jauki, jo svaigu gaisu neesmu ieelpojusi veselu gadu. Ņujorkā tas nav iespējams, tur cilvēki skrien kā traki. Ja es izietu uz ielas, man būtu jāskrien līdzi, citādi mani apgāztu. Tāpēc tikai dažreiz izeju pastaigāties gar upi.»
Vija Vētra uzsver: viņai ir ļoti svarīgi būt Latvijā, būt kontaktā ar savu dzimto zemi un tiem jaukajiem cilvēkiem, kuri gadu no gada uzticīgi apmeklē viņas izrādes. «Tāpēc manas izrādes nosaukums ir Saknes un spārni - tas ir stāsts par saknēm, no kurām esmu nākusi, un spārniem, kas man ļāvuši aizlidot tālu pasaulē. Tieši Latvija man ļāvusi pacelties spārnos un iepazīt piecus pasaules kontinentus un dažādas kultūras, un tieši Latvijā man allaž vajag atgriezties, jo te gūstu spēku dzīvot savu dzīvi. Mēs, latvieši, jau esam diezgan sīksti cilvēki, un es esmu pārliecināta, ka spēks visu izturēt man nāk no manām saknēm,» stāsta cienījamā skatuves māksliniece.
Savu dejas mākslu Vija Vētra ir izkopusi Vīnes Mūzikas akadēmijas un konservatorijas deju nodaļā, indiešu klasiskās dejas - Indijā, spāņu flamenko - Spānijā un moderno skatuves deju - Vīnē un ASV. Par sevi viņa allaž teic: «Dodiet tikai man skaņu, es to izdejošu! Ja nebūs skaņas, es izdejošu arī klusumu.»