Janis Rozentāls. Albums, kas atklāj latviešiem daudz jauna

Apgāda Neputns izdotais albums Janis Rozentāls tā vien prasās tikt dāvināts valsts svētkos vai īpašās reizēs.

Gan tāpēc, ka patriotiski - Janis Rozentāls ir viens no latviešu nacionālās mākslas pamatlicējiem, kuram jēdziens latviešu māksla bija skaidrs un saprotams, vēl pirms par to sāka runāt rakstnieki un dzejnieki. Arī tāpēc, ka krāšņajā izdevumā ir ļoti daudz jaunas informācijas: raksti, atmiņas, attēli, kas nav zināmi nespeciālistiem vai pat publicēti pirmoreiz. Atskatoties uz Rozentāla jubilejas gadā paveikto, Neatkarīgā šoreiz iztaujā trīs šī izdevuma autorus - Aija Brasliņa turklāt ir viena no LNMM apskatāmās Jaņa Rozentāla 150. jubilejas izstādes veidotājām.

- Kas ir galvenais jaunpienesums Neputna izdotajā albumā?

- Rozentāls arī iepriekš ticis izdots diezgan daudz, tāpēc galvenais bija neuzkāpt uz tiem pašiem grābekļiem, negribējās atkārtot to, kas ir bijis iepriekšējās jubilejās, un pavisam objektīva bija tā laika un apstākļu sakritība, kad radās šī iespēja izdarīt. Jau no paša sākuma bija skaidrs - būs albums, bilžu grāmata, bet jaunais tajā būs tas, ka varēs pielikt fotogrāfijas. Inta Pujāte sāka pētīt fotomateriālus, pirms bija tapusi izstāde, viņa pirmā uzrakstīja savu rakstu, mēs ņēmām ierosmes no tā arī jubilejas izstādē. Manuprāt, tā bija liela veiksme - izmantot fotogrāfijas. Mākslinieks tajās ir redzams kā dzīvs cilvēks, redzama viņa apkārtne, tas, kā viņš no tās ņem kaut kādas lietas un pārceļ tās uz savu mākslu, tās tēliem un kompozīciju. Interesanti, ka arī Neputna māksliniece Inga Ģibiete, albumu veidojot, no savas puses atrada vēl dažādas sakritības un sasauces. Šī ir lieta, kas grāmatu vērš interesantu kaut vai pāršķirot, jo ir redzams, kā no reālas vides, reālām lietām tapusi Rozentāla māksla.

- Bet kāds šis gads bija no muzeja viedokļa?

- Muzejā mums nekas jauns neparādījās, tomēr Rozentāla izpētē nekādu punktu pielikt nevar. Mēs atteicāmies no zinātniska kataloga, kas būtu visu Rozentāla darbu apkopojums. Vienkārši joprojām netiekam tam klāt. Jā, mums izdevās piesaistīt muzejam zināmos Rozentāla darbus no privātajām kolekcijām, bet jau pēc izstādes un arī izstādes laikā izsolēs parādījās Rozentāla darbi, kuru atrašanās vieta mums nebija zināma. Tie ir labi un nozīmīgi darbi no kolekcijām, kas pirms tam publiski nebija pieejamas. Tas ir ļoti vērtīgi! Arī pēc izstādes pašos pēdējos albuma tapšanas metros uzdūrāmies uz materiāliem, kas pirms tam nekur nebija izmantoti. Piemēram, mākslinieka mazmazmeita Aija Biezaite, kārtojot tēva atvilktnes, atrada fotogrāfijas, zīmuļuzmetumus, skices, kompozīcijas. Tie ir tādi mozaīkas fragmentiņi, kas palīdz rekonstruēt Rozentāla daiļrades procesu. Atgriežas arī darbi, ko nezinājām, no Somijas pēdējās vasaras. Tie arī glabājas privātās kolekcijās, un kaut ko no tā varējām iekļaut albumā. Man būtu gribējies pilnīgāk apgūt šo Somijas posmu, jo tās puses atsaucība nebija liela. Mēs, protams, satikāmies ar profesoru Anto Leikolu, dabūjām pāris lietu no viņa privātā krājuma, bet tagad ir skaidri zināmi darbi, kuri nebija pieejami tobrīd, kad taisījām izstādi. Diemžēl tikai pēc albuma izdošanas atradās cilvēki, kas teica - vai, bet ir taču vēl tas un tas.

Man liekas, ka apstiprinājās Rozentāla tautas mīlestības fenomens - publikas mīlulis un nacionālās mākslas pamatlicējs. Izstādi apmeklēja vairāk nekā piecdesmit septiņi tūkstoši skatītāju. Strādājot lejā, caur lielajiem krātuves logiem redzēju - cilvēki plūst kā straume. Ja izstādi turētu ilgāk, apmeklējums būtu vēl lielāks. Pēdējā dienā bija vērojams līdzīgs fenomens kā Rozentāla izstādei 1986. gadā - rinda pie muzeja durvīm. Domāju, ka izdevās fotogrāfiju iesaiste arī

izstādē, jo tās pavēra skatu uz mākslinieka personisko telpu. Šajā jomā arī Inta Pujāte piedalījās kā zinātniskais konsultants. Liela ieinteresētība bija par izstādes izglītības programmām. Pamēģinājām jaunu formu - viena mākslas darba stāstu, šīs sarunas bija īsākas, bet ļoti labi apmeklētas. Bija koncerti, trāpījām pat Elijas dzimšanas dienā, zinātniskā konference, kas pulcēja speciālistus.

- Bet ja atskatāmies uz Rozentāla gadu kopumā?

- Pārskatīju nupat to, ko bijām plānojuši, gandrīz visu arī īstenojām. Kaut kas gāja mazumā, bet nāca arī klāt lietas, kas sākumā nebija plānotas. Ir televīzijas filma, monēta, UNESCO aktivitātes. Man patika Latvijas Nacionālās bibliotēkas izstāde, kura tika veidota no viņu kolekciju materiāla. Gads sākās ar konferenci Rīgas Latviešu biedrībā, mākslinieka īstajā jubilejā. Man nācās atbildēt uz pārmetumiem, kāpēc mēs nesākām ar Rozentāla izstādi? Atverot muzeju maijā pēc rekonstrukcijas, vienlaikus uzlikt pastāvīgo ekspozīciju un Rozentālu fiziski nebija iespējams. Vēsturiski 1935. gadā Rozentāla izstāde bija vēl lielāka, tomēr tajā eksponātu daudzumu veidoja diezgan liels skičveidīgu darbu skaits. Mēs gribējām tādu pamatīgu retrospekciju. Gribējām ar izstādi un albumu mainīt interpretācijas akcentus. Lai nav tikai tas Rozentāls, kuru zinām vienīgi no kultūras kanonā iekļautā diplomdarba skatpunkta. Lai Rozentāls nav tikai lauku dzīves un zemnieku tēlotājs, lai viņš ir iekšā visā krāšņajā gadsimtu mijas mākslas dzīves kopainā - skaistuma alcējs, mīļotājs un luteklis, kas viņam ir raksturīgi un par ko viņš savā daiļradē vairāk arī izvērsās. Izstādē to, protams, grūtāk izstāstīt, Latvijas Mākslas vēstures 4. sējums patiesībā atgriežas pie agrākajiem akcentiem - pie Baltijas mākslinieku telpas. Rozentālam bija jāiznes šis nacionālās mākslas pamatlicēja gods, bet faktiski viņš bija cieši saistīts ar toreizējo mākslas situāciju, kurā valdīja ļoti vāciska gaisotne. Pēc jubilejas gada vajadzētu padziļināt šo akcentu maiņu.

- Ja atgriežamies pie Rozentāla albuma, kas pašai bija svarīgākais?

- Savā rakstā mēģināju iedabūt arī tādu ēnu galeriju - zudušo darbu vai pēc atrašanās vietas nezināmu darbu daļu. Tāpat albumā ir Rozentāla agrāko izstāžu dokumentācija: Helsinku pēcnāves izstāde, Rīgas pilsētas izstādes. Tomēr arī te punktu Rozentālam pielikt nevar. Varam priecāties par visu to, kas tagad nāk ārā saistībā ar viņa jubileju: mākslas tirgus ir sakustējies, arī mums līdz ar to ir informācija. Vēl pētniekiem režģu režģī paliek Rozentāla darbu viņa paša dotie nosaukumi un pēc tam uzslāņotie. Tas jādatē, jādokumentē, jāpārprecizē arī viņa dalība izstādēs. Ņēmām gadsimta sākuma publikācijas periodikā, vecos izstāžu katalogus, bet tik īsā laikā to nevarēja paspēt.

Laimas Slavas izvirzītais uzstādījums bija, izmantojot mūsdienu poligrāfijas iespējas, padarīt Rozentālu skatāmu arī albumā. Pamatā tas ir lielo albumu sērijas formāts, tā strādā Neputns - albumu daļa ar mākslu, raksti un tad atmiņu žanra publikācijas. Atmiņas ir tāds dzīvāks materiāls. Man patīk šī pieeja - visi taču lasījām Ugas Skulmes memuārus. Šajā albumā pēdējā brīdī, kad makets bija jau salikts, tiku klāt Mērijas Grīnbergas atmiņām. Pēdējā brīdī ielikām. Pēdējā brīža materiāls ir arī fotoplašu skanējums no Liepājas muzeja. Savā starpā runājām, ka albuma tapšanas procesā piedalās arī pats Rozentāls. Viņš jau ir tik daudzpusīgs, ka visu nemaz nevarēja izmantot. Rozentāla korespondence ir materiāls, ar kuru varētu ņemties un ņemties, pētīt, komentēt. Es būtu vēlējusies, lai ir kāds speciālists, kas spētu novērtēt arī Rozentāla ieguldījumu lietišķās mākslas attīstībā. Ir arī periodikas grafika, ko vajadzētu izskatīt, bet vienai grāmatai jau nav nebeidzamu iespēju visu aptvert, jau tā tagad liekas, ka varbūt tajā ir salikts pat par daudz.

Unikālā 20. gadsimta sākuma noskaņa

Inta Pujāte, mākslas zinātniece, grāmatas autore

- Kas bija jaunais un ienāca ar jūsu rakstu un fotomateriāliem?

- Pirmais lielais darbs bija atribūtēšana. Stikla negatīvu materiāls, kas glabājas Kuģniecības muzejā, ir lielais nezināmais. Gadsimtu mijas stikla negatīvos nevar uztvert fotogrāfa rokrakstu. To var uztvert vienīgi tad, ja ir kopija uz papīra. No negatīva var spriest par to, kas ir fonā, kādas mēbeles, detaļas. Fotogrāfijas aspektā ļoti svarīgi tas, ka mums ir vairāki Rieksta un Hiršheita negatīvi. To visu pētot, varējām redzēt, cik Rozentāls plaši izmantojis fotogrāfiju. Mūsu māksliniece grāmatu iekārtoja tā, ka attiecīgajam motīvam vai sižetam pievienoti šie attēli. Piemēram, sižetam mākslinieku darbnīcā, kas ir ap kādu 1895./1896. gadu, klāt ir kādas desmit piecpadsmit fotogrāfijas. Te mēs redzam, cik prasīgs bijis Rozentāls, kā viņš meklējis vajadzīgo un visatbilstošāko sižetu. Arī pašam darbam ir kādi pieci varianti. To pašu var teikt par fotogrāfijām, kur uzņemtas figūras un portreti. Viņš meklē ideju, sižetu.

Tad, protams, līdzās citu fotogrāfu veikumam pats Rozentāls kā fotogrāfs. Ir tā, ka viena fotogrāfiju daļa tapusi mākslas darbiem. Tajās viņš īpaši nerūpējās par kvalitāti. Rozentālam bija svarīgs tips, viņam bija svarīgi atcerēties, kā, piemēram, izskatās Ogres upe. Tajās fotogrāfijas, kas tapušas, kad viņš iepazinās ar Elliju, tur viņš strādājis kā mākslinieks. Emociju ir tik daudz, ka viņam bijis svarīgi iemūžināt šīs savas dzīves epizodes. Ir, piemēram, trīs neliela formāta fotogrāfijas, kur viņš ir kopā ar Elliju baltā kleitā īsi pirms dzemdībām, ko es kompozīcijas ziņā salīdzinu monogrāfijā ar Jana van Eika gleznoto Arnolfīni kāzu portretu.

Mākslinieks lielā mērā koriģējis fotogrāfus, kuri fotografējuši viņa portretus. Rozentāls rūpējies par to, kā pasniegt viņu kā tēlu. Lapiņam ir tāda Rozentāla portretu sērija, vairākas fotogrāfijas. Rozentāls tajās meklējis sev mākslinieka domātāja tēlu. Mazliet savādāks ir Rieksta fotogrāfijās uztvertais. Tās ir vienas no pēdējām mākslinieka fotogrāfijām. Tur pat nevar pateikt, kā tieši Rieksts gribējis parādīt Rozentāla sejas īpatnības. Par to var daudz runāt un pētīt. Tad vēl Macata negatīvi no Saldus, kas uzpeldēja. Nevaru simtprocentīgi apgalvot, ka tās ir tieši viņa fotogrāfijas (albumā pie autora vārda pielikta jautājuma zīme - A. J.), bet abi bija draugi, un, balstoties biogrāfiskajās ziņās, domāju, ka tas ir Macats, kas viņu fotografējis Saldū. Vienā no vēlīnajām Rieksta fotogrāfijām, kur viņi abi ar sievu uzņemti, tikai tagad pamanīju, ka abi interpretēti kā ceļinieki, kas sastapušies, turot rokās virsdrēbes. Rozentāls meklē sižetisko ievirzi fotogrāfijā.

- Jūs jau sen strādājat ar Rozentāla materiāliem. Vai varbūt tagad bija arī kādi atklājumi, pavērsieni?

- Visinteresantākais bija strādāt ar Rieksta negatīvu atšifrēšanu. Diviem negatīviem izdevās atrast kopijas. Pārsteidz tas, ko mūsdienu fotogrāfi vairs nevar panākt, bet var mēģināt tikai imitēt kopijās uz papīra. Viņi nevar panākt to noskaņojumu, kāds ir bijis divdesmitā gadsimta sākuma fotogrāfijās. Piemēram, Zīles fotogrāfija, kas tapusi laikā, kad Rozentāls tikko iepazinies ar Elliju. Es uzskatu, ka tā ir pasaules līmeņa fotogrāfija. Tā bija atklāsme, ka mums ir pasaules līmeņa fotogrāfi. Viņš pēc tam diemžēl pazūd kā fotogrāfs, jo dodas projām no Latvijas.

- Beidzot ir publicēta arī Rozentāla miršanas apliecība, lai izbeigtu haosu ar viņa mūža beigu datējumu.

- Jā, tas bija stingrs uzstādījums, ka miršanas apliecība albumā jāpublicē. Trīs miršanas datumi un divi gadi, tas nu bija par daudz!

- Bet ja jāvērtē Rozentāla gads kopumā?

- Jubilejas gada notikumu amplitūda bija pārsteidzoši plaša. Varbūt ne visi notikumi ir tik ļoti zināmi, viņa dzimtajos Bebros bija pasākums, Saldus muzeja jaunā ekspozīcija - tas ir ļoti liels notikums, kam viņi gatavojās ilgstoši. Skaistā piemiņas monēta, ko laidusi klajā Latvijas Banka, iesaistījās Latvijas pasts, bērni tika iesaistīti, muzikālie vakari. Es negribētu izcelt vienu notikumu, bet plašums un daudzveidība, manuprāt, bija labākais šajā gadā.

Nacionālās grāmatu mākslas pamatlicējs

Valdis Villerušs, LMA profesors, grāmatas autors:

- Kas ir tas jaunais, ko atklāj albums?

- Mēs pirmo reizi tādā pilnībā vai tuvu pilnībai redzam Rozentālu. Līdz šīm ir bijuši tikai fragmenti. Ir tāds uzskats par māksliniekiem, ka jāuzsver svarīgākā nozare. Bet populārākā ir glezniecība: Rozentāls ir gleznotājs, Suta ir gleznotājs. Tā runā par daudziem. Patiesībā bieži vien viņi ir plaša profila mākslinieki. Protams, kāda no tām nozarēm ir plašāka, vai varbūt mākslinieks tajā ir vairāk strādājis, bet, runājot par Rozentālu, tā pati grāmata, zīmējumi, tātad grafiskā pieeja, ir ļoti nopietna. Tas tagad parādās plašāk. Arī glezniecība. Parasti, runājot par Rozentālu, dominēja vairāk vai mazāk subjektīva atlase. No milzīgā darbu daudzuma tika paņemts tas, ko katrs atlasītājs vai autors, kurš par to raksta, uzskatīja par svarīgāko. Albumā ir ja ne pilnīgi, tad stipri daudz viss redzams. Kopumā! Ļoti vērtīgs ir fotomateriāls. Tas ļoti labi raksturo Rozentālu, atklāj daudz ko no viņa vides, gaumes, rāda viņu un laikmetu, kas ir ļoti svarīgi. Nedomāju, ka ir daudz tādu kolekciju, kur ir tik plaši inteliģence, mākslinieku aprindas atspoguļotas.

Viena puse ir bildes, kas albumā apskatāmas, bet otra puse ir raksti. Piemēram, par fotogrāfiju līdz šim praktiski nekas nebija rakstīts. Par sakrālo glezniecību bija apcerējumi, bet tie ir kaut kur speciālajā literatūrā, rakstu krājumos izklīduši. Par grāmatām īsi un koncentrēti rakstīja Inta Pujāte. Man jau arī nav nekas sevišķi plaši, nebija jau vairāk vietas un arī nav vērts šādos izdevumos tajā pārāk sīki iedziļināties, svarīgi ir kopā ar tekstu un attēliem dot lasītājam samērā pilnīgu priekšstatu.

- Man šķiet ļoti svarīgi, ka jūs uzrakstījāt par Rozentāla grāmatu mākslu. Viņa devums šajā jomā ir ļoti izteiksmīgs un pamanāms, droši vien daudziem bibliotēkā ir bijis tā - paņem senu izdevumu, kas piesaista uzmanību ar savu vāku, paskaties, kas ir mākslinieks - hmm! Rozentāls!

- Grāmatu māksla Latvijā sākas ar Rihardu Zariņu un ar Rozentālu. Zariņš sāka it kā nedaudz agrāk. Viņa pirmie mēģinājumi bija tādi arī ar apšaubāmu gaumi, stipri parādījās vāciskais raksturs. Stingru nacionālās grāmatu mākslas pamatu ielika vairāk Rozentāls, jo Rihardam Zariņam agrīnajā posmā nav daudz to darbu, ir kādas ilustrācijas, vāku pavisam maz. Zariņš vairāk Krievijā strādāja un izdarīja, kas jau ir tāds stipri nopietnāks veikums, bet attiecībā uz latviešu grāmatām, pašā 20. gadsimta sākumā viņam ir pasaku ilustrācijas, tautasdziesmu ilustrācijas. To galvenā nozīme ir tā, ka šīs ilustrācijas ir vienas no pirmajām. Rozentāls tam piegāja pamatīgi, daudzpusīgi, tēlaināk. Viņa devums ir lielāks gan skaitliski, gan mākslinieciskajās izpausmēs.

- Pats Rozentāls gan sūrojās, ka grāmatu noformēšana viņam traucē strādāt pie lielajiem darbiem, ka tas ir peļņas darbs, lai uzturētu ģimeni, bet man liekas, ja viņam nebūtu šo apnicīgo peļņas darbu, tad latviešu grāmatniecība daudz zaudētu.

- Jā, protams! Rozentālam māksla līdzās īsti radošai individuālai darbībai bija arī peļņa. Viņam it sevišķi, jo Rozentāls visu laiku sitās, lai dabūtu naudu un uzturētu ģimeni. Bet viņš jau kopumā bija grāmatu cilvēks, nevis tikai mākslinieks, kas reizēm uztaisa kādu grāmatas apdari. Rozentāls ļoti labi rakstīja. Viņa saikne ar grāmatu bija intelektuāla. Manuprāt, viņa grāmatu mākslinieciskā apdare - jā, reizēm viņš ar to nopelnīja, bet tas nebija nekas tāds klāt piekarināts tikai naudas dēļ. Ja skatās viņa grāmatu ilustrācijas, tad reizēm ir grūti pateikt, kas īsti ir bijis primārais - glezna vai ilustrācija. Ar Aiju Brasliņu to pārrunājām vairākkārt. Bija tā, ka viņam saistībā ar ilustrācijām kādā grāmatā vajadzēja zīmēt darbības laukos un dabā, bet tas varēja kļūt arī par rosinājumu glezniecībai. Jo tur tā dīvaini sakrīt kompozīcijas. Tā vien liekas, ka vairākos gadījumos tieši grāmatu ilustrēšana kalpojusi par ierosinājumu gleznai. Bet tas, protams, ir mans minējums.