Sigita Daugule: Dzīve kā nedēļa bez septītās dienas

«Tik daudzi paši izcūko savu dzīvi, uztraucoties par to, ko teiks vecāki, ko sabiedrība, ko darbā, un beigās ir veci un slimi un domā – ko gan esmu izdarījis ar savu dzīvi, jo visu laiku esmu darījis to, ko gribējuši citi, nevis es? Patiesībā – vienīgais cilvēks, kurš šo dzīvi var dzīvot, izjust, izbaudīt, esi tu pats, tad kāpēc man jāsatraucas par to, ko kāds domā saistībā ar mani?» saka gleznotāja Sigita Daugule, kura lielu daļu savas radošās dzīves pavadījusi Austrijā un Vācijā, tur arī rīkots vairums personālizstāžu. Šodien galerijā Bastejs tiek atklāta Sigitas Daugules jaunāko gleznu izstāde Pilnmēness.

Atbildes uz neatbildētiem jautājumiem

Izstādē Pilnmēness būs redzami šajā gadā tapuši darbi, turklāt tie tapuši pēc diezgan ilgas pauzes - apmēram pusgadu Sigita Daugule nav gleznojusi, un tas viņai, kas ieradusi strādāt regulāri, nevis kampaņveidīgi no izstādes uz izstādi, ir bijis samērā liels pārtraukums. «Dzīve piespieda nestrādāt,» nosaka māksliniece. Pērnais gads viņai bijis grūts un sarežģīts - pēc ilgstošas slimības nomiris mākslinieces tēvs, rudenī notikusi strauja un neplānota pārvākšanās uz citu dzīvesvietu, kur bijis nepieciešams arī remonts, tāpēc gleznošanai nav bijis ne laika, ne arī emocionāla spēka. Tas gan nenozīmē, ka tika īpaši gaidīta kāda mūza. «Es domāju - ja mākslinieks nav pilnībā iekšā mākslā arī tad, kad viņš neglezno, tad jau viņš arī nemaz nav īsts mākslinieks. Es nekad mūžā neesmu dzirdējusi, ka kaut viens radošs cilvēks runātu par iedvesmu. Krievu rakstniekam Ivanam Turgeņevam ir lielisks teiciens - iedvesma ir dvēseles stāvoklis, kurā diletanti iedomājas radām ģeniālus mākslas darbus. Kaut kur izlasīju, ka māksla ir pasaules radīšana bez septītās dienas, tātad - bez atpūtas, un mākslinieks domā par darbiem arī tad, kad fiziski neglezno,» nosaka Sigita Daugule.

Tā sagadījies, ka vēl rudenī, kad ievākusies jaunajā dzīvesvietā, viņa paspējusi ieviest korekcijas dārzā, un pirmie, kam ķērusies klāt, bija skujeņi. Nogrieztie zari bijuši tik skaisti, bijis žēl tos vienkārši izmest vai sadedzināt, un radusies ideja tos iestrādāt gleznās. «Ne jau es pirmā, ne pēdējā, kas kaut ko līmē darbos, bet nekad neesmu veidojusi kolāžas, un man bija interesanti un aizraujoši kā kolāžas elementu izmantot skujeņu zarus. Patiesībā - esmu šī eksperimenta attīstības stadijā, jo to, ko esmu atradusi kādā gleznā, nākamajā es mēģinu attīstīt. Vienmēr ir izvēles iespēja izdarīt tā vai citādi un tad turpināt iet pa vienu ceļu vai pa citu. Katra glezna iedod milzīgu neatbildētu jautājumu gūzmu, uz kuriem, lai atbildētu, jāņem nākamais audekls, jāmēģina meklēt tālāk. Esmu meklējumu procesā, tad jau redzēs, kas izveidosies, bet man pašai ir ļoti interesanti, jo neko tādu iepriekš neesmu darījusi,» atzīst Sigita Daugule. Tas, ka izstādes nosaukums ir Pilnmēness, esot sagadīšanās, jo tāds nosaukums dots vienai gleznai. «Ausis, acis un apziņu vajag turēt vaļā. Nebūtu atnākusi dzīvot uz māju ar dārzu, visticamāk, būtu tapuši pavisam citi darbi. Tieši tas ir skaistais - «iestrādāt» savā mākslā to, ko piedzīvo, to, kas atnāk tavā dzīvē.»

Savā līgā

«Man jāsaka liels paldies Austrijai par to, kas es vispār esmu mākslā,» atzīst Sigita Daugule. Uzreiz pēc Mākslas akadēmijas beigšanas viņa ieguvusi stipendiju Austrijā, pēc tam tur varējusi sarīkot divas personālizstādes. «Tas bija finansiāls atbalsts, darbnīca, jauni cilvēki... Patiesību sakot - es nezinu, kā būtu, ja man nebūtu šāda grūdiena karjeras pašā sākumā, ja man būtu jāiet strādāt, teiksim, par skolotāju, kā aizgāja daudzi mani kursabiedri. Un tā viņi arī palika par skolotājiem, jo pēc garas darbadienas vienkārši nav laika un spēka nodarboties ar mākslu,» uzskata Sigita Daugule un piebilst, ka mākslas darba radīšana ir, kā saka, «gājiens vienatnē». Ne reizi vien viņai bijusi iespēja pārliecināties par sava pedagoga, mākslinieka Induļa Zariņa teiktā patiesumu, proti, ka veiksme ir viens no noteicošajiem faktoriem karjerā. «Vari būt ģēnijs, bet bez veiksmes neviens arī nezinās par tavu talantu, ja nav izdevības sevi izpaust mākslā. Mākslinieku ir tik ārkārtīgi daudz. Esmu runājusi ar tiem cilvēkiem, kas izvēlas stipendijām, un viņi atzīst - pieteikumus iesūta ļoti daudz mākslinieku, un izvēli bieži vien nosaka nejaušība. Pirmie, kuru pieteikumi lido ārā - svētdienas gleznotāji, mājsaimnieces, bagātu vīru sievas, kas uzskata, ka ir arī mākslinieces. Nākamie - profesionāli mākslinieki, kas ne īsti labi noformējuši savu pieteikumu, piemēram, neveiksmīgi izvēlējušies pirmo bildi... Un vērtētāji nemaz neskatās tālāk, liek malā, skatās tālāk, līdz ierauga kaut ko interesantu.»

Lai arī sadarbība ar Vācijas un Austrijas galerijām turpinās, Sigita Daugule atzīst, ka šajā sfērā šobrīd mazliet iepauzē, lai gan labi saprot, ka attiecībās labvēlīgu temperatūru vajag nemitīgi uzturēt un «pakustināt, lai tur kaut kas iet uz priekšu, lai aktīvāk notiek. Īstenībā - ja nezvana un nebrauc, kā es to daru šobrīd, viss lēnām sāk atdzist. Ja es gribu tur būt, man visu laiku par sevi jāatgādina.»

Un tomēr - dzīve mainās, kādreiz viņai patika daudz ceļot, bet šobrīd gribas vairāk būt mājās. «Jā, tā varu iesūnot? Un kas var būt labāks par to? Es tik daudz esmu jau redzējusi - pilsētas, muzejus... Kāpēc man jāskraida pa pasauli, kā terpentīnu dibenā sasmērējušai? Var jau skriet, kā saka, galopā cauri Eiropai, bet šobrīd man to negribas. Ilgstoši esmu dzīvojusi starp Vāciju, Austriju un Latviju, bet konkrētajā vēsturiskajā situācijā... Pieļauju, ka tad, kad iedzīvošos jaunajās mājās un, iespējams, patiešām sākšu te iesūnot, tad man atkal gribēsies braukt ārpus Latvijas, bet tagad man ir tik labi, ir tik daudz ko darīt...»

Arī mākslas tirgu Eiropā māksliniece ir iepazinusi, bet, kā pati uzsver, tikai savā līgā. «Neesmu jau Gerhards Rihters, kura darbus tirgo par miljoniem, es esmu profesionāls mākslinieks, kas sadarbojas ar galerijām, kura darbus izstāda un realizē, bet nav tas līmenis, kurā ir lielās izsoļu cenas,» saka Sigita Daugule. «Kādā no lielajiem vācu izdevumiem izlasīju lielu rakstu par to, ka šobrīd pasaulē tieši izsolēs ļoti daudz mākslas darbus pērk krievi, un viņi apzināti dzen augšā cenas. Arī Rihters izteicies, ka tirgus ir sacūkots, ka māksla nemaz nevar tik dārgi maksāt, kā šobrīd tā ir uzdzīta gaisā. Rihters bija mēģinājis pārdot darbus pa tiešo, protams, lētāk, bet nepagāja ne pāris nedēļas, kad visi tie darbi jau bija izsolēs pa izsoļu cenām. Pret to tirgu nevar cīnīties pat mākslas pasaulē vareni vārdi... Es nekad nebūšu tajā līgā, tur jau pats nevari nokļūt, tur tevi izvēlas un uztaisa starpnieki - galeristi, mākleri. Mākslas tirgus ir baigi nežēlīgs. Vienubrīd Vācijā bija tā - ņēma jaunu studentu, uztaisīja par jaunu spīdekli, darbi maksāja līdz pat 100 tūkstošiem, tad ņēma nākamo jauno mākslinieku, un iepriekšējais krita lejā. Ir taču skaidrs, ka krist no tāda augstuma ir daudz nežēlīgāk nekā lēnā garā čubināties savā līgā.»

Kā pret straumi

«Es jau sen gribēju māju ar dārzu, jo man patīk rušināties pa zemi. Bērnībā esmu daudz laukos dzīvojusi, tad, protams, nepatika, ja mamma lika ravēt, bet tagad to ar prieku daru,» smaidot saka Sigita Daugule. Rudenī viņa mainījusi dzīvesvietu - no dzīvokļa Pārdaugavā pārcēlusies uz māju ar dārzu klusā vietā Mārupes pusē. «Paskatījos google kartē - kājām ejot, līdz Brīvības piemineklim ir tikai pieci kilometri, tas jau nekas nav... Tagad man ir tas, ko es gribu, protams, mājā un dārzā vēl daudz kas jāuzlabo, gribas vēl pagalmu nobruģēt, to un šito, un vēl kaut ko, bet redzēs - ja būs iespējams, tad izdarīšu, ja ne - dzīvošu tā, kā ir.»

No rīta līdz pēcpusdienai viņa glezno, pēc tam rosās pa dārzu, tur jau iestādītas plūmes un ķirši, audzētavā pasūtīta ābele, kas šobrīd tiek potēta, lai visas viņas iemīļotās šķirnes būtu uz vienas «ģimenes» ābeles. Mobilo telefonu viņa nelieto, radio un televizora mājās nav. «Man vispār nepatīk lietas, man patīk tukšums, plašums, ka ir ko elpot, ka neesi ļoti piesaistīts. Kāpēc man turēt mājās to, ko es pat negrasos lietot, un vēl par to naudu maksāt? Bez televizora var ideāli dzīvot, turklāt tajā taču nekā nav. Televizors programmē domāšanu. Un stulbības, ko tur rāda, man nevajag, ja sagribas ko stulbu, es tikpat labi to varu atrast internetā. Priekš kam apaugt ar mantām, priekš kam visu laiku pirkt ko jaunu, ja var arī nepirkt? Man ir

40 gadus vecs, ļoti ietilpīgs ledusskapis, arī 15 gadus veca un ļoti laba veļasmašīna. Zinu, ka visu laiku nemitīgi tiek stāstīts, ka ir jāpērk tas, tas un tas, bet reklāmas uz mani neiedarbojas, man tās vienaldzīgas. Cilvēkam jau nemaz nevajag daudz, lai dzīvotu. Nu nevajag man 150 kleitas vai 150 kurpes, jo neesmu simtkājis. Lasīju, ka ārzemēs pēdējā laikā īpaši smalks tonis ir atteikties no mobilā telefona. Man tā nav un nav bijis, un tā ir apzināta izvēle - strādāju mājās, kur mani var sazvanīt, bet, ja izeju ar kādu satikties, tad šo laiku veltu tikai konkrētam cilvēkam. Man liekas smieklīgi, ka cilvēki stāsta, ko ēduši pusdienās vai vakariņās, kādas firmas apģērbos ģērbjas. Jā, mūsdienās daudziem ir laba publicitāte, bet profesionāli viņi ir absolūtas nulles.»

***

Sigita DAUGULE

• Gleznotāja

• Dzimusi 1971. gada 19. februārī Rīgā

• Izglītība: Rīgas 50. vidusskola (1977-1989), Latvijas Mākslas akadēmija (bakalaura, maģistra programma (1992-1998)

• Saņēmusi prēmiju Gada glezna Swedbank un A. Sūnas galerijas rīkotajā konkursā (2008)

• Ieguvusi Austrijas Federālās kancelejas un KulturKontakt Austria stipendiju mācībām Vīnē (1999-2000) un stipendiju studijām Vācijā (2001-2002), quartier 21 stipendiju Muzeju kvartālā (Vīne, Austrija, 2010), Kultūrkapitāla fonda radošo stipendiju (2007, 2006, 2002) u.c.

• Personālizstādes: galerijā Seywald (Zalcburga, 2011), galerijā Ulrike Hrobsky, Showroom for Young Art (Vīne, 2010), galerijā MalmedeKunst (Ķelne, 2009, 2008, 2007), Kunstsalon Franz Leuwer (Brēmene, 2008, 2007), galerijā Čiris (1998, 1999, 2000, 2002), A. Sūnas galerijā (2000, 2009), Latvijas Mākslinieku savienības galerijā (2004), KulturKontakt galerijā (Vīne, 1999), galerijā Korotan (Vīne, 1999), galerijā Alpha (Vīne, 2001) u.c.

• Piedalījusies vairāk nekā 30 grupu izstādēs

• Sarakstījusi grāmatu par mākslinieku Jāni Liepiņu (Neputns, 2015)