Ieva Iltnere. Glezna kā enerģijas konservs

«Es gribēju ļauties sev, būt brīva. Varētu teikt – kas tad tevi ierobežo? Bet ierobežo viss. Vai tev sāp mugura, vai ir nauda, arī domas par to, kur bildi pēc tam liksi, – tas viss neapzināti ierobežo. Es gribētu būt brīva, darīt vienalga, kas man ienāk prātā, bet brīvība bez robežām arī nav nekas. Un tā tas visu laiku – iekšējais cepiens ir,» saka gleznotāja Ieva Iltnere. Aprīļa vidū nosvinējusi savu 60. dzimšanas dienu, šodien galerijā Māksla XO atklāj savu jaunāko darbu personālizstādi Implants.

Skabarga, ielāps, implants

Šī ir Ievas Iltneres trešā izstāde galerijā Māksla XO, un tā ir kā noslēgums tēmu ciklam, kas risināts izstādēs Ne vien, bet arī (2014) un Bābele (2015). Stāsta galvenais vadmotīvs ir cilvēku dažādība un ap tiem esošā pasaule, kas savā būtībā ir pretstatu pārpilna, taču ikviena indivīda vēlme ir rast tajā savu vietu un izdzīvot, neskatoties uz visām pastāvošajām atšķirībām. «Kaut kādā mērā izstādes «izaug» viena no otras. Izstādē Bābele vairāk runāju par atšķirīgo cilvēkos, bet tad man radās ideja par svešķermeni, nepareizību... Mākslinieks vienmēr ir atbildīgs pats savā priekšā - pats esi kungs, pats esi kalps, man vissvarīgākais ir padarīt redzamu to, kas ir manā galvā, realizēt sevi. Kā zināms, viss sākas ar ideju, bet tā reizēm aizved tur, kur pats nemaz neesi gribējis nokļūt. Tad es saku sev - neuztraucies, esi brīva, sāc vienalga ar ko, bet tas nav tik vienkārši - vairākus mēnešus noturēt noteiktu koncentrāciju, tas nav - vienkārši ieiet darbnīcā un turpināt krāsot,» stāsta Ieva Iltnere. Pasaule vienmēr ir bijusi mainīga, arī mūsdienās ir tik daudz implantu, daudzi no tiem pat tiek uzspiesti. Dizains, tehnoloģijas, informācija... «Nemaz nezini, kas tā par informāciju, bet tā ieiet tevī, tavs organisms uz to reaģē.»

Izstādes nosaukumam izvēlētais vārds «implants» viņai pašai nemaz īsti nepatīkot, svešvārdam meklējusi dažādus latviskus vārdus, pat rakstījusi blociņā vairākas idejas, sākot no skabargas un beidzot ar ielāpu, tomēr tā īsti šie vārdi neatspoguļo izstādes ideju. Un, iespējams, pat labi esot tas, ka pašai šis vārds nepatīk, ka tas viņā gandrīz vai gruzd. Vārds «implants» teorētiski mudina uz domām par to, vai implantu jeb svešo pieņemt, kā pieņemt un kas notiek tad, ja subjektīvu vai objektīvu apstākļu dēļ nav iespējams pieņemt. Protams, implantu var arī atgrūst, teiksim, ķermenis. Tomēr filozofiski raugoties uz norisēm sabiedrībā - «nav izejas - implants jāpieņem, citādi atslēdz elektrību, izslēdz datoru, uztaisi zaru būdu mežā... Jo implantus atrast var visur».

Kā vizuāla implanta piemēru Ieva Iltnere min lauku ainavā jau iedzīvojušos siena ruļļus. «Mans tētis [gleznotājs Edgars Iltners], piemēram, gleznoja rudzu statiņus, siena kaudzītes, bet tagad ainavā ir tie mežonīgi baltie plastmasas ruļļi. Un vēl - lielo ceļu malās lauku ainavā ir milzīgi reklāmas posteri, uz dažiem mājas pat uzzīmētas kā īstas vai arī uzrakstīts teksts - pārdod. Reklāma, informācija arī ir neatgriezeniski iezagusies mūsu apkārtnē, mēs to vairs neredzam, bet tā tomēr ir. Ar laiku jau notrulinies, vairs neredzi, un tad cilvēki domā, kā reklāmu padarīt aktīvāku un jaudīgāku, kā iedarboties uz skatītāju, tas ir ritenis... Viens variants - izslēgt, neuztvert, bet ļoti labs veids ir uz visu paskatīties ar humoru. Attīstība jau notiek pa spirāli, šobrīd ir daudz procesu, kas ir pret dažādiem implantiem, arī pret informācijas uzbāzību. Ir jauni cilvēki, kas vispār atsakās no televizora, kas man šķiet neiedomājami. Ko mēs varam? Šajā pasaulē esam kādu brīdi, varam tik pasmaidīt.»

Intraverta ar ekstravertuma uzplūdiem

Jau turpat 20 gadus Ieva Iltnere ir pasniedzēja Latvijas Mākslas akadēmijā, un šī pieredze ir izrādījusies interesantāka, nekā sākumā viņa domāja. «Es bieži vien domāju par to, ka mana paaudze bija pilnīgi citādāka. Iespējams, tas bija dzelzs priekškara sindroms. Tagad jaunieši kļūst arvien brīvāki un gudrāki. Man ļoti patīk kontaktēties ar jauniem cilvēkiem. Skaidrs, ka ne jau visiem studentiem esi vajadzīgs. Tomēr skaidrs ir viens - tikai to, ko es pati esmu «izkodusi», varu nodot tālāk, cits jautājums - vai jaunais mākslinieks to var saprast, vai viņš to uztver? Atnāks uz izstādi, iespējams, labāk sapratīs. Reizēm liekas - pedagoga darbam nav atdeves, bet to jau īsti nekad nezini, un arī nevajag ne gaidīt, ne prasīt uzreiz. Nedomāju, ka esmu super pedagogs, jo pēc dabas esmu intraverta ar ekstravertuma uzplūdiem, kad tie nepieciešami. Pateicoties akadēmijai, esmu spiesta padomāt, kā noformulēt vai pateikt, vai parādīt, vai ieteikt. Nu, bet man ir bijuši tik labi studenti, kas ir arī uztvēruši manis teikto, es nevaru sūdzēties. Un nekad jau visi nebūs vienādi,» uzskata pasniedzēja.

Reizēm viņa domājot par to, kā jaunie mākslinieki atradīs savu vietu mākslas vidē. Lai gan mūsdienās ir iespējas apmaiņas programmu ietvaros doties mācīties uz citām valstīm, apgūt valodas un iegūt kontaktus, bet... «Neviens jaunais mākslinieks netiek atplestām rokām gaidīts ne Berlīnē, ne Ņujorkā, ne Parīzē, lai arī šķiet, ka pasaule ir atvērusies. Ar laiku, ko es droši vien neredzēšu, implantu būs arvien vairāk, cilvēki samaisīsies. Protams, gleznot vari jebkur, bet ir jābūt arī mākslas vidē, ir jātusē. Ko darīja Dalī? Pusi gada tusēja, pusi gada - gleznoja melnu muti. Tas ir fakts, ka daudz laika ir jāpavada pie molberta, bet ar to nepietiek. Un tas pats ir arī dziedātājiem... Ir jābūt ārprātā talantīgam, par to vispār neviens nešaubās, tas ir pamats, bet tālāk ir veiksme, kontakti, labs zvaigžņu stāvoklis.»

60

«Tajā dienā biju uz magnētisko rezonansi, visu dienu faktiski biju viena pati, bet sestdienā kopā ar savu plašo ģimeni un tuvākajiem draugiem bija ballīte,» Ieva Iltnere stāsta, kā pavadījusi savu 60. dzimšanas dienu aprīlī. Šoreiz nav gribējies aizmukt, prom no visiem, un lielu balli rīkot nav bijis «jaudas», tomēr gribējies sarīkot ballīti mājās. Viesību tēma bijusi - meksikāņu seriāls, tas arī noteicis viesu ģērbšanās stilu, ēdienkartē dominējusi paelja, ko gatavojis pavārs Havjers Garsija. «Meksikāņu seriāls ir ļoti laba tēma, no sērijas - dzīvē viss kaut kas notiek. Cilvēciski saprotams ikvienam - pāriet uz jaunu ciparu ir drausmīgi. Kādreiz 30 gadi šķita pasaules gals, 50 gadi likās - nu, finitto, tagad nākas sadzīvot ar 60. Kad tuvojās dzimšanas diena, man zvanīja no sieviešu žurnāla, teica - māksliniec, jums tāda skaista jubileja! Es domāju - kura sieviete domā, ka es ļoti priecājos, ka man paliek seši un nulle, nu kura? To dienu pārdzīvo, un dzīvo tālāk. Ir jāpriecājas, ka ir tāda iespēja - dzīvot. Mans tētis, piemēram, nesagaidīja 60 gadu, nomira 58 gadu vecumā. Visādi var paskatīties uz vienu un to pašu notikumu. Es vēl visu ko gribu redzēt, kā mazbērni izaug, iespējams, vēl mazmazbērni, un visas iespējas ir - vecākajai mazmeitai jau ir 12 gadi. Pirms dzimšanas dienas domāju - vai tas attiecas uz mani? Bet man negribējās bēgt prom, teiksim, ceļojumā uz ārzemēm. Domāju - es ar pašcieņu un prieku saņemšu to, jo galvenais - lai normāli jūties,» atzīst Ieva Iltnere.

Pēc katras izstādes viņa domājot, ka nu jau esot iegājusi labā darba ritmā, vajadzētu tik turpināt, tomēr ir nepieciešams ievilkt elpu. Un tāda arī būšot - tiek plānots doties uz Venēcijas biennāli. Pēc tam būs lauku kultūršoks, jo pēc garās ziemas vienmēr svarīgi ir «ar ādu sajust gaisu, sauli, vēju, lietu... Skatīties dabā - tas arī vajadzīgs.»

Par dobju kopēju viņa sevi neuzskata, tomēr noliegt nevar - patīk stādīt, bet pēc tam interese gan tiekot zaudēta. «Iespējams, tas ir no glezniecības - kad stādu, iztēlojos to perfekto formu, kāda būs. Mana vājība ir košumkrūmi, jo laukos ir cits mērogs - nevaru tur iesēt kliņģerītes, un tās tur smuki izskatīsies, tur sīkumi neder. Iestādu magnoliju un jau redzu milzīgu ziedošu... Bieži vien realitātē paiet gadi, un nekā nav...» Lauku mājās šobrīd notiek ēkas rekonstrukcija, un, iespējams, pēc tās tur visa plašā ģimene varēs sapulcēties kopā. «Es neesmu baigā plānotāja. Zinu, ko darīšu šogad. Varbūt es arī neuzskatu, ka jādomā uz priekšu. Jo viss var notikt pilnīgi citādi. Man patīk ar roku tveramā attālumā - šī vasara, šis gads, varbūt - par darbiem nākamgad. Man piemīt veselīgs infantilisms, negribas sasmīdināt Dievu. Ir pieredzēts. Ne pārāk uz savas ādas, bet... Dzīvē viss strauji var mainīties, arī prioritātes. Tas, ko esi sevī uzbūvējis, var sagrūt. Tas arī ir viens no mūsdienu implantiem - plānot dzīvi tālu uz priekšu. Nav jau arī spēka būt autsaideram. Arī mākslinieks negrib būt mazais meža dīvainītis, kas, acis pārgriezis, mālē to, kas nevienam nav vajadzīgs. Sabalansētība - tas, šķiet, ir vissvarīgākais.»

***

Ieva ILTNERE

• Māksliniece

• Precējusies, dēli Miks un Dāvids, piecas mazmeitas

• Dzimusi 1957. gada 19. aprīlī

• Absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Glezniecības nodaļu (1982), Rīgas lietišķās mākslas vidusskolu (1976)

• Pasniedzēja LMA glezniecības katedrā (kopš 1999. gada), strādājusi Rīgas lietišķās mākslas vidusskolā (glezniecības skolotāja, 1982 - 1987)

• Personālizstādes: Bābele (Māksla XO galerija, 2015), Ne vien, bet arī (Māksla XO galerija, 2014), Apsēstība (Rīgas galerija, 2011), Skaistā trauslā daba (Rīgas galerija, 2008), Stāsti (Rīgas galerija, 2002), Četras jaunas gleznas (galerija Kolonna, 1992) u.c.

• Izstādēs piedalās kopš 1977. gada. Piedalījusies grupu izstādēs Latvijā, Zviedrijā, Vācijā, Nīderlandē, Krievijā, Dānijā, Lielbritānijā u.c. Piedalījusies vairāk nekā 90 nozīmīgās grupu izstādēs un sarīkojusi 23 personālizstādes Latvijā un ārvalstīs

• Darbi kolekcijās: Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, Latvijas Mākslinieku savienības muzejs, Rutgersas universitāte (ASV), Ludviga muzejs (Vācija), Valsts Tretjakova galerija (Krievija) u.c.

• Par izstādi Stāsti (Rīgas galerija) saņēmusi Latvijas Mākslinieku savienības gada balvu nominācijā Labākā personālizstāde Latvijas galerijās (2003)