Ansamblis Eolika – kurš gan nezina to?! Boriss Rezņiks – viņu varbūt zina mazāk, lai gan bez Borisa nebūtu Eolikas. Šo trešdien, 3. maijā, komponists svin savu 70 gadu jubileju.
No patriotiskā līdz smieklīgajam
Komponists Boriss Rezņiks savu 70 gadu jubileju atzīmēs ar diviem lielkoncertiem: viens būs viņa īstajā dzimšanas dienā 3. maijā Rīgas Kongresu namā, bet otrs - Vidzemes koncertzālē Cēsis. To nosaukumi Mana mūža melodijas labi raksturos šo pasākumu būtību, jo, jāatzīst, ka Borisa dziesmas ir ļoti pazīstamas, taču bieži vien cilvēki pat nezina, ka tās radījis tieši viņš: Pasaule, pasaulīt; Es neesmu Džeina Fonda; Tava atnākšana; Tu smejies sapnī; Karavāna. Smieklīgā Maziņš papagailis un patriotiskā Atmostas Baltija - arī tās ir Borisa radītas. Bet kā ar slaveno Zemeņu lauku? Nē, tā ir Aleksandra Kublinska roku darbs, bet klausītāji to bieži vien jauc. «Nekad neesmu gājis priekšplānā, galvenais bija virzīt Eolikas četras vokālistu sejas. Kas sacerējis dziesmu, to arī pasaulē bieži vien neviens nezina. Man pat ir diploms par ieguldījumu Zemeņu lauka radīšanā, lai gan tā nav mana dziesma,» smaida Boriss.
Apaļo jubileju nolemts atzīmēt gana apaļi. «Pats safantazēju šādu iespēju - komponists atzīmēt lielu jubileju bez koncerta laikam nemaz nevar, tas laikam ir nereāli. Lai gan - gribētos! Šādu svinību organizēšana tomēr ir tik smags darbs…» nopūšas Boriss. «Nodomāju, cik gan labi ir cilvēkiem, kas var atzīmēt jubileju radu un draugu lokā, ne par ko neiespringstot! Mums, mūziķiem, pie apaļām jubilejām ir citādāk - nākas piedomāt pie kaut kā vērienīgāka.» Cik gara būs programma? «Oi, pat nesaskaitīju, neesmu gatavs uz šo jautājumu atbildēt!» attrauc Boriss. «Koncertprogrammā, atskaņojot Borisa Rezņika skaistākās mūža melodijas, satiksies četri brīnišķīgi jaunās paaudzes solisti Ralfs Eilands, Kristīna Zaharova, Mārtiņš Ruskis, Aija Vītoliņa un leģendārie mūziķi no grupas Eolika - Olga Rajecka, Ilona Stepanova, Dainis Dobelnieks un Viktors Zemgals. Par muzikālo pavadījumu rūpēsies muzikālā grupa Mārča Auziņa vadībā un Vidzemes augstienes kamerorķestris. Koncertā piedalīsies jauktais koris, kā arī tuvi un tāli viesi ar saviem muzikālajiem pārsteigumiem,» informē koncerta producents Jānis Kļaviņš.
Līdz kaulam Eolikā
Skaidrs, ka Borisa Rezņika vārds pirmām kārtām asociējas ar Eoliku, bet šis kvartets - ar zviedru grupu ABBA. «Nevar teikt, ka es šo kolektīvu tā veidoju apzināti, taču ABBA repertuārs un viņu komponēšanas spējas - tā vienkārši ir augstākā virsotne! Arī no šā brīža skatpunkta raugoties,» saka Boriss. Ar šo grupu izbraukātas vairāk nekā 20 valstis, sarakstītas vairāk nekā 200 dziesmas. «Dažkārt bija vairāk nekā divi koncerti dienā, bet jaunībā to nebija problēmu izturēt. Atceros, ka Uzbekistānā, kur bija grūti pat elpot, - tur bija problēmas. Taču nedomāju, ka tas bija kaut kas īpašs, ja mūsu jaunajiem dziedātājiem būtu tādas koncertu iespējas, viņi varētu izdarīt to pašu. Tas bija grūti, bet mums patika spēlēt. Visur! No toreizējām 15 Padomju Savienības republikām 14 bijām superpopulāri. Izņemot Igauniju, pie viņiem kaut kā neaizgājām, viņiem savējie bija ļoti spēcīgi. Bet, piemēram, Viļņas Sporta pilī Eolikai bija četri solokoncerti pēc kārtas! Kauņā, Kijevā, Maskavā tas pats! Latvijas mūziķi - tā vienmēr bijusi garantija kvalitātei, vai tas būtu Raimonds Pauls un Laima Vaikule tolaik vai Intars Busulis tagad.»
Lai gan Eolika visiem saistās ar slaveno četrinieku, grupas pirmsākumi bija pavisam citādāki, un komponista jubilejas koncertā tie daļēji būs redzami dzīvajā: speciāli uz šo šovu atbrauks ansambļa pirmā sastāva dalībnieks, ģitārists, dziedātājs un komponists Zigismunds Lorencs, kurš jau piecpadmit gadu dzīvo Kanādā. Uz skatuves kāps arī tā laika sastāva ģitārists Juris Griņevs. Grupa toreiz veiksmīgi darbojās līdz 70. gadu sākumam, kad tās dalībniekiem bija jādodas dienēt Padomju armijā. «Tas mums visiem būs liels notikums, es pat vairs nevaru precīzi nosaukt gadu, kad pēdējoreiz spēlējām kopā ar Lorencu. Ja nemaldos, tad viņš Latvijā nav bijis kādus 14 gadus. Pāris dziesmas nospēlēsim,» aizkustināts ir Boriss. «Basists mums tolaik bija Juris Kuzminovs, kurš ilgu laiku dzīvoja Amerikā, bet nu jau vairs nav šajā pasaulē.» Savukārt bundzinieku Eduardu Novikovu tā arī nav izdevies uziet - tādi laiki.
Pēc izglītības diriģents
Pēc izglītības Boriss ir kordiriģents, taču šajā profesijā praktiski nav strādājis. «Taču iegūtā izglītība bija ļoti laba, un man ir liels gandarījums, ka es mācījos pie tādām personībām kā Jānis Dūmiņš, Imants Kokars, Gido Kokars. Tas man ļoti daudz ko dzīvē devis. Šīs iegūtās zināšanas joprojām noder. Starp citu, tolaik izmantoju iespējas nodarboties arī ar fakultatīvām lietām, piemēram, spēlēt lielās ērģeles. Bet dzīvē tā sanāca, ka pa kordiriģenta ceļu neaizgāju.»
Interesanti, kā tad kordiriģents aizrāvās ar tiem laikiem aizliegto ārzemju mūziku? «Jā, dzelzs priekškars bija, taču mēs kā jaunieši tomēr daļēji varējām šo robežu šķērsot. Kaut ko varēja dzirdēt radiostacijās, tad vēl bija slavenais [Juris] Lapinskis, pie kura un tādiem kā viņš varēja dabūt ierakstus. Un tā mūsu laikos bija galvenā informācijas iegūšanas iespēja. Protams, tā bija ierobežota, bet vienalga jutām, kas notiek Eiropā, Amerikā un pasaulē. Atceros, ka pēdējās klasēs dārziņos varējām starpbrīžos uzspēlēt rokenrolu, bet tad ienāca skolotājs un uzbļāva - ko jūs darāt, kā kaut ko tādu var spēlēt?!» Eolikai ar partijniekiem bijušas solīdas attiecības, taču bez ekscesiem nav iztikts. «1968. gadā mums bija uzstāšanās dzīvajā un pēc tam bija baigais raksts avīzē Cīņa, bet ne jau par mūziku, par izskatu. Gari mati, Lorencam bija krelles - neizskatījāmies tā, kā vajadzētu izskatīties padomju jauniešiem. Pēc tam 80. gados ar tā saukto Rajeckas Eoliku bija problēmas Maskavā - kāpēc tik īsas kleitas, kāpēc caurspīdīgas?! Tolaik centrālajā televīzijā bija arī aizliegtas bārdas, pat žurnālisti nevarēja būt ar bārdu!» smejas Boriss Rezņiks. Padomju laiku beigas gan nozīmēja beigas arī aktīvajai estrādes ansambļu braukāšanai pa visu plašo valsti - Boriss kopā ar komponistu Ivaru Vīgneru izveidoja Studio 55, kurā darbojas joprojām. «Tas bija ļoti vienkārši - Atmoda nenozīmēja tikai Atmodu,» saka komponists. «Notika lielas ekonomiskās izmaiņas. Tas, kā dzīvojām kā paradīzē filharmonijas laikos, tas ļoti ātri beidzās. Turklāt vēl Olga Rajecka no mums aizgāja, sākās kritiens uz leju. Kādus divus vai trīs gadus nevajadzīgi tērēju laiku, mēģinot darboties ar citiem dziedātājiem, bet tas bija problemātiski. Sajutu, ka jābeidz. Kādi pāris gadi bija tādi, ka vispār nebija, ko darīt, un nebija skaidrs, kurā nozarē darboties. Kopā ar Ivaru Vīgneru izveidojām studiju, un manā dzīvē sākās nākamais periods. Arī ļoti interesants, jo par šādām lietām es visus šos gadus sapņoju. Katrā ierakstā, vai tas notika Melodijas studijā vai arī Latvijas Radio - tolaik bija tikai divas studijas -, es vienmēr sēdēju blakus skaņu režisoram, skatījos, kā tas viss notiek, un mācījos. Mani tas vienmēr ir interesējis, acīmredzot tā varētu būt vēl viena mana profesija.»
***
Boriss Rezņiks
• Dzimis 1947. gada 3. maijā
• Mūziķa gaitas sācis Emīla Dārziņa speciālajā mūzikas skolā no 1955. līdz 1965. gadam. Pēc tam uzreiz 1965. gadā iestājies Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijā, kurā 1970. gadā ieguva kordiriģenta diplomu
• Ansambļa Eolika izveidotājs, līderis, dziesmu autors
• Kopš 1992. gada Borisa Rezņika radošā laboratorija un darbavieta ir skaņu ierakstu studija Studio 55, kurā viņš ir īpašnieks, komponists, dziesmu un reklāmu producents, aranžētājs un skaņu režisors
• Ģimenes stāvoklis:
sieva pianiste Aleksandra Solovjova, dēls Oļegs Rezņiks (nodarbojas ar biznesu), mazbērni Roberts un Margarita. «Izrādās, ka mazbērni ir vēl lielāks prieks nekā savi bērni - tas ir tāds kaifs! Tā ir tāda laime! Un es saprotu, kāpēc - jo tu viņus tik reti redzi, turklāt rūpju mazāk, bet prieka vairāk! Savukārt savi bērni prasa lielu darbu!» smejas komponists