Latvijā jau ir sākušies Latgales kongresa simtgadei veltītie pasākumi, kas kulmināciju sasniegs nākamajā nedēļā ar koncertu, ekumēnisku dievkalpojumu, svētku gājienu, Latgales simtgades kongresu jeb 4. pasaules latgaliešu saietu un Latgaliešu valodu nakti. Šo pasākumu rīkošanā iesaistīts arī režisors Viesturs Kairišs, kura dzimta saistīta ar Latgali, kurš pirms pāris gadiem uzņēmis dokumentālu filmu par Latgali Pelikāns tuksnesī, saņēmis latgaliešu kultūras balvu Boņuks.
- Ir uzskats, ka Latgales simtgades kongresa svinību rīkošanā iesaistās tie, kas nākuši no Latgales, šobrīd dzīvo Latgalē vai izjūt sevi kā latgalieti. Kurš ir jūsu variants?
- Visiem pa vidu. Mana māte ir latgaliete, viņas pirmā valoda ir latgaliešu, bērnībā daudz tur esmu dzīvojis, ar vectēvu un vecomāti runāju latgaliešu valodā, es vienmēr sevi esmu uztvēris par latgalieti, lai gan dzimis esmu Rīgā. Visu dzīvi esmu domājis, ka dzīvošu Latgalē, cik vien ilgi varēšu, labprāt visu laiku tur dzīvotu, šobrīd man tur ir lauku māja, ja to tā var nosaukt.
- Pirms kāda laika teicāt, ka negribētu, lai Latvijas simtgades svētki, un šis pasākums patiesībā iesāk valsts simtgades svinības, būtu balagāns, lai šis laiks tiktu izmantots domāšanu izaicinošos projektos.
- Gribētu, lai šajā pasākumā tiek pacelti, pārrunāti un nolemti latgaliešu kultūrai, valodai un reģionam būtiski jautājumi. Šī kongresa sakarā būtiski ir divi aspekti. Pirmais - var svinēt to, ka Latgales kongresā pirms simt gadiem tika nolemts apvienoties ar Latviju, kā rezultātā mums ir vienota valsts un tieši tādās teritorijās, un tas ir pamats lielām svinībām. Otrs aspekts - vai visi var svinēt? Atbilde - nē, jo kongresā pirms simt gadiem svarīgs punkts bija par latgaliešu kultūras savpatnību un valodu, kas šo gadu laikā ir bijis ekstrēmi neievērots. Ir ko svinēt, bet būtu noziedzīgi svinībās aizmirst, ka kaut kas ļoti būtisks nav bijis ievērots.
- Kongresā pirms simt gadiem Francis Trasuns aicināja apvienoties ar Latviju, bet Francis Kemps teica, ka 300 gadu Latgale bija šķirta no Latvijas un būs nepieciešami 300 gadi, lai Latvija pieņemtu Latgali. Kempam izrādījusies taisnība?
- Latgalieši nav bijuši pieņemti, ir gājis uz to, ka latgalieši tiek asimilēti. Vajag atcerēties tā laika kontekstu - 1917. gada pavasarī ideja par Latvijas valsti nebija, arī ne kādam Rīgā, tad bija runa tikai par autonomiju Krievijas sastāvā. Toreiz Latgales kultūras līderi izskatīja divus variantus - vai nu apvienošanos ar Latviju, veidojot autonomiju Krievijas impērijas sastāvā, vai nu autonoma Latgale Krievijas impērijas sastāvā. Ja jau tolaik būtu ideja par Latvijas valsti, tad, domāju, tajā kongresā būtu noticis vēl kas cits. Franča Kempa galvenā prasība bija - rakstiska vienošanās par to, ka latgaliešiem tiek saglabāta kultūra un rakstība. Rakstiskas vienošanās nebija, pēc Latvijas valsts izveidošanas izglītība Latgalē notika latgaliski, protams, līdz Ulmaņa autoritārajam režīmam, kad viss bija vērsts uz to, lai visus pataisītu par vienādiem latviešiem, tātad - Kempam diemžēl izrādījās taisnība.
Tik ļoti daudz esmu par to runājis, tik daudz dzirdējis viedokļu... Rīgā visi baidās no šausmīgā latgaliešu separātisma. Pēc notikumiem Doņeckā kaut kādi prokremliski nelieši uz Latgales karoga krievu valodā uzrakstīja «Latgales tautas republika», bet BBC uztaisīja filmu. Latgaliešu vidē tam vienmēr bijis totāls nosodījums, latgalieši ir vislielākie Latvijas patrioti. Ja Latvijas valsts politikā dominējis naivs uzskats, ka, asimilējot latgaliešus, stiprinās latviskumu, tad var uzdot jautājumu - vai latviskums ir stiprināts, jo īpaši Latgalē, kur ir reāli pārkrievošanas draudi, un tie kļūst arvien lielāki? Vai ar savu vēlmi visus pārvērst par pareiziem latviešiem vara ir kaut ko panākusi? Jāatzīst, ka panākts nekas nav. Vai ir ko zaudējusi? Protams. Pamazām zaudējam brīnišķīgo latgaliešu valodu, kurai pat ir sava ortogrāfija, kas ir skaista un daudzveidīga. Latgaliešu kultūra taču nav nekāda nezāle, kas jāizravē, lai varētu augt kolosālais zieds - latviešu kultūra. Ja man nebūs iespēju runāt latgaliski, es būšu briesmīgs zaudētājs.
- Runājat latgaliski?
- Paldies Dievam, šī pasākuma dēļ man tas regulāri jādara. Gribu uzsvērt - latgaliešu valoda ir kļuvusi par latgaliešu inteliģentu valodu, jo ar latgaliešu inteliģenci, ar ko man jāsatiekas, lai pārrunātu lietas, kas saistītas ar šo pasākumu, man ir jārunā latgaliski, un esmu priecīgs par to, jo man patīk šī valoda. Valoda, kurā bērnībā es runāju pietiekami labi, kura valsts politikas dēļ nebija nepieciešama tik ilgu laiku. Kāpēc būtu jābaidās no latgaliešu valodas?
- Dominē viedoklis, ka valstiskās vienotības dēļ.
- Mūsu valsts šobrīd ir vienota? Ap ko tā ir vienota? Ap Saeimu? Kur ir mūsu vienotība? Ir bieži dzirdēts pretrunīgs arguments, kas manā skatījumā neiztur kritiku - ko tad darīsim, ja arī kurši un vēl citi gribēs savu dialektu? Šādu apgalvojumu saka cilvēki, kas nesaprot, ko viņi runā. Kur ir kuršu rakstu valoda, tās ortogrāfija? Es būtu laimīgs, ja, aizbraucot uz Ventspili, man būtu jāpamokās, lasot uzrakstus viņu dialektā. Diemžēl tas viss ir izmiris.
No politiskā viedokļa - latgalieši ir latviskās identitātes un valstiskuma uzturētāji Latgalē, visdedzīgākie Latvijas vienotības aizstāvji. Latgalieši nav pārkrievojušies latvieši, latgalieši ir latvieši, tas nu gan visiem jāsaprot, tikai latgalieši runā mazliet citādākā latviešu valodā, latgaliešu valoda ir latviešu valodas paveids.
Ir ļoti svarīgi divi aspekti. Ja tiem, kas sevi identificē kā latgaliešus, saka, ka viņi ir forši, kolosāli dzied, viņiem ir brīnišķīga šmakovka, bet nedrīkst rakstīt savā valodā, un vispār viņu kultūrai gan jābūt normālajā latviešu valodā, tad, manuprāt, šie cilvēki Latvijai būs zuduši. Mēs riskējam pazaudēt ļoti lielu Latvijas valstiskuma un patriotisma uzticīgāko daļu. Ja kādam vajadzīgs arguments, kāpēc vajadzīga latgaliešu kultūra un valoda, tad, manuprāt, šim cilvēkam ir problēmas ar spriestspēju. Paradokss ir tāds - mūsu valstī pamatnācijas iedzīvotājiem, latviešiem, nav iespējas mācīties viņu dzimtajā valodā, ar to domāju tos latgaliešus, kuri ģimenē runā latgaliski. Otrs aspekts - daudzi Latgales krievi dažādu vēsturiski nepamatotu vai pamatotu iemeslu dēļ ir apvainojušies uz Latvijas valsti, lielākoties par pilsonības jautājuma risinājumu, viņiem aizvainojums ir tik liels, ka nevar pieņemt iespēju kļūt par latvieti, kāda ir mūsu vēlme, bet kļūt par latgalieti kā savdabīgu tranzīta formu viņiem būtu pieņemamāk. Ja saliekam šīs divas grupas kopā, procents Latgalē, kas būtu padarīts Latvijai lojāliem pilsoņiem, būtu ievērojams, jo latgalietis ir latvietis, viņš vienmēr būs Latvijai lojāls pilsonis, ja vien viņam nav kaut kādas personīga rakstura problēmas. Pašlaik Latgale vispār ir «atslēgta» no Latvijas - pabraukājiet pa pierobežu, tur nav iespējams uztvert Latvijas sabiedrisko televīziju, es zinu, ko saku, jo esmu tur filmējis. Kā to izskaidrot? Latvijas valsts ir novērsusies no daļas savas valsts. Tieši to pašu var redzēt Rīgā. Valsts ir sadalīta, tā saucamās latviešu partijas cīnās nevis, piemēram, lai ar katrām vēlēšanām to, kas ir lojāli pret Latvijas valsti, Latgalē paliek vairāk, bet saka - tas reģions ir pazudis, tur nav vērts tērēt naudu un enerģiju, arī pašvaldību vēlēšanās startē ar otrā līmeņa politiķiem. Domāju, ka tā ir nodevība. Īsi sakot - ar latgaliešiem viss ir skaidrs, viņos nav separātisma, to ir izdomājuši valsts ienaidnieki un kultivē Rīgas politiķi, iespējams, viņiem tas ir izdevīgi. Es nezinu, es nesaprotu, no kurienes tādi murgi - tikai tāpēc, ka atļaus runāt latgaliski, viņi gribēs atdalīties no Latvijas.
Vienlaicīgi ir žēl, ka šīs politikas rezultātā integrācija nav uzlabojusies, valsts apdraudējums no cilvēku nelojalitātes pret savu valsti nav mazinājies. Tad varbūt šī politika nav bijusi pareiza.
Tas, ka izveidojās Latvijas valsts, ir laba vēsts, tomēr dažādu iemeslu dēļ kaut kas aizgājis ne tajā virzienā, kurā bija domāts, un jābūt drosmei to pateikt. Latvija joprojām uzskata, ka tā pievienoja sev Latgali, bet tas ir absurds, jo Latgale ar Latviju apvienojās savā ziņā uz līdzvērtīgiem pamatiem. Vai šo gadu laikā šie pamati ir bijuši līdzvērtīgi? Es esmu latgalietis, bet es neesmu apvainojies, es nesūdzos, man nav sāpes, es domāju tikai par rīcību, kas situāciju var uzlabot. Vajag iet uz priekšu, un, ja skatāmies no šāda viedokļa, tad Latgalē daudz kas ir interesants un var būt pat ārkārtīgi efektīvs Latvijas ainavai kopumā.
- Piemēram?
- Latgale no nosacīti atpalikušākā reģiona var kļūt par progresīvāko un modernāko Latvijas reģionu, piemēram, kultūrpolitikā. Piemēram, teātros mums ir repertuāra sistēma, sena tradīcija, kuru, ja kāds gribētu mainīt, tad šo cilvēku pašu nomainītu nākamajā dienā. Visticamāk, Latgalē nevajag «smagnējās struktūras», teiksim, simfonisko orķestri ar 100 štata vietām, bet vajag dinamiskākas un mūsdienīgākas struktūras.
- Vai teātrim, literatūrai, kino un vēl citām kultūras jomām, kas saistītas ar latgaliešu valodu, būtu patērētājs?
- Uzdosim šo pašu jautājumu par latviešu literatūru - vai tai ir patērētājs? Nacionālās literatūras niecīgās tirāžas nav noslēpums. Ja godājamā Jura Rubeņa grāmatu par sievietes un vīrieša attiecībām Kristīgais radio nebūtu aicinājis sadedzināt, nedomāju, ka tai būtu ievērojams lasītāju loks. Būsim godīgi - pāris tūkstoši pērk un lasa. Ja skatāmies uz kultūras norisēm no patērētāja viedokļa, tad šī bodīte vispār jāslēdz ciet.
Latvijas nākotnei ir nenormāli izdevīgi Latvijā attīstīt tikai vienu pilsētu, lai pārējā teritorija ir tikai nekvalitatīvas lopkopības nacionālais parks. Tie ir kompleksi jautājumi.
Nepārprotiet - nevienam neko neierosinu atņemt, bet vajag piešķirt mērķi un virzienu. Piemēram, ir koncertzālē Gors, lai to uzturētu, tajā jālaiž iekšā popsa no Krievijas, un tas nozīmē - par savu kultūras naudu esam dotējuši krievu valodas invāzijas instrumentu. Šie ir tie paradoksi, kas ir acīmredzami - Latvijā labā roka nezina, ko dara kreisā roka. Kultūras attīstībai šajā reģionā nauda ir vajadzīga, bet, domāju, visupirms ir jāsaprot, kas tur ir vajadzīgs.
- Kā zināms, Latgalē bijuši laiki, kad grāmatas pārrakstītas ar roku. Kāpēc šajā gadsimtā cilvēki tik maz ko gatavi darīt idejas dēļ?
- Latgaliešiem pašiem jābūt daudz uzņēmīgākiem, iniciatīvu un ambīciju bagātākiem.
- Lai pēc simt gadiem neteiktu tāpat kā lībieši - jūs mūs asimilējāt.
- Ja nekas nemainīsies, nebūs vajadzīgi simt gadi. Un, līdzko iznīks latgalieši, pēc simt gadiem iznīks arī latvieši, tas ir jāsaprot. Latgaliešu kultūra ir racionāls pamats vēl lielākai drošībai tam, ka Latvijas valsts nākotnē būs.
Svarīgi ir saprast, ka cilvēki tur negrib dzīvot, bet grib mukt - mazāk ambiciozie līdz Rīgai, ambiciozākie - līdz Īrijas vai Islandes trauku mazgāšanas kantorim. Kāpēc viņi mūk? Tāpēc, ka tur nav ko darīt, tur nav kultūras vides. Gors un Zeimulis, kas uzbūvēts Rēzeknē un ko nav lobējuši kultūras cilvēki, bet celtnieki, un paldies viņiem par to, ka viņi mūsu valstī ir tik stipri, jau ir iekustinājuši kultūras dzīvi, un domāju, ka jau šobrīd cilvēkam no Rēzeknes aizbraukt prom ir grūtāk.
- Cilvēki emigrē no visas Latvijas, bet kāpēc Latgalē patiešām daudz kas notiek lēnāk, bez īpašas uzņēmības?
- Nevajag aizmirst Latgales vēsturi - tur desmitiem gadu ilgi bija drukas aizliegums, turklāt tur dzimtbūšanu atcēla pusgadsimtu vēlāk nekā pārējā Latvijā. Divi ļoti nozīmīgi faktori.
- Tas ir par 19. gadsimtu, bet mēs šobrīd esam 21. gadsimtā, pa vidu vēl bijis 20. gadsimts, vai tad nav bijis pietiekami ilgs laiks, lai panāktu pārējos?
- Tie ir divi lieli noziegumi pret šo tautas daļu, kas sekmējuši atpalicību, un, neraugoties uz to, latgalieši ir izdzīvojuši un grib runāt latgaliski.