«Mani vajadzēja mazliet pierunāt, jo daudzus gadus teātrī neko nebiju darījis. Patiesībā režisors mani iedrošināja, apsolot, ka būs interesanti. Jāatzīst, ka viņš man nelika vilties – man tiešām bija interesanti,» saka aktieris Ēriks Vilsons. Viņam sestdien pirmizrāde – Harija Berlina loma amerikāņu dramaturga Mureja Šizgala lugas LUV iestudējumā Dmitrija Petrenko režijā, kas ir režisora debija Liepājas teātrī.
Luga LUV ir pamelna, nedaudz absurda komēdija, sarakstīta 1964. gadā. Murejs Šizgals ar to debitēja Brodvejā un tika nominēts Tonija balvai kategorijās Labākais lugas autors un Labākā luga. 2016. gada novembrī nosvinējis savu 90. dzimšanas dienu, autors devis atļauju lugas iestudējumam Liepājas teātrī.
Tas ir stāsts par trim cilvēkiem, kuru ceļi krustojas visai savdabīgā brīdī - kad viens no viņiem cenšas izdarīt pašnāvību, nolecot no tilta. Izrādes gaitā visi trīs veido visai nožēlojamu mīlas trijstūri un, par spīti savām nelaimēm, kļūst arvien smieklīgāki un smieklīgāki.
«Man liekas, ka šie trīs cilvēki un viņu attiecības ir ļoti precīza metafora laikam, kurā dzīvojam. Mēs baidāmies pieņemt sevi, bet ļoti vēlamies, lai mūs pieņem citi,» tā par lugas varoņiem saka jauniestudējuma režisors, piebilstot, ka viņi visi meklē glābēju otrā cilvēkā, nevis cenšas izglābties paši, tāpēc arī kļūst tik smieklīgi.
Izrādē piedalās: Inese Kučinska, Leons Leščinskis un Ēriks Vilsons. «Tā ir laime un bauda strādāt ar gudriem aktieriem, un man ir ārkārtīgi svarīgi, ka mēs varam sarunāties. Man ir paveicies, ka aktieri lasa manas domas, saprot manas sajūtas par materiālu,» gandarīts ir režisors Dmitrijs Petrenko.
Izrādei tapt palīdz scenogrāfe un kostīmu māksliniece Sintija Jēkabsone, horeogrāfs Modris Opelts, gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis un komponists Arturs Maskats.
Nekas nenotiek nejauši
«Es vienmēr saku, ka nekas nenotiek nejauši - kāds no augšas skatās un blēņojas ar mums. Labā nozīmē. Mēs jau varam spirināties pretī, bet mūs vienalga noliek tur, kur mums jābūt,» tā savu atgriešanos uz teātra skatuves raksturo aktieris Ēriks Vilsons. Pēdējoreiz Liepājas teātra skatītāji viņu uz skatuves redzēja 2009. gadā - Cēzara Kalniņa (Citi balti krekli, pēc G. Priedes lugas Trīspadsmitā), ceļojošā teātra trupas aktiera Ērika (Ē. Kestnera Mazais cilvēks) un Deivisa (H. Pintera Sargs) lomās. 2012. gadā viņš bija uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves - izrādē Zudušo laiku citējot, kur sadarbojās ar režisori Ināru Slucku. Un tikai pērnajā rudenī atkal atgriezās uz Liepājas teātra skatuves, kur tika pieaicināts dublēties ar Leonu Leščinski - mazā, bet kolorītā lomā komēdijā Vecās dāmas vizīte.
Piedāvājums nāca no Liepājas teātra. «Jā, Dmitrijam Petrenko nācās mani mazliet pierunāt, taču - tikai mazliet. Viņam bija jau labi sagatavota augsne - man gribējās kaut ko darīt uz skatuves. Lai arī iekšēji sirdī biju no visa atteicies, šis piedāvājums nāca vājuma brīdī,» aktieris vaļsirdīgi atzīstas un teic, ka luga ir ļoti interesanta, režisors ir atradis brīnišķīgu formu, atliek to tikai piepildīt.
Smieklīgs stāsts par izmisumu
«Tas ir stāsts par mīlestību,» saka Harija Berlina lomas atveidotājs un smejoties piebilst, ka arī visas filmas, tostarp šausmu, ir par mīlestību, atšķirība tikai tā, vai beigās apprecas vai ne. «Šīs lugas varoņi grib gan precēties, gan dzīvot laimīgi, bet - kaut kā viņi to neprot. Jo laimi un mīlestību nevar izskaitļot kā biznesa plānu,» stāsta Ēriks Vilsons. Viņš ir pārsteigts, cik ļoti mūsdienīga var būt sešdesmitajos gados sarakstīta luga, jo cilvēki arī šodien ir tikpat egocentriski.
«Tas bija deviņdesmitajos gados, kad pirmoreiz dzirdēju teicienu: «Tā nav mana problēma.» Toreiz dusmojos, jo viss, kas notiek sabiedrībā, ģimenē, vienmēr ir arī «mana problēma». Bet šīs lugas varoņi ir sapinušies savās cerībās un pašmierinošās ilūzijās piedzīvo sakāvi. Bet grib viņi tikai vienu - būt laimīgi. Taču nesanāk,» stāsta Ēriks Vilsons. Viņam patīk režisora dotais lugas žanriskais apzīmējums - smieklīgs stāsts par izmisumu. Jo gan lugas autoram, gan izrādes režisoram esot lieliski izdevies īsā laika nogrieznī spilgti parādīt to, kā mēs izdzīvojam savu dzīvi - mūsu vēlēšanos mīlēt un tapt mīlētiem, par visu varu apmierinot savu egocentrismu, mūsu traģiskās mīlas izpausmes, nepiepildītās ilgas un mīlestības fiasko.
Ne vienmēr ir patīkami
Ēriks Vilsons sapratis: ja ir labs lugas materiāls un labs režisors, aktierim nākas veikt tādu kā pašanalīzes seansu, rakājoties savā dzīvē. Vienīgi - tam nepieciešama laba humora izjūta. «Jā, tas ir ļoti svarīgi,» saka lieliskais aktieris, uzsverot, ka humora izjūta palīdz paskatīties uz sevi no malas un ieraudzīt, cik tu patiesībā esi bezpalīdzīgs, stulbs, patmīlīgs un egoistisks. «Un ir ļoti jauki, ka ir tādi darbi, kad ar autora un režisora palīdzību tu vari par sevi stāstīt anekdotes. Protams, ne vienmēr tas, ko tu uzroc, rakājoties savā bērnībā, jaunībā un mīlestības līkločos, pašam ir patīkami, bet jebkurā radošā darbā tas noder kā celtniecības materiāls.»
Blociņš vienmēr kabatā
Ēriks Vilsons radoši izpaužas ne tikai uz skatuves - viņš raksta arī lugas, stāsta saviem bērniem pasakas ar labām beigām. Viņam nepatīk par to runāt, jo, kā pats saka, tā ir ļoti intīma būšana. «Bet, protams, āķis lūpā ir, un no tā nekādi nevaru atteikties. Man kā vecos laikos - blociņš kabatā un visu laiku kaut kas jāpieraksta, lai neaizmirstas. Tā tie blociņi sakrājas uz galda, un tad jau vajag ar tiem ko padarīt. Pirmā ludziņa tieši tā arī tapa - no dažādiem izteicieniem, anekdotēm un visādām muļķībām. Es uzskatu, ka dramaturģija ir profesionāla lieta, un tur ir jāzina likumības. Tā ir profesija. Šajā jomā man palīdz teātra pieredze. Ar dzeju ir savādāk. Dzejoli var rakstīt arī brīvā pantā - vai nu tev tas ir dots, vai nav,» domā Ēriks Vilsons. Viņš ir poētiski domājošs, mīl dzeju, bet tikai, kā pats smejas, ir slinks uz tekstu mācīšanos. «Ar dzeju gan ir vieglāk,» viņš piebilst un izstāsta kādu gadījumu Ventspils bibliotēkā, kur runājis Māra Čaklā dzeju, autoram klātesot. «Vienā brīdī jutu, ka iestājusies pilnīga amnēzija, bet es izlāpījos, tiku galā ar visām atskaņām. Protams, man bija kauns no autora, bet, kad viņam atzinos, ka nācās izlīdzēties saviem vārdiem, Māris Čaklais tik nosmēja, sakot, ka viņš to sauc par savas dzejas folklorizēšanos.»
Pasaka par zaķi Jāni
Radošu izdomu aktieris vienmēr licis lietā - gan savulaik audzinot bērnus, gan tagad, stāstot pasakas mazbērniem. «Es vienmēr saviem bērniem pirms gulētiešanas lasīju pasakas, arī pats tās sacerēju stāstīšanas gaitā. Tagad man tā pietrūkst,» Ēriks Vilsons atzīstas. Visi seši viņa mazbērni dzīvo Rīgā, un tas nozīmē, ka spēlēt vectēva lomu pārāk bieži nesanāk. Taču, piepalīdzot modernajām tehnoloģijām, viņš vakarā paņem savu aifonu, ierunā kādu pasaku un aizsūta mazbērniem. Un izrādās, ka tas ļoti strādā. «Man tikai jābalansē pa vecuma grupām, jo vecākajai mazmeitai ir jau astoņpadsmit, bet jaunākajam - pusgadiņš. Vecākā vairs neklausās, bet jaunākais vēl par mazu. Meita apsolījusi, ka viņa savāks visas pasakas failos, sadalīs pa vecuma grupām un nodos nākamajām paaudzēm,» priecīgi stāsta sešu bērnu tēvs. Starp citu, viņa ierunātās pasakas bērni dod tālāk arī saviem draugiem un draugu draugiem, un tas nozīmē, ka lieliskā pasaku stāstnieka auditorija plešas arvien plašumā. Turklāt bērni viņu mēģina atdarināt, runājot aktiera balsī, intonācijās. «Man jau gan ir teikts, lai nestāstu tik tēlaini, jo bērns nevar aizmigt...» aktieris pasmaida un atminas kuriozu no kādas vasaras nometnes, kur iepazīstināja bērnus un jauniešus ar teātra pamatprincipiem. «Man savulaik bija tāda pasaku sērija par zaķi Jāni, ko stāstīju saviem bērniem. Dzīvojām Pāvilostas bērnudārzā ar visu ģimeni. Nometnē turpināju stāstīt iesākto pasaku sēriju, gulēt ejot. Bērni tikai deva idejas, kas ar Jāni notiek, un es uz vietas sacerēju - gan visādas likstas, gan palaidnības. Šai nometnē dzīvojām blakus istabās ar Kristīnes Sudmales [mūziķe] ģimeni, un viņa, aiz sienas dzirdējusi, ka katru vakaru stāstu bērniem pasakas, lūdza, lai iedodu to grāmatu - grib palasīt arī saviem bērniem...»
***
Ēriks VILSONS
• Aktieris un dramaturgs
• Rakstnieku savienības Liepājas nodaļas vadītājs (kopš 2017. gada februāra)
• Dzimis 1956. gada 2. martā Magadanā, Krievijā. Ērikam bija pusotrs gads, kad ģimene no izsūtījuma vietas atgriezās Latvijā
• Izglītība: Latvijas Valsts konservatorijas Teātra nodaļa (drāmas teātra un kino aktieris, 1982), maģistra līmeņa rakstniecības studijas Liepājas universitātē
• Vairāk nekā 30 gadu nostrādājis Liepājas teātrī
• Šajā sezonā Liepājas teātrī spēlē M. Šizgala smieklīgajā stāstā par izmisumu LUV (Harijs Berlins) un F. Dirrenmata traģiskā komēdijā Vecās dāmas vizīte (Skolotājs)
• Vairāku lugu autors, raksta arī dziesmu tekstus teātrim un reizēm dzeju
• Filmogrāfija: V dvukh shagakh ot «Raya» (rež. T. Zolojevs, Krievija, 1987), Moonzund (rež. A. Muratovs, Krievija, 1987), Baiga vasara (rež. A. Grauba, 2000), Klupiens (rež. A. Mizišs, 2001), Pa ceļam aizejot... (rež. V. Kairišs, 2002), Sibelius (rež. T. Koivusalo, Somija, 2003), Meža ogas (rež. L. Neimane, 2004), Tu tikai neuztraucies!... (rež. V. Brasla, 2005)
• Spēlējis JRT (Trīs māsas, 2005), Latvijas Nacionālajā teātrī (Zudušo laiku citējot, 2012)
• Dziedājis Liepājas Tautas mākslas un kultūras centra jauktajā korī Laiks. «Man ļoti patika, joprojām skumstu pēc kora un ceru tur atgriezties.»
• Saņēmis Spēlmaņu nakts balvu kā Gada aktieris otrā plāna lomā - par lomu izrādē Santa Krusa Liepājas teātrī (1995)
• Precējies. Seši bērni, seši mazbērni