«Liepājā bija fundamentālisti, kuri mēģināja piespiest pārcelt šo koncertu. Tas gan būtu smags precedents Latvijā, ja dažu fanātiķu dēļ kāds iejauktos mākslinieciskā produktā, brīvvalsts laikā nekas tāds nav dzirdēts,» saka diriģents Ivars Cinkuss un Otrajās Lieldienās aicina uz koncertu Pagānu gadagrāmata.
Otrajās Lieldienās, 17. aprīlī, koncertzālē Lielais dzintars skanēs Uģa Prauliņa komponētais cikls Pagānu gadagrāmata - tautas mūzikas un tās mūsdienu atspulga sakausējums. Cikls veidots nosacītās piecās daļās - Atkusnis, Pavasaris, Vasara, Rudens un Ziema, kurās vīru kora Gaudeamus un solistu atskaņotās dziesmas saistītas ar konkrētu gadalaiku ritumu. Tautas mūzikas cikls Pagānu gadagrāmata, kas radīts un ieskaņots jau 1998. gadā, savu «dzīvo» atskaņojumu aranžējumā vīru korim, solistēm un instrumentālai grupai pirmo reizi piedzīvoja tikai 2015. gada pavasarī, kora Gaudeamus 55. jubilejas gadā, pēc tam izpildīts vairākas reizes gan Rīgā, gan Dikļos, gan etno metālistu festivālā.
Pirmreizēji amatieru korim
«Amatieru korim Latvijā tas ir pirmreizēji, ka tik ilgstoši var spēlēt vienu programmu, un galvenais - pašiem neapnīk. Izrāde labi ir aizgājusi, tas nozīmē - mums ir izdevies radīt labu «produktu». Publikai par to ir interese ne tikai Latvijā, nesen uztaisījām franšīzi Melburnā ar turienes vietējiem spēkiem, bet 2019. gadā izrādes paredzētas Ņujorkā, arī ar vietējiem spēkiem,» stāsta Ivars Cinkuss.
Faktam, ka Pagānu gadagrāmata tiek spēlēta Lieldienās, neesot jāmeklē zemteksts, jo šajā datumā bija pieejama koncertzāle, turklāt tā ir brīvdiena, kas ļoti svarīgi amatieru korim, kura dalībnieki ikdienā aizņemti algotā darbā. Šīs programmas popularitāti Ivars Cinkuss skaidro ar Uģa Prauliņa fascinējošās mūzikas spēku. Ne mazsvarīgs fakts esot tas, ka «jebkurš latvietis sevi var identificēt ar to, kas vēstīts šajā izrādē - par latvieša lauku cilvēka dzīves ritu viena gada garumā. Stāsts ir par to, kur mēs vairs neesam - dzīvojam urbānā pasaulē, daudz ko esam pazaudējuši, neredzam un neizjūtam to tāpat kā pirmatnējais cilvēks, kas dzīvoja ārpus pilsētām. Tā saucamais pagāns, ar to nedomājot neko antikristīgu, jo vārds «pagāns» tulkojumā no latīņu valodas nozīmē - lauku cilvēks, dzīvo pie dabas, saskaņā ar dabas ciklu. Šī ir ļoti jaudīga mūzika - no absolūta trausluma līdz vissmagākajam rokam. Cilvēks tiecas pēc tā, kā viņam pietrūkst - saskares ar dzīvo ritu, kas ir dabā. Jo mēs, dzīvojot apkurinātās telpās, esam notrulinājuši savas maņas, izjūtas un emocijas pret apkārt notiekošo, un tieši par to šajā izrādē vēstīts. Izrāde sākas ar Lieldienām, tajā pirmie vārdi ir - Zaļa zied zālīte/Lieldienu rītā/Balta gāja Māriņa/Baznīcā.»
Uz Latvijas ziemeļiem
Ilgus gadus Ivars Cinkuss bija Ventspils pilsētas un rajona koru virsdiriģents, vadīja kori Collegium Vocale Ventspils, taču pēc 15 gadu darba Kurzemē viņš kļuvis par Ziemeļvidzemes koru virsdiriģentu. «Valmiera, Valka, Mazsalaca, Rūjiena - tā ir manā pārraudzībā, esmu priecīgs par šo maiņu, jo - citi cilvēki, cita sabiedrība,» atzīst Ivars Cinkuss un piebilst, ka bija jau pienācis brīdis kaut ko mainīt. Tomēr dažas idejas paliek spēkā, lai arī tās pagaidām nav izdevies īstenot. Savulaik viņam kopā ar diriģentu Māri Kupču bija iecere Ventspilī veidot muzikālu teātri - šo ideju auklējuši ilgāku laiku, bet šobrīd tā pagaidām uzlikta uz pauzes, tomēr pilnībā neesot nogrimusi. Ivars Cinkuss turpina strādāt ar amatieru koriem Gaudeamus un Cantus Fortis un atzīst, ka kopā ar tiem var izvirzīt un arī realizēt nozīmīgas profesionālas ambīcijas. «Protams, Dziesmu svētki prasa savu, bet man ar koriem gribas iet uz eksperimentālo pusi,» atzīst diriģents.
Viņš noraida domu, ka vīru kori Latvijā iet mazumā, viņaprāt, tie esot vien kultivēti stereotipi. «Ir cita lieta - Latvijā vispār mazāk paliek vīriešu kārtas dziedātāju, bet tā ir gan vīru koros, gan arī jauktajos koros, jo dziedātgribošu vīriešu ir mazāk. Laukos ir kori, kuros dāmas ir divas pilnas rindas, bet vīri - kādi trīs... Un tā nav tikai Latvijas problēma - kori noveco, šo procesu nevar apturēt, jo kori mūsdienās konkurē ar jebkuru citu dzīves izpausmi. Ja pirms 30 gadiem koris, teātris un deju kolektīvs bija gandrīz vienīgais, kur latvietis varēja pavadīt savu brīvo laiku un arī socializēties, tad tagad iespēju ir daudz vairāk.»
Tieši šobrīd diriģents braukā pa Latviju, ir viens no koru skates žūrijas locekļiem, un skatēs klausītais un redzētais viņam neraisa bažas par koru māksliniecisko līmeni. «Nav nekāda uztraukuma, koru līmenis ir ļoti labs, to vidējā kvalitāte ir tā, kas ir balsts Dziesmu svētkiem - tos nebalsta visaugstākās raudzes kori un arī ne tie, kam neveicas, jo Dziesmu svētku pamats ir stabilais vidus, un tajos līmenis ir labs. Turklāt koru saimei klāt nākuši daži ļoti, ļoti labi kori, kas faktiski startē jau profesionālā līmenī. Un to, kuriem ikdienā iet grūtāk, absolūti nav vairākums, varbūt kādi desmit kori pa visu Latviju. Vēl viens mīts, kas tiek kultivēts - mākslinieciski ne tik spēcīgus korus nelaiž uz Dziesmu svētkiem, bet tā nav tiesa - viņu ir tik maz, ka šādi kori netraucē,» saka Ivars Cinkuss. Koru skates diriģents atzīst to par ārkārtīgi grūtu darbu - visās nedēļas nogalēs klausīties vienas un tās pašas dziesmas, bet tajā pašā laikā tā esot milzīga privilēģija - «vari braukāt pa Latviju, redzēt, kā cilvēki dzīvo, kā kori elpo, kāds tajos ir noskaņojums, un tad arī var spriest par to, kas notiek šajā kustībā».
Un koru skaits, lai arī dažviet sirgst ar stiprā dzimuma pārstāvju neesamību, Latvijā nemazinās. Diriģents uzsver, ka šajā ziņā mēs nelīdzināmies visai pasaulei, jo tas, ko «mēs darām Dziesmu svētku kontekstā, ir tikai mūsu fenomens. Nekur citur pasaulē nav tā, ka kopā sanāk 16 tūkstoši dziedātāju un dzied četrbalsīgi, piecbalsīgi bez pavadījuma viena diriģenta vadībā. Kad domājām, kā angliski tulkot Dziesmu svētkus, saskārāmies ar to, ka šos svētkus nevar nosaukt par «song festival», jo tas ne tuvu neatspoguļo to, kas tas ir. Tūkstošiem «song festival» notiek visā pasaulē, tajos cilvēki sanāk kopā, kaut ko uzdzied. Mūsu Dziesmu svētkiem līdzīgi vēl notiek Igaunijā, pat Lietuvā vairs ne, viņiem tie transformējušies par «dziedāšanas svētkiem». Arī Latvijā daudzi par to runā, bet Dziesmu svētki nav dziedāšanas svētki. Dziedāšanas svētki mums ir katru vasaru katrā lielākā vai mazākā pilsētā. To, kas reizi piecos gados notiek Mežaparkā, nevajag padarīt par to, kas katru vasaru ir visās vietās. Dziesmu svētkiem ir pilnīgi cita sakrāla vērtība, cita mākslinieciska vērtība, arī mērķi. Tie nav svētki, kuros klausītājiem jādungo līdzi visas dziesmas. Vai tad, aizejot uz baznīcu klausīties koncertu, mēs arī pieprasām iespēju skaļi dungot līdzi?»
Lieldienu rituāli
Lieldienu rītā kā ikgadējs pienākums viņam ir dziedāšana Biķeru baznīcā. «Neesmu aktīvs draudzes loceklis, bet svētkos esmu draudzē,» nosaka Ivars Cinkuss. Un tas ir gluži vai vienīgais, kas obligāti darāms Lieldienās, jo viņa rituālos neietilpst ne olu krāsošana, ne šūpošanās. «Neesmu tradīciju cilvēks. Mani neinteresē ne krāsotas olas, ne šūpoles, ne bluķa velšana ziemas saulgriežos, man tas viss ir nevajadzīgs. Esmu kristīgs cilvēks, bet es esmu arī pagāns - man patīk būt pie dabas, sajust dabu, un tas jau viens otru neizslēdz, un nevajag to arī pretnostatīt, kā to mēģināja darīt. Liepājā bija fundamentālisti, kuri mēģināja piespiest pārcelt šo koncertu. Tas gan būtu smags precedents Latvijā, ja dažu fanātiķu dēļ kāds iejauktos mākslinieciskā produktā, brīvvalsts laikā nekas tāds nav dzirdēts. Lai stāv pie zāles un piketē. Kad 1973. gadā izrādīja rokoperu Jēzus Kristus Superzvaigzne (Jesus Christ Superstar), zālē kristieši raudāja, un ārā kristieši stāvēja ar plakātiem, protestējot pret filmu. Kristieši visi nav vienādi,» saka Ivars Cinkuss. Droši zināms vien tas, ka Lieldienu laiku viņš izmantos, lai brauktu ciemos pie krustmeitas uz laukiem, jo - svētdien jau jābūt Rīgā, lai pirmdien koncertētu Liepājā.
***
Ivars CINKUSS
• Diriģents un dziedātājs
• Dzimis 1969. gada 15. jūlijā
• Absolvējis Emīla Dārziņa mūzikas skolas kora klasi (1987), Latvijas Mūzikas akadēmiju (prof. Edgara Račevska diriģēšanas klasi, 1992)
• Studējis muzikoloģiju, mūzikas vēsturi un diriģēšanu Vestminsteras kora koledžā (Westminster Choir College) Prinstonā ASV
• Studiju laikā ASV strādājis arī kā dziedātājs Čikāgas simfoniskajā un Vestminsteras simfoniskajā korī, kā arī senās mūzikas ansamblī His Majesties’ Clerkes
• Bijis pasniedzējs Starptautiskajā senās mūzikas vasaras skolā Ēdolē (1998.-2004.), vadījis Rīgas Doma zēnu kori (1996.-1998.), bijis Vokālās nodaļas vadītājs Rīgas Doma kora skolā (1995.-1998.)
• Vada vīru kori Gaudeamus un jaukto kori Cantus Fortis
• Vispārējo latviešu Dziesmu svētku virsdiriģents, bijis Ventspils pilsētas un rajona koru un Rīgas vīru koru virsdiriģents, šobrīd ir virsdiriģents Ziemeļvidzemes koriem
• Ir senās mūzikas entuziasts, ir veidojis programmas ar Latvijas Radio kori, Collegium Musicum Rīga un Ludus. Projektos iesaistās arī kā solists, izpildot baritona solo partijas pārsvarā baroka laikmeta skaņdarbos
• Atveidojis lomas arī teātra projektos, sadarbojies ar režisori Daci Micāni Zālīti, Ketiju Boidu (Skotija), Dž. Dž. Džilindžeru un Baņutu Rubess
• Par savu radošo darbību apbalvots ar Latvijas Kultūras ministrijas un Rīgas domes Gada balvām (2005)