Jau otro sezonu LNT skatītāji var sekot komēdijseriāla Bitīt’ matos varoņu gaitām. Viens no šīs sezonas jauniesauktajiem ir Gotfrīda lomas atveidotājs, Valmieras Drāmas teātra aktieris Imants Strads.
Salīdzinājumā ar citiem latviešu scenāristu radītajiem līdzīgiem produktiem komēdijseriāls Bitīt’ matos ir pat pārsteidzoši baudāms - vismaz uz dažādu sirdsmīļo Moniku un Jarāna & Porganta veco anekdošu šova fona. Virsrakstā minētais nav vārdu spēle: Imanta Strada atveidotais Gotfrīds ir frizieris, kas pārkvalificējies par izvadītāju un tagad strādā no frizētavas Bitīte par apbedīšanas biroju Galapunkts pārtapušajā iestādē. «Es piedalījos [seriālā] jau pašā pirmajā sērijā - nācu pieteikties darbā [par frizieri], bet mani atšuva. Pēc tam nākamajā sezonā nācu atkal, bet viņiem vajadzēja izvadītāju,» stāsta Imants. «Parasti tiek meklēti kaut kādi pretstati, un šeit ir tas pats: mans kolēģis no Valmieras teātra Mārtiņš Meiers ir tievs un garš, es esmu mazāks un korpulentāks, un šādam te pārim, kurš seriālā savstarpēji nesatiek, vismaz teorētiski vajadzētu būt smieklīgam. Tam ir visi priekšnoteikumi - gan pēc Mela Bruksa prakses, gan pēc komēdijas standartiem vispār.» Pašlaik redzamās sērijas filmētas vasarā, šobrīd norit darbs jau pie trešās sezonas.
GALAPUNKTS. Nopietnībai apbedīšanas birojā un arī visā seriālā nav vietas, lai arī sižets bāzēts uz latviešiem par tabu uzskatītās kapu tēmas. «Es nedomāju, ka angļu humors ir slikts, lai gan arī tas nāves jautājumos pat ļoti balansē uz robežas» / NT publicitātes foto
Seriāls skar latviešiem kā sērotājiem un kapu svētku cienītājiem kutelīgu tēmu - apbedīšanu. «Pilnīgi piekrītu!» risku, kapu tēmas aizskarot, atzīst Imants Strads. «Pirms 17 gadiem ar Valmieras teātri bijām Amerikā ar izrādi Tās dullās Paulīnes dēļ. Ja visas izrādes Amerikas latvieši sagaidīja ar lielu prieku, tad Paulīni uztvēra gandrīz vai kā personīgu apvainojumu, it īpaši tajās vietās, kurās bija tikai seniori vai superseniori. Jo uz skatuves taču ir zārks! Manuprāt, latviešiem jau skolā ielikts kaut kāds dīvains politkorektums, tāpēc esam tajos nāves jokos kā iesprostoti - it kā gribam par to jokot, taču pāri kādai konkrētai līnijai pārkāpt nespējam. Ar kolēģi Daci Bonāti esam runājuši, ka dažkārt seriālā taču varēja sižetu veidot vēl desmitreiz trakāku un tad tā būtu bomba! Taču, iespējams, mūsu publika tam nemaz nav gatava.»
Humors nav prestižs
Imants Strads ar humoru ir uz tu - pēdējos padsmit gados Latvija izbraukāta ar kādiem 300 solokoncertiem, kuros dominējošie bijuši skeči. «Manuprāt, labs humors ir koncentrēts, kas nozīmē, ka visu laiku tiek uzturēta skatītāju uzmanība. Piemēram, krieviem vai ukraiņiem ir skeči uz septiņām minūtēm, lai gan, tos noīsinot, tie tikpat labi varētu būt ļoti kvalitatīvi četru minūšu skeči. Protams, smieklīgi jau ir tāpat, tomēr - kaut kā atšķaidīti,» prāto aktieris, kurš iespēju robežās cenšas skatīties dažādus humora raidījumus. «Lai arī orientējos angļu un franču valodās, es tās tik labi neprotu, līdz ar to man šis humors nav tik saprotams kā krievu vai ukraiņu. Patīk gan Arkādija Raikina skeči un miniatūras, gan arī mūsdienu humors. Ir vairāki fantastiski dueti, piemēram, [Aleksandrs] Širvints un [Mihails] Deržavins. Esmu skatījies un mācījies, kā viņi veido epizodes utt. Patiesībā tas ir milzīgs darbs, es nesaprotu, vai tiešām šos skečus kāds neraksta viņu vietā?! Joku var attīstīt, ja radīta tā sakne vai aizmetnis, bet, lielāko daļu nedēļas strādājot savā pamatdarbā teātrī kā, piemēram, Širvints, - pa kuru laiku var atrast kompāniju, kurā atrast šos dzirkstošos humorus?!» sajūsminās Imants. «Šādi skeči praktiski ir jārada no pirksta vai arī jābūvē uz kādas paradoksālas situācijas bāzes. Esmu daudzus krievu skečus naturalizējis latviešu valodā, taču nepietiek tikai ar to, ka tos iztulko - ir vārdu spēles, kuras netulkojas, un tad tām ir jāatrod pielāgojums latviešu valodā.»
Bet kāpēc latviešiem ar humoru ir tik čābīgi? «Mums nav estrādes žanra, to nemāca nevienā augstskolā,» norāda Imants. «Piemēram, Krievijā par estrādes māksliniekiem jeb estradņikiem nesauc dziedātājus, bet tos, kurus savulaik gatavoja par konferansjē un tamlīdzīgu arodu meistariem. Es arī varu novadīt solīdu koncertu un ik pa laikam iemest kādu jociņu, bet ir cilvēki, kuri šādā darbā pavadījuši laiku līdz pat pensijai. Piemēram, [Genādijs] Hazanovs - viņš arī ir beidzis šos cirkačus-estradņikus, starp citu, mūsu slavenā Žurka Kornēlija Svetlana Bless bija Hazanova kursabiedre. Tā ir pavisam cita skola. Latvijā nav neviena pedagoga, kas šādu mākslu pasniegtu. Ir cilvēki, kas to apguvuši pašmācības ceļā, piemēram, [Jānis] Skutelis, kas sāka kā improvizators un vēlāk kļuva par stand up komiķi. Tā sauktais vieglais žanrs aktieru aprindās neskaitās prestižs. Lai gan, piemēram, Edgars Liepiņš savulaik spēlēja Jaunatnes teātrī, bet paralēli iejutās Hugo Diega tēlā un tamlīdzīgās programmās.»
Pirmoreiz kā sieviete
Valmieras teātrī Imants piedalījies un piedalās daudzās izrādēs, tostarp arī nopietnās, taču Bitīt’ matos aktiera tēlam netraucē. Pirms mēneša bija pirmizrāde Rūdolfa Blaumaņa izrādei Pazudušais dēls, kurā Imantam ir «tumšā tēla» Iņķa loma, bet vēl šosezon ir kāda pavisam interesanta loma - atraitne Gurmižska izrādē Muiža kaņepēs, kas ir ļoti bagāta muižniece, kurai ir «mazliet pāri 50». Tā Imantam ir pirmā sievietes loma, un kolēģi jokojuši, lai pavaicā padomu pazīstamajam sieviešu lomu atveidotājam Intaram Rešetinam, kā iejusties sievietes tēlā. «[Režisore] Indra Roga teica, un es viņai piekrītu, ka 50 gadu vecai sievietei nospēlēt ironiju par savu vecumu būtu diezgan grūti, jo tas ir mazliet kritisks vecums. Tāpēc viņa gribēja, lai to nospēlēju es, jo man šajā jomā nav kompleksu. Es gan nespēlēju manierīgu sievieti, es spēlēju viņas domugājienu ar vēlmi iegūt jauno cilvēku, kura dēļ viņa dara neapdomības un brīžiem pat muļķības. Viņai ir viens mērķis - būt laimīgai, un tas nekas, ka iekārotais cilvēks ir trīsreiz jaunāks. Tā ir gan drāma, gan komēdija.» Kā ir iejusties sievietes ādā? «Neērti!» smejas Imants. «Pēc staigāšanas augstpapēžu kurpēs ļoti sāpēja kājas. Turklāt ar tām izkāpt no svārkiem un iekāpt citos svārkos vispār ir piņkerīgi. Labs risinājums bija ar frizūru - apspīlētas cepurītes, bez Pugačovas cienīgām frizūrām.»
SIEVIETE KUĢIS - tā Imanta atveidoto atraitni Gurmižsku izrādē Muiža kaņepēs esot raksturojusi teātra kritiķe Silvija Radzobe. Starp citu, valmierieši ar šo izrādi 28., 29. un 30. maijā viesosies Dailes teātrī / Publicitātes foto, Mārtiņš VILKĀRSIS
Pašlaik aktuālākais projekts ir Regnāra Vaivara izrāde Klusa nakts, dzēra nakts, kuras pirmizrāde būs 12. maijā Valmieras Drāmas teātrī. «Tajā būs 14 cilvēku un visiem būs lielas lomas. Smalks psiholoģisks, taču tajā pašā laikā smieklīgs un smeldzīgs darbs par cilvēku attiecībām,» īsi raksturoja Imants.
Rīgā dzimis valmierietis
Imants Strads ir dzimis Rīgā, beidzis Liepājas teātra V studiju, tomēr par savu īsto skatuvi izvēlējies Valmieru. Savulaik aktieris bildis, ka nav nekur iesakņojies un Latvijā visur jūtas kā mājās. «Kādus pirmos sešus gadus Valmierā nodzīvoju kopmītnēs, neko citu bez teātra un ceļa uz to īsti nezināju: ja kāds kaut ko par Valmieru pavaicāja, neko nemācēju pateikt. Taču tad kaut kā palēnām, palēnām un tagad varu pateikt, ka - jā, es sevi uzskatu par valmierieti!» pārliecinoši saka Imants. «Man ir mans teātris, kura patriots es esmu - esmu ar to piedzīvojis un izdzīvojis gan labākus laikus, gan sliktākus. Man patīk Valmierā, kur pa ielu ej tāpat kā Rīgā - atpazīst tikai retais. Man patīk šajā pilsētā, kura ziemā ir balta un slēpojama, bet vasarā - zaļa un staigājama. Ar riteni no savas īrētās mājas uz darbu braucu minūti, atpakaļ - trīs, jo drusku sanāk mīties pret kalnu. Baudi dabu, neesi steigā. Gūsti mieru, nezaudē laiku un nervus korķos un stresos. Man kā dzimušam rīdziniekam ir tapis arī skaidrs, ka provinces sindroms - tas ir galvās, tā nav pilsētas vaina. Rīdzinieku galvās, ka visur citur ir province, bet tā sauktajai provincei - ka tā tiešām ir province.
