Kristaps Skulte. Latvijā strādāt ir vieglāk
 
SCENOGRĀFS Kristaps Skulte atzīst, ka viņš neskatās vecās izrādes, kurām savulaik veidojis scenogrāfiju. «Baigi negribas nervus bojāt, redzot, kas ir salauzts, kas apdrupis un kas pa savam uzlikts. Jo īpaši, ja tās ir ilgdzīvotājas izrādes, kur skatuvniekiem jau ir savas interpretācijas, kā to ērtāk uzbūvēt. Man to labāk neredzēt, jo tas varētu būt diezgan traumatiski» ©F64

«Es uzskatu, ka scenogrāfs ir tas, kuru pieaicina, tāpēc ar savu mīlestību nevienam neuzbāžos. Es neesmu tas, kurš izrāda iniciatīvu. Bet Daugavpilī man patīk – jauka, mierīga pilsēta bez stresa, turklāt teātrī, kur ar režisoriem jau izveidojušās abpusējas simpātijas, vismaz virspusēji nav nekādu intrigu. Un man ir patīkami doties turp komandējumā, jo tur varu lieliski izvēdināt galvu,» saka scenogrāfs Kristaps Skulte. Viņš veidojis scenogrāfiju Daugavpils teātrī iestudētajai neprātīgai komēdijai krievu valodā Mīlestība līdz prāta zudumam. Režisors Ivars Lūsis, pirmizrāde šovakar.

Komēdijā Mīlestība līdz prāta zudumam, kuras pamatā ir krievu dramaturga Valentīna Krasnogorova luga, asprātīgi attēlota neparasta situācija kāda ārsta kabinetā. Pie viņa ir ieradies pacients, kurš apgalvo, ka viņam ir periodiski atmiņas zudumi. Drīzumā arī ārsts pārliecinās par šī apgalvojuma patiesumu, jo pacients ik pēc brīža aizmirst pat tikko teikto. Situācija kļūst neizprotama, kad ierodas pacienta sieva, kura apgalvo, ka vīrs nāk pie šī ārsta jau pusotru gadu. Un nu ārstam sāk likties, ka problēmas ar atmiņu ir tieši viņam.

Izrādes radošajā komandā darbojas kostīmu māksliniece Jūlija Ļaha un gaismu mākslinieks Sergejs Vasiļjevs. Lomās: Mihails Samodahovs, Viktors Jancevičs, Irina Kešiševa, Jurijs Losevs un Žanna Lubgāne. Nākamā izrāde - 1. aprīlī.

Pēc 27 gadiem

Scenogrāfija izrādei Mīlestība līdz prāta zudumam ir Kristapa Skultes trešais darbs Daugavpils teātrī. Pirmais bija 2014. gada rudenī - tas bija Rūdolfa Blaumaņa garadarbs Īsa pamācība mīlēšanā Oļega Šapošņikova režijā ar Maestro Raimonda Paula mūziku un Dāvida kostīmiem. «Tas bija lustīgs pasākums, darba atmosfēra bija diezgan gaisīga un jauka,» scenogrāfs ar gandarījumu atminas. 2016. gada pavasarī sekoja nākamā sadarbība ar režisoru Oļegu Šapošņikovu - lietuviešu dramaturga Sigita Paruļska komēdija par laulāto dzīvi Divi smiltājā. Un nu Kristaps Skulte Daugavpilī atgriežas jau trešo reizi un neslēpj, ka šajā pilsētā viņam patiešām patīk.

Interesanti, ka pirms sadarbības ar Daugavpils teātri Kristaps šajā pilsētā pēdējo reizi bija bijis 1987. gadā, kad vēl mācījās J. Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā un turp devās uz Latvijas zīmēšanas olimpiādi. «Es tur vinnēju un balvā dabūju garu koka zīmuli. Man joprojām mājās tas glabājas, tam virsū ir uzrakstīts gads, tāpēc to atceros,» viņš smaidot nosaka.

Attieksme pret darbu apzinīgāka

Šajās dienās scenogrāfs ir Daugavpilī, jo, kā pats saka, līdz pirmizrādei ir jābūt uz vietas. Lai arī savu darbu viņš sagatavojis diezgan labi, tomēr ir jāpavaktē, lai nebūtu nekādu pārpratumu. «Nekad jau nav tā, ka viss ir izdarīts līdz galam, vienmēr kaut kas ir jāpiekoriģē. Kaut gan jāatzīst, ka Latvijā strādāt ir daudz vieglāk nekā, piemēram, Krievijā. Pie mums attieksme pret darbu ir daudz apzinīgāka,» stāsta Kristaps Skulte. «Krievijā ir bijis tā, ka jau nāk pirmizrādes publika, bet vīri aiz aizkariem vēl kaut ko skrūvē un klapē ar āmuriem. Un arī es to bildi ieraugu kopā ar pirmizrādes skatītājiem.» Tāda pieredze scenogrāfam bija gan Novosibirskas Valsts operas un baleta teātrī, kur 2013. gadā viņš veidoja scenogrāfiju Leonarda Bernsteina operai Mesa, ko iestudēja Rēzija Kalniņa [starp citu, par šo darbu viņš tika nominēts Krievijas teātra balvai Zelta maska - par gada labāko scenogrāfiju], gan vēlāk arī Maskavas Lielajā teātrī, kurp viesizrādēs vesta Novosibirskas Valsts operas un baleta teātrī 2014. gadā Rēzijas Kalniņas iestudētā Dž. Verdi opera Traviata. «Tur arī pēdējā brīdī visu klapēja. Pat nācās lamāties, jo citādi jau nesaprata. Kamēr runāju inteliģenti: piedodiet, atvainojiet..., nekas uz priekšu nekustējās. Saprata tikai, kad sāku dot vaļā kā jūrnieks. Ja vajag, es tādus teikumiņus māku salikt kopā, jo esmu studējis Maskavā. Nu, tur tā ir, jā,» scenogrāfs stāsta.

Teātrī nepaspēj nobīties

Daugavpils teātrī pirmizrādes priekškars veras šovakar, bet scenogrāfs jau domās ir arī Dailes teātrī, kur 2. aprīlī Kamerzālē viņam gaidāma nākamā pirmizrāde - Ērika Asusa nopietnā komēdija Mūsējās, ko ar trim aktieriem - Lauri Subatnieku, Gintu Grāveli un Aldi Siliņu - iestudē režisors Intars Rešetins. «Patiesībā tur jau viss ir ražošanas procesā. Tagad jāsāk domāt jau par lielo vasaras projektu - 3. Eiropas koru olimpiādi un Nāciju Grand Prix Rīga 2017, kuru galā koncerti notiks Arēnā Rīga. Tas būs ļoti masīvs projekts, tur vēl šķēpi tiek lauzti, kas un kā,» stāsta pieredzējušais scenogrāfs. Viņš secina: «Teātrī ražošanas posms ir īsāks, līdz ar to ir forši, ka tu nepaspēj nobīties no tā, ko pats esi uztaisījis. Piemēram, Operā ir ļoti garš ražošanas posms, gandrīz gadu. Un tad sanāk tā, ka jau esi uztaisījis skices, maketu, jau visu palaidis ražošanā, bet, līdz tas nonāk uz skatuves, jau trīs reizes esi to visu pārdomājis, pašam jau viss sāk riebties, iestājas panika, sākas lomkas, bet tu neko mainīt vairs nevari. Tā man bija ar Faustu - iekšēji bija laiks nobīties,» scenogrāfs vaļsirdīgi atzīstas.

Kristaps Skulte arī neslēpj, ka ir mazliet perfekcionists, vienmēr redz, ko varēja darīt citādi. «Man jau liekas, ka reti kurš scenogrāfs ir simtprocentīgi apmierināts ar paveikto. Mazās utis vienmēr var atrast. Sliktāk ir tad, ja tev pašam liekas, ka globāli ir aizšauts garām, bet, paldies dievam, man pēdējā laikā tā nav bijis.»

Scenogrāfs gan atzīst, ka dažkārt, vērojot kolēģu darbu, ir bijusi sajūta, ka bilde ar tekstu neiet kopā. «Es jau nespēju izrādi skatīties kā parasts skatītājs, man ieslēdzas profesionālais kretīnisms. Un, jā, man ir bijusi sajūta, ka katrs dzied savu dziesmu - scenogrāfs savu, režisors savu, un aktieri tajā vidē nejūtas labi. Bet - no tā mēs neviens neesam pasargāti.»

Vēl viena maģistrantūra

Kristaps Skulte ir veidojis kopumā ap 300 dažādu žanru scenogrāfiju, tostarp teātrim, kino, operai, televīzijai, kabarē, Zelta mikrofonam, Līgo un Dziesmu svētku koncertiem «Man patīk pamainīt žanrus, jo šāda veida sānsoļi atsvaidzina skatu uz dzīvi. Bet, atklāti sakot, man ļoti sāk patikt operas - tajās ir kaut kas baigi jaudīgs.»

Arī uz jautājumu, kas devis vislielāko gandarījumu par pēdējo piecu gadu laikā paveikto, scenogrāfs min tieši operas - L. Bernsteina Mesu Novosibirskas Valsts operas un baleta teātrī (2013) un Š. Guno Faustu Latvijas Nacionālajā operā un baletā (2016), ko veidoja režisors Aiks Karapetjans. «Dīvainā kārtā tās abas sanāca diezgan labi,» viņš pasmaida un izstāsta, ka, piemēram, strādājot pie Fausta, vienubrīd pat abiem ar režisoru bijusi sajūta, ka viņi ir pastumti malā - ka izrādi virza Fausts un Mefistofelis...

Bet sadarbību ar Fausta gaismu režisoru un mākslinieku

AJ Vaisbārdu no Amerikas, kurš strādājis visā pasaulē, veidojot gaismas dizainu teātrim, video, izstādēm, arhitektūras instalācijām, īpašiem pasākumiem un modes skatēm, Kristaps Skulte vērtē kā vēl vienu pabeigtu maģistrantūru. «Man ir milzīgs gandarījums par iespēju pastrādāt kopā ar tāda līmeņa mākslinieku. Gan pats darba process, kā viņš veidoja bildi un gaismu partitūru, gan viņa attieksme pret darbu bija ļoti pamācoša. Līdz šim visus lielos projektus veidoju kopā ar gaismu mākslinieku Igoru Kapustinu, kurš bija arī viens no maniem labākajiem draugiem. Mēs bijām ļoti labs tandēms, sapratāmies no pusvārda, un, kad viņš aizgāja aizsaulē, palika tukšums...» scenogrāfs neslēpj, ka izjūt zaudējuma sāpes. Arī tāpēc viņam bija interesanti iegūt citu pieredzi, pastrādāt kopā ar cilvēku, kurš savā jomā ir «īsts supermeistars». «Kā cilvēks viņš ir diezgan sarežģīts, taču ne jau kā cilvēks viņš man bija jāvērtē, bet gan darbs, ko viņš dara, un kā viņš to dara. Un tā bija baigā pieredze.»

Scenogrāfs gan sapratis, ka katrs jauns darbiņš ar katru jaunu režisoru ir jauna pieredze, jo katram režisoram ir savas darba metodes, un tāpēc katrs savā ziņā ir unikāls. «Arī ar Intaru Rešetinu strādājam kopā pirmo reizi, bet man jau ir sajūta, ka savā ziņā esam mazliet gara radinieki. Jo mēs ļoti labi saprotamies, viens otram uzticamies. Nu, redzēsim, kā mums ies.»

Mājās viss mierīgi

Uz jautājumu, cik daudz viņam ir brīvā laika un ko viņš tad dara, Kristaps Skulte atteic, ka, lai arī reizēm atnes darbu uz mājām, viņš mēģina neapdalīt ne sevi, ne sievu Katrīnu, ne savus dēlus Bruno un Robertu, kuriem ir jau attiecīgi 13 un 11 gadu. Vecākais savulaik gājis basketbola skolā, tagad pārgājis uz florbolu, bet jaunākais trenējas džudo. «Es joprojām viņus saucu par sīkajiem, par bēbīšiem vai mazuļiem. Nu, nezinu, cik ilgi vēl tā saukšu, jo abi tā izauguši... Bet man ir prieks, ka scenogrāfija man ļauj pašam plānot sava darba režīmu un izkārtot savu laiku tā, lai varu būt gan mājās, gan kopā ar bērniem. Un, godīgi sakot, pēdējos gados ir tā salicies, ka mājās ir miers un harmonija. Sieva labi saprotas ar sīkajiem, mums ir abpusēja pleca sajūta, mēs varam viens uz otru paļauties. Viss ir labi un mierīgi, un tas arī dod spēku strādāt un iet uz priekšu.»

***

Kristaps SKULTE

• Scenogrāfs, no 2005. gada - brīvmākslinieks

• Dzimis 1970. gada 4. martā Rīgā

• Izglītība: Rīgas 7. pamatskola (1980), J. Rozentāla Rīgas mākslas vidusskola (1988), Vissavienības Kinematogrāfijas institūts Maskavā (kino mākslinieka inscenētāja fakultāte, 1989), Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) scenogrāfijas nodaļa (1994), LMA maģistrantūra (1995)

• Darba pieredze: reklāmas aģentūras Mikrofons mākslinieks (1994-1998), izstāžu sabiedrības Creatio mākslinieks (1994-1997), PICCA TV galvenais mākslinieks (1994-1996), LNT mākslinieks (1996-1998), LTV mākslinieks (1994-2000), LTV galvenais mākslinieks (2001-2005)

• Pēdējo 5 gadu nozīmīgākās scenogrāfijas: Zelta mikrofons (2015, 2016, 2017), Cabaret LaLuna, Cabaret ReLOVEution un Cabaret Peerle (Palladium, rež. V. Runtulis, 2014, 2015, 2016), Fausts (LNOB, rež. A. Karapetjans, 2016), Līgo krastmalā lielā skatuve (2016), Laima Vaikule Jūrmala RendezVous (2015, 2016), Divi smiltājā (Daugavpils teātris, rež. O. Šapošņikovs, 2016), dizains Latvijas prezidentūrai ES Padomē (Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, 2015), 4. maija svinīgā sēde un koncerts Nacionālajā teātrī (2015), Rīgas svētki 2015 galvenā skatuve un vides objekti 11. novembra krastmalā (2015), dizains Austrumu partnerības samitam Rīgā (2015), Jumpravas koncerts (Palladium, rež. V. Runtulis, 2014), Īsa pamācība mīlēšanā (Daugavpils teātris, rež. O. Šapošņikovs, 2014), Linda Leen. Klasika (Dzintaru koncertzālē, 2014), Mesa un Traviata (Novosibirskas Valsts operas un baleta teātrī, rež. R. Kalniņa, 2013, 2014), Kara rekviēms un Royal Northern Sinfonia/Lielbritānija (Novosibirskas Valsts operas un baleta teātrī, 2013), Novosibirskas Valsts operas un baleta teātra jubilejas koncerts (2013), Apgraizīšana (Vene Teater/Tallina, rež. G. Poļiščuka, 2012), Arī sievietes zaudēja karā (Dailes teātris, rež. R. Atkočūns, 2012)

• Kopumā - ap 300 dažādu žanru scenogrāfiju

• Apbalvojumi: 2000., 2001. un 2003. gadā nominēts NRTVP balvai Gada labākais TV mākslinieks, bet 2002. gadā šo balvu saņēmis; uzvarējis starptautiskā logotipu konkursā par zīmi Eurovision song contest 2003 Latvia (2002); Krievijas teātra balvas Zelta maska diplomands par gada labāko scenogrāfiju (opera Mesa Novosibirskas Valsts operas un baleta teātrī, 2013)

• Precējies, sieva Katrīna strādā Rīgas apgabaltiesā. Divi dēli - Bruno (13) nodarbojas ar florbolu, Roberts (11) trenējas džudo

• Vaļasprieks - pludmales teniss