Režisors Ģirts Ēcis. Saprast un piedot

«Gribēju taisīt izrādi par to laiku, kad veidojās liela daļa no tiem cilvēkiem, kas šodien ir pie varas, kas nosaka dzīvi Latvijā, lai saprastu, kā cilvēki nonākuši līdz ārprātam, kas ir šobrīd. Skaidrs, ka viņi auguši ārprāta apstākļos...» saka režisors Ģirts Ēcis. Šovakar Jaunajā Rīgas teātrī Gunāra Priedes komēdijas Saniknotā slieka jauniestudējuma pirmizrāde.

«To, kādi mēs esam šobrīd, paskaidro dzīve pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu beigās un astoņdesmito gadu sākumā, un tā lieliski parādīta un raksturota Gunāra Priedes lugā,» saka Ģirts Ēcis. Gunāra Priedes vienīgā komēdija Saniknotā slieka stāsta par 20. gadsimta astoņdesmitajiem gadiem Latvijā, kur dzīve rit savu ikdienišķo gaitu: blatu sistēma, nebeidzamas rindas, importa preces, sūdzību rakstīšana… Pie Sibillas Švirkstes no laukiem pārceļas nekad nesatiktā mazmeita Muda. Divas dažādu paaudžu sievietes, reizē tik līdzīgas un atšķirīgas, cenšas piepildīt savus sapņus padomju realitātē. «1980. gads - krievi ieiet Afganistānā, lēnām tuvojas neskaitāmie sēru marši... Man jau šķiet, ka tolaik bija totāla bezcerība un absolūta izlaidība, arī kukuļdošana. Domāju, ka tad bija ļoti sagrauta gan tauta, gan vara, visiem viss bija pilnīgi vienalga. Grūti iedomāties, kā tajā laikā cilvēki redzēja perspektīvu savu un savu bērnu attīstībai. Nebija jau nekādu cerību, ka valsts varētu mainīties. Var jau būt, ka tādas cerības radās pēc tam, kad partijas augstākajos ešelonos sāka mirt cits pēc cita...» saka Ģirts Ēcis.

Es tev, tu man anatomija

«Realitāte ir tāda, ka toreiz gūto pieredzi daudzi ir pārcēluši šodienas situācijā. Nozagt no valsts tolaik bija un arī tagad ir nevis nepieklājīgi, bet nepieciešami, citādāk tevi neuzskata par cilvēku. Tāda tā sistēma ir izveidojusies. Žēl tikai, ka arī tiesu sistēma turpinājusi tādā pašā veidā - es tev, tu man. Ir jābūt zināmam attīrīšanas procesam, lai nāktu jauna paaudze, kas neatceras to, kā bija.»

Protams, ka izrāde nesniegs receptes, kā esošo situāciju mainīt, uzsver režisors un piebilst, ka viņam grūti iedomāties citu veidu kā vien asiņainu izrēķināšanos, kas viņam ir absolūti nepieņemami un nepieļaujami. «Gunārs Priede rakstījis komēdiju, es mēģinu pie tā pieturēties. Mēs veidojam pasaku par to, kā bija. Lai tie cilvēki, kas palikuši pie vesela saprāta, saprastu to cilvēku rīcību. Saprastu un piedotu. Skaidrs, ka tajos laikos auguši cilvēki nemaz citādāk nespēj uztvert pasauli. Es negribu nevienu nosodīt, bet saprast, kā un kādos apstākļos cilvēks kļūst par nelieti, kā viņu par tādu izaudzina vecāki un sabiedrība, jo tolaik tieši tāds cilvēks bija vajadzīgs.»

Izrādē piedalās aktieri Jana Čivžele, Iveta Pole, Gatis Gāga, Ivars Krasts un Edgars Samītis. Iestudējuma telpu iekārto Ģirts Ēcis, kostīmus veido Anna Heinrihsone, par muzikālo noformējumu rūpējas Jēkabs Nīmanis.

Ģirts Ēcis pirmo reizi iestudē latviešu dramaturģijas darbu un atzīst, ka sākotnēji bija iecerējis strādāt pie pavisam cita materiāla, taču tad sapratis, ka «tāda izrāde patiešām nevienam nebūtu vajadzīga kā tikai man, un tad man šķita svarīgi padomāt par to, kas notiek tagad». Tiesa, viņš atzīst, ka nākamā reize, kad viņš varētu iestudēt nacionālo dramaturģiju, varētu nebūt vēl ilgi, jo «latviešu dramaturģija ir pārāk lokāla - šeit, tagad, ar šiem cilvēkiem. Protams, tā runā par vispārējām vērtībām, tomēr - nogurdina ar lokālumu».

Dzīve starp Latviju un Krieviju

«Pašā Maskavā jau ir brīnišķīgi, bet nesen biju izbraucis ārpus tās, un tur gan bēdīgi viss izskatās, šķiet, kā pirms PSRS sabrukuma. Nezinu, vai sabrukums būs, bet pavisam noteikti lielu izmaiņu priekšvakars ir ne tikai Krievijā, bet visā Austrumeiropā. Rietumu demokrātijai ir jāmainās, jo tas populisms - «kā var nesolīt jeb kā var nemelot» - ir visur. Laiks ir interesants. Cik tālu cilvēki aizmelosies un priekš kam - tas ir būtiskākais jautājums? Mēs zinām, cik tālu aizmelojās Padomju Savienībā, jautājums ir cits - kāpēc tos pašus cilvēkus vajadzēja atstāt tajās pašās vietās, vien nomainot karogu un himnu un drusku vaļā paverot būri, lai ļaudis var izbraukt. Kāpēc regulāri jāiet uz vēlēšanām, jāievēlē mazākais no ļaunumiem, ja tas izrādās zaglīgs kretīns un nelietis, kas tik domā - kā tik kaut ko nošmaukt?» vaicā režisors.

Jau 13 gadu viņš dzīvo Krievijā, bet pēdējos gados, jo īpaši pēc notikumiem Ukrainā un izmaiņām vīzu režīmā, viņš Krievijā var uzturēties līdz trim mēnešiem pusgada laikā, bet gadā - ne ilgāk par pusgadu. Ja kādreiz viņš atzina, ka Maskavā jau tā iedzīvojies, ka, naudu skaitot, domā krieviski, tad tagad atzīst, ka «ir atpakaļ, krieviski vairs nedomā». Pēdējos gados radošais darbs viņam galvenokārt saistās ar Latviju, lai gan atsevišķi projekti ir arī Krievijā, bet tos viņš dēvē par gadījuma darbiem. «Latvijā es zinu, kam es iestudēju. Zināmā mērā tā ir iekšēja vajadzība, mesiānisma sajūta - iestudēt tieši šai publikai. Ja cilvēki man ir pilnīgi vienaldzīgi, tad ir sarežģīti darbu veikt kvalitatīvi.»

Pirms Ģirts Ēcis uz Krieviju aizbrauca studēt režiju, viņš bija Jaunā Rīgas teātra aktieris. Par atgriešanos šajā profesijā viņš nedomājot, arī piedāvājumu neesot, bet tas skaidrojams ar viņa pārāk kategoriskajiem izteicieniem par neiespējamību atgriezties šajā profesijā. «Repertuāra teātrī aktierim visu laiku jābūt uz vietas, jāstrādā pie jaunas lomas, jāspēlē izrādes. Uz vecumu varētu to darīt, man ir daži materiāli, kuros es gribētu atveidot lomu, un ideālajā variantā - pats iestudēt. Vēl labāk - iestudēt un spēlēt kopā ar kādu.»

Spartiskais un izlaidīgais režīms

«Lasu grāmatas, skatos izrādes. Tādā ziņā Maskava ir brīnišķīga - tur ir tik daudz iespēju. Maskava ir tipiska impērijas galvaspilsēta - tīra, plaša, ar milzīgu kultūras piedāvājumu, tam viņiem naudas pietiek - izrādes, izstādes, koncerti, viesizrādes.... Pasaules līmeņa notikumi. No rīta līdz vakaram varētu iet un skatīties visu pēc kārtas, tikai nevar jau finansiāli pavilkt, lai visu redzētu,» atzīst Ģirts Ēcis, kurš uzreiz pēc pirmizrādes atgriežas pie ģimenes Maskavā. Režisors atzīst, ka, tur dzīvojot, viņam esot divi režīmi - spartiskais un izlaidīgais, tomēr viņš piederot pie tiem, kam nepieciešams strikts režīms, svarīgi zināt, cikos ceļas, kas jādara, cikos ēd, cikos iet gulēt. «Man režīms ir svarīgs, ļoti vajadzīgs. Lai zinu, ko daru. Tomēr - ja neiestudēju, es gatavojos nākamajam iestudējumam. Un ir arī vajadzīgs brīvs laiks domāšanai, fantazēšanai. To īpaši labi var darīt svešā vidē. Vispār jau ikvienā metropolē var dzīvot tā, ka ne par ko nejūties atbildīgs un nevienu netraucē. Telefona man tur arī nav, ar mani var sazināties tikai pa epastu...»

Kad Ģirts Ēcis ilgāku laiku uzturas Latvijā, viņš noteikti iet skatīties izrādes. Ziemā gan negriboties pēc mēģinājuma teātrī gaidīt vairākas stundas, lai ietu skatīties izrādi citā teātrī, bet pagājušajā rudenī daudz izrāžu noskatījies. Nav loģikas tajā, ko izvēlas iet vai neiet skatīties, jo viņam vispār patīk skatīties teātri. Ļoti patikusi izrāde Pērs Gints Nacionālajā teātrī, tas bijis patīkams pārsteigums, pavisam citādāku ieraudzījis režisoru Viesturu Kairišu, starp citu, Ģirta kursabiedru.

Ne tikai Ģirta Ēča spartiskajā dienas režīmā neatņemama sastāvdaļa ir garas pastaigas, ikdienā viņš nostaigājot kādus kilometrus 20. «Dzīvoju apmēram četrus ar pusi kilometrus no teātra, tas nozīmē - turp un atpakaļ jau ir deviņi kilometri. Maskavā ir vēl garāki pārgājieni. Tas nav zemē nomests laiks, ejot ir vieglāk domāt, rodas vislabākās domas, jo, ejot no punkta A uz B, galva ir atbrīvota no liekiem sev uzliktiem uzdevumiem, tā laikā var domāt. Visi taču sarunājas ar sevi, vismaz tā vajadzētu būt...»

***

Ģirts ĒCIS

• Režisors un aktieris

• Dzimis 1971. gada 2. decembrī

• Precējies. Dēls Kirils (17)

• Izglītība: skola - studija MXAT maģistra grāds režijā (V. Fokina meistarklase, 2005-2007); Latvijas Kultūras akadēmija (studijas režijas maģistrantūrā, 2001-2002), Latvijas Kultūras akadēmija (bakalaura grāds, aktiermākslas-režijas kurss, 1993-1997), Rīgas kinostudijas Kinoaktieru skola (1991-1993)

• No 1998. līdz 2004. gadam bijis Jaunā Rīgas teātra (JRT) aktieris

• Iestudējis izrādes Liepājas teātrī (Advents Silmačos), Jaunajā Rīgas teātrī (Stum, Stum, Kontrabass, Grenholma metode, Vigīlija. Sapnis par nomodu u.c.), Valmieras Drāmas teātrī (Ziema zem galda), Nacionālajā teātrī (Čīkstošais klusums), Dailes teātrī (Duets) u.c.

• Veidojis izrādes arī Omskā, Maskavā, Permā u.c.

• Jau 13 gadu dzīvo Krievijā