VAKARA ZIŅAS. Neimanis par laulību: "Neizšķīrāmies, jo nebija laika!"
 
©Privāts arhīvs

Pie īpašās izrādes «Skroderdienas Silmačos» aktiera un režisora Zigurda Neimaņa (69) un viņa dzīvesbiedres deju pedagoģes Indras Filipsones (65) devāmies ciemos sniegotā ziemas dienā uz viņu lauku īpašumu Garciemā. Kad bija iestājies īsts ziemas spelgonis, dzīvesbiedri lielāko daļu laika pavadīja lauku īpašumā, lai neaizsaltu ūdensvads. Rīgas dzīvoklī vienīgi pārnakšņo, ja kādas darīšanas galvaspilsētā.

Garciemā ir interesanti ielu nosaukumi - Sesku, Vilku, Ozolu, Liepu, Priežu, ir arī ielas, kas nodēvētas putnu vārdos. «Mūsējā ir Vāveru iela, un te viss ir pareizi - abos simtgadīgajos ozolos esmu redzējis vāveres lēkājam,» skaidro Neimanis. »Vakara Ziņas« jaunā gada pirmajās dienās ciemojās Neimaņa ģimenē un uzzināja, kā četrus gadu desmitus pārim izdevies saglabāt attiecības un nosargāt laulību, kā arī sadalīt sadzīves pienākumus.

Saskatās, pētot trauku veikala skatlogu

«Zigis jau saka, ka mēs esam pazīstami tik ilgi, cik cilvēks vispār nedzīvo! Iepazināmies tik sen, ka nu par šo tikšanos mums katram ir sava versija. Mēs satikāmies Rīgā, Barona ielā, pie kinoteātra «Daile» kasēm. Biju iegājusi, lai nopirktu biļetes, un Zigurds mani sveicina. Uz ko es atbildēju: «Jūs jau vairākas reizes mani sveicināt!» Bet galantais vīrietis atbild: «Tāpēc arī sveicinu, lai iepazītos,» - tā seno iepazīšanās stāstu atceras Indra. Turpretī Zigurdam atmiņā ir cits gadījums. Tas bijis uz Tērbatas ielas, kur savulaik atradies trauku veikals, un skatlogā izlikti visvisādi trauki un katli. «Es pētu skatlogu, un viņa arī. Piegāju meitenei klāt un teicu: «To visu mēs nopirksim, kad apprecēsimies!» Par 95 procentiem esmu pārliecināts, ka tā toreiz bija Indra. Man tolaik bija ļoti daudz draudzeņu, visām pat neatceros vārdus. Ja tagad satieku uz ielas sievieti un viņa sauc: «Sveiks, Zigi!» - esmu spiests padomāt, no kuriem laikiem es viņu pazīstu? Jāatvainojas, bet es viņas visas nevaru atcerēties,» jaunības grēkos atzīstas aktieris.

Kad Indra ar Zigurdu iepazinās, viņa bija profesionāla dejotāja valsts deju ansamblī «Daile», bet Zigurds Drāmas teātra aktieris. Indrai bija 24 gadi, bet Zigurdam 28.

Senāk Vecrīgā bija divas populāras jauniešu pulcēšanās vietas - kafejnīcas «Kaza» un «Putnu dārzs». «Mūsu dzīves bija tik aizņemtas, ka nebija ne laika runāt randiņus, ne tikties. Reiz 1975. gada jūlija pievakarē, kad atkal nejauši satikāmies «Putnu dārzā», Zigis pāri galdiņiem iesaucās: «Varbūt rīt ejam uz zagsu?» Kad biju piekrītoši pamājusi, Zigis turpināja: «Labi, tad tiekamies rīt pulksten 11 pie «Laimas» pulksteņa.» Tā arī tas notika,» stāsta Indra.

Pārpratuma dēļ katram savs uzvārds

Neimaņu ģimenē katram ir savs uzvārds, un par to atkal ir savs stāsts. Kad sarunātajā laikā abi satikušies pie «Laimas» pulksteņa un tālāk devušies uz dzimtsarakstu nodaļu, tur vajadzējis aizpildīt anketu par pieteikumu laulību reģistrācijai, ko uzņēmies izdarīt jaunais vīrs. Kad viņš nonācis reģistrācijas pieteikumā līdz punktam - uzvārds pēc laulībām, vaicājis Indrai, vai uzvārds tas pats? Indra teikusi - bez šaubām! Un Zigurds sapratis, ka Indra vēlas paturēt savu uzvārdu, jo mākslinieku aprindās tas bijis visai ierasti, tādēļ ierakstījis - Filipsone! «Un tā šī pārpratuma dēļ mums katram ir savs uzvārds,» nosmej Indra.

1975. gada 31. jūlijā Indra un Zigurds divi vien aizgājuši uz zagsu - bez gredzeniem un bez lieciniekiem. Sarakstījušies un pēc laulības apliecības saņemšanas abi aizgājuši uz Bastejkalnu, kur jaunais vīrs savai sieviņai uzdāvinājis zelta gredzenu ar akvamarīnu. Piezvanījuši vecākiem un uzaicinājuši uz vakariņām Indras īrētajā Vecdaugavas namiņā, tādējādi pavēstot par nozīmīgo notikumu. Tagad apvienotā Neimaņu un Filipsonu ģimene katru gadu 31. jūlijā atzīmē kāzu jubileju, un nu jau abi kopā ir 42 gadus. Kā izdevies tik ilgi kopā nodzīvot, ja zināms, ka Latvijā ir ļoti augsts šķiršanās procents un aktieru vidū it īpaši? «Mēs esam ļoti dažādi pēc rakstura. Es esmu Mežāzis, bet Zigis - Zivs. Šīs zīmes gan īpaši nesader kopā, bet šķiras jau parasti tie, kuri ir spiesti katru dienu viens gar otru rīvēties. Mēs abi visu laiku bijām izbraukumos. Nebija pat laika izšķirties,» tā Indra. Zigurds savā ierastajā humora izjūtā turpina: «Mēs abi pēc dabas esam ļoti slinki, bet šķiršanās taču ir liela klapata, kas prasa laiku un naudu. Šim nolūkam negribam tērēt ne vienu, ne otru.»

«Es jaunībā gribēju precēt jūrnieku, kas ilgu laiku būtu prom no mājām. Tajā brīdī, kad viņš mājās, es spētu būt ļoti laba sieva. Ilgstoši es nevarētu izturēt, ka katru dienu manās mājās kāds ir un vēl komandē. Mums ar Zigi šajā ziņā sader,» vaļsirdīgi atklāj sieva.

Dzimtas aizrautīgie dejotāji

Indra visu mūžu vai nu pati dejojusi deju kolektīvos, vai tos vadījusi. Ar dejošanu tā nopietni esot saistīta kopš 14 gadu vecuma, kad sākusi dejot Carnikavas deju kolektīvā.

«No mazotnes man deja ir ļoti mīļa. Tas pats ir ar mūsu meitām. Nadīna, kurai maijā būs 40, bez dejas nevar iztikt, bet 38 gadus vecā Nanete visu laiku tika vilkta līdzi. Kad beidza devīto klasi, viņa pateica - viss, es vairs nedejošu. Nadīnai jau ir trīs bērni, un visi dejo, bet viņa pati vada vidējās paaudzes deju kolektīvu «Auda». Vecākajai mazmeitai Annijai nebija vēl trīs gadi, kad viņa jau devās līdzi koncertbraucienā uz Itāliju, kur festivālā kopā ar pieaugušajiem spēra savus pirmos deju solīšus uz skatuves. Visi trīs mazbērni dejo tautas deju ansamblī «Dzintariņš», mazdēls Ralfs un vecākā mazmeita Annija dzied arī grupā «Kolibri», un Annija pat tikusi «Kolibri» sastāvā, kas uzstājas uz Operas un baleta teātra skatuves izrādēs «Riekstkodis» un «Mūzikas skaņas». Visi mazbērni ir ļoti aktīvi, un viņiem patīk darboties. Deja pieradina pie disciplīnas. Ja vēlāk gribēs, varēs arī darīt ko citu,» nosaka vecmāmiņa, kura aizgājusi pensijā, kad pirms desmit gadiem piedzimusi pirmā mazmeita.

Dejojot un jau vēlāk ar pašas vadītajiem deju kolektīviem Indra krustu šķērsu izbraukājusi pasauli - Poliju, Rumāniju, Ungāriju, Portugāli, Beļģiju, Vāciju, Angliju, Īriju, Skotiju, Slovākiju, Slovēniju, ASV, Ķīnu, Izraēlu, Grieķiju, Horvātiju, Spāniju un Itāliju. Padomju Savienības laikā - arī Moldāviju, Ukrainu, Baltkrieviju, lielpilsētas Maskavu un Arhangeļsku. «Es labprāt brauktu katru dienu. Man nesen piezvanīja aktrise Inta Tirole un vaicāja, vai negribu viņai braukt līdzi uz Zviedriju. Protams, vēlos, un mēs dosimies ceļā,» par gaidāmo ceļojumu priecājas Indra, bet Zigurds nav vienisprātis ar sievu un mazdrusciņ paburkšķ: «Par manu naudu, jo tu jau esi nestrādājošā pensionāre.» Indra nepaliek atbildi parādā: «Tūlīt man būs dzimšanas un vārda diena. Ja mēs svinētu mājās, tad strādājošajam pensionāram tas sanāktu daudz dārgāk.»

Ziemas spelgonī veido režiju «Skroderdienām Silmačos»

Zigurds Neimanis nu jau divdesmit piecus gadus ir ārštata aktieris Nacionālajā teātrī, bet piedalās arī dažādos projektos ārpus teātra un darbojas arī kā režisors. Viens projekts tūlīt piedzīvos dienas gaismu Rīgas Latviešu biedrības namā. Producents Niks Volmārs konstatējis interesantu faktu, ka Rūdolfa Blaumaņa «Skroderdienām Silmačos» 30. janvārī paliek tieši 115 gadi, kopš šī luga pirmoreiz izrādīta Rīgas Latviešu biedrības namā. Un tieši šajā datumā un vietā atkal tiks spēlēta šī īpašā izrāde, kurā piedalīsies visu lielāko Latvijas teātru aktieri. Zigurds, protams, iejutīsies Ābrama lomā, un viņš ir arī šīs īpašās izrādes režisors. «Es neko citu savā dzīvē neesmu darījis kā spēlējis teātri. Bērnībā gan man bija sapnis kļūt par satiksmes regulētāju. Atceros skaistu blondīni gariem matiem, kurā biju samīlējies un kura regulēja satiksmi ielu krustojumā netālu no mājas, kurā dzīvoju. Mani toreiz fascinēja, ka visi šoferi un gājēji klausa katram viņas žestam. Viņu sauca Anita, un vienreiz pat piegāju klāt un iedevu siltu, rokā saņurcītu konfekti. Pēc ļoti ilgiem gadiem, kad es jau biju aktieris, viņa bija atnākusi uz teātri un iedeva man puķi. Tad jau Anita bija dāma cienījamos gados,» stāsta Neimanis. Aktieris piebilst: «Es vairs nealkstu spēlēt tā sauktajās jaunmodīgajās izrādēs. Laikam esmu pārāk konservatīvs un tādus traktējumus nepieņemu. Es labāk daru to, kas man patīk un sagādā gandarījumu. Ja Nacionālajā teātrī iestudējumu veidotu kāds vecās raudzes režisors - kāpēc ne, es būtu ar mieru kādu lomu nospēlēt.»

Savukārt Zigurda dzīvesbiedre, lai arī ir pensijā, vēl aktīvi darbojas Baleta asociācijā un Ordeņa brālībā. Indra ir arī Latvijas pārstāve Starptautiskajā Eiropiādes komitejā kopš 1994. gada. Katru vasaru starptautiskais mūzikas un dejas festivāls Eiropiāde notiek citā valstī. Šovasar tas norisināsies Turku pilsētā Somijā. Indra gatavo kopīgo programmu Latvijas deju kolektīviem.

2004. gadā Eiropiāde notika Rīgā un izpelnījās labākās Eiropiādes titulu, par kuru Rīga saņēma dāvinājumā beļģu mākslinieku veidotu pieminekli, kurš ir uzstādīts 11. novembra krastmalā pie Valsts prezidenta pils.

Katram savs vaļasprieks

Laulātajam pārim ir katram savas intereses un vaļasprieks. Indras kolekcijā ir apmēram 968 bitītes - suvenīri. Tagad medus nesēju kolekcija papildinās, bet Indra tās vairs neskaita. Lielais vairums ir Rīgā, Barona ielas dzīvoklī, bet dažas bitītes vietu atradušas arī Garciema mājā. «Kad manam deju kolektīvam «Bitīte» bija piecu gadu jubileja, tad tautas deju ansambļa «Dzintariņa» vadītāja Olga Freiberga uzdāvināja lielu biti - suvenīru, kurš varētu kļūt par mana kolektīva talismanu. Tā arī notika, un bitītes sāka dāvāt arī mani dejotāji. Jā, un man patīk ne tikai bites, bet garšo arī medus,» atzīstas Indra.

Savukārt Zigurda aizraušanās ir akvārija zivtiņas, un tās atrodas Barona ielas dzīvoklī. Citas dzīvojot divus gadus, dažas piecus, un ir arī tādas, kuras dzīvo vēl ilgāk. Zivtiņām ir interesanti nosaukumi: Molinēzija, Gurāmi, Minora un Ancistruss, ir arī dzelteni gliemeži - ampulārijas, kas slidinās pa akvārija stiklu. Ziga akvārijā ietilpst ap 200 litri ūdens, un, lai to iztīrītu, pašam līdz pusei jāielien iekšā.

Vīrs raujas pa dārzu, bet sieva zviln saulītē

Brīvajā laikā Zigurds zīmē arī datorā bildītes - visbiežāk naktīs, kad nenāk miegs. Un ikdienā lietojot veco telefonu «Nokia». Uz modernāku ierīci to nemainot tāpēc, jo vecajā «Nokia» ir aktiera mīļākā spēlīte «Čūska». «Šī spēle man ir laba relaksācija, braucot ar vilcienu no Rīgas uz Garciemu, ja nav kas nopietns jālasa,» savu bērnišķīgo aizraušanos atklāj Neimanis. Indrai ļoti patīk gatavot, un Zigurds ir pirmais, kuram virtuves eksperimenti jānobauda. «Sieva vāra gardas zupas - frikadeļu, pupiņu, kur izejvielas nākušas no pašu dārza. Gaļas ēdieni viņai iznāk ļoti gardi. Sieva ļoti mīl asus, piparotus ēdienus. Kādreiz saku, ka nav žēloti pipari, bet viņa pieber vēl klāt. Esmu spiests to ēst, un, pateicoties asajiem ēdieniem, kurus daudz nevaru ieēst, esmu vēl atzīstami labā formā, ar lieko svaru nesirgstu,» pasmej Zigurds. Mājasmāte gatavo arī gardus siera čipsus un kūkas. Netālu no Garciema - Kalngalē - esot tāds klubiņš «Paeglis», kur paralēli citām aktivitātēm katru otrdienas rītu satiekoties seniori un baudot brokastis no visa tā, ko katrs atnesis. Indra ar prieku kaut ko pagatavojot arī «paegliešiem».

Zigim sirdslieta ir Garciema dārzs, un tur viņš darbojas viens, jo ģimene dārzā atpūšas un sauļojas. Kā kuriozu aktieris izstāsta notikumu, kad viņš ar teātri bijis izbraukumā un uzticējis sievai izravēt burkānus. Indra burkānus izravējusi, bet nezāles atstājusi! «Tas mums tāds ģimenes joks! Tagad tu stāsti, it kā es neko nezinātu, bet visu bērnību esmu vagās pavadījusi. Vecākiem bija dārzs tepat Garciemā, un tur vajadzēja strādāt, bet man tas viss bija tā pieriebies, ka nolēmu - nekad dzīvē to vairs nedarīšu. Es gan vasarās laistu mūsu Garciema dārzu un iegādājos podos pakarināmās puķes, lai viss izskatītos skaistāks,» skaidro Ziga sieva.

«Man patīk rušināties pa dārzu. Tā nav komercija, jo nopirkt dārzeņus tirgū un veikalā ir nesalīdzināmi lētāk. Sēklas un dēsti jau nemaksā tik daudz, cik tā apkopšana. Ja saulīte vasarā spīd, piejūras zemīte ir momentā sausa, tad jālaista. Sūknis man darbojas nepārtraukti un elektrība skrien. Kad esmu kaut kur pa dienu izbraucis, tad visu nakti laistu. Dārzs, tā ir mana lielā mīlestība, un nekas nav par grūtu. Galvenais - dārzā mani neviens nekomandē. Varu darīt, kā gribu. Man ir arī daži augi, kuri ir mazāk populāri - kokveida hortenzija, vairāki klemāti, kuri zied dažādās krāsās. Esmu atklājis, kā mazdārziņā ērtāk veidot augu pakāpenību. Kad pavasarī nozied sīpolpuķes, tā vieta izskatās neglīti. Atradu, ka dārzkopības veikalos var nopirkt dažāda izmēra plastmasas konteinerīšus. Rudenī tur saliek sīpoliņus un ierok zemē, bet kad tie pavasarī noziedējuši, tās kastītes izrok un aizliek kaut kur aiz mājas, tur tie paši nogatavojas nākamajam gadam, bet tukšajā vietā var sastādīt vasaras puķes - samtenes, vijolītes vai lauvmutītes. Tā man visās dobēs vienmēr kaut kas zied,» savas zināšanas dārzkopībā atklāj Neimanis.

«Mēs bieži neesam kopā, bet dārzā vasarā gan. Zigis ravē, stāda, laista dārzu, bet es sauļojos. Nogriežu puķes, kuras ir izaugušas. Zigis vienreiz teica, ka viņam mugura sāp, un meita pamācīja: ja tu dari to tāpēc, ka tev patīk, tad dari un nevaidi. Ja tu to dari ar domu, ka tas paliks bērniem, tad zini, kad tevis vairs nebūs, te arī nekas vairs nebūs, mums tam laika nebūs. Mēs tik aktīvi šai dārzā neko nedarīsim,» meitas teikto atstāsta Indra.

Tā aktiera Zigurda Neimaņa ģimenei dzīve paiet gan pa Rīgas četristabu dzīvokli Barona ielā, kuru finansiāli nav viegli pacelt, gan Garciema mājā un dārzā, kur ar vilcienu no Rīgas var nokļūt 33 minūtēs. Un tad tikai pāris soļu līdz mājai. Ģimenei nekad nepietrūkst humora izjūtas, un viņi visi cits citu ļoti mīl. Vīram, tētim un vectēvam Zigurdam Neimanim 3. martā būs apaļa jubileja.

***

Jau 30. janvārī pulksten 19 Rīgas Latviešu biedrības namā - Zigurda Neimaņa režijā iestudētā īpašā izrāde «Skroderdienas Silmačos».