Šodien savu 70. dzimšanas dienu atzīmēs Viktors Lapčenoks – kādreizējais basketbolists, Raimonda Paula atrasts dziedātājs ar dabas dotu balsi, nerimstošu dzīvesprieku un fantastisku atmiņu.
Svinēs ģimenes lokā
Savu apaļo dzimšanas dienu dziedātājs Viktors Lapčenoks atzīmēs klusi, rātni un ģimenes lokā: «Esmu atradis no grandiozām svinībām.» Vai 70 ir daudz vai maz? «Vai dieniņ, kā kuram!» atmet ar roku Viktors. «Lielā mērā tas ir atkarīgs no veselības. Taču, ja arī bijušas kādas lielākas veselības problēmas, tad viss vienalga atkarīgs no turpmākā dzīves ceļa gājuma - kā uzklausi dakterus, vai dari to, ko viņi liek, vai paskrien un panūjo utt. Parasti visi iesaka veselīgo dzīvesveidu - nedzert un nepīpēt, taču nepieciešams arī vairāk būt pie dabas. Var neskriet, bet vienkārši pastaigāt pa mežu. Nav slikti aizbraukt kaut kur uz ārzemēm, tomēr spēku latviešiem dod mūsu pašu zemīte.»
Par Viktora Lapčenoka dzīvesveidu savulaik klīda dažādas leģendas, tomēr viņš ir sportisks vīrs, tāpēc ne velti joprojām ir perfektā formā. «Sports man ielika pamatus. Modo laikos mēs ar Noru bijām tikai divi dziedātāji, bija pa diviem koncertiem dienā! Kad izbraucām ārpus Rīgas un devāmies [uz koncertiem] dziļāk Latvijā, bieži pēc koncerta ģērbtuvēs ienāca vietējā kolhoza priekšsēdētājs - nu, mīļie mākslinieki, tad uz vakariņām, uz pirti! Praktiski visu nakti nojāņo, bet nākamajā dienā divi koncerti - sajūta tāda, it kā iepriekšējā naktī neko nebūtu darījis! Savulaik man bija diezgan pajautrs periods dzīvē - nav ko noliegt, to tāpat visi zina. Mūsu darbs nav fizisks, taču mums viss iet caur galvu - tas šausmīgi grauj veselību. Kā man reiz teica kāds dakteris - visas slimības rodas no nerviem, viss ir galvā. Kad es vēl blēņojos ar zaļo pūķi, tikko kāds stress, tad jāierauj - iesākumā mazāk, bet pēc tam doza pieaug līdz brīdim, kad beidzot nākas izšķirties - vai nu, vai nu. Ir tomēr arī daudzi citi paņēmieni, kā tikt galā ar stresu. Turklāt, ja tā estrādes un dziedāšanas lieta patīk, ja patīk publiku ievest dziesmas stāstā ar savu dziedāšanu, izvēle nav grūta,» atklāts ir dziedātājs. «Arī skatuvei ir sava maģija, arī tā dod spēku. Paskaties kaut vai uz Raimondu [Paulu] - viņam taču ir pāri 80, bet kā viņš darbojas uz skatuves, kā viņš spēlē! To var tikai apbrīnot!»
Ar basketbola rūdījumu
Pateicoties savam raidījumā Overtime TV paustajam pārliecinošajam «nebūs!», kas bija teikts Latvijas basketbola izlases izredžu olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā sakarā un izrādījās pravietisks, Lapčenoks kļuvis arī par sporta ekspertu no tautas aprindām. Viņš tiešām ir basketbolists, kuram sports daudzās jomās līdzējis. «Es basketbolā biju Latvijas izlases vecākajā grupā!» palepojas dziedātājs. «Tiem, kas bija izlasē, bija atlaides iestāties fizkultūras institūtā. Bet es neiestājos, un mani iesauca padomju armijā. Man palīdzēja sports - mani atstāja turpat, kur es sāku spēlēt, pie Dinamo, bet tas skaitījās pie robežsargiem un miličiem.» Dienējis Čiekurkalnā, nācies pastāvēt arī pie kuģiem ar automātu plecā - pārbaudījis, kas iebrauc, kas aizbrauc, lai neizkāpj nevēlamie. Dienests gan bijis salīdzinoši brīvs, jo sestdienās un svētdienās ir bijušas spēles, vēl arī treniņi, turklāt atļauti arī oficiālie brīvsoļi. Pēc dienesta tomēr notikusi pievēršanās dziedāšanai, turklāt ne pēc paša Viktora iniciatīvas. «Mana māsiņa - viņa ir vecāka par mani - šausmīgi gribēja, lai es kaut kur dziedu, viņai bija sajūta, ka man ir jādzied. To man ieteica arī dziedāšanas skolotāja. Taču es jau biju sācis ņemties ar basketbolu - kāda dziedāšana, man svarīgs ir tikai sports! Māsai kāds ģimenes draugs strādāja radiofonā par pianistu, viņš stāstīja, ka Raimonds tur bieži ienākot rakstīt savas dziesmas, it kā meklējot arī jaunus solistus. Māsa viņam prasīja, vai nevar ieminēties par mani. Un tā nu Raimonds man kādā dienā piezvanīja un teica, lai atnākot uz noklausīšanos. Klausuli sažņaudzu rokā stingri, stingri - johaidī, pats Pauls zvana!» smaidot atminas Lapčenoks.
Uz noklausīšanos gājis kā balta lapa («Tolaik tikai spēlēju basketbolu, mazliet padziedāju kādā klubiņā, kur uz laiku aizvietoju dekrētā aizgājušo dziedātāju»), taču kaut kādā veidā iespaidu tomēr atstājis. «Tas bija Mazajā ģildē. Nodziedāju latviešu repertuāru, un tad Raimonds man saka - vai tev ir arī kāda ārzemju dziesma? Mazliet biju samācījies ģitāras akordus, nu ir man viena Toma Džonsa dziesma. Iesākumā mēģinājumu telpā dziedāju, pēc tam kamermūzikas zālē. Todien notika mēģinājums, mikrofoni un aparatūra bija salikti, bija pauzīte, un viņš man saka - pamēģināsim šeit! Iznāku priekšā, bet tur - ak, die’s, zālē viss REO sastāvs, Ivars Birkāns, Raimonds Raubiško, Gunārs Freidenfelds, fona vokālistes! Šie visi apsēžas zālē, bet es viens pats uz skatuves! Šausmas, tas man bija tāds pārbaudījums! Man tad bija 22 gadi. Šādas lietas nevar aizmirst, tāpat kā pirmo dziesmu, pirmos ierakstus - tas uz mūžu iesēžas atmiņā,» emocionāli stāsta Viktors. Ar kaut ko viņš tomēr iekrita Raimonda Paula acīs un ausīs, tāpēc tika uzaicināts uz Rīgas Estrādes orķestri jeb REO, bet vēlāk arī uz Modo. «1971. gada 1. aprīlī es tiku oficiāli pieņemts filharmonijas štatā, REO sastāvā. Lai gan tā skaitās Joku diena, sanāca pa nopietno,» smaida Viktors.
Skanēs zelta fonds
Lai nemulsina Viktora 70, viņš joprojām ir jauns un dzīvesspara pilns - par to varēja pārliecināties Agneses Rakovskas koncertos, tāpat arī citos pasākumos. Lapčenoka jubilejas koncerti jau klāt: Latgales vēstniecībā Gors Rēzeknē 3. februārī, Cēsu koncertzālē Vidzeme 4. februārī, mūzikas namā Daile 5. un 6. februārī, Liepājas koncertzālē Lielais dzintars 11. februārī.
«Pārsvarā koncertos skanēs zelta repertuārs. Jā, protams, tas ir plašs jēdziens, jo Raimonds man savā laikā tik daudz kolosālu dziesmu sarakstījis! Nelielos koncertiņos vai uzstāšanās reizēs esmu jau iepriekš kādreiz klausītājiem apvaicājies, kuras dziesmas ir vairāk patikušas, un tā palēnām esmu savācis informāciju par klausītājiem vistīkamākajām dziesmām,» viltīgi smaida dziedātājs.
Pavadošā sastāva komplektācija atstāta Raimonda Macata rokās, koncertus vadīs Guntis Skrastiņš, bet pārējo Viktors vēlas atstāt noslēpumā. Būs viesi, bet pilnīgi droši zināms tikai viens vārds - Aija Vītoliņa. «Viņa būs kā soliste un dziedās Noras dziesmas, pamēģināsim arī duetā. Viens šāds mēģinājums jau bija, taču tas bija pasen - Latvijas Nacionālajā teātrī valsts svētkiem veltītajā koncertā. Mēs ar Aiju toreiz dziedājām Smaidas - sanāca tīri neko! Redzēsim, kā būs tagad,» prāto Viktors. Protams, var jau pieslēpt repertuāru, bet ir skaidrs, ka bez Mēmās dziesmas koncertā neiztikt. «Tā ir Noras dziesma, tā ir klasika,» piekrīt Viktors. «Mēs to dziedājām Sopotas festivālā, Gunārs Rozenbergs tai uztaisīja fantastisku aranžiju. Ļoti labi skanēja, arī publika uzņēma ļoti labi. Jebkuros lielākos koncertos, kuros piedalos kā vadošais solists, tā ir neatņemama dziesma. Tā būs arī šoreiz.
