Aija Strazdiņa. Gada beigu režisore

VIENMĒR DARBĪBĀ. «Man ir daudz sapņu projektu, un šis ir viens no tādiem – mēs drīzumā brauksim filmēt šovu uz Ameriku,» priekškaru par savu nākotnes darbību nedaudz paver režisore Aija Strazdiņa © F64

Jelgavā, Zemgales olimpiskajā centrā 28. decembrī notiks koncertspēle Es šonakt būšu laimīgs!, ko gadumijā varēs skatīt TV3 ēterā. Tajā galvenās personas būs Baiba Sipeniece-Gavare, Uldis Marhilēvičs un Normunds Jakušonoks. Savukārt galvenā pasākuma aizkadra persona – šova režisore Aija Strazdiņa.

Iekustināt neiekustināmos

Aija Strazdiņa ir ļoti pieprasīta režisore, tāpēc nav brīnums, ka viņai gada nogale ir aizpildīta. «Decembris ir tāds mēnesis, kad rit ļoti daudz tā saukto pirmsjaunāgada projektu. Koncertspēle ir mans šābrīža aktuālākais projekts, bet tas nav vienīgais. Līdztekus mēs vēl tapinām dažādus televīzijas šovus nākamajam gadam - es pat nezinu, no kura gala tev sākt tos visus uzskaitīt, tāpēc to nemaz nedarīšu,» smejas Aija. Jaunā gada projekts gan spēcīgi atgādina šovu Dziesmu duelis - tā pati trijotne vien ir. «Jā, tas ir Dziesmu dueļa noskaņās veidots šovs, taču tas tomēr vairāk bija kā studijas formāts. Mūsu uzdevums, kas man pašai liekas ļoti vilinošs un interesants, ir ienest šo TV formātu lielajā zālē, kas šoreiz būs Jelgavā - Zemgales olimpiskā centra zāle, un uztaisīt to gan kā televīzijas šovu, gan kā šovu tiem, kas uz to ir atnākuši klātienē, tāpēc tur būs daudz priekšnesumu, daudz spēles. Dziesmu duelī mērķis bija noskaidrot, kurš būs uzvarētājs, bet mums uzvarētāji būs visi! Mūsu mērķis bija izveidot tādu šovu, lai klātesošie zālē visu laiku var pilnā balsī dziedāt līdzi. Lai skatītājs var atnākt izdziedāties un izdejoties, bet to pašu var darīt arī TV skatītājs. Gandrīz visas dziesmas būs tādas, kurām vidējais latvietis kaut nakts laikā spēj nodziedāt vairāk par piedziedājumu. Tas bija primārais. Otrkārt - lai būtu jautras, lustīgas un dzīvespriecīgas dziesmas par to, ka laime nāk un viss ir skaisti, nevis par to, ka jāatlaiž Saeima. Musiqq un Gacho repertuārs - tas, lai paliek citiem koncertiem,» skaidro Aija. Iekustināt inerto latviešu klausītāju, vai tad tas vispār ir iespējams? «Mierīgi!» sekundes simtdaļā atbild režisore. «Baiba ar Normundu un Marhilu var iekustināt pilnīgi un absolūti jebko! Viņiem ar to nav problēmu! Turklāt šajā koncertspēlē būs tikai tādas dziesmas, kuras mēs visi zinām no galvas. Jā, latviešiem mēdz patikt, ka viss ir slikti, bet vajag jau reizēm atpūsties no tās bāršanas: svētkos iedzert šampi vai tēju, starpposmos nedaudz papriecāties. Saeimai taču arī ir atvaļinājums, bet pēc tam tiek pieņemti dažādi dumji lēmumi. Viņi atpūšas, mēs pārējie arī atpūšamies!» smejas Aija.

Vienmēr radoša

Šī koncertspēle vēlāk būs redzama arī Latvijas pilsētu kultūras namos - sākot no februāra beigām. «Jokojām, ka vajadzētu šo tūri saplānot kā ārzemēs: visi iekāpj autobusā un brauc pa pilsētām, pēc tam vairs pat neatminoties, kurās pilsētās bijuši un kad svētku sajūta pārgājusi ikdienas realitātē,» teic Aija. Valmiera, Ventspils, Ogre, Cēsis, Liepāja un Rēzekne - arī tur varēs redzēt šo izrādi. «Man ir ļoti paveicies ar šo projektu: tie nav glaimi, bet, strādājot ar Baibu, Normundu un Marhilu, man brīžiem šķiet, ka es no viņiem mācos. Nevis esmu režisore - viņiem to nemaz nevajag! Tie ir cilvēki, kas perfekti pārzina savu darbu, un, iespējams, viņiem vajadzīgs tikai domubiedrs, ar kuru kopā kaut ko darīt, viņiem jau šāds formāts ir labi atstrādāts. Man kā režisorei šis būtībā bija citāda veida projekts - gandrīz kā scenāristei, salikt pārējo vēlmes plauktiņos. Esošu produktu vēlreiz režisēt ir tuvu neiespējamajam. Bet šoreiz mums nav TV raidījums, mums ir pilna arēna ar skatītājiem. Un mans uzdevums ir padomāt par to, lai šie skatītāji tur gan dziedātu, gan dejotu. Nedaudz citādāks žanrs.»

Aija vienmēr bijusi radošajā sfērā - žurnālistikā, režijā. «Kad biju maziņa, daudz zīmēju. Rakstīju dzejoļus. Skolotāji neticēja, ka tie ir mani zīmējumi, tāpēc pārstāju to darīt. Ar sacerējumiem bija tas pats. Man ļoti ilgi nelika atzīmes par sacerējumiem, jo domāja, ka tie nav mani. Pēc tam sāka likt desmitniekus. Dzeju rakstu joprojām, tikai bail to izdot - pēc tam internetā teiks, ko tad šitā, raksta arī grāmatas…» Savukārt nokļūšana režijā ir garākas aprakstīšanas vērta, tā notikusi, pateicoties Aijas nu jau tagadējam vīram, grupas Jumprava līderim Aigaram Grāveram. «Braucu uz Poliju, sēdēju autobusā. Viņš man atsūtīja īsziņu, vai nevēlos uztaisīt klipu dziesmai Rings. Jā, labi, man pat bija skaidra ideja, kam tur vajadzētu būt, tikai man nebija skaidrs, kā to izdarīt. Man vecāki bija nopirkuši kameru, mājās ar skoču salīmēju divus videomagnetofonus un vienu kasešnieku, tam visam pievadoju vēl vienu televizoru - es šaubos, vai es kaut ko tādu vēlreiz varētu atkārtot. Ģimenes līmenī taisīju savas filmas, uz šīs sistēmas montēju. Savulaik biju intervējusi operatoru Jāni Eglīti, kam arī zvanīju un teicu - čau, Jāni, mani sauc Aija, vai tu mani atceries? Viņš teica - nē. Man laikam tad bija divdesmit gadi. Neatlaidos, teicu, ka vēlos ar viņu parunāt. Nezinu, vai es viņa vietā ietu uz tikšanos ar nepazīstamu meiteni, bet viņš atnāca - uztaisām Jumpravai klipu?! Strēlnieks, Aigars Grauba, iedeva tehniku, lielo kameru. Es no tā visa neko nesapratu, taču, paldies dievam, bija Eglītis, kurš man visu skaidroja un stāstīja. Kad klips bija nofilmēts un vajadzēja to samontēt, tas bija tāpat, kā iedot to darīt lielveikala pārdevējai. Jau bija sarunāts, ka to darīs Strēlnieks. Jumprava tolaik spēlēja arī visādus mazos koncertus, un viņiem bija nepārejoši svētki. Es tolaik ne ar vienu baigi nedraudzējos, taču, visu laiku sēžot pie rasola bļodām, izvirzījās jautājums - eu, Strēlniek, kad tad tu montēsi to klipu?! Beigu galā čaļi uzsita dūri galdā - tas ir jādara! Strēlnieks ar pamatiņu atbild, ka rīt tiešām to darīs. Ar lielu prieku dodos uz Cineville, sapošos un izmazgāju matus, taču Strēlnieks mani aizved līdz turienei un pasaka - re, te ir poga play, te ir stop, viss, man ir slikti! Viņš vienkārši aizgāja! Pati sēdēju pie klipa montāžas un to arī izdarīju. Beigu galā klips sanāca tieši tāds, kādu es to gribēju! Un tad es sapratu - johaidī, tā ir štelle! Tas darbs ir ļoti labs! Kopš tās dienas montāža ir mana sirdslieta, es par to lasu pat lekcijas. Kad būšu veca, es varbūt par to pat uzrakstīšu grāmatu.»

Darba netrūkst

Pēc minētā klipa nākšanas tautās durvis bija vaļā - Aijai piezvanījis LNT šefs Andrejs Ēķis un piedāvājis veidot šovu Ekspedīcija. Šobrīd jau viņas kontā ir neskaitāmi klipi (pēc aptuveniem aprēķiniem - 60) un arī TV šovi. «Pirmā Ekspedīcija ļoti līdzinājās jau apstāstītajam klipam - neviens neko nesapratām, taču mums bija idejas un vēlmes,» smaida Aija. «Nu jau par to ir sarakstītas teju bībeles, taču toreiz mēs gudrojām velosipēdu, darījām to apzinīgi, un, manuprāt, mums labi sanāca.»

Pašlaik Aija ir ļoti pieprasīta režisore, līdz ar to var arī atļauties diktēt sev cenu - katram un sev neinteresantam māksliniekam viņa klipu neveidos. «Es to mācu arī saviem studentiem: ja piedāvā kādam veidot klipu, jums ir jābūt pārliecinātiem, ka konkrētajam režisoram šī dziesma patīk. Viņam var būt cits redzējums, taču galvenais, lai viņam būtu vīzija. Es subjektīvi skatos, man svarīgi, lai mūzika patiktu. Taču, es atzīšos, ka ir bijuši arī tādi gabali, kurus montējot esmu nogriezusi uz tādu skaļumu, lai tik tikko dzirdētu, kas tur skan… Esmu arī atteikusi - ja piedāvātais galīgi neatbilst tam, ko es vēlos dzirdēt. Vai arī, ja budžets neatbilst. Es negribu domāt par to, ka, piemēram, gaismošanai nepieciešamais nav iespējams, jo nav naudas. Par 300 eiro taisīt klipu varēju agrāk. Tagad gribu, lai kvalitāte nekonfliktē ar iespējām.» Starp citu, darbi Aiju nebaida - kā pati smejas, var gan lampiņu ieskrūvēt, gan vadus savilkt. Vai rotas darināt, kas ir viens no viņas hobijiem. «Bet varbūt tomēr reiz izdot to dzejas grāmatu,» smejas režisore.

***

Aija Strazdiņa

• Dzimusi 1978. gada 5. augustā Rīgā;

• Izglītība: Natālijas Draudziņas ģimnāzija, Latvijas Kultūras akadēmija - kultūras teorija un menedžments. «Es laikam biju vienīgā neklātienes studente, bet es to pabeidzu!»;

• Darbs: Producentu grupas Jump Studio īpašniece;

• Ģimenes stāvoklis: precējusies, vīrs Aigars Grāvers (grupa Jumprava), bērni - Alberts (8), Adrians (10);

• Pazīstamākais ģimenes loceklis - īru vilku suns Alfons (3). «83 kilogrami. Šausmīgi garš, kad durvīs mēģina apgriezties, viņš tur iesprūst. Augstumā man līdz krūtīm.»

• Hobiji: lasa grāmatas, darina rotas.



Kultūra

Uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves 18. janvārī Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvas „Zelta Mikrofons 2025” ceremonijā balvas „Par mūža ieguldījumu Latvijas mūzikas attīstībā” saņems televīzijas režisore Svetlana Rudzīte un festivāla „Bildes” rīkotāja Tija Auziņa.

Svarīgākais