Andrejs Ēķis. Avantūrists, kurš vienmēr šaubās

 
REŽISORS Andrejs Ēķis savu pirmo filmu Ceļojums uz Tukumu uzņēma 1993. gadā. Turpat ceturtdaļgadsimtu tas bija vienīgais darbs režijā, bet nu pirmizrādi piedzīvo viņa otrais mēģinājums režijā – pikanta komēdija Svingeri ©Rūta KALMUKA, F64 Photo Agency

«Mūsu laiks ir tik interesants, informācija tik dažāda un tās ir tik daudz, ka ir kaifs dzīvot. Žēl iet gulēt, tērēt laiku. Šis cilvēkam ir grūts laiks – jāizdomā, nevis ko darīt, bet – ko nedarīt,» saka režisors un producents Andrejs Ēķis, kura veidotā pikantā komēdija Svingeri pirmizrādi piedzīvo tieši Ziemassvētku gaidīšanas laikā.

Kādreizējais telekompānijas LNT vadītājs jau kādu laiku ir ārpus, ja tā var teikt, «lielās televīzijas» aprites, lai gan televīzija viņam joprojām patīk, un vispār - tā viņam esot kā slimība. Šobrīd aktuālais darbs ir producenta pienākumi filmā Nameja gredzens, pirmizrāde tiek solīta tieši pēc gada - 2017. gada novembrī, uz valsts svētku laiku. Tomēr no televīzijas viņš pārāk tālu nav. «Man ļoti patīk, kā mans puika kopā ar saviem brālēniem krāmējas pa TV24, man patīk viņus konsultēt, iedvesmot un stimulēt. TV24 strādājošo vidējais vecums ir 25-27 gadi, šādā vecumā cilvēks ne tikai kaut ko grib, bet viņš mācās lidot profesijā. Es neko negribu viņiem iemācīt, es gribu, lai viņi paši mācās, jo profesiju nevar iemācīt, to var iemācīties.»

- Kāpēc bija nepieciešama turpat ceturtdaļgadsimta pauze, lai tu, diplomēts režisors ar Pēterburgā gūtu izglītību, saņemtos otrajai filmai? Kļuva garlaicīgi vai, māju kārtojot, atradi augstskolas diplomu, kas atgādināja par profesionālo kvalifikāciju? Un vispār - kā patriotisku filmu producents nonāk līdz pikantas komēdijas režijai?

- Ir lietas, kas vienkārši aizķeras apziņā, un vienā brīdī neizturi... Man vienkārši ļoti gribējās uzņemt filmu. Starp citu, manu pirmo filmu Ceļojums uz Tukumu savos krājumos paņēma Latvijas Nacionālais mākslas muzejs kā laikmetīgās mākslas paraugu no 1993. gada. Kinošņikiem pat annālēs nav, ka tāda filma vispār ir bijusi. Pasaulē notiek ļoti jocīgas lietas - Holivudas filmas arvien mazāk un mazāk skatītāju iegūst lokālās teritorijās, jo Super kāds tur 7 vai Kaut kas cits 10 vairs nepiesaista. Lokālās filmas sāk iegūt lielāku auditoriju, bet noteikti jāpiebilst, ka lokālās filmas vairāk ir saistītas ar komēdijas žanru. Cilvēkam gribas pasmieties par to, kas viņam ir apkārt tieši šodien. Man vienmēr simpātiskas bijušas režisora Jāņa Streiča filmas, teiksim, ar Limuzīnu Jāņu nakts krāsā vai Mans draugs nenopietns cilvēks patiesībā var saprast ne tikai konkrēto laiku, bet arī to, kāds ir latvietis konkrētā laikā. Pēc šādu filmu noskatīšanās paši sev varam atzīt, ka neesam nekādi nīkuļi. Man bija interesanti apskatīties, kādi cilvēki ir mums apkārt 25 gadus pēc neatkarības atgūšanas. Es vispār pēc dabas esmu vērotājs, man patīk vērot un arī pierakstīt redzēto.

Biju Londonas filmu tirgū, lai runātu par filmu Nameja gredzens, un, tur esot, es uzzināju, ka Lietuvā 22 procenti no filmu tirgus ir lietuviešu produkcija, Igaunijā tie ir kādi 12 procenti, bet Latvijā - tikai četri procenti. Un vēl jāpiemin, ka tieši komēdijas labi startējušas vietējā tirgū Igaunijā un Lietuvā. Protams, ka finansējumu no oficiālām valsts iestādēm nebija iespējams saņemt šādai idejai, un es ar scenāriju aizgāju uz Forum Cinemas, iedevu izlasīt, vaicāju - ar kādu summu varat atbalstīt. Ar šo finansējumu plus sponsoru nauda tika izgatavota jaunā filma.

- Tā ir vienas vasaras produkts?

- Jā, vienas vasaras produkts. Protams, no idejas līdz realizācijai pagāja apmēram viens gads, tātad - no nulles līdz pirmizrādei pagāja viens gads. Reiz ar Rasu BugavičutiPēci runāju par latviešu kino, par kuru viņa ne visai labi izteicās, un es viņai teicu, lai beidz muldēt, lai uzraksta scenāriju filmai. Uzrakstīja. Jauna, talantīga, bez aizspriedumiem. No savas puses es pateicu tikai «ribu» - par ko vajadzētu rakstīt.

- Vai tevi pārsteidza scenārijs, proti, tas, kā pasauli redz apmēram tavu bērnu paaudze?

- Tieši tāpēc es izmantoju to paaudzi - tā daudz ko redz pavisam citādāk, arī pasaule šodien ir pavisam citādāka, nekā tā bija manā jaunībā. Laikā, kad es beidzu vidusskolu, meitenes zaudēja nevainību ap 20 gadu vecumā un tā tālāk. Meiteņu klātbūtnē toreiz vispār nebija pat iedomājams pieminēt vārdu «dzimumloceklis», bet tagad jaunieši runā tā, ka... Rasas rakstītie dialogi ir kā noasināti zīmuļi.

- Kura nācija gribētu filmu par sevi ar nosaukumu Svingeri?

- Paga, filmai vienmēr nosaukumu liek provocējošu, jo tas saistīts ar mārketingu un vienlaikus tas sniedz tematisko orientieri skatītājiem. Katrā ziņā normāls skatītājs vismaz padomās par vārdu «svingeri», un tā vien jau ir provokācija - piespiest skatītāju padomāt par šo filmu. Jā, es pat uzstāju uz šādu nosaukumu, negribēju kaut kādu Sapni naktī vai tamlīdzīgi, gribēju asu un griezīgu vārdu, tāpēc - Svingeri.

Es šo filmu mazliet testēju uz dažiem draugiem - kad filma sākās, cilvēkiem sejā parādījās tāds jocīgs smaids, un tāds pats bija filmas beigās. Man bija svarīgi, lai katrs cilvēks, kas filmu skatītos, domātu caur es prizmu - ko es darītu līdzīgā situācijā.

- Tu ilgstoši esi apgalvojis, ka kino jomā strādā tandēmā ar Aigaru Graubu, bet tavs lauciņš ir producēšana, savukārt režijas lauciņš ir Graubas pārziņā, un režijā tu neiesi iekšā. Kāpēc šāds notikumu pavērsiens?

- Aigars ir perfekcionists, šobrīd viņš ir līdz ausīm iekšā filmā Nameja gredzens, bet man kā producentam darbs līdz ar to brīdi, kad režisors «aizbrauc filmēt», pa lielam apstājas. Atkal jāpieslēdzas tad, kad sākas montāža.

Nu, man bija sajūta, it kā mani velns dīdītu - ja es to neizdarīšu, tad ar mani labi nebūs. Nu tik ļoti man gribējās to filmu uztaisīt, kā bērnam gribas spēļu mantiņu.

Kad Aigars izdzirdēja, ka gribu taisīt komēdiju, viņš uz mani paskatījās kā vājprātīgu, bet - kaut kas galvā iedegās. Nožēloju, ka filmu neuztaisīju vēl mazliet trakāku, starp citu, pirmais nosaukums tai bija Sekss latviešu gaumē.

Man patīk, kad mākslā sākas kas jauns, jo parasti aizsācēju sašauj lupatās, bet pēc gadiem divdesmit viņa darītais jau ir norma. To sakot, nedomāju, ka svingošana ir norma, bet norma ir pacelt kādu problēmu, lai cilvēkus rosinātu domāt. Patiesībā filma jau nav par svingošanu.

Manī ir divas dabas - es vienmēr šaubos un vienlaikus esmu liels avantūrists. Un man pašam tas patīk. Man vēl joprojām ļoti patīk producenta darbs, bet filma Svingeri ir ātrais darbs, kas nav saistīts ar īpašu kvalitāti, un tādus darbus - ātrās mūsdienas - es varu paveikt kā režisors. Neesmu publisks īdētājs, vienlaikus arī es baidos, jo - es jau lieku uz spēles savu reputāciju. Tomēr man ir 52 gadi, pilnīgu štruntu, kas veidots tikai publikas uzjautrināšanai, man nudien nav interesanti taisīt.

- Zinot tavas sarežģītās attiecības ar latviešu kino kritiku, jāvaicā, vai nebaidies sev sabojāt Ziemassvētkus?

- Tici man, es varētu uztaisīt tā saukto festivāla filmu, proti, noproducēt, bet tas, kas bija pieprasīts deviņdesmitajos gados un jaunās tūkstošgades pašā sākumā, vairs nav aktuāls, jo tagad vairums taisa tā sauktās noskaņu filmas, un visi savā zupā mīcās. Jaunībā gribas taisīt tādu kino, lai visi par tevi runā, bet tagad man gribas taisīt paliekošu kino, mudinot cilvēkus par kaut ko aizdomāties.

- Vai Svingeri varētu būt filma, ko latvieši gribēs skatīties pēc pieciem, desmit, divdesmit gadiem?

- Es garantēju, ka šai filmai, ja to rādītu televīzijā, būtu ļoti labs reitings.

- Filmēsi vēl?

- Ja filmai būs labi reitingi, tad neapšaubāmi to darīšu. Man lūpā ir tāds āķis! Man vienkārši ir interesanti. Latvijā kino kvalitāte aug, bet nav noslēpums, ka kino veidotāji ļoti maz strādā uz auditoriju, visi grib uzvarēt kādā festivālā. Es visu mūžu esmu strādājis skatītājam, man ļoti patīk tā sajūta, kas rodas, kad skatītājam patīk manis piedāvātais produkts. Skatījos filmu par Alfredu Hičkoku, un tur ir epizode, kurā filmas pirmizrādes laikā Hičkoks skatās nevis filmu, bet uz skatītājiem, gaida viņu reakciju, jo zina, kurā minūtē būs dūriens, un viņš gaida bļāvienu publikā. Kad tas atskan, Hičkoks gluži kā diriģents diriģē zāli. Loģiski, viņš ir ieprogrammējis skatītāju reakcijas.

- Tu zini arī, ar kādu se jas izteiksmi cilvēki nāks ārā no zāles?

- Gribu domāt, ka ar nedaudz satrauktu smaidu. Šī filma ar savu saturu katalizēs katra cilvēka domāšanu. Nebūsim liekuļi - ikviens no mums domā par seksu, ikviens grib seksu.

- Ja reiz tavu filmu var salīdzināt ar ātro ēdināšanu, kas, kā zināms, nemaz neapmierina cilvēka vajadzības pēc veselīga ēdiena un sniedz samērā īslaicīgu sāta sajūtu, jo patiesībā domāta baudai un ar mērķi - lai pēc iespējas ātrāk cilvēks atkal pirktu vēl, tad jājautā - pēc cik dienām tavu filmu aizmirsīs?

- Es pat filmas titros esmu ierakstījis, ka šī filma ir popkorns. Es ļoti ceru, ka filmā man izdevies ielikt vērtības, par kurām cilvēki mazliet padomās. Ceru, ka nedēļu tā noturēsies cilvēku prātos.

- Nākamgad Svingerus iesniegsiet vērtēšanai festivālā Lielais Kristaps?

- To izlems producenti, kas ir jauni un ambiciozi cilvēki. Ja viņi izlems startēt, tad - lai notiek, es pats esmu diezgan aizspriedumains. Festivālā Lielais Kristaps partijai, tautai un valdībai atskaitās par to, kur palikusi izdalītā nauda, tajā meklē sasniegumus pašmāju kinoindustrijā. Svingeri nav festivāla filma jau pašā saknē, šī filma ir vairāk kā popmūzika, ko pat nedrīkst, jo nav iespējams, salīdzināt ar klasisko mūziku, un Lielais Kristaps, nosacīti runājot, ir klasiskās mūzikas festivāls. Salīdzinājumam - Mūzikas ierakstu gada balvā ir dažādas nominācijas dažādiem žanriem. Kā uz vienu nomināciju var pretendēt gan Svingeri, gan, teiksim, Lailas Pakalniņas filmas? Nepārproti - es neesmu aizvainots gulbis, bet spēles noteikumi nav skaidri.

- Šī filma varētu startēt ārpus Latvijas?

- Tā nav domāta, nav paredzēta ārējam tirgum. Mana ambīcija - ja filma sanāk, tad kaimiņvalstīs tai varētu rasties rimeiks, kas, starp citu, šobrīd ir vēl viena ļoti populāra izpausme kino pasaulē. Minēšu piemēru - Igaunijā veidotā filma Klases salidojums, kurā satiekas trīs apmēram četrdesmit gadus veci vīrieši un brauc uz klases salidojumu, nopelnīja apmēram 1,1 miljonu eiro. Šī filma ir rimeikota visā Skandināvijā. Lietuvā veidotā filma Valentīna diena, kas arī bija kases līderis, tapusi kā Kanādā veidotas filmas YPF jeb Young people fucking rimeiks.

Tikai vērtībām cilvēki sāk sekot. Ja komēdijā ir spēts caur smiekliem parādīt kādu neikdienišķu situāciju, kura vienlaikus rada morālu nosēdumu, tikai tādai filmai cilvēki sekos. Protams, komēdijas ir visgrūtākais žanrs. No tā man bija bail, jo uztaisīt vienkārši drāmu būtu vienkāršāk, neteikšu - vieglāk.

- Kā pašam šķiet - tev ir laba gaume?

- Provokatīvs jautājums. Man dzīvē veicies - visu mūžu esmu strādājis televīzijā, kur katru dienu redzu produktu un nākamajā dienā - skatīšanās reitingus. Saprast skatītāju vēlmes un ieradumus ir mana profesija. Ar gaumi man viss ir ok, ja runājam par tēmas izvēli, tad jāatzīst - latviešu kino šī ir gandrīz vai tabu tēma. Tiem, kas satraukušies un kaunas pirkt biļeti uz filmu Svingeri, varu pateikt - nebūs tik traki kā Sekss un lielpilsēta.

- Ko, teiksim, igauņi vai lietuvieši, kuri par mums stāsta dažādas anekdotes, varētu domāt par latviešiem pēc šīs filmas noskatīšanās?

- Man ir ieteikums cilvēkam, kurš brauc dzīvot uz svešu valsti, - iebrauciet vietējā tirgū nopirkt vietējā ražojuma filmas, kas tiek atzītas par nacionālo klasiku, proti, viņu limuzīnus. Domāju, ka ārzemēs, noskatoties šo filmu, būs skaidrs, ka mēs arī esam cilvēki, mums rūp dažādas lietas, neesam tikai veiksmes stāsti Eiropā, kas staigā ar akmens ģīmjiem un spēj savilkt jostas, bet - ka mēs arī vairojamies.