«Esmu diriģents, tāpēc saku – nāciet klausīties mūziku, veltiet savu laiku mākslas baudīšanai,» teic diriģents Ainārs Rubiķis, aicinot uz Pētera Čaikovska operas Jevgeņijs Oņegins jauniestudējuma pirmizrādi šovakar Latvijas Nacionālajā operā.
Versija
Starptautisku atzinību guvušais latviešu diriģents Ainārs Rubiķis Latvijas Nacionālajā operā atgriežas pēc vairāku gadu pārtraukuma, iepriekš viņš šeit diriģējis Mocarta operas Dons Žuans un Burvju flauta, kā arī Kristapa Pētersona operu Mihails un Mihails spēlē šahu. Savukārt šī iestudējuma režisorei Rēzijai Kalniņai tā būs debija mūsu Baltajā namā, lai gan viņai jau ir pieredze, strādājot šajā žanrā, - Novosibirskas Akadēmiskajā operas un baleta teātrī iestudējusi izrādes Traviata, Kara rekviēms, Žanna d’Arka uz sārta un Mesa. Jevgeņija Oņegija jaunākās versijas scenogrāfs ir Mihails Kramenko, kostīmus veido modes zīmols Amoralle, kustību režisore ir Ilze Zīriņa, gaismu mākslinieks - Sergejs Skorņeckis. Titullomu interpretēs Jānis Apeinis vai Rihards Mačanovskis, Tatjana būs Dana Bramane vai Evija Martinsone, Ļenskis - Raimonds Bramanis, Mihails Čuļpajevs vai Juris Jope, Olga - Oksana Volkova vai Laura Grecka. Uzticēt jauniestudējuma režisores godu Rēzijai Kalniņai bija teātra direktora Zigmara Liepiņa ideja, un viņš uzskata, ka sievietes režisores skatījums uz Pētera Čaikovska operu Jevgeņijs Oņegins būs jauns piegājiens operas interpretācijā. Režisore Rēzija Kalniņa atzīst, ka iestudējums nenotiks konkrētā laikmetā vai vidē, tas nebūs piesaistīts konkrētam laikam vai notikumiem, «lai nekas ārējs netraucētu operas iekšējam stāstam». Starp citu, iestudējuma procesā tika piesaistīts arī psihologs Viesturs Rudzītis.
Pētera Čaikovska opera Jevgeņijs Oņegins pasaules pirmizrādi piedzīvoja 1879. gadā Maskavas Mazajā teātrī. Pēc Aleksandra Puškina romāna dzejā motīviem operas libretu radīja pats komponists un viņa domubiedrs Konstantīns Šilovskis. Latvijā Jevgeņijs Oņegins pirmo reizi iestudēts jau 1896. gadā, jaunais iestudējums būs divpadsmitais šīs operas uzvedums Latvijā.
Diriģents Ainārs Rubiķis atzīst, ka piedāvājums strādāt pie iestudējuma vispirms bijis viņa dzīvesbiedrei Rēzijai Kalniņai. «Mana pirmā reakcija bija - kāpēc atkal Oņeginu, ja tas jau nesen tika iestudēts Rīgā? Lai gan izvēli var saprast - šī ir populāra opera, visiem ir priekšstats, kā šai operai ir jāskan un kā jāizskatās. Tomēr līdzīgās situācijās es bieži atceros slavenā vijolnieka Gidona Krēmera teikto, ka mūsdienās pasaulē ir ļoti daudz imitācijas un ir ļoti maz interpretāciju. Šī būs mūsu interpretācija,» secina Ainārs Rubiķis. «Esmu diriģents, tāpēc saku - nāciet klausīties mūziku, veltiet savu laiku mākslas baudīšanai. Vēl vairāk - ejiet uz teātriem, izstādēm, koncertiem, muzejiem, ejiet visur, kur šajā brīdī var gūt mieru, garīgo maizi. Protams, garīgo maizi nevar izmērīt tā, kā var izmērīt maizes klaipu, ko var paņemt rokās. Diriģents Mariss Jansons, esot Rīgā, reiz teica: arhitekts uzbūvē māju, to var redzēt, bet mūziku nevar sataustīt, tā notiek mūsos pašos - mēs paši cepam šo garīgo maizi, ja vien ļaujamies procesam.»
Diriģents atceras ekonomisko krīzi pirms vairākiem gadiem, tad viņš strādājis ar amatieru koriem, arī ar Latvijas Universitātes jaukto kamerkori DeCoro, kas tolaik bijis nesen izveidots. «Dziedātāju apmeklējums mēģinājumos vienmēr bija problēma, vienmēr kāds no studentiem netika, nevarēja, kādam vienkārši nesanāca atnākt... Tad sākās krīze, un pēkšņi uz kora mēģinājumiem sāka regulāri nākt tie, kas līdz tam nebija cītīgākie. Reiz ar vienu koristu sāku runāt par to, un viņš teica: labāk nāku padziedāt uz kori nekā kādu latu nodzeru krogā. Tolaik ikdiena bija tik smaga, ka cilvēki meklēja atelpu. Tieši tas pats notika koncertzālēs un teātros - tieši ekonomiskās krīzes laikā auga apmeklētāju skaits, to pats esmu pieredzējis.»
Kalpošana
Jau nākamnedēļ, 13. decembrī, ar koncertu Salacgrīvā sākas vēl viens projekts, kurā iesaistījies diriģents, un tas būs turpinājums pērn iesāktajam. Pērn aktrise un režisore Rēzija Kalniņa kopā ar saviem draugiem un domubiedriem - grupas The Sound Poets solistu Jāni Aišpuru, diriģentu Aināru Rubiķi, dziedātāju Ilzi Dzenīti, aktrisi Ilzi ĶuzuliSkrastiņu un čellisti Undīni Balodi - izveidoja koncertprogrammu Meklētāja Roze. Tajā tika atskaņotas nedzirdētas vai reti dzirdētas Imanta Kalniņa dziesmas ar latviešu dzejnieku Kārļa Skalbes, Veltas Tomas, Paulīnas Bārdas, Valdas Moras, Zinaīdas Lazdas, Kārļa Skalbes un Jāņa Poruka vārdiem. Radošā komanda nākusi kopā arī šogad, būs koncerti Latvijas pilsētu baznīcās un koncertzālēs. Turklāt izdots arī kompaktdisks, kurā iekļautas gan koncertos skanējušās dziesmas, gan jauni Imanta Kalniņa skaņdarbi. Ainārs Rubiķis: «Šie koncerti nav darbs, tā ir kalpošana. Tā ir iespēja apstāties, nomierināties. Es gaidu šos koncertus, jo visi, kas esam iesaistīti tajos, visu gadu esam aizņemti savos darbos, bet šī ir kopāsanākšana. Par šādiem koncertiem esmu sen sapņojis - ar saviem draugiem sanākt kopā un pamuzicēt. Un ja ar šo kopīgo muzicēšanu kādam var dāvināt prieku, tad - kāpēc ne? Brīnišķīgi, ja kāds ir ieinteresēts klausīties. Labi, ka šajā laikā cilvēki iet arī uz koncertiem, ne tikai uz lielveikaliem meklēt dāvanas.»
Klusēšana
«Pēc darba Novosibirskas Akadēmiskajā operas un baleta teātrī bija gara saruna ar manu aģenti par to, kas izdarīts, ko vajadzētu. Viņa uzskatīja, ka man kādu laiku vajag atpūsties, jo man vienkārši vairs neesot sejas. Nākamreiz satikāmies pēc pusotra gada, un viņa atzina, ka nu esmu atguvies,» atzīst Ainārs Rubiķis. Daži gadi Novosibirskā esot bijuši tik intensīvi, ka viņš pat esot vēlējies kādu laiku būt brīvmākslinieka statusā, bez piesaistes konkrētam kolektīvam. Šosezon Ainārs Rubiķis strādājis arī Bāzeles operā, Berlīnes Komiskajā operā, Čikāgas Liriskajā operā, Somijas Nacionālajā operā un citur. Atceroties strādāšanu Novosibirskā, diriģents secina, ka viņam iedotais instruments - apmēram 800 cilvēku lielais kolektīvs - paņēmis daudz spēka, turklāt tā esot bijusi paša izvēle, jo līgums ar teātri paredzēja, ka viņam Novosibirskā jābūt desmit nedēļu sezonā, bet viņš tur bija apmēram astoņus mēnešus. «Tagad man ir ārkārtīgi liels prieks, ka mēs kopā kā komanda strādājām kopīgam mērķim,» atzīst mūziķis. Novosibirskā diriģents strādāja no 2012. līdz 2014. gadam un 2014. gadā saņēma prestižo Krievijas teātra balvu Zelta maska par Leonarda Bernstaina Mesas iestudējumu, kļūstot par uzvarētāju nominācijā Labākais diriģenta darbs. «Kad kaut kas tiek dots, kaut kas tiek arī atņemts. Aizverot vienas durvis, noteikti kādas citas tiek atvērtas, cilvēks nekad nepaliek iestrēdzis kā iemūrēts, vismaz man tā dzīvē vienmēr ir bijis. Vienmēr ir iespējas, ja nav - pats vari tās atrast. Brīvmākslinieka statusā esmu bijis pāris gadus, bet šī bija objektīva pauze, nu jau man atkal gribas piezemēties, gribas savu instrumentu... Patiesībā viss jau skaidrs, kontrakti ir parakstīti.»
Īsi pirms Ziemassvētkiem Aināram Rubiķim būs darbs Bāzelē, Latvijā viņš atgriezīsies tikai Ziemassvētku vakarā, tāpēc svētki, visticamāk, tiks pavadīti nevis mājās, bet pie radiem, kuriem būs bijušas iespējas visam kārtīgi sagatavoties.
Diriģents teic, ka tieši darba specifika - nepārtraukta būšana cilvēkos un komunicēšana - nosaka arī viņa brīvdienu scenāriju. Brīvdienas visbiežāk tiek pavadītas mājās kopā ar dzīvesbiedri Rēziju Kalniņu. «Man ir vajadzīgs miers un klusums. Rēzija saka - mēs esam klusētāji, mēs ļoti daudz ko spējam izrunāt klusējot. Tas laikam nāk komplektā ar profesiju. Mēs ikdienā daudz komunicējam ar cilvēkiem, daudz runājam, un tāpēc gribas paklusēt. Zinu cilvēkus, kas, ikdienas darbu darot, praktiski nesarunājas ne ar vienu, jo darbs nav saistīts ar cilvēkiem, tāpēc brīvdienās viņiem gribas iet cilvēkos «noraut jumtu». Mums ar Rēziju brīvdienās gribas ielīst mājas čībās un pidžamā... Nekur neiet, skatīties filmas, lasīt grāmatas, klausīties mūziku, pļaut zāli, šķūrēt sniegu...»
***
Ainārs RUBIĶIS
• Diriģents
• Dzimis 1978. gada 14. jūlijā
• Precējies, dzīvesbiedre - aktrise un režisore Rēzija Kalniņa
• Absolvējis Mūzikas akadēmiju, iegūstot maģistra grādu gan kora, gan simfoniskā orķestra diriģēšanā
• 2010. gadā uzvarējis starptautiskajā Gustava Mālera diriģentu konkursā, 2011. gadā ieguvis Zalcburgas festivāla jauno diriģentu balvu, kā arī debitējis Zalcburgas un Edinburgas festivālā
• Bijis jauniešu kora Kamēr… diriģents, LU studentu biedrības kora Dziesmuvara mākslinieciskais vadītājs, nodibinājis un vadījis kori DeCoro, strādājis Dailes teātrī un Latvijas Radio korī
• Kā simfoniskā orķestra diriģents debitējis ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri (2007)
• Bijis Novosibirskas Akadēmiskā operas un baleta teātra muzikālais vadītājs un galvenais diriģents (2012-2014). Ieguvis nozīmīgāko Krievijas teātra balvu Zelta maska